Atskats uz 2016. gadu teātrī

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/265092584/large.jpg

Sākt lūkoties uz 2016. gadu kopumā man liekas vieglāk ar teātri, iespējams, tāpēc, ka skaitā tas ir mazāk nekā visa pārējā, bet varbūt arī tāpēc, ka kvalitatīvāk kā pārējais, jo teātra izrādes sanāk izvēlēties pārdomātāk nekā grāmatas vai filmas, kurās paļaujos uz garastāvokļa svārstībām. Turpmāk būs pa mēnešiem sadalītas izrādes, ko redzēju un mazs komentārs vai saite uz atsauksmi.

Janvāris.
NN Nakts, JRT – pirmie kucēni jāslīcina, jeb ideja laba un atbalstāma, tikai izpildījums atstāja nelielu rūgtuma sajūtu, likās nedaudz sasteigts, neizmēģināts. Cerams, ka šogad būs pa kripatu labāk.
Žanna d’Arka, Dailes teātrī
– Kā es gāju Ziemeļmeitu lūkoties, ĢIT – Kārļa Skalbes pasaka mūsdienīgā veidā pārlika uz teātra skatuves, izmantojot minimālus līdzekļus un jaunos aktierus. Ja vēl ir iespēja, aizej – man patika.

Februāris
Rondo, ĢIT – viena no manām mīļākajām izrādēm, par kuru atsauksmi nevaru uzrakstīt, cik mīļa man tā ir. Lai gan esmu gājusi jau kādas 5 reizes (es parasti pat otro reizi uz izrādēm neeju, tad nu novērtējiet šo), man neapnīk un labprāt iešu vēl un vēl.
– Melnā sperma ĢIT – viena no spilgtākajām izrādēm, kas šogad ir redzēta. Must watch pilnīgi visiem!

Marts
Bovarī kundze, Dailes teātrī – pirms diviem gadiem lasīju romānu un uz pirmizrādi neaizgāju tikai tāpēc, ka man bija klepus, un sanāca tā, ka noskatījos tikai tagad. Viduvēja izrāde, par ko spriežu, jo tagad lielu daļu neatceros. Nevarauska patika, un tērpi arī.
– Trīs māsas, Dailes teātrī – arī viduvēja, jo arī lielu daļu neatceros. Patika scenogrāfija un tērpi, Dzelzīša spērgāšana, lieliskās aktrises Daneviča, Segliņa un Nevarauska.

Aprīlis
Mežapīle, Nacionālais teātris – tā bija intensīva ģimenes peripētiju atrisināšana, kurā spriedzē sastinguši sēdēja arī skatītāji. Izrāde, kas ievelk un ilgi nelaiž vaļā. Lieliska Doveika, mazā meitene un Grasbergs. Priecē divas Spēlmaņu nakts nominācijas – viena Doveikai, otra gaismām.
-Ak, tētīt, Nacionālais teātris – spēcīga izrāde par spēcīgu slimību, kas izraisa pārdomas joprojām. Šoreiz mazā zāle nebija nekāds intimitātes pastiprināšanai, bet varēja vērot slimnieka prātu no attāluma – kā caur televizoru. Lieliski meita un tēvs kā izrādē, tā dzīvē Lūriņa un Lūriņš, šo arī ieteiktu noskatīties.

Maijs
Pilna Māras istabiņa, JRT – pilna ar latviskiem simboliem, no kuriem jēgas nekādas, jo lielā bilde neveidojās. Kāpēc izrādi iestudē? Kāda jēga tieši tagad? Ko grib pavēstīt? Gribu izlasīt Zālītes darbu, lai taptu skaidrs vismaz pamata darbs, jo izrāde palika nesaprasta.
Raspļujeva sapņi, Valmieras Drāmas teātris.

Augusts
Portreti. Vilki un avis, Liepājas teātra viesizrāde – patika koncepts, patika saturs, patika mūzika un gaismas. Neatstāja tādu iespaidu, lai tagad atcerētos vairāk.
– Ziloņcilvēks, Liepājas teātra viesizrāde – man liekas, ka ir režisori ar rokrakstu, kuru izrādes skatoties jau var pateikt, ka to iestudējis konkrētais režisors. Laura Groza – Ķibere veido sarežģītas, pārdomu pilnas un neparastas izrādes, šokējot, pārsteidzot, mulsinot un iebakstot acīs problēmas, ar kurām sabiedrībai būtu jātiek galā, un kā vēl saudzīgāk to darīt, ja ne caur dažādām mākslas formām. Ziloņcilvēks neatstāja tādu iekšēju gruvešu kaudzi kā Frankenšteins, bet tāpat bija spēcīgi. Arī iesaku noskatīties.
– Asins kāzas, Nacionālais teātris – viņa ir tik lieliska, ka man neceļas roka sākt komentēt. Ja neesi vēl bijis, nesaprotu, ko tu vēl gaidi.

