Atskats uz maiju

https://data.whicdn.com/images/313106700/large.jpg

Maijs bija ļoti darbīgs mēnesis, ko pierāda tas, ka lasīju maz, teātrī nebiju, un noskatījos dažas jau redzētas filmas. Galvenais iemesls bija mans nu jau pabeigtais bakalaura darbs, kas ja ne paņēma visu manu brīvo laiku, tad enerģiju un dzīvesprieku gan. Brīvo laiku, savukārt, aizņēma autoskola (jo laikam vienā skolā man palika garlaicīgi). Tad nu maijs tāds tukšs.

Izlasīju divas grāmatas:

Ērlings Kage “Klusums trokšņu laikmetā” – grāmata par to, kā vairāk savās aizņemtajās, tehnoloģiju pārņemtajās dzīvēs novērtēt mazās lietas, kā ļauties klusumam un kā to izbaudīt. Drīzāk es teiktu, ka šī nav pamācību grāmata, bet autora paša pieredze, kas šajā gadījumā ir grāmatas veiksme, jo nedalās ar konkrētiem padomiem visiem cilvēkiem, tādējādi katrs var izmēģināt kaut ko savu. Vēl viens pluss ir īsās nodaļas, tādas kā esejas. 4/5.
Imants Ziedonis “Mūžības temperaments” – šī gan ir grāmata, kas prasa Raiņa daiļrades pārzināšanu un varbūt pat saprašanu. Grāmata kā sveiciens Raiņa pagājušajā lielajā dzimšanas dienā, bet varētu palīdzēt gan saprast viņa darbus, gan ko jaunu uzzināt. Tā apkopo Ziedoņa rakstītas esejas par Raiņa darbiem, tāpēc noderīgi varētu būt gan Raiņmīļiem, gan skolās sēdošajiem. 3/5.

No filmām noskatījos četras. Protams, kā jau karalisko kāzu mēnesī, pavilkos uz visām “dokumentālajām” filmām kā Harijs satika Meganu. Pēc otrās jau kļuva garlaicīgi. Kamēr braucu mājās no Viļņas, noskatījos divas jau redzētas filmas (LuxExpress neizceļas ar atjaunotu filmu piedāvājumu, jo tieši tās pašas es redzēju pirms gada, braucot uz Cēsīm) – Me Before You, kur joprojām nobirdināju pāris asaras un neiebraucu kurā brīdī galvenajiem varoņiem sākas lielā mīlestība (3,5/5), bet How to be Single – nevis tāpēc, ka man ar to būtu problēmas, bet tāpēc, ka man tā filma šausmīgi patīk, un es to nevaru izskaidrot. 4/5.

Kā jau teicu, teātrī nebiju. Bet par to runājot, nesaprotu, kāpēc viņi uztaisa izrādes uz jūniju, parāda divas reizes un saka “nāciet nākošgad, kad būs biļetes”. Pa vasaru taču viss izrāžu must-see aizmirstas un tad atkal nāk jaunās izrādes, un par “vecajām” aizmirstas.

Maijā paspēju arī aizbraukt uz Viļņu un pārbaudīt “tur viss ir labāk” teicienu. Par visu nezinu, un arī vienā dienā neaplūkoju visu pilsētu, kā rezultātā varbūt kaut kur savos novērojumos kļūdos. Bet jāsaka, ka padomju (tipiskās ķieģelīšu) ēkas tur ir maz, centrā daudz jūgendstila ēkas, kas mijās ar moderno arhitektūru (kas ir dabiski ieintegrēta un neizlec), viss, kas augstāks par 15 stāviem ir ārpus pilsētas centra, arī lielās biroju ēkas. Bērniem un pieaugušajiem varētu patikt “Telia Nemuziejus”, kas īsi un interaktīvi pastāsta Lietuvas vēsturi un tad virtuālās realitātes brillēs vari pavizināties ar laivu/gaisa balonu pa Lietuvu. Lietuvas teātra un kino muzejā gan es vīlos, jo vismaz teātra pusē vairāk bija pievēsta uzmanība itāļu operām, nekā Lietuvas teātrim (pakārtās aktieru sejas pie sienām neskaitās).

