Kasandra Klēra “Zudušo dvēseļu pilsēta”

https://i0.wp.com/www.zvaigzne.lv/images/books/132757/300x0_zuduso_dveselu_pilset_mazvaks.jpg

Esmu pavisam tuvu sērijas noslēgumam, tāpēc likās loģiski to turpināt un izlasīt visas daļas, vismaz kas saistās ar The Mortal Instruments daļu. Neplānoju lasīt ne Infernal Devices, ne citas ar šo sēriju saistītas grāmatas. Bet par to vēlāk – nu par šo, sērijas piekto daļu.

Iepriekšējā grāmata beidzas ar to, ka Lilita ir sakauta, bet Sebastiāns un Džeiks ir prom. Ordenis abus ir izsludinājis meklēšanā, bet Džeiks nespēj turēties tālu no Klerijas ilgāku laika posmu un vienā naktī uzrodas meitenes acu priekšā. Arī Klerija nespēj pamest Džeiku un dodas viņam un Sebastiānam līdzi. Savā ziņā tā ir arī iespējas došana brālim – pārliecināties, ka viņš nav ļauns. Bet drīz vien viņa uzzina Sebastiāna plānu kā arī to, ka starp Džeiku un viņas brāli pastāv melnās maģijas saikne – ja nogalina vienu, mirst arī otrs.

Grāmata lasās lēni, bet aizraujoši. Notikumi seko cits citam raiti, nav vienmuļu paužu pa vidu, kur paliktu garlaicīgi. Bet notikumus gribējās spraigākus, lai grāmatu nevarētu nolikt malā un nekavējoties ķerties pie nākamās daļas, bet pēc šīs grāmatas izlasīšanas man šī vēlme ir tikai tamdēļ, ka gribas pabeigt sēriju. Jāpiemin, ka garlaicīgi nepaliek, jo stāsts tiek vēstīts no vairākiem skatupunktiem, tāpēc lasītājs “paviesojas” gan pie Magnusa, gan pie Klerijas, gan Saimona, Džeisona un citiem varoņiem. Beidzot rodas sajūta, ka galvenie varoņi nav Džeimss ar Kleriju, un citi parāda jaunas personības šķautnes, kuras iepriekšējās grāmatās tik spilgti nevarēja pamanīt.

Neredzēju jēgu stāstu sadalīt vairākās lielās daļās (ne nodaļās, daļās), jo tās neko nemainīja. Stāsts atsākās tieši tur, kur tas beidzās, pauzes pa vidu nebija un šis nošķīrums likās lieks. Tāpat īpaši skaidri nav norādīts laika ietvars, kurā notiek darbība. Izņemot pašu sākumu, kur tiek norādīts, ka darbība norisinās divas nedēļas pēc ceturtās grāmatas fināla un beigas, kur viss (kā vienmēr) tiek mērīts stundās.

Jo tālāk lasu, jo vairāk liekas, ka autore mierīgi varēja apstāties pie triloģijas un likt punktu pie “Stikla pilsētas”. Jā, nākamajās daļās ir interesanti pavērsieni, piemēram, Magnuss un Alekss, Dzelzs māsas, bet tai pašā laikā arī ir elementi, kas atkārtojas ar regularitāti. Piemēram, incests bija gan “Pelnu pilsētā” (2.grāmata sērijā), gan te; karš gan “Stikla pilsētā”, gan arī sestajā daļā (vismaz piektās grāmatas sižets par to liecina). Sāk šķist, ka autore nespēj izdomāt neko jaunu, ar ko pārsteigt, tai pašā laikā priecājos, ka viņa šo padarīšanu neizpleš un darbība nenotiek pārāk daudz dažādās vietās. Tāpēc arī negribas lasīt citas grāmatas (The Infernal Devices, The Dark Artefices u.c. ar šo sēriju saistītas grāmatas), jo bail no atkārtošanās, lai gan par “Lady Midnight” esmu dzirdējusi tikai pozitīvas atsauksmes.

Noteikti iesaku The Mortal Instruments sēriju lasīt ar nelieliem pārtraukumiem pa vidu (vai visu uzreiz, kā ērtāk), jo dēļ lielas pauzes var neatcerēties iepriekšējo grāmatu notikumus, kas netiek atgādināti. Labi, ka ir Youtube un grāmatu vlogeru ilgie stāstījumi par iepriekšējām daļām, jo tie ļoti labi palīdzēja man atcerēties, kas tur īsti notika, tāpēc arī uztvert sižetu bija vieglāk. Jāsaka, ka šī daļa man patika labāk par “Kritušo eņģeļu pilsētu”, jo darbība bija aktīvāka, vairāk varoņu un straujāki notikumu pavērsieni, kas lika lasīt tālāk, bet tikpat viegli bija to nolikt malā un iet gulēt laicīgi.

Vērtējums: 7,5/10

Nāvi nevar piemānīt. Beigās tā tik un tā paņems savu tiesu.

-Tikai kļūda? Tas ir kā nosaukt “Titānika” bojāēju par nenozīmīgu misēkli kuģniecības praksē.

Attēls te.

Izdevumu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.
Advertisements

Merisa Meijere “Sindera”

Merisa Meijere - Sindera. Mēness hronikas. 1. grāmata

No 16.maija visās Zvaigznes grāmatnīcās varēs nopirkt Mēness hronikas sērijas 1.daļu – autores Merisas Meijeres “Sinderu”. Tikai 16.maijā var saņemt 50% atlaidi šīs grāmatas pirkumam, ierodoties grāmatnīcā sarkanās kurpēs (atkal sola aukstumu, ceru, ka zābaki arī skaitīsies).

