Atskats uz augustu

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/296030848/large.jpg

Vasara nu bija tik gara, cik tā bija un cilvēku žēlošanās to nepagarinās. Neesmu šķīrusies ne no biezās segas, ne vilnas zeķēm ne arī no tējas/kafijas, tāpēc pārmaiņas manā dzīvē būs tikai vēl zemāka gaisa temperatūra. Bet šī vasara rezultējās ar iespaidīgu izlasīto grāmatu skaitu, tāpēc jāatskatās, kā man veicās pēdējā vasaras mēnesī visās bloga jomās.

Lai gan jūlijā rakstīju, ka 11 grāmatas būs augstākais izlasītais grāmatu skaits vienā mēnesī šajā gadā, es kļūdījos. Augusts beidzās ar 15 izlasītām grāmatām. Iespējams, tas varētu būt arī mans rekords visā lasīšanas vēsturē. Tagad gan droši varu teikt, ka tā arī paliks, jo priekšā ir rudens, skola un citi darbi. Bet nu par izlasīto:

  • Laima Kota “Istaba” – patīkami pārsteidza stāsta raitais temps, kā rezultātā grāmatu izlasīju pāris dienās. Romāns vēsta par 80. gadiem Latvijā, kad cilvēki stāv rindās pēc desām, sviesta un kafijas, iet uz savām istabām komunālajos dzīvokļos un dzīvo kā māk. Lai gan pati šajā gadu desmitā neesmu dzīvojusi, tomēr arī manu bērnību caurvij tieši šim laikam raksturīgi elementi, kas grāmatu padara vēl vairāk sirdij tīkamu. 5/5
  • Kīra Kesa “Prinča līgava. Atlase.” – šis ir mans guilty pleasure, ar ko ļoti labi var izkāpt no lasīšanas krīzes. Atsauksmi jau esmu rakstījusi.
  • Kīra Kesa “Prinča līgava. Elite.” – otrā daļa iepriekšējai grāmatai. Kopš Atlasē ir palikušas tikai sešas meitenes, sacensība kļūst jūtamāka. Meitenēm ir jāpierāda, ka viņas ir gatavas kādreiz vadīt valsti, tāpēc viņām visu laiku sevi ir jāpierāda. Tas gan neliedz Amerikai ik pa brīdim sarīkot skandālus un uzvesties neadekvāti. Viņa joprojām ir kaitinoša. 3/5
  • Megija Stīvotera “Balāde”, Jānis Tomašs “melnie darba cimdi”, Elīna Kursīte un Elīna Kolāte “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi”, Anna Toda “After. Pēc mūsu tikšanās”, Kīra Kesa “Mantiniece”, Kīra Kesa “The Crown”, Viljams Šekspīrs “Hamlets” – par to visu, kas man sakāms var izlasīt te.
  • Ieva Zole “Sarunas ar Māru Ķimeli” – patīkami pārsteidza šādas grāmatas eksistence. Grāmatā iekļautas vairākas intervijas, kas aptver dažādus režisores Māras Ķimeles dzīves periodus – no bērnības līdz iestudējumiem Latvijas teātros. Interesanti bija ielūkoties režisora darba virtuvē, bet spilgti viņa runā arī par dzīvi, mīlestību un mākslu. Obligātā lasāmviela teātrmīļiem, bet arī mirstīgiem cilvēkiem nekaitēs. Gribētu līdzīgu grāmatu vēl par kādu režisoru. 4/5
  • Frederiks Beigbeders “ekstazī stāsti” – man patīk Beigbedera rakstības stils – tiešs, brīžiem šokējošs, tāpēc arī ilgi nedomājot nopirku viņa jaunāko tulkojumu latviski. Šeit var iepazīt agrāko Beigbederu (pirms viņš nebija pievērsies vēsturiskām personībām un vēl pāris grāmatām pirms tās) 14 īsos stāstos. Un tiešām ir jūtams agrākais rakstnieks, jo emociju gamma, ko var pieredzēt, ir ļoti plaša. 3/5
  • Dace Rukšāne “Mīlasstāsti” – Rukšāne lasītājus izaicina mesties citādu mīlasstāstu piedzīvojumā – ne klasiskajos, šķebinošajos, bet īstajos un dzīves sūruma piepildītajos. Daži stāsti atstāj pārdomu aizmetņus, citi neizraisa neko, bet šis noteikti ir krājums, ko vēlos savā plauktā, lai ik pa laikam pāršķirstītu. 3/5
  • Amanda Lovelace “The Princess Saves Herself in this One” – “ja patika “milk and honey”, tad patiks šis” izlasīju goodreadā un gāju meklēt šo dzejas brīnumu. Un tā ir taisnība, arī šis man patika. Varbūt neeeedaudz mazāk kā “milk and honey”, bet arī šis lika ciest. Ja sākumā dzejoļi ir viegli, tad vēlāk jo tālāk lasi, jo vairāk grūtsirdīgums spiež pie zemes līdz sēdi un domā ko iesākt ar dzīvi. Arī šī būs manā grāmatplauktā. 5/5

No filmām gribu pieminēt tikai vienu:

  • Everything, Everything – stāsts par meiteni, kurai ir alerģija no visa, tāpēc viņa dzīvo sterilā mājā visus 18 gadus un neiet ārā. Līdz brīdim, kad kaimiņos ievācas jauna ģimene un viņa iemīlas viņas vecuma puisī un sāk darīt lietas, ko nekad agrāk nebija darījusi. Filmā redzami visi pusaudžu filmām raksturīgie aspekti – pirmā mīlestība, attiecības ar vecākiem, vilšanās, meli. Un varbūt tieši tāpēc, ka šos aspektus nav iespējams padarīt citādus, filma man nepatika. Ļoti kaitināja galvenā varone, kas uzticas pāris dienu pazīstamam čalim un jau skrien uz otru valsts galu, atstājot visu sev aiz muguras. Tāpat Maddy (galvenā varone) bija iespaidīgs plāns saistībā ar savu nākotni, bet tas, kā tas īstenojas, netika parādīti. 5/10.

Seriāli

  • The Bold Type – netīšām uzskrēju virsū seriālam par savu nākotnes profesiju (studēju žurnālistiku). Trīs draudzenes Jane, Sutton un Kat strādā sieviešu žurnālā un mēģina sabalansēt karjeru, draudzību un personīgo dzīvi. Seriāls ir veidots iedvesmojoties no žurnāla Cosmopolitan galvenās redaktores Joanna Coles dzīves. Neņemot vērā to, ka darbs redakcijā tika attēlots kā bērnudārzs (audzinātāja un mazuļi, kas rada pilnīgi aplamu iespaidu par emocionālo pusi redakcijā), skaidri tika parādīti darba aspekti, ar kuriem būtu jārēķinās. Ja tu vēlies kļūt par žurnālistu un vēlies vieglu seriālu, ar ko nobeigt vasaru – šis varētu būt tas, kas tev ir nepieciešams. 8/10

Teātris

  • Liepājas teātra “Precības” – Agafja ir nolēmusi precēties, tāpēc savedēja Fjokla piedāvā izvēlēties starp pieciem dažādiem vīriešiem. Izvēle nav viegla un vīriešiem visu laiku ir jāpierāda, ka tie ir viņas vērti. Izrāde ir mēma komēdija ar izteiksmīgiem tērpiem un iespaidīgu horeogrāfiju, kas neļauj novērst skatienu no skatuves. Apbrīnoju aktierus un viņu plastiskumu. Izrādes beigas atstāj jautājumu, ko savā galvā risinu vēl šodien. Ja neesi redzējis, aizej! 9/10

Septembris ir laiks, kad vasaru vēl var nedaudz paķert aiz astes (bet tā šogad tāpat ir bijusi vairāk “uz papīra” nekā īstenībā), tāpēc, ja vēl nav sanācis kaut ko izdarīt, ko vēlējies, dari! Bet atceries, ka arī krāsainās lapās ir sava burvība. Un galu galā, septembris iezīmē arī jauno teātra sezonu, tāpēc mani (un varbūt arī tevi) sagaida 10 mēnešu prieks!

