Džodžo Moja “Pēc tevis”

Džodžo Moja - Pēc tevis

Pirms pāris gadiem pie lasītājiem nonāca Džodžo Mojas duoloģijas pirmā grāmata “Pirms mēs tiksimies” (atsauksmi lasi te), tad pavisam nesen uz kino ekrāniem iznāca grāmatas ekranizācija un nu ir izdota arī otrā (pēdējā) daļa – “Pēc tevis”. Lasītāji krasi dalās divās daļās – ir tie, kuriem liekas laba esam un tie, kuri nesaprot, kāpēc kas tāds bija jāuzraksta. Es saprotu abu pušu argumentus, bet man vairāk patika kā nepatika.

JA NEESI LASĪJIS PIRMO DAĻU, TEV TE NAV KO DARĪT, JA VIEN NEVĒLIES SABOJĀT LASĪŠANAS PRIEKU, JO TE BŪS PILNS AR PIRMĀS DAĻAS MAITEKĻIEM. Bez tiem vienkārši nevar. Nu tā, esmu jūs brīdinājusi, vainojiet paši sevi.

Dzīve pēc Vila nāves turpina savu gaitu. Lūisa pa Vila naudu ir apceļojusi Eiropu, tikusi pie šaura dzīvoklīša, apmeklē atbalsta grupu, lai tiktu pāri viņa zaudējumam un strādā lidostas pabā. Viņas jaunais boss ir kretīns (vēlāk atklājas, ka varbūt arī ne), kas liek viņai strādāt uniformā, kas atgādina elfu padauzu un vienīgais veids, kā izbēgt no dzīves grūtībām, ir kāds malks vīna darbadienu vakaros. Vienu vakaru vīns Lū paceļ spārnos un nomet paramediķa Sema priekšā (burtiskā nozīmē), kas rezultējās ar rehabilitācijas periodu pie vecākiem un pilsētiņas iedzīvotājiem, kas Vila nāvi nav aizmirsuši. Atpūtas laikā atklājas, ka Lū vietā viņas māte ir sākusi kardināli mainīt savu dzīvi, par ko mājinieki nav sajūsmā, un it kā ar to visu vēl nepietiktu – kādu dienu pie Lū dzīvokļa durvīm uzrodas Lilija.

Grāmata ļoti atšķiras no pirmās daļas. Lū ir zaudējusi savu pirmās daļas dzirkstošo humoru un šeit viņu var sastapt kā gandrīz depresijā ieslīgušu, problēmām māktu un pavisam parastu sievieti. Viņa pat ir zaudējusi savu ekscentrisko dabu, kas spēja izklaidēt un lielu grāmatas daļu viņa tāda arī paliek, kas nogurdina. Ar katru jaunu nodaļu viņa šķietami arvien dziļāk iestieg savām dzīves melnajā strīpā un labprātīgi tur arī peld. Par laimi lasītājam, uzrodas jauni cilvēki, kuru dēļ viņa no šīs strīpas kārpas ārā un grāmata beidzot paliek mazāk depresīva, bet ieslīgst otrā galējībā – dusmās, jo Lilija ir ļoti egoistiska, vieglprātīga un izklaidīga meitene, kura blandās pa dzīvi bez mērķa un nenovērtē vai negrib novērtēt pūles, ko viņai velta apkārtējie. Nedaudz šo drūmo ainu mēģina atsvaidzināt ekscentriskā Lū māte ar aizraušanos ar feminismu un Donna ar savu humorizjūtu.

Šī grāmata ir turpinājums pirmajai – ļoti veiksmīgai – grāmatai. Bet galvenais jautājums ir – vai šis turpinājums ir vajadzīgs? Pēc “Pirms pēc tiksimies” palika interese, kas tālāk notiek ar varoņiem, ko viņi dara un kā dzīvo, bet tā jau ir ar katru grāmatu, tāpēc jau vien autori nesaraksta turpinājumu, lai to izskaidrotu. “Pēc tevis” arī ir tādas beigas, kas paceļ jautājumu par to, kā Lū un citi varoņi dzīvo tālāk, bet tāpēc ne vienmēr vajag rakstīt vēl vienu grāmatu – lai tas paliek katra lasītāja prātā izfantazēts.