Stāsts ir par kiborgu (gandrīz puse no viņas ir mehāniska) un mehāniķi Sinderu un viņas dzīvi kā Pelnrušķītei (grāmata ir šīs pasakas retelling) ar ļauno pamāti un viņas meitām. Likumīgā aizbildne Sinderai liek pelnīt iztiku visai ģimenei, lai pamāte sev un meitām varētu nopirkt skaistas kleitas ballei, kas notiks pilī pie prinča-vecpuiša. Sinderai nedaudz vieglāku ikdienu sagādā labā pusmāsa Peonija un androīds Iko, kas palīdz meitenei mehānikas darbos, ar ko viņa pelna iztiku savai ģimenei.

Pasaule no šodienas ir pavirzījusies uz priekšu – ir noticis Ceturtais pasaules karš, gadus skaita daudz savādāk nekā mēs tagad. Uz Zemes ir palikušas Lielbritānija, Āfrikas Savienības, Eiropas Federācijas, Amerikas Republika un Austrālija. Stāsts neļauj izprast, kuras valstis tiek iekļautas savienības, federācijās un republikās un kuras valstis vairs neeksistē vai ir apvienojušas teritorijas. Šādu politiku Meijere savā grāmatā neskar. Toties bez Zemes valstīm eksistē ļoti spēcīga Mēness karaliste, kas jau labu brīdi apdraud Zemes valstu drošību, jo tie neko nedara pēc viņu karalienes prāta un grāmatas notikumi šo saasinājumu padara tikai stiprāku.

Tēli ir spēcīgi. Tādi, kas izraisa gan žēlumu, gan neizmērojamas dusmas. Šajā ziņā es runāju par nekaunīgo Sinderas aizbildi (Adrija), kas radīja vēlmi viņu nožmiegt. Tai pašā laikā radās žēlums pret Sinderu, bet viņai ir raksturs, kas neļauj tik viegli padoties Adrijai. Princis man gan izraisīja nesaprašanu, jo atgādināja tādu apmulsušu un noklīdušu jēru, kad viņam bija jāpilda savi jaunie pienākumi. Saturiski bija skaidri norādīts, ka viņš ir piedalījies, piemēram, valstu pārrunās, bet viņš nezin kāpēc tika iztaisīts kā neko nesaprotošs.

Lai gan darbība notiek Jaunpekinā, kam teorētiski ir jābūt Ķīnā, kurai ir senas kultūras tradīcijas, šeit tās netiek skartas un tas ir nedaudz skumji. Tiek tikai pieminēts, ka svētku reizēs velk kleitas vai kimono, tas arī viss. Kā arī vēl saturiskā ziņā manuprāt hinti par to, kas Sindera ir, tiek mesti pārāk ātri, jo saprast grāmatas atrisinājumu 100 lapā nav ok. Par laimi, stāsts ir pietiekami interesants un aizraujošs (par laimi, ar mīlestības aspektu otrajā lomā), lai neapstātos lasīt un nenoliktu grāmatu malā šī iemesla dēļ. Apstājos tikai, atvēlot pāris stundas gulēšanai, un nākamajā dienā turpinot, grāmatu izlasīju divās dienās. Ņemot vērā, ka iepriekšējo grāmatu es izlasīju nedēļas laikā un tā bija krietni īsāka par šo (396 viegli un ātri lasāmas lappuses) – tas jau vien par kaut ko liecina.

Tā kā grāmatā ir ļoti daudz sagremojamas informācijas par tehnisko pusi – pasaules uzbūvi, cilvēku uzbūvi, esošo politiku un sabiedrības slāņiem, stāsts prasa ik pa laikam apstāties un visu sagremot, saprast, pirms doties tālāk. Paldies tulkotājai Laurai Dreižei, kas ar uzdevumu ir tikusi galā godam. Ja būtu turpinājums jau tagad pieejams, es viņu nelasītu, jo tas manām smadzenēm būtu par daudz, tāpēc ceru, ka pauze līdz nākamās grāmatas iznākšanai būs pietiekami veselīga, lai visu neaizmirstu. Tas, ko es tagad skaidri zinu – turpinājumu noteikti lasīšu, jo āķis lūpā ir par to, kas notiks tālāk. Joprojām ir palikuši vairāki neatbildēti jautājumi.

Attēls te.

Izdevumu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Marija Kondo “Kārtības maģija”

Marija Kondo - Kārtības maģija

Uz šo grāmatu acis metu jau sen, arī tad, kad negribējās līdz ar istabas kārtošanu sakārtot arī dzīvi. Pēdējos mēnešos gribēju pamēģināt, cik ļoti vides sakārtošana palīdz sakārtot arī sevi, tāpēc bija doma nopirkt šo grāmatu. Kā jau tipiska Marta – nopirku to mēnesi pēc visa liekā izmešanas. Bet tas nenozīmē, ka grāmata būtu nelietderīga.

Marija Kondo ir mācījusies uzkopšanu un lielu dzīves daļu ir veltījusi tam, lai caur personīgo pieredzi nonāktu pie sev visideālākās kārtošanas metodes – aprakstītas šajā grāmatā. Viņa arī pasniedz seminārus un privātās nodarbības tiem Japānas (pamatā, bet ne tikai) iedzīvotājiem, kuriem rodas tāda nepieciešamība, un kuri paši nevar saņemties sākt mainīt savu vidi.

Kārtošanas galvenā ideja ir – ja lietu paņem rokās, sajust, vai tā tev nes prieku. Ja nē – jāmet ārā. Autore iesaka sākt ar apģērbu, tad ar grāmatām, papīriem, dažādiem sīkumiem un tad ķerties pie sentimentālām lietām. Pēdējās esot grūtāk izmest, bet, ja kārto norādītājā secībā, tad roka un prāts ir ietrenēti un ar to nav problēmu. Jākārto arī viss uzreiz, nekādas dalīšanas zonās pa dienām (guļamistaba, virtuve, vannasistaba, utt.) un svarīgi arī katrai lietai atrast savu vietu mājās, lai apkārt nemētājas un nerada haosu, kas disbalansētu pašu mantas īpašnieku.

