Atskaite – pavasaris 2014.

https://i1.wp.com/data1.whicdn.com/images/118258036/large.png

Kad vasara jau kāpj pāri durvju slieksnim un par skolu i domāt negribas, tad jāraksta, lai atsvaidzinātu pavisam nesenos sasniegtos mērķus un uzvaras. Kā jau katru gadalaiku, arī nu jau pagājušais pavasaris (kurš tēlo ziemu) neiztiks bez apraksta. Sākam?

Pavasaris ir bijis ļoti produktīvs. Izlasītas ir vesela 21 grāmata un noskatītas 14 filmas. Protams, ne jau par visām grāmatām vai filmām esmu rakstījusi atsauksmes (par pēdējo noteikti ne tik daudz, kā liktos nepieciešams), bet tāpēc jau ir gadalaiku atskaites.

Sāksim šoreiz ar filmām. Esmu noskatījusies diezgan labas filmas un diezgan sliktas filmas, un ir arī izcilas filmas, kuras ir iekļuvušas manu mīļāko filmu topā. Ja runājam par sliktajām, tad jāmin diezgan neveiksmīga Beigbedera romāna “99 franki” ekranizāciju, kuru es novērtēju ar 3/10. Pavisam nedaudz labāka ir romantiskā komēdija “Meklējiet Džeinu” – 4/10. Neskatieties, ja esat nolēmis kritizēt it visu. Tad seko kulta romāna ekranizācija – filma “Divergent”, kuru esmu aprakstījusi arī blogā un novērtēju ar viduvēju atzīmi – 5/10. Pārlēksim pie 8,9,un 10 atzīmēm. Ar 8 es novērtēju filmas “The Lucky One”, “Ekskursante” un “Kurš pēc kārtas”. Pirmās divas atstāj paliekošu iespaidu un liek domāt vēl ilgi gan par cilvēku netaisnībām ne tik senā vēsturē, gan arī par cilvēku savstarpējām attiecībām. Pēdejā – es pat nemāku paskaidrot, kāpēc man viņa patīk. Ja pievēršamies atzīmei 9, tad tur var redzēt filmas “The Help”, “Blue Jasmin” un “Extremely Loud & Incredibly Close”. “Blue Jasmin” mani pārsteidza ar savu vienkāršību un sarežģītumiem vienlaikus, “The Help” palīdzēja izprast to laiku, kad sabiedrības locekļiem izpalīdzēja kalpones un afroamerikāņi skaitījās ļoti zema kārta, bet “Extremely Loud & Incredibly Close” atklāja to, ko spēj paveikt bērna apņēmība. Iesaku arī izlasīt grāmatu. Pie 10 ieliku filmu “The Book Thief”, un, manuprāt, šeit komentāri ir lieki. Mīļākā grāmata, mīļākā filma. Punkts.

Ja runājam par grāmatām, tad šeit ir raibu raibā kandidatūra. Ārpus vērtēšans paliek Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenis”, jo tā likās par garlaicīgu garu un izstieptu, lai gan stāstīts par latvju bāleliņiem Pirmajā pasaules karā. Esmu par jaunu, lai nodotos tik grūtsirdīgai lasīšanai. T.s. “sliktā literatūra” šopavasar ir Mareikes Krīgeles “Sava tēva meita” un Šāha Muhameda Raīsa “Reiz pasaulē dzīvoja Kabulas grāmattirgotājs”. Pirmajai ieliku 2, jo tai ir absolūti notrulināts humors un tā man krita uz nerviem, bet otrai liku 3, jo droši vien vajag izlasīt īsto grāmatu, pirms sākt lasīt kāda arāba kritiku pret šo klasiku un piedāvāt savu variantu.

Ja jau par klasiku ierunājos, ar to arī turpinu. 4 klasikas grāmatas šajā pavasarī ir manā kontā. Raiņa “Jāzeps un viņa brāļi”, Emīla Zolā “Dāmu paradīze”, Freda Bodsvorta “Svešinieks” un Dž.D. Selindžera “Uz kraujas rudzu laukā”. Rainis lasījās grūti īpatnējā valodas plūduma dēļ, bet tomēr par lugu un attīstību 6/10. Emīlu Zolā es lasīju dēļ tā, ka LNT sāka rādīt seriālu “The Paradise”, un tagad nožēloju, ka izlasīju, jo zinu visu atrisinājumu. 8/10. “Svešinieku” mocīju ilgi, jo krita uz nerviem tās zosu nodaļas, bet beigās apjautu, cik tās tomēr ir ellīgi svarīgas nodaļas. Arī 8/10. Un “Uz kraujas rudzu laukā” es laikam esmu par vecu, jo nekādīgi nesapratu to galvenā varoņa prieku un pārdzīvojumus. Ak vai. 6/10.