Mans plāns jūnijam ir sekojošs: došos uz vienu (varbūt divām) teātra izrādēm, apmeklēšu Kontinenta vasaras izpārdošanu (6.jūnijs, Elijas ielas 17 pirmais stāvs – būs daudz grāmatu par labām cenām!), sākšu praktiski braukāt ar mašīnu un absolvēšu skolu.

Attēls: te.

Advertisements

Hjū Hovijs – Maiņa

https://i1.wp.com/www.prometejs.lv/maina.jpg

Ja jūs par “Elevatora” triloģiju neko nezināt un neesat lasījuši pirmo grāmatu un pārējās – es nesaprotu ko jūs vēl gaidāt?

Pirmā grāmata “Vilna” mūs iemeta notikumu virpulī, tad “Maiņa” zināmā mērā izskaidro to, kā tas sākās. Vismaz pirmā grāmatas daļa. Kopumā grāmata ir sadalīta trīs daļās jeb maiņās, kur katrā no abām darbība norisinās vismaz 2 elevatoros. Sākot ar 2049. gadu, kur Donalds projektē elevatorus un beidzot ar 2345. gadu, kas jau ir tuvu “Vilnas” notikumiem.

Noteikti iesaku netaisīt lielas pauzes gan pašas grāmatas lasīšanā, gan starp daļām, jo tad piedzīvosiet daļēju pirmās daļas amnēziju (es pieņemu, ka tāpēc ir labi veikt pierakstus lasīšanas laikā…) Pateicoties šīs triloģijas uzbūvei, otrā daļa ir tāda kā iepazīšanās ar pasauli, kas palīdzēja atsaukt atmiņā “Vilnas” notikumus. Es ļoti ceru uz trešo daļu, kas visus radušos jautājumus un neatklātos aspektus pirmkārt, atklās un otrkārt, saliks pa plauktiņiem. Ziniet, ir tāds triloģijas, kas pēc izlasīšanas prasās pēc vēl vienas izlasīšanas? Šī man būs viena no tām.

Par pasauli jautājumu nav – tieši tā ir galvenā visā šajā pasākumā un tiek skaidrota, papildināta, bet labākais ir tas, ka lasītājs netiek apgāzts ar informāciju un vēlāk tā viņam ir jāpielieto kā pats māk, bet elevatoru vai ārpasaules būtība un sīkumi atklājas tieši tad, kad tur notiek kāds notikums. Tādējādi galva netiek piebāzta ar informāciju un ir samērā viegli izsekot līdzi, bet arī no otras puses, kaut kas notiek visu laiku, un jādomā arī ir visu laiku, tāpēc jēdziens “viegli” te neeksistē. Noteikti nav domāta smadzeņu atslodzei.

Jautājums tomēr rodas par varoņiem. Man viņi liekas ne līdz galam atklāti, bezpersoniski. Tādi mazi roboti, kas izpilda sistēmas rīkojumus un dažreiz sarīko revolūciju. Grāmata neļauj iepazīt varoņus personīgi, asociēt sevi ar tiem. Varbūt autors to ir darījis tāpēc, ka tāpat viņu ir daudz un katrā iedziļināties būtu pārāk liela smērēšanās, kā arī katrs no viņiem ir sistēmas upuris, kur tiek mēģināts izskaust pārāk lielu personības izpaušanos. Bet tikpat labi autors, radot lielisku un biedējoši reālu pasauli, pēc kuras aprakstiem es to visu varu iztēloties, ir aizmirsis par varoņu “paplešanu” vairāk.

Ja jums ir vēlme pēc kvalitatīvas zinātniskās fantastikas – izlasiet to. Ja vēlmes nav – vienalga izlasiet. Es nevaru iedomāties, ko lasītājs varētu zaudēt, te var tikai iegūt. Vēlreiz atgādinot lasīšanas secību – “Vilna” ir pirmā daļa, tad ir “Maiņa” un tad “Putekļi”.