Mana personīgā pieredze ar mantu kārtošanu ikdienā saistās ar to vienu reizi nedēļā, visticamāk brīvdienā, kad apkārt valda tāds haoss, kad gribot negribot jāķeras tam klāt. Bet ne par tāda veida kārtošanu runā Kondo. Viņa drīzāk runā par tādām kā lielajām tīrīšanām, kad iztīri visu visu, pašu mazāko kaktiņu un ne jau no putekļiem, bet no mantām. Atbrīvo savu dzīves telpu no liekā, tā teikt. Man par sevi ir radusies teorija, ka es kaut ko lielu (istabu vai grāmatplauktu) kārtoju tikai tad, kad jūtos nervoza vai saspringta, vai gribu kaut ko mainīt. Tieši dēļ tā savu dzīves telpu sakārtoju pirms mēneša tiešām apskatot katru mazāko stūri un saprotot, ko nekad nevilkšu mugurā/nelietošu/un kāpēc tas man vispār ir. Bet apzinos arī to, ka neesmu pilnīgi visu izmetusi, noteikti, ja man uz pirkstiem skatītos fiziska Kondo, mana istabā nebūtu puse tur esošo mantu. Bet fiziska autore manā istabā neatrodas un arī es neesmu tik radikāla, lai to visu izmestu. Un mani pilnībā apmierina pašreizējais stāvoklis, jo ziniet ko – man tiešām ir sajūta, ka dzīve ir manāmi uzlabojusies (paskatīsimies, cik droši ir to teikt skaļi).

Iemesli, kāpēc grāmata ir laba – tā palīdz saprast, ka mēs apaugam ar mantām mums pašiem to varbūt nemaz nepamanot. Un ne tik ļoti vajadzīgām mantām, man gribētos atgādināt. Šajā slazdā ievilina atlaides vai labas rekomendācijas vai “izskatās interesanti, gan jau kaut kad”. Autore saka, ka šis “gan jau kaut kad” pienāk precīzi nekad. Laba grāmata tā ir arī nozīmē, ka palīdz noskaņoties kārtīgai mantu sviešanai ārā, bet te arī ir galvenais mīnuss, ar ko es saskāros.

Lasīšanas procesā man ļoti traucēja tas, ka mantas met ārā. Paņem, salasa maisos un izmet miskastē. Vārdu sakot, ieslēdzās man praktiskās latvietes gēns un es iedomājos dažādus risinājumus, kā nevajadzīgu, bet vēl lietojamu mantu mešanu ārā var atrisināt savādākā veidā, piemēram, ziedošana vai labdarība vai pārdošana. Lasu klientes piemēru (kas te ir daudz) par to, ka izmet miskastē 200 grāmatas – nu vai ziniet, gandrīz raudāt jāsāk! Labi saprotu, ka metode ir no visa liekā pēc iespējas ātrāk atbrīvoties, bet tas man automātiski lika skeptiski uztvert visu grāmatu. Mazākas, bet tomēr šaubas man radīja tas, cik ļoti autore uzsver to, ka “zeķes ir nogurušas pēc smagā darba, spiežoties starp jūsu kāju un kurpēm, izklājiet viņas gludi, lai var atpūsties” un to, ka “es, atnākot mājās, somu novietoju uz sava aitādas pārklāja”. Cilvēks, kuram rūp zeķu (!) labsajūta, nedomā par dzīvnieku labsajūtu?

Bet es sapratu arī vairākus aspektus, ko es savā kārtošanā darīju nepareizi. Piemēram, Kondo piedāvā drēbju locīšanas veidu, kas samazina izmantoto vietu. Visu laiku man tās kumodes atvilktnes ir par mazu, tāpēc apsveru iespēju izmēģināt viņas metodi. Nejūtos tik radikāla, lai drēbes mestu ārā, tāpēc es pieļāvu to, ko autore uzskata par kļūdu – drēbes atdevu vai nu māsai, vai aizvedu uz laukiem (uz turieni aizvedu arī tās grāmatas, par kurām sapratu, ka tuvāko 5 gadu laikā tās nelasīšu – Kondo saka, ka tad tās jāmet ārā). Mums abām gan sakrīt viedoklis par kurpju kastēm – sasodīti noderīgām mantu glabāšanā.

Grāmatai dodu 7,5/10. Bija daudz pašiedvesmas, neticamu (lai gan Japānā viss ir iespējams) piemēru no klientiem, bet bija arī daudz sasodīti labu padomu. Ja ķeries pie kārtošanas, izlasi pirms tam šo grāmatu, varbūt noderēs.

[..] labākais sevis iepazīšanas veids ir uzkopšana. Galu galā mantas, kuras mums pieder, ļoti precīzi stāsta par lēmumiem, kurus dzīvē esam pieņēmuši. Kārtošana ir kā inventarizācija, kura pierāda, kas mums patiešām patīk.

Attēls: te.

Džodžo Moja “Pēc tevis”

Džodžo Moja - Pēc tevis

Pirms pāris gadiem pie lasītājiem nonāca Džodžo Mojas duoloģijas pirmā grāmata “Pirms mēs tiksimies” (atsauksmi lasi te), tad pavisam nesen uz kino ekrāniem iznāca grāmatas ekranizācija un nu ir izdota arī otrā (pēdējā) daļa – “Pēc tevis”. Lasītāji krasi dalās divās daļās – ir tie, kuriem liekas laba esam un tie, kuri nesaprot, kāpēc kas tāds bija jāuzraksta. Es saprotu abu pušu argumentus, bet man vairāk patika kā nepatika.

JA NEESI LASĪJIS PIRMO DAĻU, TEV TE NAV KO DARĪT, JA VIEN NEVĒLIES SABOJĀT LASĪŠANAS PRIEKU, JO TE BŪS PILNS AR PIRMĀS DAĻAS MAITEKĻIEM. Bez tiem vienkārši nevar. Nu tā, esmu jūs brīdinājusi, vainojiet paši sevi.