Ja runājam par zinātni un citiem pētījumiem, te jāpiemin 2 izlasītie darbi. Umberto Eko “Prāgas kapsēta”, ko novērtēju ar 8/10 un atsauksme ir meklējama bloga dzīlēs. Otrs ir Stīvena Hokingsa un Leonarda Mlodinova “Diženais plāns”, kas brīžiem risina eksistenciālos jautājumus un brīžiem tos pavairo. Arī šī atsauksme ir meklējama bloga dzīlēs, bet ieliku 7/10.

Pat tādi kā biogrāfiskie romāni ir patrāpījušies manā grāmatplauktā. Šajā kategorijā atļaušos likt Ludmilas Uļickas “Mēdeju un viņas bērnus”, kas pārsteidza ar savu saimes lielumu un skaidri parādītām sievietes ciešanām. 7/10. Tad seko Elizabetes Gilbertas “Ēd, lūdzies, mīli”, ko izlasīju nesen, bet palikusi prātā man ir tikai garšīgā Itālija un besīgie apraksti. Mišelas Morenas “Madame Tiso slavas cena” atļāva ielūkoties Tiso kundzes bērnībā, bet atsauksmi es par šo rakstīju un tā ir atrodama blogā. Un pēdējais pie šīs kategorijas, tiesa, nedaudz pamainot nosaukumu uz biogrāfija ir grāmata “Kristiāns Diors pa Dioru”, kur lasītājs var iejusties Diora modesnama aizkulisēs un parunāt ar modelēm un pašu mākslinieku. Patīkams ir nodaļu īsums, īsti piemērots īsiem starplaikiem, bet tomēr, tā kā pārtraucu iedziļināties kaut kur pie 50 lappuses, arī iespaids ir palicis virspusējs. 5/10.

Pārējos es sevišķi nešķirošu, vien pieminēšu un pakomentēšu. Deboras Hārknesas “Raganu atklājums” līdzinājās pieaugušo Bada spēļu un Krēslas sajaukumam pieaugušajiem, un vērtēju ar 5/10. Greiema Simsona “Projekts “Rozija”” atgādināja ļoti uzstājīgu sievieti ar augstiem standartiem un tas šausmīgi kaitināja. Bet tomēr 7/10. Sallijas Grīnas “Tumšā puse”, kam slava gāja pa priekšu noteiktajam tirdzniecības datumam tomēr iespaidu uz mani atstāja un gaidu nākamās triloģijas daļas – 9/10. Džons Grīna “Meklējot Aļasku” mani pārsteidza, bet, diemžēl, negatīvi. Lai gan dažbrīd vēl par to iedomājos, tomēr pirmais latviski izdotais romāns mani apbūra vairāk. 7/10. Nicole Krauss “The History of Love” mani iepriecināja un apbūra, bet tomēr bija pārāk daudz iesaistīto personu un kaut kur ap vidu es jau sāku jukt, tāpēc 7/10. Andersona de la Motes trilleris [geim] nelika asinīm stingt, bet mani ierāva piedzīvojumu virpulī. Pēc grāmatas izlasīšanas es vilcienā daudz rūpīgāk pētīju pasažierus. 7/10. Marka Levī romāns “Aiziet, lai atgrieztos” atgādināja skaistu iesākumu romānam tad trilleri, bet tad psihopāta pasaciņas. Bet tomēr katram jālemj pašam. 6/10. Māra Martinsona “Amaya” mani atstāja neapmierinātu, jo tik ļoti līdzinājās scenārijam un bija tik ļoti negodīgi plāna, ka palika bēdīgi. Un filma man patika labāk. 5/10. Dāvida Foenkinosa “Smalkjūtība” atmodināja burvību, ko jūtu, lasot franču rakstnieku grāmatas. Viņi raksta brīnumaini! Par to arī 8/10.