Attēls te.

Advertisements

Atskats uz pusgadu lasīšanas plānā 2017

2017. gads tūlīt, tūlīt šķirs nākamā gada pusi un tas ir lielisks laiks, lai atvilktu elpu un atskatītos uz paveikto (vai nepaveikto). Par pamatu tiek ņemts mans lasīšanas plāns 2017, ko var redzēt un izlasīt, uzspiežot uz linka.

  1. Teicu, ka piedalīšos divos gada lasīšanas izaicinājumos – Around the World in 52 Books un Popsugar 2017. Patlaban ar 37 izlasītām grāmatām esmu izpildījusi pirmajam 17 kategorijas, otrajam – 11, mainot plānotās grāmatas ar izlasītajām, kā rezultātā mainījās arī citas kategorijas.
  2. Pie reizes jāpiemin Goodread gada izaicinājums izlasīt 50 grāmatas, ar ko man veicas lieliski, jo, kā jau minēju, esmu izlasījusi 38. Ar visu to, ka man ir sajūta, ka skola ēd manu brīvo laiku.
  3. Nākamā apņemšanās bija pirkt mazāk. Nu, ar to man diez ko nevedas, jo ir nopirktas daudz grāmatu (ja parēķina mēnešos, trim mēnešiem katrai dienai sava grāmata sanāk) un tur vainojams ir tieši tas, kas jau tika minēts gada sākumā – otras elpas, atlaides, dažādas pārdošanas grupas. Saskatījos vienu video, kur runāja par grāmatu pirkšanu un uznāca vēlme no visām grāmatām atbrīvoties un dzīvoties pa bibliotēkām, bet tas neīstenojās reālā darbībā, lai gan doma joprojām ir. Besī man tas gan jau kādreiz izlasīšu un šitā anotācija gan ir forša un autors izslavēts, jānopērk. Bet labu un tādu rīcību, kas man darbotos ilgstoši, neesmu atradusi.
  4. Pirmajos gada mēnešos ar apņemšanos izlasīt vienu grāmatu Kindlē man veicās ļoti labi, bet tas apsīka aprīlī un turpinās joprojām. Droši vien tāpēc, ka es to turu zem spilvena un nevaru atrast, kad man to vajag.
  5. Ar latviešu autoru darbu lasīšanu man veicas labi – esmu lasījusi vismaz vienu latviešu saražojumu katru mēnesi. Neapzināti.
  6. “Mēs.Latvija.XX gadsimts” trīs grāmatas nopirku Ķīpsalā un tās joprojām tur stāv, pa šo laiku 7 sērijas grāmatas ir izpletušās uz 11. Divas esmu lasījusi, tas nozīmē, ka jāizlasa 9, bet visticamāk, ka tas tiks realizēts nākamgad.
  7. Un uz grāmatu kluba tikšanos joprojām neesmu aizgājusi. Pārsvarā tāpēc, ka man patīk mājās un otrdienas ir starp pirmdienām un trešdienām, kad mācos itāļu valodu. Bet vēl ir 6 mēneši, lai saņemtos. Un smuks jaunais veikals.

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/289401229/large.jpg

Šis pusgads ir ar lielu cerību uz vasaru, kad varētu lasīt visu, kas sakrājies uz sirdsapziņas un ko vēlos, jo šī vasara ir brīva ar nodomu nestrādāt no rīta līdz vakaram). Lielākā škrobe man ir par to, ka teātris vasarā nav, jo ir tik daudz izrāžu, ko gribu redzēt, bet neesmu paspējusi to izdarīt. Bet tās vairs nav grāmatas.

Sakrāmēju lasīšanas plānu un tajā ietilpst vairāki romāni, kas plauktā ilgstoši krāj putekļus, kā arī dažas maģiskā reālisma grāmatas, vēsturiskās. Noteikti saraksts papildināsies, kad apciemošu Milzkalnes bibliotēku, kad izsīks manis pašas pārvadātās bibliotēkas saturs.

Protams, tā kā ir brīvs laiks (un diezgan daudz), tad arī blogā varētu parādīties jauni ieraksti biežāk nekā vienu-divas reizē mēnesī. Tas, vai tas tā patiešām būs, rādīs laiks.

Lai arī jums piedzīvojumiem un grāmatām bagāta vasara!

Attēls: te.

Vasara 2o16

Vasaras klusumu (varbūt ne gluži, bet 3 raksti 3 mēnešu laikā nav tas, ko kādreiz gribēju sasniegt) centīšos atpelnīt ar šo te murmulējumu par tēmu.

Tātad, iemesls kāpēc es biju prom no bloga rakstīšanas, nav viens noteikts. Ir daudzi mazi, kas kopā veido sekas. Piemēram, jūnijs visiem kārtīgiem studentiem ir aizņemts ar sesiju. Bet tā nebūtu Marta, ja nesarežģītu sev dzīvi un tieši sesijas laikā izdomātu sākt strādāt un iekrāt naudu tēriņiem, protams, teātra biļetēm. Jumavas grāmatnīcā nostrādāju 2 ar astīti mēnešus un tas bija pieredzes un izaicinājumiem pilns laiks, kurā sapratu, cik cilvēki ir lieli kretīni un ka latviešus labāk neaiztikt, ja tev no viņiem neko nevajag. Katrā gadījumā, kārtējo reizi pierādās, ka ar klientu apkalpošanas sfērā strādāt nevaru. Esmu šķīrusies arī no tāda matu daudzuma, ka no tā varētu jaunu parūku uztaisīt, bet tas jau ir otršķirīgi.

Bet tieši grāmatu lasīšanas ziņā mani ir piemeklējis kaut kas, ko es saucu par reading slump un manā gadījumā tas izpaužas šādi – es joprojām turpinu pirkt grāmatas (“Otra elpa”, draugi, ir zelta bedre), bet es viņas tikai noguldu savā plauktā (trīs reizes vasaras laikā esmu to pārkārtojusi tā, lai man būtu vismaz neliela daļa brīvas vietas, kur salikt nopirktās grāmatas. Plānā ir arī kārtīgi izrevidēt citus plauktus, lai saprastu, kas man nav vairs vajadzīgs, vai ko pavisam noteikti netaisos lasīt otrreiz.) un tā grāmatas tur stāv, jo es varu pieiet pie plaukta, bet manī nav nekādas vēlmes paņemt grāmatu rokās un kur nu vēl sākt lasīt. Ar skaudību skatos uz cilvēkiem, kuri lasa vienu pēc otras un domāju pie sevis, ka es arī tā gribu, bet es netieku ārā no purva, kurā patlaban sēžu.