Dzīve pēc Vila nāves turpina savu gaitu. Lūisa pa Vila naudu ir apceļojusi Eiropu, tikusi pie šaura dzīvoklīša, apmeklē atbalsta grupu, lai tiktu pāri viņa zaudējumam un strādā lidostas pabā. Viņas jaunais boss ir kretīns (vēlāk atklājas, ka varbūt arī ne), kas liek viņai strādāt uniformā, kas atgādina elfu padauzu un vienīgais veids, kā izbēgt no dzīves grūtībām, ir kāds malks vīna darbadienu vakaros. Vienu vakaru vīns Lū paceļ spārnos un nomet paramediķa Sema priekšā (burtiskā nozīmē), kas rezultējās ar rehabilitācijas periodu pie vecākiem un pilsētiņas iedzīvotājiem, kas Vila nāvi nav aizmirsuši. Atpūtas laikā atklājas, ka Lū vietā viņas māte ir sākusi kardināli mainīt savu dzīvi, par ko mājinieki nav sajūsmā, un it kā ar to visu vēl nepietiktu – kādu dienu pie Lū dzīvokļa durvīm uzrodas Lilija.

Grāmata ļoti atšķiras no pirmās daļas. Lū ir zaudējusi savu pirmās daļas dzirkstošo humoru un šeit viņu var sastapt kā gandrīz depresijā ieslīgušu, problēmām māktu un pavisam parastu sievieti. Viņa pat ir zaudējusi savu ekscentrisko dabu, kas spēja izklaidēt un lielu grāmatas daļu viņa tāda arī paliek, kas nogurdina. Ar katru jaunu nodaļu viņa šķietami arvien dziļāk iestieg savām dzīves melnajā strīpā un labprātīgi tur arī peld. Par laimi lasītājam, uzrodas jauni cilvēki, kuru dēļ viņa no šīs strīpas kārpas ārā un grāmata beidzot paliek mazāk depresīva, bet ieslīgst otrā galējībā – dusmās, jo Lilija ir ļoti egoistiska, vieglprātīga un izklaidīga meitene, kura blandās pa dzīvi bez mērķa un nenovērtē vai negrib novērtēt pūles, ko viņai velta apkārtējie. Nedaudz šo drūmo ainu mēģina atsvaidzināt ekscentriskā Lū māte ar aizraušanos ar feminismu un Donna ar savu humorizjūtu.

Šī grāmata ir turpinājums pirmajai – ļoti veiksmīgai – grāmatai. Bet galvenais jautājums ir – vai šis turpinājums ir vajadzīgs? Pēc “Pirms pēc tiksimies” palika interese, kas tālāk notiek ar varoņiem, ko viņi dara un kā dzīvo, bet tā jau ir ar katru grāmatu, tāpēc jau vien autori nesaraksta turpinājumu, lai to izskaidrotu. “Pēc tevis” arī ir tādas beigas, kas paceļ jautājumu par to, kā Lū un citi varoņi dzīvo tālāk, bet tāpēc ne vienmēr vajag rakstīt vēl vienu grāmatu – lai tas paliek katra lasītāja prātā izfantazēts.

Man grāmata patika tādā nozīmē, ka tā ļoti labi pastāsta par zaudējuma sāpēm pēc nāves un dziedēšanas periodu, kam jāaiziet cauri, lai spētu to visu palaist vaļā – kā hēlija balonu. Šis sasaucas ar personīgo pieredzi, tāpēc tādas izjūtas nebūs katram, kas šo lasīs. Bet, ja ir grūti, tad šī varētu būt īstā nepamācošā lasāmviela, kas varētu atvieglot dzīvi kaut nedaudz. Un tā kā šim ir samērā liela nozīme manā dzīvē, par spīti visam es sliecos uz to, ka grāmata man patīk.

Vērtējums: 8/10.

Vienmēr ir labāk kaut kur iet un kaut ko darīt [..]

Lūgti novērtēt savas sāpes desmit punktu skalā, daudzi vīrieši nosauc skaitli vienpadsmit.

-[..] Es esmu kārtīga katoļu meitene, Lūisa, un mēs nešķiramies. Mēs liekam saviem vīriem ciest līdz kapa malai!

Attēls te.

Entonijs Dors “Mums neredzamā gaisma”

Entonijs Dors - Mums neredzamā gaisma

Liekas, ka Entonija Dora grāmatas “Mums neredzamā gaisma” zelta laiki sākās ar to brīdi, kad to pasludināja par Goodreads Choice Awards, jo tad tai sekoja arī citas balvas līdz pat pašam Puliceram. Izlasot grāmatu šis balvu saraksts pilnībā sevi attaiso.

Grāmatu caurstrāvo Otrā pasaules kara tēma no diviem skatupunktiem – Vernera un Marīloras. Verners ir talantīgs bārenis, kurš var salabot jebkuru radioaparātu, ko pamana ietekmīgs vācietis un tā vietā, lai viņš, tāpat kā visi citi bērni, nonāktu ogļu raktuvēs, Verners nonāk elitārā kara skolā, kur viņam ir uzdevums. Marīlora ir akla meita tēvam, kurš ir Parīzes muzeja atslēdzinieks. Īsi pirms kara viņam tiek uzticēts sargāt muzeja dārgumu un, karam sākoties, viņš ar meitu bēg uz Senmalo – okeāna piekrastes ciemu. Bet tikai viņi visi nevarēja iedomāties, kā karš mainīs viņu dzīves – ne tikai Merīlorai un viņas tēvam, Verneram, bet arī visiem citiem iedzīvotājiem.

