Džess Volters “Skaistās drupas”

https://i1.wp.com/www.la.lv/wp-content/uploads/2016/01/Volters_8.jpg

Grāmata ir lieliski piemērota tiem, kas ilgojas pēc vasaras, jo uzdzen melanholiju pēc siltuma, Itālijas un lielai devai piedzīvojumu.

Stāsts sākas 1962. gada Portovergoņas ciematiņā, Itālijā, kur viesnīcas īpašnieks piedzīvo savas dzīves labāko notikumu – viņa viesnīcā apmetas aktrise Dī Moreja. Viņa ir ieradusies pa taisno no filmas “Kleopatra” filmēšanas laukuma. Kamēr atklājas, ka viņa sirgst ar vēzi, tikmēr Paskāls viņā jau ir līdz ausīm iemīlējies. Otra sižetiskā līnija risinās mūsdienu Holivudā, kurā lasītāji iepazīstas ar Klēru Silveru – viņa strādā ar iesniegtajām filmu idejām pie slavena režisora lielā kompānijā un ir nedaudz iestrēgusi savā ikdienas rutīnā.

Grāmatā ir tik daudz tēlu, ka tur var viegli apmaldīties, bet svarīgākie izkristalizējas ap grāmatas vidu – no to skatupunkta visbiežāk tiek vēstīts stāsts.Man tas likās krietni daudz un stāsts samudžinājās tik ļoti, ka grāmatu vajadzēja uz pusmēnesi nolikt malā, jo smadzenes neuztvēra vairs neko, kas saistās ar šo stāstu. Šis atpūtas laiks bija pietiekami, lai ar nelielu vainas sajūtu grāmatai pieķertos atkal un izlasītu līdz beigām. Beidzot esmu ieguvusi stāsta atrisinājumu (kas tomēr klusītēm nelika mieru paņemtajā lasīšanas pauzē), bet joprojām liekas, ka personāžu te bija krietni par daudz, kā rezultātā arī darbības vietu. Bet sava burvība tur bija – nezinot, kas sekos tālāk, bija aizrautīgi lasīt tālāk un to uzzināt.

Lai gan grāmatas vāciņš var likt domāt par līdz kaulam romantisku romānu, kur viss jau ir skaidrs pirmajās lappusēs – šī grāmata tāda nav. Drīzāk uzmanība tiek noturēta līdz pašai pēdējai lappusei un es pat teiktu, ka mīlestība te ir otršķirīgs pasākums, lai gan nepārprotami, sižeta virzītājs. Viens gan par grāmatas vāku ir skaidrs – Itālija te ir un pat vairāk, nekā es atļāvos cerēt – dažās vietās ir atstātas frāzes itāliski, kas mani – cilvēku, kurš ir mācījies itāļu valodu – ļoti iepriecināja.

Gribot negribot, grāmata liek domāt ne tikai par Dī Morejas sapņiem (vai sapņu drupām), bet arī par saviem. Kas ir mans sapnis, vai es patlaban pēc tā tiecos un cik tālu esmu tikusi? Nepārprotami te ir piemērs par to, ka nevajag savu dzīvi izniekot un rīkoties.

Lai gan tēlu ir daudz un skatupunktu arī, man pietrūka dziļāku personāžu, jo ļoti liela uzmanība tika pievērsta sižeta attīstībai un nepārtrauktajai notikumu virknei, ne raksturiem. Bet to nedaudz atsver tas, ka grāmatā nav tikai stāsta, bet ir iepītas citas detaļas, kas saistās ar varoņiem – luga, viena nodaļa no memuāra un filmas scenārijs. Tas remdina esošo mazuma sajūtu.

Vērtējums: 7/10.

Mēs nevienam nepiederam, un mums neviens nepieder.

Vairāk informācija: te.

Debora Hārknesa “Raganu atklājums”

Laikam jāsāk ar to, ka raksts satur daudz negatīvisma, nedaudz pozitīvisma un krietnu daudzumu spoileru. Nesakiet, ka neesmu brīdinājusi. Pie “Raganu atklājuma” nonācu ar Zvaigznes ABC starpniecību, un neteikšu, ka būtu ļoti lielā sajūsmā.