Automātiski no pavasara saraksta uz vasaras sarakstu ceļo grāmatas: Lisa Sī “Šanhajas meitenes”, Silvija Rannamā “Kadrija” un Velta Sniķere “Pietuvoties vārdiem”. Vasarā plānā ir lasīt ne tik ļoti ierastu literatūru, pamēģināt ko jaunu un reizē arī saīsināt lasāmo grāmatu sarakstus vismaz pa sprīdi. Redzēs, vai izdosies.

Gaidām sauli atgriežamies!

Attēls: šeit.

Lēne Koberbēla&Agnete Frīsa “Zēns koferī”

Darbi ir iekrājušies, lietas, par ko rakstīt blogā arī, te nu būs vecākā no tām – grāmata, kas spēj aizraut. “Zēns koferī.”

Stāsts ir daudzveidīgs, sarakstīts no vairākiem skatu punktiem. Ir zēns Miks, dzimis Lietuvā, un tagad viņš atrodas stacijā, ieslēgts koferī vienā no daudzajiem bagāžas glabātuves skapīšiem. Kārina uztic savākt skapīša saturu Nīnai, kas kādu dienu grib kļūt par pasaules glābēju. Un ne Kārina, ne Nīna nenojauš, ka arī no šī skapīša satura izņemšanas sāksies satraucošākais piedzīvojums abu dzīvē. Bet pa to pašu laiku Jans ir piekrāpis Juču un nav ne naudas, ne nieres. Kā atrisināsies abu jauno vīriešu konflikts? Vai Jučs dabūs to, ko vēlējās? Sigitai plaši atvērsies acis un rozā brilles nokritīs potīšu rajonā, bet vai viņa noskaidros sev interesējošos jautājumus un atradīs Miku?

Grāmata ir domāts kā kriminālromāns. Lai gan es bieži šaubīgi skatos uz šādiem darbiem, jo bez šaušanas un nogalināšanas šāda satura darbos neiztikt, šis tomēr bija savādāks. Iespējams, pa maz esmu lasījusi krimiķus, lai tos spētu objektīvi vērtēt, bet es pamēģināšu to šoreiz izdarīt. Tātad, grāmata nav tikai domāts kā kriminālromāns, bet tā IR kriminālromāns. Iespējams, šo sajūtu var atrast tādēļ, ka nākas izsekot nevis viena cilvēka domām un gaitām, bet vairāku. Un tur jau ir tā kriminālromānu būtība – it kā ikdienišķu stāstu saintriģēt līdz tādai pakāpei, ka beigās kāds mirs tik un tā un par to jau ir vienalga, jo stāsts beidzas laimīgi.

Šausmīgi nepatika tas, ka pa vidu tagadnei sākas pagātne. Kā kaut kāds atstāstījums, kas pat nav ielikts slīprakstā, vienkārši pateikts, ka Sigita iet pa ielu, un pēkšņi atjēdzās pagātnē, kad viņa kopā ar Dariusu (bijušo vīru) iet rokrokā pa šo pašu ielu. Un nav ne atpakaļejošās saites nekā, kas pastāstītu, kurā mirklī, viņa šādi domājot, ietriecas laternu stabā. Bet, ja jau pieminam tieši šo pārīti, varu tikai pieminēt to, ka 2 no galvenajiem varoņiem ir lietuvieši, un tas, man kā cilvēkam, kas šo valodu saprot, ir kā balzams dvēselei. Nē, protams, šeit bija pieminēta arī Latvija, bet tiesa gan, prostitūcijas ziņā. Bet arī ar to varam lepoties – spriežot pēc konteksta, mēs varam lepoties, jo latvietes esot visprasmīgākās prostitūtas. 😀

Darbā ir jūtams caurstrāvots slāviskums, jo nav tās mājīgās Baltijas vai haotiskās Amerikas vides, šeit viss ir it kā mierīgās līnijās vadīts, romāns uz atrisinājumu tiek virzīts bez lielas steigas. Ja pēkšņi kāds galvenais varonis sāk saprast, kas notiek, viņam priekšā tiek nolikts šķērslis, kam jātiek pāri. Arī nedaudzie dabas apraksti (tiešām – ļoti nedaudzie) attēlo tieši Dāniju un Skandināvijas pusi.