Grāmatām par svarīgiem vēstures aspektiem ir tendence būt asiņainām, ar detalizētiem aprakstiem 3 lappušu garumā un diezgan garlaicīgām. Bet šī nav tāda. Lasītājs netiek ierauts notikumu virpulī kā galvenais varonis, bet drīzāk kļūst par tādu kā stāsta vērotāju. Arī vēsturiskais smagums nav tik izteikts, drīzāk ar minimāliem līdzekļiem autoram ir izdevies pateikt neizmērojami daudz, kas liek nedaudz apstāties, padomāt un lasīt tālāk.

Grāmata ir sadalīta vairākās lielajās nodaļās, ko vienu no otras atšķir darbības laiks, aptverot Otro pasaules karu no sākuma līdz beigām. Apakšnodaļas veido vairāku personāžu piedzīvojumus attiecīgajā lielās nodaļas laika posmā. Tā kā darbība nenorisinās hronoloģiski, kas nozīmē, ka lasītājs tiek mētāts no viena laika uz otru, no viena personāža pie otra, tam līdzi izsekot nebija viegli. Liels pluss šajā ziņā ir ļoti īsās apakšnodaļas, kas nereti ir tikai viena lappuse. Tas palīdz tikt ātrāk uz priekšu un “vēl tikai vienu nodaļu” izlasīt, jo tā taču maza. Tai pašā laikā grāmatu ļoti viegli ir nolikt malā, vismaz man nebija tās “ātrāk jāpabeidz, nevaru sagaidīt” sajūtas. “Mums neredzamā gaisma” mani gandrīz iemeta atpakaļ reading slump’ā, bet par laimi īsajām nodaļām, es veiksmīgi izmuku no nejauceņa nagiem.  Šo lasīt un baudīt pa mazam gabaliņam būtu pareizā izvēle, jo tad arī var ar visu sevi izjust stāstu.

Lai gan stāsts kopumā ir lielisks, tomēr man šķiet, ka viens aspekts tur ir lieks. Vismaz es nesapratu, kādam tam vispār ir saistība ar stāstu – it kā to varētu piešūt tam, lai būtu kur nobēdzināt vienu varoni, bet tai pašā laikā karš bija tik skarbs, ka to varēja izdarīt par jebko. To arī neslēpj autors, radot ne tikai 2 galvenos varoņus, bet arī vairākus “otrā plāna” personāžus, kas lieliski papildina stāstu un palīdz saskatīt kopainu vēl labāk.

Vērtējums: 8/10. Lieliska rudens lasāmviela, kas nav tik skarba, kā citas daiļliteratūras kara tematikas grāmatas.

Attēls te.

Deivids Nikolss “Mēs”

Deivids Nikolss - Mēs

Deivids Nikolss latviešu lasītājiem jau ir iekritis sirdī un prātā ar grāmatu “Viena diena”. Vai arī filmu ar tādu pašu nosaukumu. Pavisam nesen apgāds “Zvaigzne ABC” ir izdevis tulkojumu viņa romānam “Us”. Tulkotājas Silvijas Brices dēļ vien šim romānam jāstāv jūsu plauktos (izlasītam), bet tas nav vienīgais iemesls.

Galvenais varonis ir 54 gadus vecs vīrietis vārdā Duglass Pītersens. Precējies jau 25 gadus, ir 17 gadīgs bērns. Pēc profesijas – bioķīmiķis, par ko nekautrējas, t.i., teju katrā draugu/paziņu sanākšanā saruna aizved pie tēmām, kas starp Duglasu un pārējiem izraisa spraigas diskusijas. Laulība 25 gadu garumā dod savu rezultātu un kādu dienu sieva Konija paziņo, ka grib šķirties. Duglass pierunā sievu noturēties kopā līdz brīdim, kad Albijs sāks studēt prom no mājām. Tajā laikā ietilpst arī izplānotais “Lielais ceļojums” pa lielākajām Eiropas pilsētām, kur katrs dodas savu nodomu vadīts – Duglass cer atgūt sievu un saprasties ar dēlu, Albijs cer izklaidēties, bet Konija grib izbaudīt pēdējos ģimenes kopā būšanas brīžus. Bet vai tiešām tie būs pēdējie?

Lai gan manā dzīvē nav galvenā varoņa problēmu – pamest nav kam, bērnu man nav, muzeja apmeklējuma vidū nav jāatpūšas un ar pašvērtējumu man viss kārtībā, tomēr kaut kādā ziņā es 19 gadu vecumā varu savilkt kopīgās iezīmes ar vīrieti 54 gadu vecumā. Varbūt to pašu pieņemto lēmumu ziņā, vai faktā, ka arī man, līdzīgi kā galvenajam varonim, ir neciešami uzturēties ballītēs, kurās man ir garlaicīgi. Līdzīgi kā Duglasam, arī man ir sajūta, ka es kaut ko daru pareizi, bet beigās viss izrādās nepareizi. Bet tie noteikti nav vienīgie iemesli un katrs lasītājs var atrast citus – savējos.

Grāmata būtībā būvēta ir uz 3 varoņiem, bet skats uz visu notiek caur galvenā varoņa prizmu. Tieši tāpēc diezgan apnicīgi ir redzēt tikai stāsta vienu pusi, nevis otru un trešo. Duglass ir samērā neaptēsts, vecmodīgiem uzskatiem un man radās iespaids, ka viņš pat necenšas iet līdzi laikam. Lasīt to kā viņš nesaprotas ar dēlu nesamērīgā grāmatas daudzumā bija ļoti nogurdinoši. Tēli netiek atklāti pietiekami, lai es saprastu, kā Konija ar Duglasu var nodzīvot 25 laulības gadus, bet varbūt mīlestība ir tik akla, ka pat aklo pavadonis neko nelīdz.

