Kiera Cass – The Elite

Kamēr latviski otrā un trešā daļa vēl tikai top un vēl nav saskatāma pie “drīzumā” sadaļas izdevniecības mājaslapā, esmu sadabūjusi sev pārējās triloģijas daļas angliski un ķērusies pie lasīšanas. Jo man ikdienā sāk pietrūkt pasaku ar neticamām beigām.

Pirmā daļa noslēdzās vietā, kur Princis Meksons patur pilī 6 meitenes kā Eliti. Otrajā daļā meitenēm ir jāmēģina sadzīvot zem viena jumta, cīnīties par Meksona uzmanību, pārciest dumpinieku uzbrukumus un, tas, kam grāmatā tiek pievērsta otra lielākā uzmanība – mācīšanās būt par princesi. Etiķetes mācība, publiskās runas apgūšanas prasmes un uzrunas Iliādas iedzīvotājiem tiešajā ēterā, bet tā tomēr ir maza daļa no visa tā laika, ko meitenes pavada slinkojot un mēģinot atrast kādu nodarbošanos. Bet viss nav tik vienkārši, jo visu laiku ir jāiztur pārbaudījumi, kuru rezultātā viena no 6 tiek izslēgta. Šī izslēgšana maina to, kā iedzīvotāji skatās uz Ameriku, bet kārtīgu spērienu meitenei dod pēdējais pārbaudījums, kur izrādās, ka viņai atkal jāatgūst karaliskās ģimenes uzticība.

Ko lai saka. Arī šajā daļā Amerika domā tikai par sevi, pievēršas problēmām, kas skar tikai viņu un uzskata par pašsaprotamu, ka uzvarēs, jo Meksons to viņai ir skaidri pavēstījis pirmajā daļā. Bet tas vienalga neizslēdz Amerikas apcerēšanu par to, ka Meksons viņu nemīl, ja nav ienācis pie viņas, runājis ar viņu, satiecies ar viņu vai paskatījies uz viņu kaut stundu.  Tajā pašā laikā savas jūtas nodefinēt viņai ir grūti, jo arī šeit nevar izšķirties starp to sargu, kas ir viņas bēdubrālis, kad jāraud par gribēšanu mājās un Meksonu, ar kuru jāraud par visu pārējo. Izklausās nesakarīgi un tieši tā tas arī ir.

Runājot par tiem pieminēšanas vērtiem punktiem, šeit varētu izcelt lepnuma un manieru aizmiršanu, kad ir jācīnās par draudzību. Skanēs naivi un visur jau bijis teksts, bet tas ir tas, par ko reāli ir jāatgādina bērniem. Labi, kad es biju skolā, man tādu problēmu nebija, bet, kad man ausīs nonāk stāsti par to, ka draudzējas nevis ar to, ar kuru visu bērnību ir bijis kopā, bet ar to, kuram ir deviņpadsmitais aifons, liela māja Mārupē un vecāki bērnu uz skolu nogādā ar limuzīnu, nu tad rodas liels jautājums par vērtībām, ko bērni uzskata par svarīgām. Nesaku, ka šī grāmata ir morāles un vērtību ābece, bet draudzības aspektu tā kaut uz sekundi, bet parāda diezgan labi.

No visas grāmatas man visvairāk patika beigas. Un nevis tās beigas, kur Amerika sadumpojas, bet tās beigas, kur viņu beigu beigās tomēr pieliek pie vietas un viņa arī kaut uz mirkli jūtas melna un maziņa. Lai gan karalis arī brīžiem ir diezgan apšaubāma romāna persona, lēmumu attiecībā uz Ameriku viņš pieņēma saprātīgu. Ja tā nebūtu, es tālāk nebūtu lasījusi. Labi, būsim reāli, būtu, jo man vajag laimīgas beigas, kuras jau bija pašā sākumā.

Par sērijas tālāko attīstību man bija diezgan skaidrs jau sākumā, bet kļūdījos vienā aspektā. Trešā grāmata nav apcerējums, kur viena meitene gatavojas kāzām ar Meksonu, tā joprojām ir sāncensība starp 4 meitenēm. Ne mirkli neesmu šaubījusies par jau sākumā zināmo iznākumu, bet pats interesantākais, kā izrādās, būs pēdējā triloģijas daļā.