Man grāmata patika tādā nozīmē, ka tā ļoti labi pastāsta par zaudējuma sāpēm pēc nāves un dziedēšanas periodu, kam jāaiziet cauri, lai spētu to visu palaist vaļā – kā hēlija balonu. Šis sasaucas ar personīgo pieredzi, tāpēc tādas izjūtas nebūs katram, kas šo lasīs. Bet, ja ir grūti, tad šī varētu būt īstā nepamācošā lasāmviela, kas varētu atvieglot dzīvi kaut nedaudz. Un tā kā šim ir samērā liela nozīme manā dzīvē, par spīti visam es sliecos uz to, ka grāmata man patīk.

Vērtējums: 8/10.

Vienmēr ir labāk kaut kur iet un kaut ko darīt [..]

Lūgti novērtēt savas sāpes desmit punktu skalā, daudzi vīrieši nosauc skaitli vienpadsmit.

-[..] Es esmu kārtīga katoļu meitene, Lūisa, un mēs nešķiramies. Mēs liekam saviem vīriem ciest līdz kapa malai!

Attēls te.

Patriks Rotfuss “Vēja vārds”

Grāmata noteikti ir jāizlasa ikviena ne tikai fantāziju žanru cienītājam, bet gan arī tiem, kuri grib ātri novilcināt laiku, stāvot rindā. Un, pirms jūs sākat šausmināties par tām 733 lappusēm, varu vien pateikt – šim stāstam lappušu pat ir par maz.

Grāmata no pirmā acu uzmetiena “paņem” jau ar noformējumu vien, kas, diezgan pārsteidzošā kārtā, patiešām ir precīzs ieskats stāstā – nedaudz tumšs, nedaudz gaišs, ar mūzikas piesitienu un cauri vijās ceļojošā dvēseles, un ne viena vien. Otrajā acu uzmetienā pārsteidz arī anotācija – kad izlasi to pirmo reizi, tā liek ieinteresēties un gaidīt atsauksmes no citiem, bet, kad esi izlasījis grāmatu, un izlasi šo anotāciju vēlreiz (jo man vienkārši patīk tā darīt), tā atklāj vēl nebijušas emocijas – tādu kā nelielu pārsteigumu, cik prasmīgi tas viss – stāsts un emocijas, ir paslēpts zem 14 rindiņām. Gandrīz vai acīmredzamais neticamais.

Stāsta tagadnē ir Kots, saukts arī par Rešī – viesnīcnieks, kuram pieder viesnīca “Ceļakmens”, un kurš joprojām interesējas par čandriāniem. Tad pie viņa ierodas stāstnieks un atmasko visu Kota pagātni – patiesībā viņš ir Kvouts, un tā arī aizsākas viņu (un arī lasītāju) ceļojums gadu senā pagātnē. Kvouta pagātnē. Tas ir stāsts par izdzīvošanu skarbos apstākļos, (ne)laimīgu pirmo mīlestību, problēmām problēmas galā, tikpat lielu pārgalvību, cik sarkani ir Kvouta mati un vēl un vēl un vēl.

Pirmajās lappusēs ir lasītājs tiek ierauts elpu aizraujošā ceļojumā Patrika Rotfusa fantāzijas pasaulītē. Ik pa brīdim lasītājs tiek atrauts atpakaļ tagadnē, kur viņš var aizvilkt istabas aizkarus (jo aiz loga jau ir krēsla) un iededzināt gaismu un paēst, jo 1) tagadnes daļas šajā grāmatā ir diezgan neinteresantas, 2)bet vajadzīgas, lai atsauktu pie sevis apzināšanās pašu lasītāju. Protams, šajā grāmatā pat es neiztiku ar vietām, kur es nemocītos, t.i., nelasītu briesmīgā gliemeža lēnumā. Tas bija pie bērnības beigu aina, jo tā šķita velkamies bezgalīgi ilgi. Bet, tad Kvouts gāja uz Universitāti un uzturējās tur, un atkal interese atgriezās pie manis. Ļoti raiti lasot, šo grāmatu varēju izlasīt 3-5 dienās, ja man nebūtu skolas un darba utt., bet tā kā tas viss bija, tad tas vilkās 12 dienu garumā. Bet beigās izrādījās, ka šīs 12 dienas ir vienas no manām labākajām 12 dienām manā mūžā.