Romāns ir par Diānu – raganu, kas cenšas būt pavisam parasts cilvēks, nelietojot maģiju, bet viņai tas lāgā neizdodas – ik pa laikam viņa liek maģiju lietā, lai atrisinātu pavisam sīkas problēmas. Diāna ir literatūras pētniece, viņa pēta senos manuskriptus Oksfordas Bodlija bibliotēkā. Kādā dienā viņa sajūt uz viņu vērsto auksto skatienu – tikai vampīram ir tik auksts skatiens. Tas ir Metjū Klērmonts – 1500 gadus vecs vampīrs. Diāna bibliotēkā atrod senu manuskriptu, kas ir bijis apslēpts vairāku gadsimtu garumā, un šis atradums liek visai burvju pasaulei sagriezties kājām gaisā. Vai Diānai un Metjū pietiks spēka, lai pretotos burvju pasaules likumiem? Vai Diānai izdosies izzināt sevi un savaldīt savu maģiju? Un kas notiks ar Metjū?

Manas domas par šo romānu vēl ir diezgan haotiskas, tāpēc arī atsauksme nebūs nekāda sakārtotā.

Pirmkārt, zinātne. Šajā romānā ir pārāk daudz zinātnes lai to spētu saprast mirstīgs cilvēks, kurš par zinātni neinteresējas. Es jau nesaku, ka nav paskaidrots, bet pa priekšu lasītājam tiek nogāzts priekšā zinātnisku skaidrojumu blāķis par mistiskiem mitohondriju DNS, un pēc tam tiek sniegts skaidrojums. Man, piemēram, milzīgais zinātnes blāķis nogurdināja un lasīt skaidrojumu nu galīgi negribējās. Lieki piebilst, ka uz zinātni ir balstīts šis darbs. Es neko neapšaubu, jo autore Debora Hārknesa ir zinātnes un medicīnas vēsturniece, bet nu tomēr – zinātnes te bija tik daudz, ka apmulsināja un nogurdināja pat mani.

Otrkārt, pats romāns. Ieteiktu gan autorei pirms SAVA romāna rakstīšanas turpmāk nelasīt Twilight, Divergent, The Hunger Games un citus populāros fantāzijas romānus. Šī rīcība noved pie visu romānu samiksēšanas vienā un izdošanas kā pašas sarakstītu darbu. Es jau neko nesaku, bet man Diāna asociējās ar Bellu. Diāna bija tikpat stūrgalvīga, dumja kā Bella, tikai bija ragana, kaut gan arī šo superspēju viņa tā arī neiemācījās pielietot. Kaut gan nē – kad bija jāglābj savs mīļotais, no viņa bija kā maģijas pārpilnības rags. Cik parocīgi – primāras nepieciešamības dēļ pēkšņi sāk atmosties visas spējas. Metjū, savukārt, man atgādināja Edvardu. Visa tā muldēšana par aizsargāšanu no ļaunajiem spēkiem, lai gan pats teju izsūc mīļoto sausu no asinīm un pēc tam mokās sirdsapziņas pārmetumos (vēl viena iezīme no Twilight). Nu c’moon. Izdomājiet ko jaunu vai padariet interesantu jau radīto, nevis tikai pūlaties atgremot!

Treškārt, nolaupīšana. Līdz ko Diāna atklāj manuskriptu, tā visi dēmoni un raganas un vampīri cenšas Diānu nolaupīt, divkārt tas arī izdodas. Otrajā reizē diez vai es izdzīvotu pēc tā, ka mani aizlidina līdz zāles otram galam, pa ceļam nobrāžot man muguru, tad nedaudz padedzina manu ādu, uzzīmē raganu apļus un vēl nedaudz pakarina ar galvu uz leju. Un tagad pats labākais – ieslēdz cietoksnī, kas atrodas uz Metjū mātes zemes, cerot ka viņu tur neviens neatradīs. Nopietni? Nopietni!?