Grāmatas vērtējums – 4/10. Krietni nepanesamākas Amerikas iekšējās iedomātās cīņas un viņa kā galvenā varone vispār.

Attēls te.

Advertisements

Emīlija Lokhārta – Mēs bijām Meļi.

Vasara tūlīt, tūlīt sāksies, un varēs izbaudīt visu, ko tā sniedz. Izdevniecības “BaibaBooks” paspārnē iznākušais jauniešu romāns “Mēs bijām Meļi” lasītāju lieliski sagatavos tuvojošai sezonai.

Viņi ir četri. Četri Meļi. Katrs savādāks, bet tomēr visi veido vienu veselu – daļu no Sentklēru ģimenes. Ārēji spoži, bagāti cilvēki, kuriem pieder privāta sala. Ielūkojoties iekšēji, paveras spožuma izraisītais posts. Katru vasaru Meļi ar ģimenēm brauc uz salu. Tādas ir bijušas visas vasaras. Līdz vienā notiek neatgriezeniskais. Keidensa negadījumā zaudē atmiņu, kā rezultātā viņa nezin ne to, kas tajā vasarā ir noticis, ne to, kāda ir viņas loma tajā. Uzdot jautājumus ir bezjēdzīgi, jo apkārtējie labāk vēlas to pēc iespējas ātrāk aizmirst. Tiek izdzīvotas vasaras, piedzīvojumi, ieelpota brīvības sajūta, zaudēta kontrole un visam pāri – Meļu savstarpējā draudzība. Līdz brīdim, kad atklājas Meļu patiesība.

Pēdējā laikā man pārāk bieži sanāk tā, ka sākotnējais priekšstats par kaut ko tiek gāzts. Tā bija vakar, un tā ir arī šodien, pabeidzot grāmatu. Ja es vēl nejūtos droša par vakardienu, tad jūtos droša par šodienu – šī grāmata ir brīnišķīga. Lasot grāmatu, goda vārds, likās, ka tūlīt sajutīšu smiltis zem kājām, jūras šalkoņu, bērnu priecīgās balsis un kaiju klaigas (jaunais mēles mežģis :)) Tieši tik spirdzinoša un vasarīga ir šī grāmata. Vismaz ļauj sagatavoties tuvojošai sezonai.

Arī notikumi romānā virzās raiti, pat elpu aizraujoši, es teiktu. Vajag ļoti lielu gribasspēku, lai grāmatu noliktu malā un paskatītos kas notiek apkārt. Grāmata ir kā vesela pasaule, kas ievelk, un tik viegli nelaiž vaļā. Lai vieglāk izsekotu līdzi, ļoti parocīgs ir grāmatas sākumā esošais dzimtas koks. Lai gan dominē ne tik daudz varoņu, vismaz palīdz, lai nesajūk. Ir arī parādīts teritorijas karte un māju izkārtojums, kas liek domāt, ka grāmatā par visu ir padomāts. Man gan, ieraugot šo karti, pirmā asociācija bija ar grāmatu “Vinnijs Pūks”, kur bija kas ļoti līdzīgs.

Bet tā – lieliska grāmata. Patiks un derēs vasaras mīļotājiem, piedzīvojumu meklētājiem un arī tiem, kuri grāmatas nelasa.

Vērtējums: 9/10.

Ja vēlas dzīvot vietā, kur cilvēki nebaidās no pelēm, jāpārstāj dzīvot pilīs.

Attēls: šeit.

Džons Grīns “Meklējot Aļasku”

Ja godīgi, pirmo reizi izdzirdot (vai izlasot) nosaukumu, domāju, ka runa ies par Aļasku kā ģeogrāfisku vietu, ekspedīcijām un tādā stilā. Pēc kāda laika izlasīju anotāciju, un sapratu, cik ļoti esmu kļūdījusies. Lai gan Džona Grīna fenomens jau ir nedaudz līdzīgs kā agrāk bija Nikolass Spārks (uz ko Latvijas izdevniecības reaģē gan tikai tagad tulkošanas ziņā), tomēr atšķirīgs. Bet tomēr, jāsaka atklāti, ka pirmā grāmata man patika daudz labāk.