Ak, un ja jau pieminam Dāniju, tad kāda negatīvā iezīme: vai Sigita dzenoties pakaļ dēlam nemanīja neko Dānijai raksturīgu? Vai Nina, kas centās noskaidrot iemeslus zēna atrašanās koferī, arī viņa atrada tikai pārtikas un apģērba veikalus un savu superstilīgo trīsstāvu māju? Kur paliek Dānijas kultūra? Dānijas cilvēki? Tiešām visi ir tik ļauni kā Jučs? Pietrūka tā dāniskuma, dēļ kura varētu teikt, ka, jā – šis ir dāņu kriminālromāns. Tagad tas ir vienkārši kriminālromāns ar dažādu tautu piedalīšanos, un kuru sarakstījušas dāņu rakstnieces. Tas arī viss.

Bet, neskatoties uz negatīvo pusi, es gaidu turpinājumus šai grāmatai, cik man zināms, tie jau ir sarakstīti, atliek vienīgi gaidīt, kad izdos arī man izlasāmā un saprotamā valodā. 🙂

Vērtējums: 7/10

“Šis te ir slepenais krievu ierocis” viņš norādīja uz sniega blāķiem. “Taisnā ceļā no Sibīrijas.”

“Es nēsāšu melnu tik ilgi, līdz uztaisīs ko tumšāku.”

Attēls šeit.

Veronika Rota – Dumpinieki

https://i0.wp.com/www.zvaigzne.lv/images/books/86967/300x0_cover.jpg

Esmu kaut kur lasījusi, ka labai literatūrai ir jāatpūšas. Lai tā atpūstos, jālasa kaut kas tāds, lai saprastu, ka tā ir laba. Tā ir arī šajā gadījumā. Principā, šo darbu es izvēlējos tieši dēļ tā, lai manas smadzenes atpūstos no ikdienas dziļo domu grāmatām. Par nesen iznākušo Veronika Rotas – Dumpiniekiem tad arī šis posts.

Veronika Rota sabiedrībā ir zināma kā fantāzijas un fantastikas žanra pārstāve, kura rindojas New York Times bestselleru sarakstā. Tieši ar triloģiju Divergent (“Citādie”) viņa lēnām, bet pamatīgi iekaroja ne tikai ASV, bet arī mūsu pašu Latviju. Un izskatās, ka tik drīz nemaz netaisās pamest iesildīto vietu – lai gan fantāzijas autori un to darbi ir daudz, Veronika Rota cītīgi notur savas pozīcijas, un viņas darbus pērk un lasa.

Pirmās daļas stāstu varat lasīt šeit. Otrajā daļā jau minētie Trisa un Kvarts cīnās savā starpā, pret citiem, kā arī par savām attiecībām. Džanīnai ir svarīga informācija, un Trisa izdomājusi, ka tā viņai jāatgūst, lai paglābtu visus Citādos no plānotā pakļautības plāna. Protams, ceļš ir garš, ir jākāpj pāri daudziem līķiem, lai iegūtu ko vēlas. Džanīna plāno sazvērestību, Tobiasa mātei pēkšņi atplaukušas mātišķās jūtas pēc astoņpadsmit gadiem, un visu laiku ir kāds, kurš cieš. Vai Trisai izdosies dabūt to, ko viņa vēlas? Vai Tobiass piedalīsies mātes afērās, vai tomēr glābs Trisu? Kā beigsies šis dumpis?

Vai es jau teicu, cik ļoti man riebjas otrās triloģiju daļas? Jā? Tad šis nav tik gadījums. Stāsts man patika, jo tika ieturēta sižetiskā līnija no sākuma līdz beigām, un lasītāja uzmanību nekam nevajadzētu novērst. Mierīgi grāmatu var izlasīt pa kādām 4-5 stundām (tiem, kuri lasa ātri), un tas vien liecina par spēju aizraut. Uzslavas autorei.