Bet izrādās, ka viss nebūt nav tik briesmīgi, kā es tagad te zīmēju, jo pa vasaru man sasummējās 18 lasītas grāmatas. 4 no tām esmu aprakstījusi blogā, 2 no tām neesmu izlasījusi dažādu apstākļu dēļ, un kāda man šausmīgi patika. Piemēram, Mežone, kas ir stāsts par to, kā sieviete noiet n-tos kilometrus un pārgājiena laikā kļūst par pilnīgi citu cilvēku ar citu vērtību sistēmu. Īstā grāmata īstajā laikā. Vēl man ļoti patika Mans Ziedonis, kas ir vairāku cilvēku, kuri pazina Imantu Ziedoni, stāstījums vai atmiņas par viņu. Vairāki man bija teikuši, ka nekas īpašs tas nav, bet man ļoti patika. Vēl es tiku pie Kaija vārdā Džonatans Livingstons, ar kuru ir tā, ka vēlos, lai es to būtu izlasījusi agrāk, jo tā ir ļoti skaista grāmata. Noteikti izlasiet, ja to vēl neesat izdarījuši un, ja esat, tad pārlasiet.

Redzēju 3 teātra izrādes, tādējādi mana teātra sezona ir sākusies ātrāk. Asins kāzas (Nacionālais teātris) Nastavševa iestudējumā, pēc kuras pilnībā aizbrauc jumts un gribas iet pie katra cilvēka un teikt, lai noteikti aiziet noskatīties . Man liekas, ka tā ir izrāde, kas katru ķer nedaudz personīgi un mazāk personīgi, un tieši šī iemesla dēļ plašākas atsauksmes nebūs. Ziloņcilvēks (Liepājas teātris) Ķiberes iestudējumā skar tās pašas tēmas, ko jau iepriekš “Frankenšteinā”, bet nedaudz vājākā izpildījumā. Tā paša teātra Portreti. Vilki un avis pārsteidza ar izpildījumu un savdabīgo stāstīšanu, kā palēnām, caur daudziem skatupunktiem iznāk nesadrumstalots stāsts.

Nu jā, kā jau minēju, pa vasaru ir salasījušās daudzas jaunas grāmatas. Man tās ir 26, no kurām izlasījusi es tagad esmu 3 un vienu iesākusi. 4 no tām esmu kādreiz lasījusi. Maximā nesen bija atlaide dvd filmām, tā ka esmu tikusi arī pie dažām tīri labām. Esmu tas cilvēks, kuram savas mīļākās filmas vajag fiziskā formātā, un, ja tās met pakaļ par nepilnu eiro – esmu klāt.

Vasaras jaunatklājums man ir žurnāls Veto Magazine, kas ir tik saturiski skaists, pilnīgs un kulturāls, ka es to nosauktu par tādu mini-grāmatu. Dārgs pēc suņa, bet šoreiz es labāk naudu atstāju šim, nevis kādam glancētam sieviešu žurnālam, kur iekšā ir intervija ar kādu cilvēku, ko gribu izlasīt, un pārējais žurnāla saturs ir vienkārši miskastē metams. Tāpat atklāju, ka man patīk risināt sudoku – lielisks laika kavēklis, kamēr skaties youtube video par to, cik citi produktīvi lasa grāmatas, kamēr tu ķēpā ciparus (ne)pareizos lodziņos.

Blogs noteikti piedzīvos pārmaiņas, kas arī ir viens no iemesliem, kāpēc es šeit neko nerakstīju – man nepatika virziens un veids, kādu biju uzņēmusi, bet es arī neko jaunu neesmu izdomājusi. Tāpēc visdrošākais man šķita nerakstīt – lai nesabojātu to pašu minimālo patiku pret to, ko kādreiz darīju, bet arī šausmīgi neko nemainīt, saglabāt vecos ierakstus un visu to. Katrā gadījumā turpināšu rakstīt par grāmatām un teātriem, bet kaut kas mainīsies. Varbūt pazudīšu pavisam, varbūt ne, to rādīs laiks. Tāpat kā viņš to dara attiecībā uz pilnīgi visu citu.

Jauku rudeni!

Augusts.

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/194486743/large.png

Man šķiet, šis bija pats vieglākais un brīvā laika un slinkuma piepildītākais mēnesis līdz šim. Tas ir arī rezultējies ar zināmiem panākumiem, jo ir izlasītas 13 grāmatas!

  1. Kurts Vonnegūts “Kaķa šūpulis”. Es nebiju gaidījusi, ka būs tik labi. Es biju dzirdējusi labas atsauksmes, bet nedomāju, ka tās piepildīsies ar uzviju. Brīžiem dažās vietās samulsu un sāka likties nesakarīgi, bet te nu atkal var vainot manu lasīšanas stilu, ka es daudzām lietām pāršļūcu pāri un tās beigās izrādās pašas svarīgākas detaļas. Man ir arī viņa grāmata “Čempionu brokastis”, bet to es lasīšu nedaudz vēlāk.
  2. Alesandro Bariko “Zīds”. Šitā bija pirmā no BookTubeAThon grāmatām. Stāsts ir par zīdtauriņu tirgotāju 19. gadsimtā, kurš dodas ceļojumos uz zīdtauriņu dzimteni Japānu, lai atjaunotu Francijas krājumus, jo tur esošie zīdtauriņi ir saslimuši ar bīstamu slimību. Ceļojuma laikā tiek atrasta dzīves jēga sievietes izskatā, kas raisa ļoti īpašas izjūtas gan galvenajā varonī, gan lasītājā. Arī rakstības stils ir diezgan skaists.
  3. Džeina Ostina “Mīlestība un draudzība”. Par to esmu rakstījusi šeit, negribu atkārtoties.
  4. Dorisa Lesinga “Piektais bērns”. Mana atsauksme no Goodread: Ideja tāda – perfektajai ģimenei kā piektais piedzimst bērns, kurš noteikti nav iederīgs šajā ģimenē – smags, māte lieto vārdus “monstrs, briesmonis” grūtniecības laikā, neglīts un var pat teikt, ka garīgi atpalicis. Tad nu visa grāmata ir par to, kā ģimene sadzīvo ar šo “briesmoni”.
    Patiesībā man patika ideja. Šī grāmata ir jāiedod izlasīt visiem tiem, kuri novēršas, smejas vai rāda ar pirkstiem uz invalīdiem un cilvēkiem ar attīstības traucējumiem. Un, attiecībā uz tuvākām situācijām – arī tiem, kas spītīgi protestē pret bēgļiem Latvijā un vispār. Jo savādāks cilvēks nav jāizolē no sabiedrības, jāievieto trakonamā tikai tāpēc, ka viņš atšķiras. Nav jāsauc par briesmoni. Nav jāliedz iebraukšana valstī tikai tāpēc, ka atšķiras ādas krāsa, ģērbšanas stils vai valoda. Viņš visupirms ir CILVĒKS, tāds pats kā visi pārējie cilvēki.
  5. Mērija Anna Šafere & Annija Borouza “Gērnsijas literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība”. No sērijas grāmatas par grāmatām. Jauks stāsts par grāmatu kluba dzīvi uz salas, protams, ar romantiskiem elementiem. Patika.
  6. Sofija Kinsela “Man ir tavs telefons”. BookTubeAThon rakstā es izteicos par šo, daļa ir arī goodreadā.
  7. Inga Ābele “Kamenes un skudras”. Bija vairāki labi stāsti un bija arī tādi, kas atstāja pilnīgi bez emocijām. To par zirgiem nemaz nelasīju, bet pēdējais stāsts spēja izglābt visu grāmatu. Bet izlasīju to es tikai tāpēc, ka ļoti ilgu laiku stāvēja manā deguna priekšā un bija dzirdēts, ka ir lasāms.
  8. Diāna Seterfīlda “Trīspadsmitais stāsts”. Vājāks darbs kategorijā “grāmatas par grāmatām”. Romāns ir par grāmatu veikala īpašnieka meitu, kas saņem uzaicinājumu rakstīt slavenas autores biogrāfiju. Autore ļoti reti ir atļāvusi sevi intervēt, tāpēc galvenā varone steidz izmantot šo iespēju. Komplektā nāk diezgan tumšs autores pagātnes stāsts par savu dzīvi, kas nebūt nav bijusi tā vieglākā.
  9. Donalds Makeigs “Reta Batlera ļaudis”. Par laimi, šī bija pēdējā versija no “Vējiem līdzi” turpinājumiem, kas bija manā sarakstā jāizlasa un paņēmu to tikai tāpēc, lai tas beidzās. Autors ir pieturējies pie galvenajām romāna vadlīnijām, tā radot pats savu, bet, ja godīgi, tad mani šis stāsts nepārliecināja un laikam gan vairāk nelasīšu labu darbu šķietamos turpinājumus, ko nav sarakstījis viens un tas pats autors, īpaši, ja tas notiek ar vismaz 100 gadu starpību.
  10. Jūnass Jūnasons “Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda”. Es jau labu laiku esmu sapratusi, ka mana humora izjūta neatbilst vispārpieņemtajiem standartiem, un šī grāmata tam bija kārtējais apliecinājums. Kamēr paziņas un draugi šo slavē, es varu vienīgi paklusēt, jo man šī grāmata izraisīja vieglu nepatiku un ne grama sajūsmas vai smieklu. Diezgan aizraujošas bija ziloņa ainas, bet tikai tāpēc, ka man patīk ziloņi. Kopumā – nekas īpašs.
  11. Torgrims Egens – Dizainers. Arī šī bija pietiekami ilgi manā grāmatu plauktā, tāpēc bija jāizņem un jāsāk lasīt. Romāns ļauj iepazīt vīrieša – dizainera dzīvi ar visiem tās plusiem un mīnusiem. Sākums bija pietiekami labs, lai es sacerētos uz fantastisku grāmatu, bet tā vietā es dabūju diezgan nejēdzīgu vīrieša iekšējās pasaules aprakstu. Beigas pierāda to, cik tālu var aizvest ģēnija slava un pienākumi.
  12. Ernests Klains – Spēle sākas. Par to es izteicos šeit.
  13. Stīgs Lārsons – Meitene, kas spēlējas ar uguni. Man bija fantastiska doma grāmatas sākt lasīt no biezākās, tādejādi atbrīvojot vietu jaunām grāmatām. Šo lasu jau kādu 3.-4. reizi, tāpēc zinu garlaicīgās vietas un tās izlaižu. Raksta tapšanas brīdī esmu tieši pa vidu, domāju, ka līdz mēneša beigām pabeigšu.

