Atskats uz septembri

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/298383621/large.jpg

Mans rudens iesākās ar tādām kā jaunā gada apņemšanām dzīvot ilgāk, labāk, pilnvērtīgāk. Sākās trešais gads augstskolā, sākās krievu valodas apgūšana, un nokļuvu pie apņemšanos publicēt vienu ierakstu nedēļā, pie kā sekmīgi turos, tāpēc par dažām lietām jau blogā ir uzrakstīts plašāk.

Septembrī izlasīju sešas grāmatas:
1. Kasandra Klēra “Zudušo dvēseļu pilsēta” – atsauksme te.
2. Džess Volters “Skaistās drupas” – atsauksme te.
3. Kīra Kesa “Prinča līgava. Vienīgā“. Sērijas trešā grāmata, ar kuru noslēdzu savu guilty pleasure sēriju piecu grāmatu garumā un atgriežos pie normālas literatūras. Šajā grāmatā noslēdzas Meksona mēģinājumi dabūt sev sievu un mēģināt valdīt valsti un Amerikas egoisms. Tagad, kad esmu lasījusi sēriju no Īdlinas skatupunkta, liekas, ka arī sēriju par Ameriku varēja sašaurināt divu grāmatu ietvaros, tā izvairoties no nevajadzīgām ainām un emociju uzplūdiem. Grāmatai dodu 3/5.
4. Dāvids Lāgerkrancs “Meitene zirnekļa tīklā” – sērijas “Meitene ar pūķa tetovējumu” sērijas turpinājums, ko uzrakstījis cits autors pēc atrasta nepabeigtā Lārsona manuskripta. Tā arī liekas lasīšanas laikā – dažas vietas ir tā uzrakstītas, ka var saprast, ka Lārsons tās nav rakstījis un izdomājis. Bet atkal par citām var pasmaidīt, jo atpazīsti tos īpašos vārdu virknējumus, kuru dēļ lasīji trīs biezās iepriekšējās grāmatas sērijā. Noteikti piederu pie tiem cilvēkiem, kam šī grāmata patīk gandrīz vienlīdzīgi iepriekšējām. Grāmatai dodu 4/5.
5. Ir vēl divas grāmatas skolai, kuras nav vērts pieminēt, jo par tām neko neatceros.

Noskatījos vienu filmu – Vara Braslas “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru“, par ko arī uzrakstīju – izlasi te.

Septembrī sākās arī mana teātra sezona – atklāju to ar “Svīnībām” (lasi te), un turpināju ar divām izrādēm:
“Zēni” – režisors Dmitrijs Petrenko. Izrāde ir par jauniešiem, kas pēc pēdējo eksāmenu nokārtošanas nu ir spiesti ieiet pieaugušo pasaulē – pilnā apmulsuma, neziņas. To visu pavada ballītes, reibinošas vielas un eksistenciāli jautājumi par dzīvi pēc jaunības. Pēc izrādes palika daudz neatbildēti jautājumi, kas radīja izrādes nepabeigtības sajūtu. Patika aktierdarbi, lai gan bija vietas, kur tēli bija kaitinoši, bet tā ir materiāla vaina. Mūzika dažbrīd bija tik skaļa, ka nevarēja dzirdēt, ko saka aktieri (bet tas nav iemesls kāpēc man pēc izrādes nepalika skaidrs, ko režisors mēģina pateikt). Vērtējums: 3/5.
“Aspazija.Personīgi.” – režisore Māra Ķimele. Uz biogrāfijas metiem balstīts stāsts par Aspazijas dzīvi. Ļoti priecājos, ka beidzot aizgāju uz šo izrādi, jo tā mani patīkami pārsteidza gan ar aktierdarbiem (izcila Broka), gan ar saturu. Brīnišķīgi tika parādīts mīļums, dziļums un vēsturiskas personības cilvēcīgā puse, nevis sausi fakti. Vērtējums: 4/5.

Plāni oktobrim:

  • apmeklēšu (pagaidām) piecas teātra izrādes
  • turpināt “viens ieraksts nedēļā” apņemšanos
  • varētu beidzot pievērsties Kinga grāmatām, kas jau pāris gadus krāj putekļus manā plauktā

Lai izdodas izbaudīt vēl rudens silto pusi!

Attēls te.

Advertisements

Filma: Vect­ēvs, kas bīstamāks par datoru

https://i0.wp.com/static.lsm.lv/files/Vectevs-plakats_mazinats.jpg

Uz kino eju reizi gadā un šī gada gadījumā mana vēlme sakrita ar laiku, kad varu aiz astes noķert kādu latviešu filmu. Vara Braslas “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” ir pirmā Latvijas simtgadei veltītā filma, kas atstāj divējādas sajūtas.