Vērtējums – 9/10.

Attēls te.

Hjū Hovijs “Vilna”

Vilna (Elevators 1)

Grāmatu saņēmu no izdevniecības un tūlīt arī sāku lasīt, bet laika trūkuma dēļ nevarēju to pabeigt tad, kad vēlētos, tāpēc grāmatas izlasīšana aizņēma gandrīz 2 mēnešus. Tieši šī iemesla dēļ paliek iespējamība, ka esmu palaidusi garām dažus sīkumus, bet domāju, ka manu viedokli par šo grāmatu tas neietekmē – absolūti brīnišķīgs fantastikas darbs.

Grāmata vēsta par neapdzīvojamu pasauli, kur vienīgā izdzīvošana ir iespējama elevatorā – pazemes tunelī ar vairāk nekā 100 līmeņiem. Tur katram cilvēkam ir sava vieta, savas krāsas kombinezons un savi iekšējās kārtības noteikumi. Stāsts iesākas ar to, ka vecais elevatora šerifs tiek labprātīgi aizsūtīts tīrīt (tas ir veids, kā nogalina cilvēkus, kas nepakļaujas noteikumiem – izsūta ārpasaulē, kur ir dzīvībai bīstami toksīni, un viņu pēdējais uzdevums ir notīrīt ar vilnas lupatiņu putekļus no sensora, kas nodrošina to, ka elevatorā dzīvojošie var redzēt, kas notiek ārpusē) un tiek meklēts jauns. Tiek izvēlēta Džuljeta no Mehāniskās nodaļas, tādejādi lasītājs līdz ar viņu iepazīst visu elevatora darbību. Runāt par patiesību un ārpasauli ir aizliegts, bet ko darīt tad, ja par to interesējas vadības posteņus ieņemošie cilvēki?

No pirmā acu uzmetiena liekas, ka viss ir perfekti – pilnībā sakārtota pasaule, kur katram ir sava vieta, kuru viņš izvēlas, ēnojot kādu profesionāli, vēlāk par tādu kļūstot. Bet iedziļinoties tā vairs nešķiet – salīdzinoši kontrolēta pasaule, kur iedzīvotājiem vien ir tā iespēja ievēlēt demokrātiskā ceļā (tāpēc nevar teikt, ka pasaule pilnībā tiek kontrolēta). Kaut kas šajā visā man nepatīk un liek domāt par mūsdienu pasauli un to, kurp ejam un kas ir iespējams. Diezgan biedējoši. Nu labi, mūs nevar sūtīt tīrīšanā, bet var izdarīt daudz ko citu.

Par varoņiem runājot, jāsaka, ka viņu ir ļoti daudz. Notikumi tiek vēstīti no vairākiem varoņu skatupunktiem un vadības līmeņiem, kas paver dažādus aspektus, lai vēl labāk saprastu un izprastu elevatoru. Tāpat arī notikumu, kur viņi tiek iesaistīti. Par notikumiem jāsaka, ka tie daudzveidīgi un pietiekami bieži, lai man nebūtu neinteresanti un nebūtu tik viegli atrauties un nolikt lasāmo malā. Tie ir izklāstīti detalizēti, līdz pēdējam sīkumam, tā, ka nerodas nekādi sīkumaini jautājumi. Rakstnieks Hjū Hovijs par visu ir padomājis. Tāpat uzslava par to, ka uzsvars tiek likts uz pašu pasauli un tās uzbūvi, iekārtojumu un īpašībām, mīlestības aspektam nepievēršot ne tik lielu uzmanību. Tas, protams, tur ir, bet ļoti nelielās devās, kas nelec acīs un arī visu nesabojā.

Vērtējums: 9/10. Lielisks fantastikas piedzīvojums.

Attēls un vairāk informācijas: te.