Filmas es neesmu noskatījusies, no seriāliem turpinu skatīties jau iepriekš minētos. Sestdien ir ilgi gaidītais Prāta Vētras koncerts. Varētu to iekļaut kā lietu, kas ikvienam latvietim ir jāizdara dzīves laikā – jāaiziet uz Prāta vētru. 🙂 Lai gan tad man šis izpildītos jau 2 reizes, jo biju uz iepriekšējās koncertturnejas koncertu, bet tad varbūt tiktu atbrīvota no kāda cita, piemēram, izdzert noteiktu skaitu litru alus, jo man alus negaršo. 😀

Bet, kad runājam par visu vasaru kopumā, manā kontā ir 31 izlasīta grāmata, 5 filmas un 2 teātra izrādes un 16 grāmatu papildinājumi grāmatplauktam un savam bezgalīgajam TBR. 🙂

Plāni septembrim top, no grāmatām izskatās, ka lasīšu Sanitas Reinsones “Meža meitas” un Paula Bankovska “Skolu” pavisam noteikti. Tā kā sākas arī studijas, es nemāku neko vēl prognozēt. Ir doma piedalīties 2 lasīšanas izaicinājumos, kuri abi norisināsies vienā septembra nedēļā, bet tad jau redzēs kā būs.

Vispār, mani sāk iepriecināt mazās, sētnieku sagrābtās dzelteno lapu kaudzītes. Šovasar rudeni esmu gaidījusi, tas nenāk negaidīti un gribu mesties iekšā. Vasara man bija par ilgu un nogurdinošu (jā, tā var nogurdināt). 🙂

Lai izdodas realizēt iecerēto un jau tagad sūtu rudenīgus sveicienus! 🙂

Attēls šeit.

Emīlija Lokhārta – Mēs bijām Meļi.

Vasara tūlīt, tūlīt sāksies, un varēs izbaudīt visu, ko tā sniedz. Izdevniecības “BaibaBooks” paspārnē iznākušais jauniešu romāns “Mēs bijām Meļi” lasītāju lieliski sagatavos tuvojošai sezonai.

Viņi ir četri. Četri Meļi. Katrs savādāks, bet tomēr visi veido vienu veselu – daļu no Sentklēru ģimenes. Ārēji spoži, bagāti cilvēki, kuriem pieder privāta sala. Ielūkojoties iekšēji, paveras spožuma izraisītais posts. Katru vasaru Meļi ar ģimenēm brauc uz salu. Tādas ir bijušas visas vasaras. Līdz vienā notiek neatgriezeniskais. Keidensa negadījumā zaudē atmiņu, kā rezultātā viņa nezin ne to, kas tajā vasarā ir noticis, ne to, kāda ir viņas loma tajā. Uzdot jautājumus ir bezjēdzīgi, jo apkārtējie labāk vēlas to pēc iespējas ātrāk aizmirst. Tiek izdzīvotas vasaras, piedzīvojumi, ieelpota brīvības sajūta, zaudēta kontrole un visam pāri – Meļu savstarpējā draudzība. Līdz brīdim, kad atklājas Meļu patiesība.

Pēdējā laikā man pārāk bieži sanāk tā, ka sākotnējais priekšstats par kaut ko tiek gāzts. Tā bija vakar, un tā ir arī šodien, pabeidzot grāmatu. Ja es vēl nejūtos droša par vakardienu, tad jūtos droša par šodienu – šī grāmata ir brīnišķīga. Lasot grāmatu, goda vārds, likās, ka tūlīt sajutīšu smiltis zem kājām, jūras šalkoņu, bērnu priecīgās balsis un kaiju klaigas (jaunais mēles mežģis :)) Tieši tik spirdzinoša un vasarīga ir šī grāmata. Vismaz ļauj sagatavoties tuvojošai sezonai.

Arī notikumi romānā virzās raiti, pat elpu aizraujoši, es teiktu. Vajag ļoti lielu gribasspēku, lai grāmatu noliktu malā un paskatītos kas notiek apkārt. Grāmata ir kā vesela pasaule, kas ievelk, un tik viegli nelaiž vaļā. Lai vieglāk izsekotu līdzi, ļoti parocīgs ir grāmatas sākumā esošais dzimtas koks. Lai gan dominē ne tik daudz varoņu, vismaz palīdz, lai nesajūk. Ir arī parādīts teritorijas karte un māju izkārtojums, kas liek domāt, ka grāmatā par visu ir padomāts. Man gan, ieraugot šo karti, pirmā asociācija bija ar grāmatu “Vinnijs Pūks”, kur bija kas ļoti līdzīgs.