Protams, Kvouts pats personīgi ir kļuvis par manu mīļāko šīs grāmatas varoni. Ar mani nemēdz būt savādāk – vienmēr sirdī iekrīt paši galvenie galvenākie. Protams, viens no aspektiem ir viņa sarkanie mati ( es esmu tā, kas uzskata, ka sarkani vai rudi mati nav staigājoša nāve.) Otrs aspekts ir tas, ka viņš nebaidās pielietot savu gudrību sadzīves situācijās, šajā gadījumā es runāju tieši par pērienu momentiem, kur daļēji arī viņš iemanto savu iesauku.  Puisis arī nebaidās izmantot situāciju savā labā, bet saprot to, ka, ja viņš ir ko izdarījis, viņš par to dabū sodu, un tur neko vairs nevar labot. Principā, šajā puisī ir viss, kas cilvēkam būtu vajadzīgs – līdzcietība, cīņas spars, runātīgums, nožēla vajadzīgajās situācijās, zinātkāre, drosme, (bez)bailība un citas tik ļoti vajadzīgas īpašības.

Kaut arī Hemme un Branders šajā stāstā bija sliktie vadmotīvi, ap kuriem grozījās daļa stāsta, viņi mani nekaitināja ar savu nebeidzamo pesimismu un tieksmi likt citu riteņos sprunguļus. Iespējams tāpēc, ka man pašai pēdējā laikā ar tādiem ir nācies saskarties, bet varbūt arī tāpēc, ka Kvouts ar tiem tika galā diezgan ātri.

Atkal atgriežoties pie stāsta struktūras, man kaut kā likās nepareiza stāsta laika izjūta. Nu nevar 1 diennaktī sabāzt tik ļoti daudz notikumu, kas ir viens par otru interesantāki, un domāt, ka lasītāji nepamanīs. Un kā vēl pamanīs, Rotfusa kungs. Protams, stāsts ir aizgrābjošs, bet tomēr notikumi bija gari un plaši aprakstīti, un otrkārt, to bija daudz. Arī bija diezgan apnicīga sākuma jau visur nodrillētā tēma – nelaimīgā bērnība, kur beigās galvenais varonis kļūst par pasaku princi. Nu labi, šeit gluži tā nebija, bet tuvu netrūka.

Gaidām turpinājumu!

Vērtējums: 9/10. Lai arī vāks atbilst stāstam, stāstā bija nepilnības, kas tomēr traucē man ielikt izcili. Bet par šo stāstu kopumā – jūs neko nezaudēsiet, ja paņemsiet rokās un izlasīsiet. Ak jā, un vēl piebilstot, prologu un epilogu lasot, katram ir savas izjūtas, lai gan burti abos vienādi.

Jo divi priekšmeti ir vienlīdzīgāki, jo spēcīgāka ir simpātijas saikne. Jo spēcīgāka ir simpātijas saikne, jo vieglāk tie ietekmē viens otru.

Kauli sadzīst. Nožēla paliek uz visiem laikiem.

Mēs esam kaut kas vairāk, nekā daļas, kas mūs vieno.

Attēls šeit.

Lēne Koberbēla&Agnete Frīsa “Zēns koferī”

Darbi ir iekrājušies, lietas, par ko rakstīt blogā arī, te nu būs vecākā no tām – grāmata, kas spēj aizraut. “Zēns koferī.”

Stāsts ir daudzveidīgs, sarakstīts no vairākiem skatu punktiem. Ir zēns Miks, dzimis Lietuvā, un tagad viņš atrodas stacijā, ieslēgts koferī vienā no daudzajiem bagāžas glabātuves skapīšiem. Kārina uztic savākt skapīša saturu Nīnai, kas kādu dienu grib kļūt par pasaules glābēju. Un ne Kārina, ne Nīna nenojauš, ka arī no šī skapīša satura izņemšanas sāksies satraucošākais piedzīvojums abu dzīvē. Bet pa to pašu laiku Jans ir piekrāpis Juču un nav ne naudas, ne nieres. Kā atrisināsies abu jauno vīriešu konflikts? Vai Jučs dabūs to, ko vēlējās? Sigitai plaši atvērsies acis un rozā brilles nokritīs potīšu rajonā, bet vai viņa noskaidros sev interesējošos jautājumus un atradīs Miku?