Bet tagad pie pozitīvākām lietām. Pateicoties Silvijai Bricei tulkojums lasās tiešām raiti un ir samērā grūti nolikt grāmatu malā (ja vien neesi kašķīgs pēc dabas un negribi piekasīties pie katras varoņa rīcības kā es). Šeit paskaidrojošo vārdu nebija daudz, bet man gribējās skaidrojumu. Protams, nav jau grūti paprasīt mātei googlei tos divus vārdus, bet nu tomēr. Vēl viena pieminēšanas vērta lieta ir humors, kas pirmajā brīdī izbrīna, ka uz pirmajām simts lappusēm ir tik daudz vietas, kur pat es iesmējos skaļi. Uz beigām gan paliek arvien mazāk, kas dod sajūtu, ka autors visu savu joku pulveri ir izšāvis pirms vēl stāsts ir kārtīgi iesācies, kas dod mazuma piegaršu – to visu ļoti skaisti varēja sabalansēt, bet, no otras puses, beigas ir paredzētas kam citam. Grāmata tā vien liek sakravāt somas un kaut kur aizbraukt, jo par ceļošanu taču arī ir grāmata! Vismaz man tā uzdzina kārtīgu vēlmi aizbraukt vai aiziet un atrast vietas, kur es vēl neesmu bijusi. Rezultātā atklāju lielisku tūristu pastaigu taku pa Kaņiera ezeru, līdzīgas Ķemeru takām, bet bez purva. Un geokečingotājiem arī tur būs savs prieks. 🙂

Atgriežos pie grāmatas. No galvenā varoņa lieliski var mācīties to, ka pacensties saprast cilvēkus sev apkārt vajag daudz ātrāk nevis tikai pašā pēdējā brīdī. Vajag atmest lielo plānošanu un iet kur acis rāda, jo tieši tajā ir skaistums (ar degunu, iebāztu kartē, tu apkārt neko neredzi). Spontanitāte ir jaunais melnais, tā teikt.

Romānam dodu 7,5/10, jo bija labi, bet nebija izcili.

Beigu sākums. Vai viņa joprojām runāja par mani? Izklausījās, ka es esmu kaut kāda apokalipse.

-Kā tev izdodas ēst tik daudz un tomēr palikt tik tievam?
-Droši vien patērēju daudz nervu enerģijas.

Tūristu paradokss: kā atrast vietu, kur nav tādu pašu cilvēku kā mēs?

Attēls te.

Ieva Melgalve “Mēness teātris”

Ieva Melgalve - Mēness teātris

Ieva Melgalve jau ir sevi pierādījusi latviešu lasītājiem ar darbiem “Mirušie nepiedod”, “Bulta, Zvaigzne un Laī” kā arī ar stāstu krājumā “Zilie jūras vērši” un vairāki īsprozas darbi nedaudz dziļāk pagātnē. No minētajiem esmu lasījusi tikai pirmo, tāpēc man ir grūti spriest par autori, bet tā kā “Mirušie nepiedod” man likās labs esam, tad nu izlasīju arī šo.

Grāmata ir teātris. Tur katram ir sava vieta: aktieri, mīmi, scenogrāfi, dzīvība, nāve, bērni. Jāpiemin gan, ka teātris ir noslēgta telpa – tikai mīmi zina, kā ir tur – ārpusē, kur ir mākoņi un saule. Aktieriem ir savas lomas, līdz ar lomu viņi iegūst arī vārdu, bez lomas nav vārda, nav personas, nav viņu pašu. Mīmi ir kā palīgpersonāls – viņi sarūpē aktieriem lomai, ainai attiecīgo apģērbu, iedod scenāriju un nogādā no punkta A līdz punktam B. It kā šķiet, ka nekas nevar noiet greizi. Bet tā gluži nav.

Kā jau minēju, “Mēness teātris” ir noslēgta telpa, kur eksistē tikai viena pasaule – teātra pasaule, kur galvenais noteikums ir +/- sekot līdzi scenārijam, tā pārkāpšanas gadījumā no lomas tēlotāja var ļoti viegli atbrīvoties, jo tā taču ir tikai loma. Rakstniece rada šķietami ideālu pasauli, kur viss notiek tā, kā tam paredzēts notikt. Bet sistēmā ir caurumi, un šie caurumi ir paši sistēmas iemītnieki, kuriem rodas ideja, vēlme pretoties esošajai kārtībai un izmēģināt kaut ko uz savu ādu. Dažiem sanāk, dažiem atkal nē.

Tas viss noved pie pārdomām par mums pašiem. Vai tu esi tas, kas iekļaujas sistēmā, vai tas, kas sniedzas tai pāri? Kāda ir tava loma, vai tev vispār ir loma? Varbūt tev nemaz lomu nevajag? Vai tu esi aktieris, kas izpilda citu rīkojumus, uzdevumus, sev pievieno citu nosauktas īpašības, raksturus vai raksturojošos elementus? Bet varbūt tu esi scenārists, kas liek citiem darīt tevis nosauktās darbības? Bet varbūt tu esi tikai teātra skatītājs? Kas tu esi?

Lasot šo grāmatu, nepārtraukti darbojas smadzeņu zobrati, jo visu laiku ir jādomā līdzi. Autore lieki neraksturo pasauli, tās vīzija atnāk pati līdz ar jauniem sižetiskajiem pavērsieniem. Es pati kādas pirmās 50 lappuses biju diezgan apmulsusi par to, ka lasu un diezgan daudz ko nesaprotu, jo pietrūkst tā konteksta, kas atklājas nedaudz tālāk. Bet stāsts risinās raiti, nav tā, ka baigi izstiepts, bet nav arī tā, ka ļoti sasteigts. Tas, kas man patika, ir tas, ka nebija tās steigas, kas neļauj grāmatu nolikt malā, padomāt, un tad atkal turpināt lasīt. Tomēr bija tādas nodaļas, kas nešķita nekas īpašs un jau parādās doma iet gulēt, bet tā beidzas ar tādu teikumu, ka roka pati automātiski šķir lapas uz priekšu.