Bet tā – lieliska grāmata. Patiks un derēs vasaras mīļotājiem, piedzīvojumu meklētājiem un arī tiem, kuri grāmatas nelasa.

Vērtējums: 9/10.

Ja vēlas dzīvot vietā, kur cilvēki nebaidās no pelēm, jāpārstāj dzīvot pilīs.

Attēls: šeit.

Kriss Stjuarts. “Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā”

Šī ir lieliska grāmata ziemai, jo nemanot sasilda tā, ka nemaz nejūt āra aukstumu. Pie reizes ierauj tādā ceļojuma virpulī, ka nemaz uz vāka rakstītajā ceļojumā nav jādodas.

Kuram gan nav bijis sapnis par kādu klusu mājiņu tālu, tālu no apkārtējiem cilvēkiem? Kriss tā izdara – vienā mirklī izmaina savu dzīvi un metas Spānijas māju meklējumos. Ātri vien viņš tādu atrod, tiesa gan, bez elektrības, krāna ūdens un vēl bijušajiem īpašniekiem. Un vēl jāpierunā Anna, viņa sieva, pārvākties uz vietu, kur praktiski nav citu cilvēku. Tomēr optimisms neļauj padoties, un viņi abi sāk vīt savu ģimenes ligzdu, atrod draugus un iedzen savas saknes labi dziļi Spānijas zemē.

Grāmata liek pārliecināties, ka dažbrīd vajag nolikt malā savus principus, apkārtējo domas un pasapņot, kā būtu, ja būtu. Kā būtu, ja mums būtu mājiņa Andalūzijā, upes krastos, un mums būtu jāsāk dzīve no sākuma. Jāatjauno māja, jārūpējas par katru pavasari pārplūstošo upi, kas aizskalo tiltu, kas savieno mūs ar civilizāciju, un vēl aitas, kuras jāgana un jāapcērpj ne tikai savas, bet arī kaimiņu.

Lasot var burtiski ‘ieiet’ visā stāstā – saulīte spīd, ir karsts, apkārt čivina putniņi un čalo upe. Cilvēki, ar kuriem runā Kriss, tātad, arī mēs, liek pieņemt viņus par saviem draugiem un sākt muļķīgi smaidīt, lasot dialogus. Nosaukumā minētie citroni nemājo tikai nosaukumā, bet caurvij visu stāstu – ir gan veiksmes, gan neveiksmes, gan citronu nobārstīti ceļi, dodoties pie savas mājas, bet citroniem piemīt tik optimistiska krāsa, ka bieži saraukt degunu viņu skābuma dēļ nevar.

Vērtējums: 7,5/10. Laikam jau labi, ka nelasīju vasarā, droši vien izjūtas būtu pavisam citādākas, nekā tās ir tagad – ziemas vidū, tālu no civilizācijas, kad ārā snieg sniegs un istabā mirguļo svētku eglīte.

Attēls šeit.

Atskaite – pavasaris 2014.

https://i1.wp.com/data1.whicdn.com/images/118258036/large.png

Kad vasara jau kāpj pāri durvju slieksnim un par skolu i domāt negribas, tad jāraksta, lai atsvaidzinātu pavisam nesenos sasniegtos mērķus un uzvaras. Kā jau katru gadalaiku, arī nu jau pagājušais pavasaris (kurš tēlo ziemu) neiztiks bez apraksta. Sākam?

Pavasaris ir bijis ļoti produktīvs. Izlasītas ir vesela 21 grāmata un noskatītas 14 filmas. Protams, ne jau par visām grāmatām vai filmām esmu rakstījusi atsauksmes (par pēdējo noteikti ne tik daudz, kā liktos nepieciešams), bet tāpēc jau ir gadalaiku atskaites.

Sāksim šoreiz ar filmām. Esmu noskatījusies diezgan labas filmas un diezgan sliktas filmas, un ir arī izcilas filmas, kuras ir iekļuvušas manu mīļāko filmu topā. Ja runājam par sliktajām, tad jāmin diezgan neveiksmīga Beigbedera romāna “99 franki” ekranizāciju, kuru es novērtēju ar 3/10. Pavisam nedaudz labāka ir romantiskā komēdija “Meklējiet Džeinu” – 4/10. Neskatieties, ja esat nolēmis kritizēt it visu. Tad seko kulta romāna ekranizācija – filma “Divergent”, kuru esmu aprakstījusi arī blogā un novērtēju ar viduvēju atzīmi – 5/10. Pārlēksim pie 8,9,un 10 atzīmēm. Ar 8 es novērtēju filmas “The Lucky One”, “Ekskursante” un “Kurš pēc kārtas”. Pirmās divas atstāj paliekošu iespaidu un liek domāt vēl ilgi gan par cilvēku netaisnībām ne tik senā vēsturē, gan arī par cilvēku savstarpējām attiecībām. Pēdejā – es pat nemāku paskaidrot, kāpēc man viņa patīk. Ja pievēršamies atzīmei 9, tad tur var redzēt filmas “The Help”, “Blue Jasmin” un “Extremely Loud & Incredibly Close”. “Blue Jasmin” mani pārsteidza ar savu vienkāršību un sarežģītumiem vienlaikus, “The Help” palīdzēja izprast to laiku, kad sabiedrības locekļiem izpalīdzēja kalpones un afroamerikāņi skaitījās ļoti zema kārta, bet “Extremely Loud & Incredibly Close” atklāja to, ko spēj paveikt bērna apņēmība. Iesaku arī izlasīt grāmatu. Pie 10 ieliku filmu “The Book Thief”, un, manuprāt, šeit komentāri ir lieki. Mīļākā grāmata, mīļākā filma. Punkts.

Ja runājam par grāmatām, tad šeit ir raibu raibā kandidatūra. Ārpus vērtēšans paliek Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenis”, jo tā likās par garlaicīgu garu un izstieptu, lai gan stāstīts par latvju bāleliņiem Pirmajā pasaules karā. Esmu par jaunu, lai nodotos tik grūtsirdīgai lasīšanai. T.s. “sliktā literatūra” šopavasar ir Mareikes Krīgeles “Sava tēva meita” un Šāha Muhameda Raīsa “Reiz pasaulē dzīvoja Kabulas grāmattirgotājs”. Pirmajai ieliku 2, jo tai ir absolūti notrulināts humors un tā man krita uz nerviem, bet otrai liku 3, jo droši vien vajag izlasīt īsto grāmatu, pirms sākt lasīt kāda arāba kritiku pret šo klasiku un piedāvāt savu variantu.

Ja jau par klasiku ierunājos, ar to arī turpinu. 4 klasikas grāmatas šajā pavasarī ir manā kontā. Raiņa “Jāzeps un viņa brāļi”, Emīla Zolā “Dāmu paradīze”, Freda Bodsvorta “Svešinieks” un Dž.D. Selindžera “Uz kraujas rudzu laukā”. Rainis lasījās grūti īpatnējā valodas plūduma dēļ, bet tomēr par lugu un attīstību 6/10. Emīlu Zolā es lasīju dēļ tā, ka LNT sāka rādīt seriālu “The Paradise”, un tagad nožēloju, ka izlasīju, jo zinu visu atrisinājumu. 8/10. “Svešinieku” mocīju ilgi, jo krita uz nerviem tās zosu nodaļas, bet beigās apjautu, cik tās tomēr ir ellīgi svarīgas nodaļas. Arī 8/10. Un “Uz kraujas rudzu laukā” es laikam esmu par vecu, jo nekādīgi nesapratu to galvenā varoņa prieku un pārdzīvojumus. Ak vai. 6/10.