Oskars tiek atsūtīts uz laukiem pie vecvecākiem ārstēt datorslimību (bet gan jau arī tāpēc, ka Rīgas dzīvoklī notiek remonts un kāpēc jāelpo putekļi, ja var elpot svaigu gaisu). Stigrais vectēvs liek astoņgadīgajam puikam strādāt – palīdzēt mūrēt krāsni, norobežot piķa laukumus, bet lielā spītība no abu puses noved pie strīda. Abus mēģina samierināt vecmammma, kura ir palikusi bez darba, jo “skolā bērni beigušies”. Vietējais politiķis regulāri aprauga un rūpējas par Oskara vecvecākiem, tiesa, ne bez sava iespējamā labuma. Vecmammas nokļūšana slimnīcā Oskaram ar vectēvu liek salīgt un pat kļūt par ļoti labiem draugiem.

Filma sākas ar Mario tipa spēlīti, kas uzreiz noķer bērnu uzmanību, jo čalas vairs nav dzirdamas. Bet filma nav tikai bērniem – tajā katra paaudze atradīs kaut ko sev tuvu, atpazīstamu, smieklīgu vai foršu, tāpēc uz to noteikti jāiet ar visu ģimeni. Varbūt atpazīstamas liksies nenomazgātās krūzītes, jo dators sauc, vai vasaras pavadīšana laukos, bet varbūt kādam vecmamma repo līdzīgi kā to dara Oskara vecmamma! Tā ir sirsnīga filma, kas liek gan pasmieties, gan nobirdināt kādu asaru, padomāt par Latviju un, jūtot līdzi varoņiem, padomāt arī par sevi.

Paralēli stāstam tiek paceltas vairākas Latvijas kontekstā raksturīgas problēmas, piemēram, skolēnu skaita samazināšanās, tāpēc Oskara vecmamma (skolotāja) paliek bez darba, vietējais deputāts aizraujas ar korupciju, jo māja jāpabeidz, bērnu dzīvošana ekrānos, ne dzīvē, paaudžu konflikti. Bet svarīgi pieminēt, ka šie aspekti netiek uzspiesti un netiek mesti skatītājam virsū – tie ir dabīgi iepīti stāstā un tā ir katra paša interpretācija – tos pamanīt vai nē.

Šis darbs ir vēl viens pierādījums tam, ka Latvijā ir talantīgi aktieri. Ļoti patika Akvelīna Līvmane (Oskara vecmamma), kas nospēlē brīnišķīgu iejūtīgo vecmammu un izbijušo skolotāju (balss bija ļoti pareiza). Mārtiņš Vilsons pārliecināja, ka viņš ir stingrais, bieži neapmierinātais Oskara vectēvs, Mārtiņš Meiers lieliski iemieso vienmēr visur steidzīgā politiķa tēlu, Lauris Dzelzītis – mazpilsētas varbūt nedaudz rutīnā ierauto policistu. Jāpiemin arī smeldzīgā Ulda Dumpja loma un arī paši mazākie lomu tēlotāji – Markuss Jānis Eglītis (Oskars) un Eva Ozola (Oskara draudzene). Diemžēl mani nepārliecināja Alise Polačenko kā Oskara mamma – pārāk jauna, pārāk maiga, īpaši vietā, kur viņa it kā dusmojas uz tēvu.

Bet balsīm trūkst dabiskuma efekta – tās skan kokaini un stīvi, it kā būtu ierunātas pa virsu. Tas rada iespaidu, ka fona skaņa neeksistē vai tā pavisam neiet kopā ar varoņu balsīm, tāpēc neliek stāstam noticēt. Tāpat arī mūzika. Emīla Zilberta kompozīcijas šai filmai brīžiem likās galīgi nepiemērota, kas negāja kopā ar situāciju, kas attiecīgajā brīdī risinājās, bet citās situācijās viss sanāca labi.

Bet neskaitot visu to, vienalga paliek pārliecība, ka filma ir jāredz arī visiem tiem, kas to nav noskatījušies (un varbūt arī otrreiz). Nevis tāpēc, lai bērniem bakstītu acīs piemēru, kam jālīdzinās un tūlīt pat jāmet datori nost (tajos ir arī labas lietas), bet tāpēc, lai labi pavadītu laiku, nedaudz uztrenētu vēdera muskuļus no smiešanās un just nelielu nostaļģiju pēc savas laukos pavadītās bērnības.

Scenārija autors Alvis Lapiņš
Režisors Varis Brasla
Operators Uldis Jancis
Mākslinieks Mārtiņš Milbrets
Montāžas režisors Māris Bērziņš
Komponists Emīls Zilberts
Skaņu režisors Anrijs Krenbergs
Lomās Markuss Jānis Eglītis (Oskars), Eva Ozola (Olga), Mārtiņš Vilsons (vectēvs Paulis), Akvelīna Līvmane (vecāmāte Irma), Mārtiņš Meiers (Modris), Uldis Dumpis, Uldis Anže, Vizma Kalme, Lauris Dzelzītis, Inese Pudža u.c.

Attēls: te.