Arī grāmatas noformējums ir lielisks – kailais cilvēks ļoti labi raksturo pašus aktierus. Vēl man patika, ka nodaļas sākas nevis ar 1, bet ar 0. Katrā gadījumā šī ir ļoti vērtīga grāmata latviešu lasītājiem. Es dotu pat tiem, kuriem zinātniskā fantastika riebjas, jo ne jau par to te ir runa, bet par mums pašiem.

Vērtējums: 9/10.

Attēls te.

Anderss de la Mote “burbulis [bubble]”

Anderss de la Mote - burbulis [bubble]

Noslēdzošā triloģijas [geim] daļa sniedz atbildes uz līdz šim neatbildētiem jautājumiem un atklāj to, kas lasītājus ir interesējis jau no pirmās daļas pirmajām lappusēm.

Tuvojas Zviedrijas princeses kāzu diena, kas vienmēr ir prasījusi lielu drošības dienestu uzmanību un darba pilnas rokas. Tikai šoreiz spriedze ir lielāka, jo HP meklē policija un izskanējušas ziņas, ka tieši viņš grasās šīs kāzas izjaukt. HP māsa Rebeka savukārt mēģina saprast saistību starp HP, Spēli un Zviedriju, saliekot puzli. Bet puzles gabaliņi ne vienmēr tiek likti pareizajās vietās.

Rebekai beidzot ir līdzvērtīga loma trillerī – ja pirmajās divās daļās viņa bija tikai neizteiksmīga piedeva, kas neko nesaprata, bet nedaudz atsvaidzināja samudžināto HP stāstu, tad šeit jau viņai pašai ir galva uz pleciem un viņa jau sāk dalīt galvenā varoņa vietu ar HP. Palēnām viņa nonāk pie risinājuma, pie pareizajiem puzles gabaliņiem, un lasītājs var izsekot līdzi kā tad visa Spēle galu galā ievilka viņas brāli tajā iekšā un kāda ir viņas saistība.

Runājot par HP, viņš ir mēslos līdz ausīm, bet nevis sēž rokas klēpī salicis, bet turpina darīt stulbas lietas, lai izklaidētu sevi un lasītāju. Tuvu pie grāmatas beigām viņš pēkšņi maina savu nostāju un kļūst par pilnīgi citu personu – izstrādā jaunu plānu, ir kluss, paklausīgs. Nav vairs tā HP, ko mēs iepazinām ar pirmo grāmatu. Bet par spīti tam viņa neveiksmju ķēde ir tik gara, ka sāku izjust žēlumu pret šo tēlu un nelielu nepacietību jau tā ātrajā tempā – nu kad tad viņam beidzot sāks veikties?

Runājot par tempu, ir tā – ir labi, ja spēj apzināties, cik ātri var grāmatu izlasīt un attiecīgi arī ierēķināt tai laiku. Man nebija tā, ka bija grūti nolikt malā, bet interese saglabājas, un tad ir dilemma – lasīt kursa pierakstus, gatavojoties pirmajam eksāmenam, vai tomēr pirmo izlasīt grāmatu, lai ir mierīgs prāts un varu koncentrēties uz ko citu.

Triloģiju kopumā vērtēju kā labu. Kad dabūju otro daļu, nedaudz traucēja tas laika caurums, kas bija izveidojies izdošanas laikā, bet pāršķirot pirmo daļu, notikumi atausa atmiņā un tas vairs nelikās tik būtiski. Otrā daļa man šķita lēna, daļu no trešās daļas notikumiem mierīgi varēja pārcelt uz otro un tad nebūtu izstiepta otrā un sarauta trešā daļa. Bet pats grāmatas stāsts kārtīgi savervelē savā varā un pat pēc pēdējās lappuses izlasīšanas liek domāt par sevi – kas ir tās lietas, ko mēs paši slēpjam savos burbuļos?

Vērtējums par grāmatu un triloģiju kopumā: 7/10.

Attēls šeit.

Burbulis kā vieta, kur paslēpt pagātni.

Indreks Harglas “Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs”

Indreks Hargla - Aptiekārs Melhiors un Akas ielas rēgs

Pie grāmatas tiku ļoti nejauši, bet lasāmo grāmatu sarakstā tā bija tik un tā, tad nu sanāca to izlasīt ātrāk kā paredzēts.

Viduslaiku Tallina, precīzāk, 1419. gads. Tiek atrasti miruši 3 savā starpā it kā pilnīgi nesaistīti cilvēki, bet, kad Melhiors uzzina, ka miruši ir vēl vairāk un visi iepriekš ir redzējuši rēgu, bet pēc tam atrasti miruši. Domai, ka jāizmeklē šis noziegums Melhiors tā pa īstam nobriest tikai tad, kad bojā iet viņam tuvs paziņa. Tā tiek uzklausīts rēga rašanās leģendas, aptaujāti cilvēki, apraudzīti mirušie un izdarīti pareizie secinājumi.

Šī ir mana pirmā grāmata par aptiekāra kungu, lai gan lasītāji jau kādu laiku var iepazīties arī ar citu viņa darbu, kas iznāca pirms šī – “Aptiekārs Melhiors un Olevistes baznīcas noslēpums”. Vispār, nosaukumi man ļoti atgādina kādu bērnībā lasītu autoru, kura vārdu tagad neatceros, bet arī viņam pēc nosaukumiem aptuveni varēja nojaust, par ko ir grāmata. Domāju, ka tas lasītājam ir ļoti svarīgi – lai nosaukums ir vismaz saistīts ar sižetu un saturu, bet lieliski jau ir tad, kad pēc nosaukuma viņš var laisties savā grāmatas variācijā. Šī ir otrais variants.