Ja runājam par zinātni un citiem pētījumiem, te jāpiemin 2 izlasītie darbi. Umberto Eko “Prāgas kapsēta”, ko novērtēju ar 8/10 un atsauksme ir meklējama bloga dzīlēs. Otrs ir Stīvena Hokingsa un Leonarda Mlodinova “Diženais plāns”, kas brīžiem risina eksistenciālos jautājumus un brīžiem tos pavairo. Arī šī atsauksme ir meklējama bloga dzīlēs, bet ieliku 7/10.

Pat tādi kā biogrāfiskie romāni ir patrāpījušies manā grāmatplauktā. Šajā kategorijā atļaušos likt Ludmilas Uļickas “Mēdeju un viņas bērnus”, kas pārsteidza ar savu saimes lielumu un skaidri parādītām sievietes ciešanām. 7/10. Tad seko Elizabetes Gilbertas “Ēd, lūdzies, mīli”, ko izlasīju nesen, bet palikusi prātā man ir tikai garšīgā Itālija un besīgie apraksti. Mišelas Morenas “Madame Tiso slavas cena” atļāva ielūkoties Tiso kundzes bērnībā, bet atsauksmi es par šo rakstīju un tā ir atrodama blogā. Un pēdējais pie šīs kategorijas, tiesa, nedaudz pamainot nosaukumu uz biogrāfija ir grāmata “Kristiāns Diors pa Dioru”, kur lasītājs var iejusties Diora modesnama aizkulisēs un parunāt ar modelēm un pašu mākslinieku. Patīkams ir nodaļu īsums, īsti piemērots īsiem starplaikiem, bet tomēr, tā kā pārtraucu iedziļināties kaut kur pie 50 lappuses, arī iespaids ir palicis virspusējs. 5/10.

Pārējos es sevišķi nešķirošu, vien pieminēšu un pakomentēšu. Deboras Hārknesas “Raganu atklājums” līdzinājās pieaugušo Bada spēļu un Krēslas sajaukumam pieaugušajiem, un vērtēju ar 5/10. Greiema Simsona “Projekts “Rozija”” atgādināja ļoti uzstājīgu sievieti ar augstiem standartiem un tas šausmīgi kaitināja. Bet tomēr 7/10. Sallijas Grīnas “Tumšā puse”, kam slava gāja pa priekšu noteiktajam tirdzniecības datumam tomēr iespaidu uz mani atstāja un gaidu nākamās triloģijas daļas – 9/10. Džons Grīna “Meklējot Aļasku” mani pārsteidza, bet, diemžēl, negatīvi. Lai gan dažbrīd vēl par to iedomājos, tomēr pirmais latviski izdotais romāns mani apbūra vairāk. 7/10. Nicole Krauss “The History of Love” mani iepriecināja un apbūra, bet tomēr bija pārāk daudz iesaistīto personu un kaut kur ap vidu es jau sāku jukt, tāpēc 7/10. Andersona de la Motes trilleris [geim] nelika asinīm stingt, bet mani ierāva piedzīvojumu virpulī. Pēc grāmatas izlasīšanas es vilcienā daudz rūpīgāk pētīju pasažierus. 7/10. Marka Levī romāns “Aiziet, lai atgrieztos” atgādināja skaistu iesākumu romānam tad trilleri, bet tad psihopāta pasaciņas. Bet tomēr katram jālemj pašam. 6/10. Māra Martinsona “Amaya” mani atstāja neapmierinātu, jo tik ļoti līdzinājās scenārijam un bija tik ļoti negodīgi plāna, ka palika bēdīgi. Un filma man patika labāk. 5/10. Dāvida Foenkinosa “Smalkjūtība” atmodināja burvību, ko jūtu, lasot franču rakstnieku grāmatas. Viņi raksta brīnumaini! Par to arī 8/10.

Automātiski no pavasara saraksta uz vasaras sarakstu ceļo grāmatas: Lisa Sī “Šanhajas meitenes”, Silvija Rannamā “Kadrija” un Velta Sniķere “Pietuvoties vārdiem”. Vasarā plānā ir lasīt ne tik ļoti ierastu literatūru, pamēģināt ko jaunu un reizē arī saīsināt lasāmo grāmatu sarakstus vismaz pa sprīdi. Redzēs, vai izdosies.

Gaidām sauli atgriežamies!

Attēls: šeit.

50,5/101: Pusē.

 

101Nu tā. Es zinu, ka tam bija jānotiek, bet nedomāju, ka tas notiks tik ātri. Esmu uzrakstījusi tieši precīzi pusi, no 101 posta šeit. Tas ir emocionāli lieliski. Tad nu es izdomāju, lai savā ziņā atzīmētu šo… sasniegumu, es ar jums dalīšos.

Kā jau jūs labi (nu labi, varbūt arī ne tik labi) zināt, arī manā dzīvē norisinās 101 lieta 1001 dienā projekts. Iesākums bija pagājušā gada 14. septembris – kā šodien atceros. Pamodos un sapratu – gribu. Kaut sit mani nost – gribu un viss. Šis saraksts ir lieta, pie kā pieturēties tad, kad gribas teikt “nav laika”, “slinkums” utt. Uzreiz galvā parādās doma “bet tā ātrāk izpildīsies saraksts”, un slinkums ir pārvarēts.

Bet kāpēc es šo rakstu? Jo man ir apnicis turēt sveci zem pūra un es pārkāpju sev pāri un padalīšos. Padalīšos ar Jums par saviem izpildītajiem saraksta punktiem. Es zinu vismaz 1 cilvēku, kas šito izlasīs un viņam tas noderēs. 😀

2. punkts – 5 reizes pēc kārtas katru otrdienu iet peldēt. 3.  punkts – 12.12.12 plkst. 12:12 ievēlēties vēlēšanos.
6. punkts – aizbraukt uz Stokholmu
9. punkts – aiziet uz koncertu (Ellie Goulding)
14. punkts – Atsākt mācīties spēlēt klavieres. (cik ātri iesāku, tik lēni arī atmetu. Mūzikas spēlēšana nav priekš manis.)
17. punkts – braukt kruīza kuģī (brauciens uz Stokholmu).
20. punkts – 5 dienas nostaigāt zeķbiksēs, tās nesaplēšot.
21. punkts – 24h iztikt bez telefona (sanāca pat ar astīti.)
31. punkts – iepazīties ar 20 jauniem cilvēkiem (Madara, Kalvis, Kārlis, Guntis, Linda, Esmeralda, Laura, Egija, Zane, Silvestrs, Zane II, Emīls, Jānis, Alekss, Rihards, Dainis, Annija, Una, Vārna, Baiba).
36. punkts – iziet visus līmeņus bumbiņspēlē. (ir ar 3 zvaigznītēm visi 419. :D)
64. punkts – Visi Mahjong līmeņi telefonā (jāa, var redzēt, ka trolejbusā nav ko darīt.)
37. punkts – Izlasīt 20 grāmatas ziemā
38. punkts – izlasīt 20 grāmatas pavasarī
43. punkts – izlasīt grāmatu un tad noskatīties filmu (Lepnums un aizspriedumi (2005))
51. punkts – kvadrātu spēlē iegut 15+ sekundes.
53. punkts – mēnesi neēst fast food (Maija beigas – Jūnija beigas.)(Īstenībā tas bija diezgan viegli, ja neiet garām tādām ēstuvēm.)
54. punkts – Mēnesi pēc kārtas rakstīt savas domas. (Tas bija viens skarbs mēnesis, kura laikā twitterī atsekoja kādi 20 cilvēki. :D)
57. punkts – Nedēļā neiztērēt ne santīma (pārtikas pirkšana ēdienreizēm neskaitās)
63. punkts – nopirkt planšetdatoru (pavisam nesens pirkums.)
70. punkts – pasūtīt brilles. (beidzot tiku pie jaunām.)
80. punkts – nedēļu ( 7 dienas) neieiet twitterī.
84. punkts – sākt strādāt
85. punkts – tvītot 1001 reizi (Janvāris – 15. aprīlis).
87. punkts – Wishlist
98. punkts – nokrāsot matus
99. punkts – sastādīt šo sarakstu