Grāmata ir domāts kā kriminālromāns. Lai gan es bieži šaubīgi skatos uz šādiem darbiem, jo bez šaušanas un nogalināšanas šāda satura darbos neiztikt, šis tomēr bija savādāks. Iespējams, pa maz esmu lasījusi krimiķus, lai tos spētu objektīvi vērtēt, bet es pamēģināšu to šoreiz izdarīt. Tātad, grāmata nav tikai domāts kā kriminālromāns, bet tā IR kriminālromāns. Iespējams, šo sajūtu var atrast tādēļ, ka nākas izsekot nevis viena cilvēka domām un gaitām, bet vairāku. Un tur jau ir tā kriminālromānu būtība – it kā ikdienišķu stāstu saintriģēt līdz tādai pakāpei, ka beigās kāds mirs tik un tā un par to jau ir vienalga, jo stāsts beidzas laimīgi.

Šausmīgi nepatika tas, ka pa vidu tagadnei sākas pagātne. Kā kaut kāds atstāstījums, kas pat nav ielikts slīprakstā, vienkārši pateikts, ka Sigita iet pa ielu, un pēkšņi atjēdzās pagātnē, kad viņa kopā ar Dariusu (bijušo vīru) iet rokrokā pa šo pašu ielu. Un nav ne atpakaļejošās saites nekā, kas pastāstītu, kurā mirklī, viņa šādi domājot, ietriecas laternu stabā. Bet, ja jau pieminam tieši šo pārīti, varu tikai pieminēt to, ka 2 no galvenajiem varoņiem ir lietuvieši, un tas, man kā cilvēkam, kas šo valodu saprot, ir kā balzams dvēselei. Nē, protams, šeit bija pieminēta arī Latvija, bet tiesa gan, prostitūcijas ziņā. Bet arī ar to varam lepoties – spriežot pēc konteksta, mēs varam lepoties, jo latvietes esot visprasmīgākās prostitūtas. 😀

Darbā ir jūtams caurstrāvots slāviskums, jo nav tās mājīgās Baltijas vai haotiskās Amerikas vides, šeit viss ir it kā mierīgās līnijās vadīts, romāns uz atrisinājumu tiek virzīts bez lielas steigas. Ja pēkšņi kāds galvenais varonis sāk saprast, kas notiek, viņam priekšā tiek nolikts šķērslis, kam jātiek pāri. Arī nedaudzie dabas apraksti (tiešām – ļoti nedaudzie) attēlo tieši Dāniju un Skandināvijas pusi.

Ak, un ja jau pieminam Dāniju, tad kāda negatīvā iezīme: vai Sigita dzenoties pakaļ dēlam nemanīja neko Dānijai raksturīgu? Vai Nina, kas centās noskaidrot iemeslus zēna atrašanās koferī, arī viņa atrada tikai pārtikas un apģērba veikalus un savu superstilīgo trīsstāvu māju? Kur paliek Dānijas kultūra? Dānijas cilvēki? Tiešām visi ir tik ļauni kā Jučs? Pietrūka tā dāniskuma, dēļ kura varētu teikt, ka, jā – šis ir dāņu kriminālromāns. Tagad tas ir vienkārši kriminālromāns ar dažādu tautu piedalīšanos, un kuru sarakstījušas dāņu rakstnieces. Tas arī viss.

Bet, neskatoties uz negatīvo pusi, es gaidu turpinājumus šai grāmatai, cik man zināms, tie jau ir sarakstīti, atliek vienīgi gaidīt, kad izdos arī man izlasāmā un saprotamā valodā. 🙂

Vērtējums: 7/10

“Šis te ir slepenais krievu ierocis” viņš norādīja uz sniega blāķiem. “Taisnā ceļā no Sibīrijas.”

“Es nēsāšu melnu tik ilgi, līdz uztaisīs ko tumšāku.”

Attēls šeit.

95/101: Reiz dzīvoja kāda kaprīza meitene…

Kad es izlasīju Margaretas Mičelas “Vējiem līdzi”, es biju sajūsmā. Bet gadu gaitā jau esmu pārliecinājusies, ka turpinājumi, it īpaši, otrās daļas, ir sliktākas par pirmajām. Un tās ir vēl sliktākas, ja tās raksta pavisam cita persona, kas ar rakstnieku pat nav pazīstama, tikai iepazinusi viņu no pasakaina izdomājuma. Lūk, šeit ir minētais gadījums. Bet viss nemaz nav tik slikti kā izskatās.