Sākums ir ļoti, ļoti lēns. Ja es nebūtu salasījusies atsauksmes, ka tālāk viss turpinās daudz raitāk, būtu apstājusies pie 120 lappuses un likusies mierā. Autors nesteidzīgi lasītāju vadā apkārt pa savu vidi, nedaudz iepazīstina ar aptiekāra profesiju, Tallinas vēsturi un dzīvi Tallinā laikā, kad apkārt notiek satraucoši notikumi. Bet tad aptuveni grāmatas vidū pat nemanot pēkšņi ir piesaistīta visa lasītāja uzmanība grāmatai un notiek aktīva sekošana līdzi. Jo ir, kam. Jātiek tikai pāri tam sākumam.

Igauņu rakstnieks Indreks Hargla veikli lasītāju aptin ap savu mazo pirkstiņu, dāsni piešķirot informācijas druskas, lai lasītājam ļaundaris liktos viens, bet beigās – pavisam cits, jo tad jau puzle ir salikta viņa vietā un tā, kā tam ir jābūt. Atliek vien pakratīt galvu un nosunīt sevi par muļķību, ka pats par to neesi aizdomājies, jo viss taču bija acīmredzams. Bet igauņi malači. Un latviešu izdevniecības malači, ka izdod kaimiņu darbus. Ja no lietuviešiem varam slavēt Sabaļauskaiti un Šepeti (ar Lietuvu viņai ir sakars, tāpēc arī šuju te klāt), tad no igauņiem atmiņā paliks noteikti Hargla un aptiekārs Melhiors ar savu nesteidzīgumu.

Vērtējums: 6/10. Derēs tumšajiem vakariem, gulēt arī mierīgi varēs. Sākumā var aizmigt arī tad, ja miegs nenāk. Tālāk gan – tikai, kad grāmata izlasīta.

Attēls te.

Laura Dreiže – Debesu lauskas

Laura Dreiže - Debesu lauskas. Danse Macabre 3

7. novembrī noslēdzošā triloģijas daļa nonāks arī pie citiem lasītājiem, bet, kā tas ir bijis triloģijas ietvaros, man arī šo grāmatu bija iespēja izlasīt ātrāk.

Šajā daļā turpinās abās iepriekšējās aprakstītie notikumi, tikai jau gaisā jūtama kulminācijas pakāpe. Tiesa, pie pēdējām 20 lappusēm, bet par tām stāsts būs vēlāk. Izdzīvojusī un cilvēcīgā Viktorija ir atguvusi ķermeniskus apveidus, bet Taniels ir nokļuvis nekur citur kā ellē, jo kur gan nepaklausīgi nāves eņģeļi var nokļūt (ironiski būtu, ja Taniels attaptos paradīzē…). Tiesa, lai cik ļoti Viktorijai viņa nepietrūktu, tomēr pirāti ir ieplānojuši pavisam ko citu, un neviens no to mērķiem nav izglābt vēl vienu lieku muti no kuras nebūtu nekādas jēgas. Bet tā jau nebūs spītīgā, dumpinieciskā Viktorija, ja viņa kaut ko neizdarīs pa savam, pilnībā ignorējot pārējos.

Ja otrajai daļai man bija sajūta, ka grāmata velkas, tad šeit ir tieši otrādi. Bija interesanti lasīt, notikumi raiti viens pēc otra nāca un gāja un pat nepamanīju, ka jau grāmata uz beigu pusi sāk beigties. Un tad es atjēdzos, ka ir palikušas 15 lappuses, bet Londonas glābšana no krītošajām platformām vēl nav notikusi. Loģiski domājot, pa tik mazu lappušu skaitu tas arī nevar notikt. Vai nu lasīju pārāk ātri, vai kārtīgi man tas prātā neturējās, bet īsti man nav skaidrs tas glābšanas plāns un tā realizācija. Ar to reāli pietiek, lai izglābtu visu un visus un dzīvotu laimīgi tālāk?

Un tomēr Viktorija diezgan smieklīgajā bet tomēr tik ļoti labāk paciešamākajā lelles veidolā man patika daudz labāk, šeit uz āru spraucās dusmas par pasaules negodību, “es visu māku pati” vai “ko? nē! nekad mūžā! ko citi par to padomās?” etapi, kas savstarpēji mijoties, caurvij visu grāmatu. Kad Taniels parādās pie apvāršņa, viņš uz brīdi atkal kļūst par to jauki auksto varoni, bet tad notiek lietas, un vismazākā cerība uz sākotnējā tēla atjaunošanu izzūd. Ja runājam par aprunāto Misteriumu, tad arī te viņš ir darbīgs un spara pilns pavērst visu uz “ļaunais uzvar labo” pusi, bet pirms Viktorija viņu nepārspēj.

Bet kopumā ir labi. Man trūkst zināšanu, lai spētu piekasīties pie grāmatas no izmantotās tehnikas un to īpašību viedokļa, tāpēc to izlaidīsim. Agrāk izdotajiem romāniem kādreiz gribēju turpinājumus, pat domāju, ka filma sanāktu tīri holivudiska, tad šeit es dabūju savus kādreiz gribētos turpinājumus. Tomēr arī šai triloģijai 2. daļa bija diezgan miglaina kā gandrīz visās triloģijās, ko lasu. Bet, kā jau minēju, kopumā ir labi. Atliek vien cerēt, ka arī šī NaNoWriMo laikā autorei sanāks kas labs, kas vēlāk varētu transformēties grāmatas veidolā. 🙂

Par grāmatu kā daļu lieku 8/10, par triloģiju kopumā arī 8/10.

P.S. Sabaidīšu jūs ar Ziemassvētku tuvošanos. Ja nu galīgi nezini, ko savam jaunietim dāvināt, šī varētu būt tīri laba opcija. Bet tikai galīgos krīzes gadījumos, jo, kā mums rāda visas muļķīgās aptaujas, jaunieši grāmatas vispār nepazīst kā priekšmetu, kur nu vēl paņemt rokās un lasīt. 🙂

Attēls šeit.