Septembris
8 mīlošas sievietes, Dailes teātris – atgādina vidējo detektīvromānu – lasot/skatoties ir spraigums un interesanti, bet trešajā dienā par to pārtrauc domāt un pēc mēneša jau esi aizmirsis, ka esi lasījis/skatījies. Iet skatīties jau var, bet tai pašā laikā ir vairākas daudz labākas izrādes.
Frankenšteins, Dailes teātris – šo izrādi skatījos atkārtoti un patika tikpat ļoti, cik pirmajā reizē.

Oktobris
Granātu krāsas aproce, Dailes teātris – saldsērīga izrāde, kurā patika Siliņš, Vārpiņa un scenogrāfija. Arī šai daudz ko neatceros, tāpēc tāda viduvēja.
– Iemūrētie, LNOB – uhh, man par šito nav ko teikt, ja nu vienīgi, ja ejat uz operu pirmoreiz, neesot bērns, nesēdiet pirmā rindā un atcerieties, ka iet titri skatuves augšā. Man liekas, ka trauma ir tik liela, ka uz operu vairs neiešu ilgi (līdz februārim, khem)

Novembris
Vaidelote, Valmieras Drāmas teātra viesizrāde
– Lielā melu burtnīca, Dailes teātris – interesanti, kāda ir grāmata, jo izrāde atstāja nepabeigtības izjūtu un daudz kas nav palicis atmiņā (un man liekas, ka es to pieminu tik bieži, ka jāsaka, ka man ar atmiņu viss ir lieliskā kārtībā, tikai izrādes neatstāj tādas emocijas, lai es tās atcerētos). Patika Upenieks, bet Dīcis man kaitina visās izrādēs, kur spēlē.
– Pēc beigām, Nacionālais teātris – lūk, ja gribas spraigu izrādi, labāk aizejiet uz šo, jo sasprindzinājums kā iestājās pirmajās minūtēs, tā neatslāba visas izrādes garumā. Lieliski ietrāpījuši ar aktualitāti pasaules kontekstā, lieliski aktieri, lielisks izpildījums un viss forši, tikai no izrādes izgāju puskurla.

Decembris
Peldošie-ceļojošie II daļa, Dailes teātris – nepiekrītu tiem, kas saka, ka bez pirmās daļas maz ko var saprast, jo saprast var daudz, vienīgi varbūt garām paslīd tās nozīmes, kas iegūtas, skatoties pirmo daļu. Mūzika ir debešķīga (Nastavševam vajag savu CD izdot), lieliski aktieri, un šī ir pirmā izrāde, kur man Ķuzule pat patika. Lai nu kā, februārī eju uz pirmo daļu JRT, tad varēšu spriest plašāk.
Taureņi ir brīvi un Džeina Eira, Valmieras Drāmas teātris

Attēls: te

Plāni 2017:

Jau ir sapirktas biļetes uz vairākām izrādēm janvārī un februārī, iespējams, braukšu uz Valmieru, gribu aiziet uz kādu no DDT izrādēm un vairāk iet uz Nacionālo teātri, jo man patīk, ka piespiež domāt un raisa vismaz kaut kādas emocijas, spēcīgākas nekā Dailē. Tā kā šogad dažādu apstākļu dēļ sanāca mazāk rakstīt par izrādēm, to nākošgad apsolos mainīt.

Teātra biļetēm, pieredzi un emocijām bagātu 2017.!

“Žanna d’Arka” Dailes teātrī

Foto: Gunārs Janaitis

Šī bija tā izrāde, uz kuru gāju ar ļoti lielām cerībām, jo tie vārdi – Kārlis Lācis, Evita Mamaja, (nu labi, Džilindžers varbūt ne tik ļoti) un mūzikls – mani līdz šim ir pārliecinājuši, ka būs labi – Oņegins man ļoti patika, tāpat Pūt, vējiņi. Un tad ir Žanna d’Arka – izrāde, kas man ļoti sadusmoja.

Simtgadu karš starp Franciju un Angliju novārdzina Francijas tautu – trūkst cerības, ka kaut kas pēkšņi varētu mainīties. Sens pareģojums vēsta, ka nāks jauna meitene un izglābs valsti no sūrā likteņa. Žannu sauc Dieva balss, bet viņai arī ir ļoti maz laika, lai glābtu savu valsti un tautu no iznīcības. Apbruņojusies cīņai, viņa iedveš tautai ticību, ka var arī nedzīvot ar asiņu peļķēm zem kājām, īslaicīgu prieku nerast izklaidēs, bet cīnīties par savu valsti. Īsto Žannu gan sadedzināja uz sārta, bet pēc 500 gadiem Romas katoļu baznīca viņu iecēla svēto kārtā.

Viss pēc kārtas. Kamēr skatītāji mierīgi pārrunā jaunākās tenkas, un “skat, skat, Āboltiņa arī ieradusies, nemaz vairs nesmaida”, atskan liels būkšķis (ar to domāta izrādes mūzika) un aktieri aiz priekšā novilktā aizslietņa sāk kustēties. Nezinu, vai tas tā bija paredzēts, bet izrāde sākās, un tikai tad nodzisa gaisma zālē, nebija nekāds “lūdzu, izslēdziet savus mobilos telefonus” un tamlīdzīgu lietu. Par brīnumu, nevienam telefons neiezvanījās un arī visi klepotāji pēkšņi bija sapratuši, ka teātris klepu neārstē. Kas vēl attiecas uz pēkšņo izrādes sākumu – tas lika pārsteigumā/izbīlī salēkties puszālei. Ar nožēlu jāatzīst, ka tā arī bija vienīgā vieta visā izrādē, kas lika sakustēties izrādes dēļ, nevis garlaicības vai komforta.