Stāsts ir par Mailsu, kas aizbrac uz tādu kā internātskolu, kur agrāk mācījies arī viņa tēvs. Mailss ir t.s., “pareizais zēns” – nedzer, nepīpē, saņem tikai labas atzīmes utt. Bet, dzīvojot skolā, viņš sadraudzējas ar Pulkvedi, Takumi un Aļasku, kas pilnībā pārvērš viņa dzīvi kājām gaisā. Pirmkārt jau, viņš iegūst draugus, kuru viņam nebija, mācoties normālā skolā. Otrkārt, viņam ir draudzene. Nu, ne uzreiz, bet tomēr. Un treškārt – gribot vai negribot, bet viņš pārliecinās, ka jūtām nevar pretoties, un tiek ierauts mīlas trijstūrī. Katrs no stūriem ir tik neparedzams, cik vien neparedzami 14 gadīgi jaunieši var būt.

Es ļoti ceru, ka angliski šī grāmata skan labāk, nekā latviski, jo latvisko tulkojumu man bija šausmīgi grūti “ielasīt”. Ja ar “Mūsu zvaigžņu vainu” man gāja ātri, tad šitā vilkās, jo bija gadījumi, kad grāmatu vienkārši gribējās mest stūrī un likt mieru. Bet tomēr – Džons Grīns. Kā viņu var neizlasīt? Varbūt es esmu vienīgā ar šādām lasīšanas problēmām, bet tomēr palieku pie tā, ka nevajag mainīt tulkotāju vienam autoram, jo uzreiz ir cita valoda un lasītājam ir grūti nokoncentrēties un pārlēkt no viena uz otru.

Varbūt jau esmu šo vecumu (un darbības) pāraugusi, varbūt man tās trakākās izpausmes vēl ir tikai priekšā, bet nu, jā. Džons Grīns it kā ir precīzi aprakstījis to, ko jaunieši (acīmredzot ne tikai Latvijā) dara 14 gadu vecumā – noteikti nespēlējas ar lellēm, lego vai citām rotaļlietām. Smēķēšana un dzeršana ir tik ļoti populāra šajā, un ne tikai šajā, vecumā, ka tas jau sāk kļūt pierasts – kā neatņemama sastāvdaļa. Jā, šī grāmata vēlreiz pievērš lasītāju uzmanību šai problēmai, varbūt pat labi, ka tā, bet man šķita, ka pārāk liels akcents tika likts uz problēmu, bet netika piedāvāts problēmas risinājums. Jā, nu, diez vai tāpēc, ka viens no grupas vairs nepiedalās, var atmest kā dzeršanu, tā smēķēšanu, vienkārši pāršķirot lappusi. Nu nevar. (es centos nespoilerot, tāpēc tik ļoti riņķī apkārt.)

Bet man ļoti patika Aļaska tieši tajā haotisma līdzībā ar mani pašu. Tik ļoti precīzi ietērpts vārdos. Un vēl, kas šajā stāstā ir precīzi ietērpts vārdos, ir zaudējuma sāpes. Tas, cik ļoti mums sāp, kad zaudējam kādu, kuram nepateicām atvadu vārdus. Tas, cik ļoti mums viņa pietrūkst, tas, ka mēs saprotam, ka mirušais tagad varēja elpot. Tas, ka mēs viņu vairs nekad neredzēsim. Tas, ka nebeidzamā meklēšana pūlī – jā, kaut kad jau beigsies, bet vēl joprojām Tu apstāsies šokā, jo ieraudzīsi viņu. Kas nebūs viņš. Un tad tu noskumsi. Bet saņemsies, un dosies tālāk.

Vērtējums: 8/10. Ir labi, noteikti jāizlasa jauniešu vecākiem, lai gan nešķiet viņiem domāta literatūra, bet tā ir.

Cilvēks pavada visu dzīvi, iesprostots labirintā un domādams par to, kā viņš kādu dienu tiks ārā un cik lieliski tas būs. Viņš iztēlojas, kā nākotnē virzīsies uz priekšu, bet nekad to neizdara. Viņš tikai izmanto nākotni, lai glābtos no tagadnes.

Kādā brīdī plāksteris ir jānorauj, un tas ir sāpīgi, bet tad viss ir galā un tu jūti atvieglojumu.

Attēls šeit.