Bet tagad nāk gūzma ar to, kas man nepatika. Pirmkārt, galvenā varone ir sešpadsmit gadīga meitene, kura īsti nesaprot ko viņa grib – Tobiasu, vai izglābt visu pasauli. Tā nu viņa visas grāmatas garumā izdomā plānus, pēc tam skrien ar pieri sienā, dabū trūkties, nu, vārdu sakot, gūst mācību. Nu nesanāk man iedomāties, ka 16 gadus vecs bērns izglābj pasauli. Diemžēl. Otrkārt, manuprāt, slaktiņi ik nodaļā ir “nedaudz” par daudz. Vismaz katrā otrajā nodaļā kāds mirst, un tas brīnums, ja tas nav kāds no Trisas draugiem vai paziņām. Treškārt, dīvaini likās, ka pārējās kopienas tik draudzīgi uzņem pārbēgušos. Vai viņiem nevajadzētu būt pret, ja jau visa Čikāga ir sašķelta 5 daļās, un katrs sargā savu kopienas biedru kā dārgumu? Vai tiešām ir vadonim jāpasaka “Mēs esam par”, lai pārējie pret ienācējiem sāktu izturēties tieši tāpat, kā pret savējiem? Ceturtkārt, stāsta raito plūsmu traucēja tieši Tobiasa un Trisas attiecības. Vienu brīdi viņi ir kopā, otru vairs nav, tad viņi atkal izdomā, ka bez otra nespēj dzīvot. Bail pat iedomāties, kas notiks trešajā daļā. Tieši šī nianse man atgādināja to, ka Trisa ir jauna un nepieredzējusi, un viņas vēlme izglābt pasauli ir vienkārši kāda iecirtīga vēlme.

Grāmata noteikti patiks visiem “Krēslas”, “Bada spēļu” faniem un cienītājiem, jo, varētu teikt, ka šī ir abu minēto grāmatu apkopojums īsākā versijā. Patiks arī fantāzijas žanra cienītājiem. Ja nezināt, ko dāvināt savai 14 gadīgajai meitai – šī grāmatu triloģija noteikti derēs (latviski gan pagaidām izdotas tikai pirmās divas).

Vērtējums: 6,5/10. Tā kā man šis aklais iemīlēšanai vecums ir pāri, un arī pasauli izglābt es nevaru, lieku tieši par fantāzijas esamību. Bet mīnusu ir pārāk daudz, lai šo grāmatu es spētu novērtēt augstāk.

To, kas ir ļauns, mēs izvērtējam atkarībā no savas nostājas.

Sēras ir vieglākas par vainas apziņu, bet tās cilvēku vairāk iztukšo.

Cietsirdība cilvēku automātiski nepadara melīgu, tāpat drosme neiet roku rokā ar laipnību.

Attēls šeit.

100/101: Instrumentāli karnevalīgā MAĢIJA.

Vakar, 21.11. koncertzālē Palladium norisinājās latviešu grupas Instrumenti pirmais koncerts no kopumā 6 koncertiem. Arī es tur biju. Sākšu ar jauko.

Jauki bija latviešu jauniešu grupa Carnival Youth, kas iesildīja Instrumentus. Carnival Youth, kuras sastāvā Emīls, Edgars, Aleksis un Roberts, galvenokārt spēlē indie-rock un neofolka stila mūziku. Kā radiosingls un pieejams plašākai publikai ir viņu Never Have Enough, kuras piedziedājums ir ļoti ļoti līdzīgs Arcade Fire – The Suburbs. Popularitāti ieguvuši kā grupa Žirafes, kurā gan tad bija tikai dvīņi Emīls un Edgars. Tagad viņi ir Carnival Youth, kuri pazīstamību ieguvuši tieši ar paziņojumu, ka spēlēs kā iesildošā grupa Instrumentiem. Domāju, ka puišu grupa spētu izsisties uz augšu un nonākt uzmanības lokā arī bez dvīņu tēva vārda (Renārs Kaupers), jo viņiem ir odziņa, kas nav vairumam jauniešu grupu. Lai gan augstāk esošajā bildē viņi redzami ar maskām, koncertā viņi bija bez tām, bet, kad iedziedājās un parāva publiku līdzi, arī pazuda doma, ka tomēr vajag. Tomēr puiši bija lielisks sākums perfektam koncertam.

Esmu nonākusi līdz galvenajam – Instrumenti. Shipsi & Reynsi. Visas dziesmas, izņemot trīs, bija no jaunā albuma – Procrastination, kuru aprakstīju šeit. Instrumenti vienmēr būs atvilktni augstāk, nekā pārējie latviešu mūziķi, jo šī grupa raksta labu un atšķirīgu mūziku, nevis labu un copy-paste. Bet nu par koncertu. Pirmā dziesma man sagādāja vilšanos, jo visiem ir labi zināms, ka dziesmu Intro jeb Procrastination uz klavierēm albuma prezentācijas koncertā izpildīja slavenais latviešu pianists Vestards Šimkuss. Liela bija mana vilšanās, kad manas cerīgās acis viņu uz skatuves neredzēja, jo viņa tur vienkārši nebija. Par to man joprojām nedaudz žēl. Bet to atsvēra pārējās dziesmas, no kurām tika izpildīti arī jau izlaistie singli – Aeron River, Don’t Hold Onto Me un King of the Wild Things, kas šajā koncertā bija īpaša – šī dziesma bija veltīta lielveikala “Maxima” traģēdijā cietušajiem un viņu tuviniekiem. Vēl lieta, kas man nepatika, bija spožā, baltā gaisma, kas tika spīdināta skatītājiem tieši acīs, un lika saraukt seju nepatikā, un nolaist acu skatienu uz leju, jo acis gluži vienkārši sāka sāpēt.