Izrāde tik tiešām ir mūzikls – visas izrādes laikā nedziedot varoņi pasaka tikai dažus vārdus. Pārējā laikā viņi izdzied tautas ciešanas, Žanna savus monologus, cīņas dziesmas. Kārlis Lācis ir radījis satriecošu mūziku, tādu kā sajaukumu no dažādiem mūzikas žanriem, raisot pārsteigumu un vismaz kādu drusciņu pozitīvu emociju. Jāsaka gan, ka brīžiem aktieri dzied krietni klusāk par mūziku, arī augstie toņi parūpējās par to, ka pusi dziesmas vienkārši nesaprotu, bet te jau ir mana nemuzikālā dzirde pie vainas. Kā arī likās, ka vairākas dziesmas ir par garām.

Aktieri. Sanāca tā, ka šajā izrādē galveno lomu tēloja Ķuzule-Skrastiņa, citās izrādēs spēlē Segliņa, mājaslapā ir norādīts, kurā datumā būs kura. Lomu viņa spēlēja labi, bet mani tēlojums nepārliecināja un vēstījums (pie kā es nonākšu mazliet vēlāk) tā arī netika pārraidīts. Artūrs Skrastiņš labi spēlēja niķīgu, sākumā sagrautu, vēlāk iedomīgu karali Šarlu. Tīrā izklaide bija vērot āksta (Aldis Siliņš) darbības uz skatuves. Kā arī, protams, jāpiemin mazā(s) Žannas, kas tīri veiksmīgi izrādes vidū pilda arī skatuves sakārtotāju funkcijas (plastmasas kausi ir parodija, bet, ja tiem jākrīt, tad laikam jau labākais risinājums). Nezinu gan, vai mazu bērnu vilkšana uz skatuves ir pareizais risinājums, jo ir tikai 5 minūšu ieskats Žannas bērnībā, pēcāk jau viņa parādās pieaugusi, un tās 3 meitenītes pieminētajā izrādes vidū ir tādi kā mazi eņģelīši, bet tas arī viss. Man jau šķiet, ka tas bija samērā lieki.

Vēl, kas jāpiemin, ir Džilindžers. Mani tiešām pārsteidza, ka režisors ir tik ilgi noturējies un sev raksturīgās galīgi netikumiskās ainas ir iekļāvis tikai otrā cēliena pašā sākumā. Un te nu mēs arī nonākam pie vēstījuma, kam ir zināma saistība arī ar režisoru, jo, galu galā, viņa uzdevums ir uztaisīt izrādi. Kas ir vēstījums? Nezinu. No vienas puses, tas varētu būt, ka jācīnās savas valsts labā, jāaizsargā tā no ļaunumiem, no otras puses – sekošana kam augstākam aizved jūs pie augstāka mērķa, no citas puses – par mums, kas veido pasauli pēc saviem ieskatiem. Bet tāda viena, konkrēta vēstījuma šeit nav, kas mulsina.

Arī kostīmi jāpiemin – tas bija laiks, kad nevarēja sevišķi izcelties ar krāsainību, bet galmā gan tas tiek attēlots spilgti – galminieku tērpi, karaļa mātes kuplā kleita, Šarla kostīms ar visu it kā zvērādu, āksta kostīms. Žanna tiek ģērbta baltā vai gaiši zilā, šķietami attēlojot nevainības iemiesojumu, kam nu paredzēts glābt valsti. Arī horeogrāfija bija laba, brīžiem pat komiska.

Vai izrāde ir aktuāla? Iespējams. Diez vai mūsdienās kāds klausītu pareģojumiem un gaidītu, kad jauna, nepieredzējusi meitene glābs Franciju ar 66 miljoniem iedzīvotājiem no briesmām. Tāpat arī neticēs tam, ka viņu vada Dieva balss. Tad bija citi laiki, tagad citi. Vispārīgos vilcienos izrāde mēģina pateikt, ka pašiem jāglābj tas, ko esam sadarījuši, un tas ir domāts ne tikai valstiskā, bet globālā mērogā, bet lieta tāda, ka izrāde nepārliecina. Tā nebūt nav slikta, bet atceroties sajūtas, kādas man bija pēc Oņegina vai citiem mūzikliem, šis vienkārši ir ļoti, ļoti vājš. Un tieši tas mani sadusmoja, ka nepiepildījās tas, ko gaidīju, bet lielu daļu pavadīju garlaikodamies un gaidīdama, kad beidzot sāks kaut kas attīstīties straujāk, ne tik vientuļi. Nesagaidīju.

Foto: Gunārs Janaitis, šeit.