Frēdriks Bakmans “Omce sūta sveicienus un atvainojas”

Attēlu rezultāti vaicājumam “Omce sūta sveicienus un atvainojas”

Frēderiks Bakmans latviski lasošajai auditorijai jau ir pazīstams ar savu darbu “Vīrs, vārdā Ūve” (klikšķini un izlasi manu atsauksmi). 2016. gada nogalē iznākusī “Omce sūta sveicienus un atvainojas” lasītāju mētā no viena emociju grāvja otrā – no smiekliem līdz pat asarām.

“Katram septiņgadīgam cilvēkam pienākas pa supervaronim” ir  Omces mīļākais teiciens. Viņa ir savas astoņgadīgās mazmeitas Elzas supervarone – nedaudz traka piedzīvojumu meklētāja. Un par to Elza viņu ļoti mīl. Abas dzīvo daudzdzīvokļu mājā kopā ar Elzas mammu un viņas draugu Džordžu, bet ne tikai – vēl arī Alfu, sievieti svārkos, Britu Mariju un Kentu, zēnu ar sindromu, Linardu un Modu un Briesmoni ar briesmoni. Omce Elzai stāsta pasakas par izdomātu zemi Mimovasu, runā izdomātā valodā un aizved meiteni nakts melnumā uz zoodārzu. Jo Omce var! Bet tad Elzai kā Mimovasas bruņiniecei ir jāizpilda uzdevums bez Omces palīdzības, kura laikā atklājas, ka visās pasakās ir daļa patiesības.

Bakmana pirmā grāmata par Ūvi mani tik ļoti neaizrāva kā šī. Tas bija aizraujošs piedzīvojums, kurā likās, ka pati piedalos, jo autors raksta it kā konkrēti par Omci un Elzu, bet nešaubos, ka jebkurš var sevi un savu vecmammu ielikt abu varoņu vietā un viss kļūst vēl aizraujošāks un dzīvīgāks. Un vēl tie sākumā dīvainie kaimiņi – arī tie mums katram ir! Grāmatai noteikti ir plus punktiņi gan par autora stilu, gan tulkotājai Renātei Punkai, jo valoda tiešām ir tik raita un sižets un piedzīvojumi ir tik aizraujoši, ka negribas grāmatu likt nost, kamēr tā nav izlasīta.

Grāmata nav tikai izklaide un smiekli vien, jo, lai gan pamatā ir stāsts par Omces un mazmeitas Elzas attiecībām, tā reizē šķetina arī pagātnes un kaimiņu stāstus, kas visi nav tikai līšana pāri zoodārza žogam melnā naktī, bet kaut kas krietni sarežģītāks, ko var nosaukt arī par ģimenes skeletiem. Lai gan Elzai ir tikai astoņi gadi, viņa ir īpašs bērns, kas labo pareizrakstības kļūdas un saprot ļoti daudz, tāpēc ar skeletu apskatīšanu tiek ļoti labi galā. Grāmata var kļūt vienā brīdī pārāk personīga un aizkustinoša tik ļoti, ka paver vaļā acu asaru kanālus un kārtīgi nomazgā vaigus, tāpēc pāris salvetes blakus, kad esat tikuši līdz pēdējām 50 lappusēm nenāks par ļaunu. Nu tā, esmu jūs brīdinājusi.

Pēc grāmatas izlasīšanas gribas braukt, rakstīt un apskaut esošos dzīvos tuvos cilvēkus un dot šo grāmatu katram pretimgājējam ielā, jo tā ir tieši tik brīnišķīga, ka uzrunās visas auditorijas, jo tajā ir pa druskai no visiem mums un mums apkārt esošajiem – mazās Elzas, steidzīgās mammas, trakie vecvecāki, nīgrie Alfi, draudzīgie Briesmoņi, iedomīgie kaimiņi un vēl citi.

Vērtējums: 10/10. Nebaidos teikt skaļus vārdus – noteikti viena no mīļākajām 2017. gadā izlasītajām grāmatām (ņemiet vērā, ka ir tikai 7. janvāris. Tieši tik lieliska tā ir!)

Attēls: te.

Omcei nepatīk, ja cilvēki pārmet, ka viņa stāsta izdomājumus, tāpēc bilst, ka labprātāk izvēlētos mazāk aizvainojušu apzīmējumu – “realitāti izaicinošs”

Ja uz galda ir cepumi, strīdēties ir daudz grūtāk.

Mums gribas, lai mūs mīl. Ja ne mīl, tad apbrīno; ja ne apbrīno, tad lai baidās; ja ne baidās, tad lai ienīst un nicina. Mēs par katru cenu gribam citos uzjundīt kādas jūtas. Mūsu dvēsele necieš tukšumu. Tā par katru cenu alkst pēc kontakta.

