Atskats uz septembri

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/298383621/large.jpg

Mans rudens iesākās ar tādām kā jaunā gada apņemšanām dzīvot ilgāk, labāk, pilnvērtīgāk. Sākās trešais gads augstskolā, sākās krievu valodas apgūšana, un nokļuvu pie apņemšanos publicēt vienu ierakstu nedēļā, pie kā sekmīgi turos, tāpēc par dažām lietām jau blogā ir uzrakstīts plašāk.

Septembrī izlasīju sešas grāmatas:
1. Kasandra Klēra “Zudušo dvēseļu pilsēta” – atsauksme te.
2. Džess Volters “Skaistās drupas” – atsauksme te.
3. Kīra Kesa “Prinča līgava. Vienīgā“. Sērijas trešā grāmata, ar kuru noslēdzu savu guilty pleasure sēriju piecu grāmatu garumā un atgriežos pie normālas literatūras. Šajā grāmatā noslēdzas Meksona mēģinājumi dabūt sev sievu un mēģināt valdīt valsti un Amerikas egoisms. Tagad, kad esmu lasījusi sēriju no Īdlinas skatupunkta, liekas, ka arī sēriju par Ameriku varēja sašaurināt divu grāmatu ietvaros, tā izvairoties no nevajadzīgām ainām un emociju uzplūdiem. Grāmatai dodu 3/5.
4. Dāvids Lāgerkrancs “Meitene zirnekļa tīklā” – sērijas “Meitene ar pūķa tetovējumu” sērijas turpinājums, ko uzrakstījis cits autors pēc atrasta nepabeigtā Lārsona manuskripta. Tā arī liekas lasīšanas laikā – dažas vietas ir tā uzrakstītas, ka var saprast, ka Lārsons tās nav rakstījis un izdomājis. Bet atkal par citām var pasmaidīt, jo atpazīsti tos īpašos vārdu virknējumus, kuru dēļ lasīji trīs biezās iepriekšējās grāmatas sērijā. Noteikti piederu pie tiem cilvēkiem, kam šī grāmata patīk gandrīz vienlīdzīgi iepriekšējām. Grāmatai dodu 4/5.
5. Ir vēl divas grāmatas skolai, kuras nav vērts pieminēt, jo par tām neko neatceros.

Noskatījos vienu filmu – Vara Braslas “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru“, par ko arī uzrakstīju – izlasi te.

Septembrī sākās arī mana teātra sezona – atklāju to ar “Svīnībām” (lasi te), un turpināju ar divām izrādēm:
“Zēni” – režisors Dmitrijs Petrenko. Izrāde ir par jauniešiem, kas pēc pēdējo eksāmenu nokārtošanas nu ir spiesti ieiet pieaugušo pasaulē – pilnā apmulsuma, neziņas. To visu pavada ballītes, reibinošas vielas un eksistenciāli jautājumi par dzīvi pēc jaunības. Pēc izrādes palika daudz neatbildēti jautājumi, kas radīja izrādes nepabeigtības sajūtu. Patika aktierdarbi, lai gan bija vietas, kur tēli bija kaitinoši, bet tā ir materiāla vaina. Mūzika dažbrīd bija tik skaļa, ka nevarēja dzirdēt, ko saka aktieri (bet tas nav iemesls kāpēc man pēc izrādes nepalika skaidrs, ko režisors mēģina pateikt). Vērtējums: 3/5.
“Aspazija.Personīgi.” – režisore Māra Ķimele. Uz biogrāfijas metiem balstīts stāsts par Aspazijas dzīvi. Ļoti priecājos, ka beidzot aizgāju uz šo izrādi, jo tā mani patīkami pārsteidza gan ar aktierdarbiem (izcila Broka), gan ar saturu. Brīnišķīgi tika parādīts mīļums, dziļums un vēsturiskas personības cilvēcīgā puse, nevis sausi fakti. Vērtējums: 4/5.

Plāni oktobrim:

  • apmeklēšu (pagaidām) piecas teātra izrādes
  • turpināt “viens ieraksts nedēļā” apņemšanos
  • varētu beidzot pievērsties Kinga grāmatām, kas jau pāris gadus krāj putekļus manā plauktā

Lai izdodas izbaudīt vēl rudens silto pusi!

Attēls te.

Advertisements

Kasandra Klēra “Zudušo dvēseļu pilsēta”

https://i0.wp.com/www.zvaigzne.lv/images/books/132757/300x0_zuduso_dveselu_pilset_mazvaks.jpg

Esmu pavisam tuvu sērijas noslēgumam, tāpēc likās loģiski to turpināt un izlasīt visas daļas, vismaz kas saistās ar The Mortal Instruments daļu. Neplānoju lasīt ne Infernal Devices, ne citas ar šo sēriju saistītas grāmatas. Bet par to vēlāk – nu par šo, sērijas piekto daļu.