Tagad pie pozitīvajiem tēliem. Man patika Metjū māte, pirms viņa nebija pieņēmusi Diānu savā ģimenē – tāda skarba un “neaiztiec mani, esmu vampīre”. Arī Metjū draugs Hemišs (Heimičs, atceraties? Šitas tikai ir daudz prātīgāks, bet līdzība ir nenoliedzama.) ir patīkams tēls – vismaz neaizraujas ar jūtu sludināšanu, pārspīlētu “es gribu pasargāt visu pasauli” un citām īpašībām, bet gan ir gana prātīgs, plānojošs un domā par nākotni reāli, nevis ietinies savā mīļākajā sedziņā un rozā sapņiem pilnu galvu. Arī Diānas tante Sāra bija pietiekoši skarba un auksta, lai man iepatiktos.

Stāsts ir garš kā pasaule. Ja tomēr izdomājat lasīt, iesaku lasīt pa mazam gabaliņam. 10 nodaļu izlasīšana vienā dienā rezultātā dod galvu lielu un smagu kā pēc kārtīgas ballītes. Iesaku arī izlaist pārāk daudzās vīna baudīšanas ainas šajā grāmatā, kas sastāda aptuveni ceturtdaļu no romāna. Protams, es pārspīlēju. Bet, izlasot grāmatu, es tā arī nesapratu šo ainu nozīmi romānā. Vēl lieta, ko es nesapratu, ir laika ritējums. Biju apmēram grāmatas vidū, kad izrādījās, ka stāstā rit tikai trešā diena (!). Vienā dienā sabāzti tik daudz notikumi, kas samaisa galvu, un, līdz ko tiek pieminēta kāda konkrēta diena, lasītājs apmulst.

Beigas gan romānam ir pietiekami ieintriģējošas, lai kādam, kuram patika šis romāns, ienāktu prātā un sirdī vēlme izlasīt arī turpmākās daļas, jo šī bija tikai pirmā. Bet man tā arī paliks pirmā un vienīgā.  Iesaku noteikti visām tām sievietēm, kas fanoja un spiedza par Twilight. Viņām noteikti patiks. Jauniešiem varbūt šī grāmata būtu par apjomīgu un smagu. Šo noteikti nevar izlasīt vienā vakarā vai pāris stundās.

Vērtējums: 6/10.

Attēls šeit.

23/101: Kita svajonių komanda

 

Kurš gan nezina latviešu filmu “Sapņu komanda 1935”? Režisora Aigara Graubas garadarbs ir saņēmis atzinību ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā. Kad pirmizrādes vakarā Lietuvā uz ekrāniem parādījās titri, cilvēki cēlās kājās un aplaudēja. Dažiem no viņiem bija asaras acīs, viņi draudzīgi viens otru apskāva, jo saprata – tā ir ne tikai Latvijas vēsture, ne tikai Latvijas pirmie soļi baskatbolā, bet arī Lietuvas. “Kita svajonių komanda” jeb “Cita sapņu komanda”.

Filmas autors ir Marjus Markevičs, kurš ir dzimis Amerikā, lietuviešu emigrantu ģimenē. Viņš filmu ir uztaisījis kā dienasgrāmatu, kurā ir ietvēris VISU. Filmā var manīt tādus slavenus basketbolistus, kā Arvīdu Saboni, Sergeju Jovaišku, Šarūnu Marčuļoni, Jonu Valančūnu un citus. Filmā savu skatījumu uz tā laika situāciju izsaka arī bijušais Lietuvas prezidents Valds Adamkus, ASV Nacionālās Basketbola asiociācijas komisārs Deivids Sterms un pat rokgrupas “Gredeful Dead” mūziķis Mikijs Hārts

Tagad par filmas saturu. Jau iepriekš atvainojiet par to, ka nav pilnīgs, jo baudot filmu es nespēju iegaumēt lielos vārdus, manā galvā ir haoss, šī ir filma, kura noteikti tagad ir kļuvusi par vienu no manām mīļākajām.