Koncerts bija burvīgs, un man nebūtu žēl ielikt 10, ja vien nebūtu to gaismu. Palladiumam palaimējās, jo Instrumenti spēlēja pietiekami skaļi, lai novecojošo kases aparātu skaņa, izsitot čekus, nebūtu dzirdama. Tieši tāpēc 9/10

Attēls šeit, šeit.

Un šeit ir dziesma, kas ir viena no tām, kas ir iekarojusi manas simpātijas. No jauna.

53/101:Jane Eyre (1983) BBC

06_bbcTātad. 5 h ar astīti Džeinas Eiras baudījums. Acīm, ausīm un sirdij. Un nē, ne jau grāmata. Filma. Jā, tieši tā, 5 stundas. Ar astīti.

Nu, un kurš gan nezin pasaulslaveno stāstu par Džeinu Eiru? Un ja nu kāds tāds atrodas, tad pastāstīšu. Džeina Eira dzīvo pie tantes, jo viņas vecāki ir miruši, bet tante viņa aizsūta uz pāraudzināšanas skolu, kur laika gaitā viņa kļūst par skolotāju. Tad viņa atsaucas sludinājumā, kurā tiek meklēta guvernante mazajai Adelei. Džeina saņem apstiprinošu atbildi un dodas uz Tornfīldu. Tur viņa sastop misis Fērfēksu, kura ir mājas menedžeris un pamanās arī noburt mistera Ročestera zirgu. Lai nu kā, viņai laika gaitā izdodas mainīt mistera ironiju uz sarkasmu un iemācīt viņam vismaz kaut kādu pieklājību. Bet te nu abiem iznākk cīnīties ar jūtām, Džeinas tante mirst, viņa dodas pie tantes, bet atgriežas. Tad Džeina ar Ročesteru grib apprecēties, bet ierodas draugs, kurš pasaka, ka misters jau ir precējies un Džeina nākamajā dienā pēc vētrainas atvadīšanās aizbēg. Nokļūst pie kāda laipna kunga, kuram kalpo kā istabene un paša māsa, viņš cenšas šo savaldzināt, viņa neļaujas. Tad viņa izdomā aizbraukt atpakaļ uz Tornfīldu, bet ierauga tur tikai drupas. Ugunsgrēks. Sastop tur misis Fērfēksu, kura pastāsta, ka mistera Ročestera sieva Bērta savā vājprātā nolēkusi no jumta, bet Ročesters palika akls. Viņa dodas pie viņa turpat netālu viņa draugiem piederošajā mājā un izrunājas ar misteru, piekrīt kļūt par viņa sievu, un viņiem piedzimst bērni un līdz ar to arī Ročesters sāk redzēt ar vienu aci.

Ir daudz un dažādas versijas par šo stāstu, esmu redzējusi arī 2011. gada versiju, bet tā man nepatika. Pirmām kārtām, Džeinu 2011. gada versijā tēloja dēlis bez emocijām vārdā Mia Wasikowska un Ročesteru – Michael Fassbender. Šajā – 1983. gada miniseriālā Džeinu tiešām tēloja ar emocijām – Zelah Clarke un Ročesteru (kura tēlojums bija gandrīz labāks par Fasbendera) – Timothy Dalton. Bet Ročestera pirmā sieva Bērta man patika 2011. gada versijā – Valentina Cervi. Bet tagad par 1983. filmu – kāpēc 5 stundas gara? Tāpēc, ka filmā nav neiekļautu ainu. Viss rit kā pēc grāmatas – hronoloģiski un neizlaižot pilnīgi neko. Pat sarunas dažu brīdi ir pilnīgi pēc Šarlotes Brontē romāna.

Vērtējums par 1983. gada versiju – 9/10. Ilgums ir ok, Džeina ir ok, tikai vaina ir Ročesterā un Bērtā.