Iepriekšējā grāmata beidzas ar to, ka Lilita ir sakauta, bet Sebastiāns un Džeiks ir prom. Ordenis abus ir izsludinājis meklēšanā, bet Džeiks nespēj turēties tālu no Klerijas ilgāku laika posmu un vienā naktī uzrodas meitenes acu priekšā. Arī Klerija nespēj pamest Džeiku un dodas viņam un Sebastiānam līdzi. Savā ziņā tā ir arī iespējas došana brālim – pārliecināties, ka viņš nav ļauns. Bet drīz vien viņa uzzina Sebastiāna plānu kā arī to, ka starp Džeiku un viņas brāli pastāv melnās maģijas saikne – ja nogalina vienu, mirst arī otrs.

Grāmata lasās lēni, bet aizraujoši. Notikumi seko cits citam raiti, nav vienmuļu paužu pa vidu, kur paliktu garlaicīgi. Bet notikumus gribējās spraigākus, lai grāmatu nevarētu nolikt malā un nekavējoties ķerties pie nākamās daļas, bet pēc šīs grāmatas izlasīšanas man šī vēlme ir tikai tamdēļ, ka gribas pabeigt sēriju. Jāpiemin, ka garlaicīgi nepaliek, jo stāsts tiek vēstīts no vairākiem skatupunktiem, tāpēc lasītājs “paviesojas” gan pie Magnusa, gan pie Klerijas, gan Saimona, Džeisona un citiem varoņiem. Beidzot rodas sajūta, ka galvenie varoņi nav Džeimss ar Kleriju, un citi parāda jaunas personības šķautnes, kuras iepriekšējās grāmatās tik spilgti nevarēja pamanīt.

Neredzēju jēgu stāstu sadalīt vairākās lielās daļās (ne nodaļās, daļās), jo tās neko nemainīja. Stāsts atsākās tieši tur, kur tas beidzās, pauzes pa vidu nebija un šis nošķīrums likās lieks. Tāpat īpaši skaidri nav norādīts laika ietvars, kurā notiek darbība. Izņemot pašu sākumu, kur tiek norādīts, ka darbība norisinās divas nedēļas pēc ceturtās grāmatas fināla un beigas, kur viss (kā vienmēr) tiek mērīts stundās.

Jo tālāk lasu, jo vairāk liekas, ka autore mierīgi varēja apstāties pie triloģijas un likt punktu pie “Stikla pilsētas”. Jā, nākamajās daļās ir interesanti pavērsieni, piemēram, Magnuss un Alekss, Dzelzs māsas, bet tai pašā laikā arī ir elementi, kas atkārtojas ar regularitāti. Piemēram, incests bija gan “Pelnu pilsētā” (2.grāmata sērijā), gan te; karš gan “Stikla pilsētā”, gan arī sestajā daļā (vismaz piektās grāmatas sižets par to liecina). Sāk šķist, ka autore nespēj izdomāt neko jaunu, ar ko pārsteigt, tai pašā laikā priecājos, ka viņa šo padarīšanu neizpleš un darbība nenotiek pārāk daudz dažādās vietās. Tāpēc arī negribas lasīt citas grāmatas (The Infernal Devices, The Dark Artefices u.c. ar šo sēriju saistītas grāmatas), jo bail no atkārtošanās, lai gan par “Lady Midnight” esmu dzirdējusi tikai pozitīvas atsauksmes.

Noteikti iesaku The Mortal Instruments sēriju lasīt ar nelieliem pārtraukumiem pa vidu (vai visu uzreiz, kā ērtāk), jo dēļ lielas pauzes var neatcerēties iepriekšējo grāmatu notikumus, kas netiek atgādināti. Labi, ka ir Youtube un grāmatu vlogeru ilgie stāstījumi par iepriekšējām daļām, jo tie ļoti labi palīdzēja man atcerēties, kas tur īsti notika, tāpēc arī uztvert sižetu bija vieglāk. Jāsaka, ka šī daļa man patika labāk par “Kritušo eņģeļu pilsētu”, jo darbība bija aktīvāka, vairāk varoņu un straujāki notikumu pavērsieni, kas lika lasīt tālāk, bet tikpat viegli bija to nolikt malā un iet gulēt laicīgi.

Vērtējums: 7,5/10

Nāvi nevar piemānīt. Beigās tā tik un tā paņems savu tiesu.

-Tikai kļūda? Tas ir kā nosaukt “Titānika” bojāēju par nenozīmīgu misēkli kuģniecības praksē.

Attēls te.

Izdevumu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.