Lietuva ir okupēta, bet basketbols pastāv. Basketbolistiem pēkšņi ir jācīnās citā pusē. Un tā nav tikai cīņa par uzvaru spēlē. Tā ir politiska spēle par dzīvību. Vienam no viņiem – lielajiem Lietuvas basketbolistiem – valdība pateica: “Vai nu tu spēlē un aizstāvi PSRS, vai brauc uz Sibīriju”. Nebija liekas runas – bija jāpakļaujās. Tauta ticēja basketbolam, kaut gan tajā laikā kaut kam ticēt likās teju neiespējami. Kad PSRS sastāvs uzvarēja un ieguva zelta medaļu pirmajās olimpiskajās spēlēs, pasaules BIJA viņi jāievēro, ar viņiem jārēķinās. Un ne tikai basketbola ziņā. Sportistus uzaicināja spēlēt uz ASV izlasēm, radās sarežģījumi, viņus nelaida, bet pēc tam tomēr daži tika spēlēt. Tiem, aizbraucējiem, nonākot Amerikā bija liels pārsteigums. Viņi mājās veda koferus pilnus ar džinsiem un Amerikas pārtikas veikalā nonākot sāka raudāt, ko tur bija augļi, dārzeņi, un nekas netika normēts katram cilvēkam, varēja ņemt cik gribi. Tā lietuviešiem, kas ir pieredzējuši PSRS smago roku, bija laime. Kamēr mājās norisinājās brutāls karš, kurā valdība ļoti stingri parādīja iedzīvotājiem, kur ir viņu vieta, baskatbolisti Amerikā aizstāvēja “savas valsts” godu. Bet viņi tomēr nepazaudēja savu identitāti. Kad citi ņēmās stāstīt, “kas tad viņi, viņi ir krievi”, lietuvieši laipni ņēmās aizrādīt, ka “mēs neesam krievi, mēs esam lietuvieši”.
Kamēr norisinājās valdības krišana, Berlīnes mūra graušana, tikmēr visi Amerikā bija pielipuši televizoram un izjuta skumjas, ka nevar būt tur, kopā ar saviem tautiešiem un cīnīties kopā ar viņiem. Kad tomēr valdība bija gāsta un Lietuva atguvusi neatkarību, sākās gatavošanās 1992. gada Barselonas Olimpiskajām spēlēm. “Tā sajūta, kad tu ej pa arēnu, un cilvēki tev aplaudē, un ka tev priekšā plīvo Lietuvas karogs, un ka ir uzrakts “Lithuania” – tās sajūtas ir vārdos neaprakstāmas”. Tajā gadā basketbolā dominēja 3 spēcīgas komandas – PSRS, ASV un Lietuva. PSRS bija savākusi savu labāko spēlētāju sastāvu, bet zaudēja ASV. Lietuva, savukārt, zaudēja PSRS, un beigās ieguva godpilno 3. vietu.

Šī filma ir spēle. Basketbola spēle, kurā ir gan vaidi par to, ka bumba aizkrīt garām grozam un punkti netiek gūti, gan arī uzvaras saucieni un gaviles, kad bumba iekrīt grozā un tiek pelnīti punkti. Bet nekas nespēj atsvērt tās emocijas un gaviles, aplausus, kad tu zini, kad spēle ir uzvarēta, un mēs iesim tālāk, nevis mums tiks parakstīts nāves spriedums, vai mūs sastums visus vienā mašīnā un aizvedīs uz svešu vietu dzīvot briesmīgos apstākļos.

Man nav pat divu domu, ka filma ir brīnišķīga. Es joprojām dzīvoju filmas radītā eiforijā un, jā, vēlreiz atvainojos par vispārinošajiem vārdiem, es nespēju iegaumēt basketbolistu vārdus un precizitāti. Filmai dodu vērtējumu 10/10. Tas ir tā vērts.

P.S. Filma ir lietuviešu valodā, ar fragmentiem angliski. Un par tiem krekliņiem ar miroņgalvām – Barselonā nokļuvušie basketbolisti skrēja izklaidēties uz rokmūzikas vakariem, kur spēlēja arī “Grateful Dead”. Miroņgalvas ir veltījums viņiem. Batikas elementus izdomāja viņi paši, un, kad saņēma krekliņus, Barselonā visur ar viņiem staigāja – pa ielām, uz preses konferencēm – VISUR. Viņi bija lepni par to, ka pārstāv Lietuvu. Kā jau arī minēts filmas oficiālajā plakātā – Brīvība ir saldāka par zeltu.