Tad nu tas arī pagaidām būtu viss. Ja paskatās dayzeroproject.com profilā, tad man ir izpildīti tikai 14% un atlikušas 718. dienas līdz beigām. Tas izskatās… biedējoši.  Biedējoši maz un tajā pašā biedējoši ilgi. Jo man nav pārliecības, ka spēšu noturēties atkal visu neaizmetot pa gaisu un padodoties. Noteikti nākamajā sarakstā būs punkts “Nepadoties”. 😀 Protams, ir vēl daudz punktu, kuri vēl ir progresā, un ir sezonālie punkti, kā piemēram, “uzcelt sniegavīru”. Un ir arī punkti, pret kuriem man no sākuma ir jāpārvar riebums, un tad es varu tikai sēdēt un darīt. Nē, nē, nav runa par tārpu ēšanu vakariņās bet gan par sporta spēļu skatīšanos no sākuma līdz beigām nedarot neko paralēlu. Tas man, meitenei, kurai interese par sportu ir diezgan minimāla, ir diezgan šausmīgi, bet gan jau ka es atradīšu sporta veidu, kas man liksies saistošs. Pagaidām tāds vēl nav izgudrots.

Protams, kad uzrakstīšu 101 bloga ierakstu, kurpjukaste nekur nepazudīs, nebūt nē. Šitā padarīšana mani ir pārāk aizrāvusi, lai to tik viegli atmestu malā. Tā kā nebaidies – viedokli izpaudīšu un atsauksmes rakstīšu arī pēc šī 101. :)Lai Tev izdevusies pēdējā jūnija nedēļa un tiekamies jūlijā!

44/101: Rīta idille

Izeju no mājas ar pilnu somu ar lietām, kuras “var man noderēt”. Tur ir gan lietussargs (kaut gan sola saulainu laiku bez mākoņiem un +28 grādus), gan grāmata (lai būtu ko lasīt tālajā ceļā), kosmētikas maks, ibumetīns, cepure, nagu laka “ja nu nolūp uzliktā”, maks un visādi priekšmeti, kuriem tur it nemaz nevajadzētu būt, piemēram, peldkostīms. Šaubos vai tas man noderēs ejot uz darbu. Ja nu vienīgi varētu nopeldēties strūklakā pie Kongresu nama.

Sajūtas ir pavisam citas, nekā ejot uz skolu. Šīs ir nepierastas. Godīgi sakot, es neatceros reizi, kad būtu pulksten astoņos no rīta stāvējusi starp cilvēkiem un gaidījusi sev tik ļoti vajadzīgo 15. trolejbusu. Sirsniņa sitas ātrāk, nekā ierasts, bet sajūtas ir patīkamas un es smaidu. Astoņos no rīta! Astoņos no rīta pirmdienas rītā! Astoņos no rīta pirmdienas rītā, kas ir arī vasaras pirmā pirmdiena! Kaut kas nedzirdēts!

Trolejbuss atbrauc vecais. Nu, tas pats, kurš grab un čīkst pie mazākās kustības, un kuram nav kondicioniera un pusi no logiem nevar izmantot tiem paredzētajam mērķim – attaisīšanai un mušu un citu radību izlaišanai. Un tā kā mana pietura nav galapunkts, tad loģiski, ka vietu nav. Bet ir brīva mana mīļākā stāvvieta – trolejbusa vidus, kur ir tas grozīgais aplītis. Tā nu apstājos tur. Uzreiz ievēroju to, ka trolejbusa otrās durvis no šofera puses īpaši taisās vaļā – pa priekšu atveras labās puses durvis, un pēc tam tikai kreisās. Trolejbuss uzsāk braukt. Nu ko, kurpjukastei jāķeras klāt pie viņas mīļākās nodarbes. Smaids nekur nav pazudis un ar dedzīgām acīm es nopētu pasažierus.

Ak, cik viņi ir dažādi! Trolejbusa priekšā sēž pensionāri un vecāki ar bērniem. Pensionāri apkrāvušies ar somām un tīkliņiem, tātad loģiski – Centrāltirgus. Vecāki ar bērniem – bērnudārzi, skolas, vecāku darbs, draudzenes, nu, jebkāda vieta, kur laiku var pavadīt ar bērniem (vai bez). Trolejbusam beigās sēž jaunieši – attieksme “mēs esam krutāki, nekā jūs” ir jau jūtama pa gabalu. Tie droši vien brauc uz centru meklēt vietu, kur izklaidēties. Vai arī uz mājām. Kā kurš. Un tad ir trolejbusa vidus – cilvēku kišmiš ar rozīnēm. Cilvēki, kuriem priekšgalā sēdēt ir par agru, bet aizmugurē – par vēlu. Cilvēki, kuri, visticamāk, brauc uz darbu. Un te nu ir ko pavērot. Viens kājās stāvot no paduses izvelk savu “Telegrāfu”, atloka un lasa. Ir tādi, kuri sēž klusi ar zīmuli aiz auss un ar pildspalvu raksta pareizās atbildes krustvārdu mīklā. Ir tādi, kuri dzerot termokrūzē paņemto kafiju, vēro ārpusē notiekošo. Un ir tādi, kuri izvelk no gigantiskajām somām, ko varētu pielīdzināt kofera izmēriem, savas grāmatas, atver un lasa. Un te ir ko redzēt!

Viena sieviete (došu viņai kādus 40) izvelk savu “Greja 50 nokrāsas” eksemplāru un lasa pavērtu muti. Viņai blakus kāda kundze (pensionāriem vecumu grūti noteikt, bet nebija gluži jauna, un nebija ar gluži veca pensionāre), pabīda augstāk savas brilles, un mēģina izlasīt tekstu. Tad viņa saprot, ka tā nekas nebūs, saknosās, tā piebīdoties maķenīt tuvāk un ar pirkstu pieliek brilles pavisam tuvu klāt acīm. Acīmredzot izdodas, jo, kad grāmatas īpašniece pāršķir lapu, pensionāre kaut ko noburkšķ un liekas mierā. Acis gan tādas miklas izskatījās, bet varbūt man tā tikai likās.

Nezinu, kā beidzās šis gadījums, jo abas izkāpa no trolejbusa un pensionāre sievietei kaut ko sāka jautāt, bet es jau braucu tālāk – vēl krietnu devu pozitīvisma pārņemta – uz savu jauno darbavietu.