Vērtējums par 2011. gada versiju – 7/10. Džeina bojāja filmu ar savu nemācēšanu mainīt sejas grimases, Bērta bija lieliska, Ročesters bija ok. Jā, nu, galvenokārt vaina bija Mia.

22/101: Nesaprašana un sašutums.

Tiek rakstīts, kad atrodos autobusā un raucu pieri.

Šis būs posts par tvitteri un cilvēkiem.

Bija saulaina marta diena. Atnāku mājās no skolas, un joka pēc ieeju tvitterī, sak, jāapskatās, ko gan cilvēki dara. Pašļūcu garām visām Instagrama bildēm, un uzmanību piesaista vienas meitenes tvīts. Precīzu tekstu neatceros, bet ideja ir tāda: “Sēžu bibliotēkā, ārprāc, nekad nebiju domājusi, ka kritīšu tik zemu un te sēdēšu.” Vot ņēmu un domās nodomāju “fak jū” un ņēmu un atsekoju.

Pirmkārt, man patīk bibliotēkas. Es tās mīlu. Ja es varētu, es tajās dzīvotu. Vecu grāmatu smarža, lieli grāmtplaukti līdz malām pilni ar grāmatām. Tā sajūta, kad pirksti slīd pāri grāmatu malām, un apstājas, līdz ko acis ir atradušas ko ņemamu. Un tā sajūta, kad atnāc ar tukšu somu, bet aizej ar pilnu un vēl rokās stiepdama to, ko nevar satilpināt somā. Un tad 2 nedēļu lasīšanas maratons, kurš bieži vien tiek pagarināts vēl par trim 2 nedēļām.
Bet bibliotekām ir arī mīnusi. Piemēram man nepatīk grāmatas ar atlocītiem stūriem. Bet, ja ņem no bibliotēkas, tad jau jāsamierinās. Vēl man šausmīgi nepatīk netīras grāmatas. Piemēram, balts vāks noķēpāts ar šokolādi (es vismaz sliecos domāt, ka tā ir šokolāde), vai grāmatas atvērumā iekritušās bietes nospiedums. Tas uzreiz iespaido to stātstu, ko es lasu, jo visas paliekas man asiocējas ar ilustrācijām. Un vēl. Jā, man ļoti, ļoti nepatīk, ja grāmatās ir sveši mati. Tas ir apmērām kā ar ēdienu – līdz ko es ēdienā atrodu matu, man zūd apetīte un es vairs nevaru ieēst. Ar grāmatām ir tāpat – zūd apetīte lasīt šo “garšīgo grāmatu” un viss.

Bet, cilvēki, lasīšana nekad nebūs “zem jūsu līmeņa”. Lasīšana tieši būs tā, kas pacels jūsu līmeni. Es saprotu, var nepatikt grāmatas – tās dārgi maksā, nevar saprast, vai patiks, vai ir smagas, bet mūsdienās tam ir ļoti optimāls risinājums – e-lasītāji. Grāmatas var dabūt par brīvu (ja esat krievu vai angļu vai kādas citas valodas piekritējs), vajag tikai pameklēt. Arī latviešu valodā grāmatas bezmaksas var atrast, bet tās nebūs tikko iznākušās grāmatas. Bet ziedot 5 latus intelekta paaugstināšanai jau var atļauties ziedot.
Tāpat nesaprotu visas aptaujas un statistikas, ka cilvēki lasa maz, vai nelasa vispār. Ja viņi nelasītu vispār, viņi ir akli, un es šaubos, vai 30% Latvijas iedzīvotāju tādi ir. Cilvēki lasa – kaut vai reklāmas, vai žurnālus. Nevajag teikt, ka viņi nelasa vispār.

Man ir šausmīgs prieks par to, ka iekāpjot trolejbusā, lai brauktu uz skolu, es redzu cilvēkus lasām. Nav svarīgi – telefonā, e-grāmatu lasītājā vai paperback formātā. Redzu lasām arī vilcienā, kad dodos mājup. Ieeju grāmatnīcā – stāv rinda ar 7 cilvēkiem un katram rokās ir kāda grāmata. Man patīk arī tas, ka mani vienaudži pretojās stereotipam “fujj, lasa taču tikai galīgi nūģi”. Tā nemaz nav. Sāciet lasīt, un paši sapratīsiet!