Frēderiks Bakmans “Vīrs, vārdā Ūve”

BakmansGrāmata sadusmo, tad uzjautrina, tad saviļņo un tad apbēdina. Un sadusmo atkal. Jo pārāk ātri beidzas.

Stāsts ir par 59 gadus veco īgņu Ūvi. Katru rītu noteiktā stundā viņš veic kvartāla apsekošanu, jo “visam taču ir jābūt kārtībā”. Kāpēc īgņa? Jo viņš vienmēr atradīs kādu konkrētu lietu, par ko justies neapmierinātam. Un nav tādas dienas, kad viņš tāds nebūtu. Ja kāds cilvēks nebrauc ar, Ūvesprāt, labāko mašīnu pasaulē, Saab, tad viņš uzreiz ir norakstāms. Tomēr pavisam negaidīta ir kaimiņu ierašanās. Un nu jau nemanot Ūves raksturs un ikdiena sāk mainīties.

Pirmajā mirklī grāmata sadusmo. Nu tik ļoti, ka gribas grāmatu mest visur, tikai ne turēt rokās, arī virsū skatīties ne. Bet tā viena nodaļa, kuru beigās tomēr izlemj izlasīt, jo gluži rīts vēl nav, bet vakars arī jau vairs nē, samazina šo dusmu slieksni, jo autors izdomā neveltīt tik daudz uzmanības Ūves īgnuma izpausmju parādīšanai, bet tomēr pievērsties citām lietām. Par to var uzelpot. Un tad sākas skaistākā grāmatas daļa.

Un tad tā beidzas.

Grāmata ir uzrakstīta it kā 3 laikos – darba laiki, laulības dzīve un pensija. Vispār, par pensiju runāt, grāmatā ne reizes nav pieminēts šāds vārds. Varbūt es vienkārši neatceros, bet man ir ļoti liela pārliecība, ka tā te nav. Ūvem nauda vienkārši ir. Bet, atgriežamies pie tēmas. Šie trīs laiki ik pa laikam mainās, un nāk klāt jaunas detaļas, bet nav jāšaubās, ka tas būs kas lieks, jo tā nav. Šī ceļošana laikā lieliski palīdz izprast Ūves rīcību vai attieksmi kādā jautājumā.

Autora aprakstītie gadījumi un piedzīvojumi lasītājam ievilinās smaidu sejā, jo brīžiem šķitīs, ka lasa ko pazīstamu, bet citkārt vienkārši šķitīs smieklīgi. Vai tas būs veikalā, kur Ūvem pastāvīgi liekas, ka kāds mēģina viņu apkrāpt, vai tas būs kopā ar Pavarnē pie automašīnas stūres (kas zināmā mērā man atgādināja mani). Katrā ziņā, autoram ar humora izjūtu viss ir kārtībā.

Par Pavarnē runājot, viņa tieši ir tā, kas spēj “iekustināt” Ūvi, lai viņš sāk dzīvot, jo pirms tam viņš bija kā aizmidzis. Funkcionējošs, bet ne dzīvojošs. No sākuma gan viņš tā arī paliek īgns no viņas pozitīvisma, bet pēc tam Pavarnē viņam neatstāj citas iespējas. Viņas uzstājīgums liedz Ūvem izdarīt ļoti svarīgu lietu (ar ko viņš ir kaitinoši pārņemts dažas nodaļas), kas galu galā tiek izdarīta nedaudz citādā veidā. Tieši atgadījumi ar Pavarnē ģimeni ir humora pilni, kaut vai Ūves un ģimenes pirmā satikšanās, kad nemākulīgais vīrs ar visu sparu sabojā Ūves pastkasti un izbraukā visu dārzu.

Arī teritoriālajā ziņā viss ir pieticīgi, nav jāuztraucas, ka autors ir ieplūdis kādā garā izklāstā par vidi, kur dzīvo Ūve. Viss ir sabalansēts un galu galā rodas sajūta, ka visi viens otru pazīst. Grāmatā netiek lietoti tēli tikai pieminēšanas pēc, tiem katram ir sava loma un nozīmē tekstā, tāpēc te nekā lieka nav.

Šī ir burvīga grāmata. Ūve nemanot tiek iemīlēts, un es jau kādā otrajā vakarā nevarēju sagaidīt, kad iešu lasīt par Ūvi, jo stāsts uzreiz ievelk iekšā un viss izlasītais šķiet reāls. Pēc izlasīšanas īgnie cilvēki kļūs mazāk īgni, bet mazāk īgni zinās, kā apieties ar kaitinošajiem īgnajiem cilvēkiem. Un mīlēs vecus, īgnus cilvēkus.

Vērtējums: 10/10.

Cilvēki domā, ka jūtas nav iespējams skaidrot ar automašīnām. Tomēr viņi kļūdās.

Kad cilvēks kādu ir zaudējis, viņam sāk pietrūkt dīvainu lietu.

Attēls te.