42/101: Kā katru gadalaiku

Kā katra gadalaika noslēgumā, es apkopošu, ko esmu izdarījusi un ļaušu ieskatīties, ko es darīšu tālāk. Bet šis gadalaiks ir īpašs, un arī nākamais tāds ir. Es, tāpat kā tūkstošiem citu skolēnu (jā, es joprojām mācos skolā, lai cik tas dīvaini neizklausītos), šodien saņēmām savas liecības. Un ko es varu teikt? To, ka vasara jau spērusi kāju pār mūsu māju sliekšņiem un ka vairs nebūs jāuztraucās par ekonomikas esejām vai filosofijas prezentācijām, vai jāstreso par slikti uzrakstītiem ķīmijas kontroldarbiem. Skola beidzās un beigta balle. Tā kā šovasar es arī izlēmu nestrādāt, bet gan iepriecināt vecāku māju Tukumā ar savu ierašanos, man būs arī daudz brīvā laika. Bet par visu pēc kārtas.

Tātad, kā jau jūs varat redzēt šeit, šopavasar esmu paspējusi izpildīt savu projekta punktu, un izlasīju 20 grāmatas pavasarī.  Tagad par katru no tām: 1) īstenībā pirmā manā lasīšanas sarakstā bija Roulingas mēģinājums uzrakstīt grāmatu pieaugušajiem. Uzsvars uz mēģinājums, jo grāmatu tā arī neizlasīju. Pārāk gari viss stiepās, visi notikumi, un bija, manuprāt, pārāk daudz iesaistītās personas, tātad, pārāk daudz skatupunktu, no kuriem raudzīties uz negadījumu. Nezinu, kā grāmata beidzās, un, ja tā pavisam godīgi, tad arī negribu zināt. Tad nu 2) jeb pirmā ko izlasīju – Paolo Koelju – 11 minūtes. Tagad es vairs neatceros, kāpēc grāmatai tika dots tieši šāds nosaukums, bet varu pateikt vienu – grāmata bija burvīga. 8/10. 3) grāmatai izvēle krita uz to, ka Anna man visu laiku dziedāja slavas dziesmas Beigbederam, tā nu azgāju uz Zvaigznes ABC grāmatnīcu un nopirku Beigbedera 14,99. Arī mani šis rakstnieks sajūsmināja, un vasarā, kad kārtējo reizi metīšos uz bibliotēku, savākšu visas pieejamās šī autora grāmatas. 7/10 4) bija smaga grāmata. Paņēmu to no bibliotēkas, es nezinu, kādi spēki mani vadīja, bet jau nākamajā dienā no rīta tvitterī mani informēja, ka grāmatas autors ir miris. Runa iet par Imanta Ziedoņa – Es ieeju sevī. Asarām acīs (jo viņš bija lielisks cilvēks – man bija tas gods ar viņu iepazīties) es izlasīju grāmatu, un kārtējo reizi sapratu, ka viņš ir ģeniāls cilvēks. Neviens cilvēks vairs tik ļoti nemīlēs taureņus kā to darīja viņš. Un daru es. 10/10. 5) Lūsija Moda Montgomerija – Anna no “Zaļajiem jumtiem”. ilgi stāvēja plauktā, kamēr ņēmu un izlasīju. Bērnībā bija mēģinājusi, bet prātā (nezin kāpēc) stāvēja, ka tas ir kaut kas asarains, un visu laiku atliku lasīšanu. Bet tad martā, sēžot pie radiatoriem un cenšoties neskatīties uz sniegu, es ņēmu un izrāvu grāmatu cauri. Viena sirsnīga grāmata, piemērota bērniem. 8/10. 6) Odrija Nefenegere – Laika ceļotāja sieva. Viedoklis šeit. 7) Viljams Šekspīrs – Romeo un Džuljeta. Pie vainas droši vien bija latviski-drausmīgais tulkojums, jo lasīt nevarēja nemaz. Pieņemu, ka kaut kad, kad zāle būs labāka un mana angļu valoda arī būs labāka, būs jāizlasa angliski. Bet pagaidām par šo meistardarbu varu likt 5/10. Tulkojums bojā grāmatas. 8) Mans iemīļotais Haruki Murakami un viņa triloģijas 1Q84 3. darba nonākšana pie manis bija īsts svētlaimes mirklis. Viedoklis šeit. 9) Laura Dreiže – Laimes monitorings. Patīkami, ka arī Latvijā spēj izdomāt stāstus, kas ir vienlīdzīgi pasules līmenim. Bet pilnais viedoklis šeit. 10) Laura Valdena – Pēdējā moa noslēpums. Stāsts par kļūdām, izvēli, mīlestību un pareizo ceļu. Grāmata ir sadalīta 3 daļās – vecmāmiņas, meitas un mazmeitas dzīvesstāstā. Visām ir jāpiedzīvo atteikšanās no tā, ko grib, lai dabūtu to, ko vajag. 7/10. 11) Daniels Kīzs – Puķes Aldžernonam. Viedoklis šeit. 12) Kolīna Makkalova – Eņģelis. Klik šeit, ja gribi lasīt, kas man par to sakāms. 13) Lorija Holsa Andersone – Runāt. Te. 14) Eva Baronska – Mocarta kungs pamostas. Te. 15) Es gribu sirdi pret sirdi – Rūdolfs Blaumanis par dzīvi. Grāmata jau ir, bet vai tā der par dāvanu vidusskolas skolēnam, kuram neintesē latviešu literatūras samurgojumi? Diez vai. Bet citāti labi. 5/10. 16) Maija Laukmane – Gaiss smaržo pēc mīlestības. Grāmatas vāks patiesībā bija vienīgais, kas man grāmatā patika. Domāju, ka grāmata domāta bērniem, kuri vēl nav piedzīvojuši dzīves vilšanos, un kuriem joprojām ir rozā brilles. Nē, grāmata to iespaidu nesabojās. Bet man, cilvēkam, kuram rozā brilles ir pārvērtušās par melnajām brillēm, grāmata likās nebaudāma. 5/10. 17) Pārlasīta ziemā izlasītā Džeimijas Makgvairas – Brīnišķais neprāts. Viedoklis ir mainījies, tagad grāmatai varu dot 8/10. Vairāk gan nē. 18) Beidzot! Vilku, vilku, mēģināju lasīt, un tad beidzot izlasīju. Ļevs Tolstojs – Anna Kareņina I. Bet man vēl priekšā stāv otrā daļa. Zināms, kaut kāda interese jau ir – kas notiks tālāk, (Lūdzu, nesakiet priekšā) bet man nepatīk, ka grāmatā vairākums teksta sastāda stāstījums, nevis dialogi. Tas ir briesmīgi. 7/10. 19) Ziedu valodas vārdnīca – tagd visu laiku stāvēs manā somā, un kad uz randiņiem staigājot, man uzdāvinās puķes, es skatīšos, ko tas nozīmē. Labi, man laikam vispirms būs jāiemācās atpazīt puķes… 8/10. 20) Veronika Rota – Citādie. Viedoklis un vērtējums šeiten.

Tad nu mani plāni vasarai? Visu laiku pavasarī pirku grāmatas, dažas stāv vēl neizlasītas no pagājušajiem ziemassvētkiem, tad nu vasara gara – jāsāk lasīt. Sarakstā ietilpst Kurta Kobeina biogrāfija, Anna Kareņina II, Drakula, Bella, Ellīgs gads Parīzē, Keiko un vēl kādas 10 citas grāmatas.

Jau savulaicīgi novēlu saudzīfu vasaru – nesalauziet sev neko, lai viss izdodās un iztrakojieties kārtīgi. Protams, mēs vasarā vēl tiksimies.

Imageun te: 25 pazīmes, ka esi atkarīgs no grāmatām. Man atbilst 10. Kā ir ar tevi?