“Vējiem līdzi” beidzas ar to, ka Skārleta apjauš, ka mīl Retu, bet Reta mīlestība ir izsīkusi. Skārleta ir stūrgalvīga un bērnišķīgi domā, ka var dabūt visu, ko vēlas, tāpēc ir iecirtusies vienā domā “dabūt Retu”. Viņa piedzīvo tuvu cilvēku nāvi, saposta savu dzīvi tā, ka nav spējīga nevienam acīs paskatīties, un tad nolemj ceļot, aiz sevis sadedzinot visus tiltus. Bet viņa nenojauš, ka tieši tā Rets dabūs šķiršanos, lai gan praktiski to nevar izdarīt. Bet Skārletai jau sen bija jāsaprot, ka nav nekā tāda, ko Rets nevarētu. Viņa skumst, viņš šķietami laimīgi precējies otrreiz, viņa, dzīvojot Īrijā, uzceļ no jauna veselu pilsētu un ar lielu prieku ieiet Īrijas augstākajā sabiedrībā. Lai gan joprojām viņa saskrienas ar Retu, viņai netrūkst pielūdzēju. Vai Skārleta ar jauno grāfu dzers kāzas? Vai Rets uzzinās par mazo Ketiju Kaķēnu?

Grāmata bija gana smaga, lai man pietiktu prāta to izlasīt tieši brīvajā nedēļā, bet gana garlaicīga, lai to vilktu garumā tā, ka no iecerētajām 3 dienām Skārletai man sanāca 6. Kad esat tikuši pāri ļoti neveiklajam sākumam, kurš paiet žāvājoties, dusmojoties un šķirot lapas uz priekšu, tālākā gaita ir itin raita. Nu, vismaz žāvas vairs nenāk, pārējais ir tas pats kā bijis. Tracinošais tandēms “Rets+Skārleta” kļūst tracinošs jau pašā sākumā, kad Skārleta sāk dusmoties pati uz sevi par sagandēto dzīvi. Bet vienu gan viņa prātīgi izdarīja – sadedzināt visus tiltus tā, lai viņu neviens nevar atrast un doties uz senču zemi ar augsti paceltu galvu – to ir jāmāk. Noteikti šo iesaku izlasīt sievietēm, kurām liekas, ka pēc viena apkaunojuma dzīve beidzas, ka pēc kritiena nav iespējams piecelties un soļot tālāk. Tā nav. Paņemiet rokās šo grāmatu.

Patika man tas, ka kaut kur ap stāsta vidu Skārleta pieauga. Garīgi, es domāju. Viņa saprata savas īstās vērtības, un savus jaunos balles tērpus arī atstāja neizmantotus. Viņa pārtiek no 2 kaut cik lietojamām istabām savā Lielajā Mājā, kamēr viss ciems tiek remontēts un uzcelts no jauna. Viņai šīs jaunās vērtības dod viņas bērns – jā, pēc Bonijas ir vēl klāt nākusi Keta. Skārleta dzīvo patstāvīgās bailēs, ka Ketu var piemeklēt Bonijas liktenis (atcerieties, viņa nokrita no zirga, lauza sprandu un nomira). Tomēr mazā Keta ir pārsteidzoši patstāvīga (šis man lika mainīt domas par maziem bērniem, paveroties uz to citādā veidā). Lai gan no sākuma duets “Skārleta un Rets” mani kaitināja, vidū domas jau sāka mainīties un beigās bija jau pavisam labi. Bet te jau atkal runā mana, muļķa romantiķes, sirds.

Vērtējums: 6/10. Sākums ir gana neveikls, lai sabojātu labo atzīmi. Bet bērnišķīgās Skārletas lielā vēlme dzīties pēc radiniekiem, kuri viņu pat redzējuši nav, sameklēt vectēvu un vecomāti, uzcelt no jauna veselu pilsētu bija pietiekami iedvesmojoši, lai atzīmi paceltu uz 7/10.

Rets vairāk bija mīts nekā vīrietis.

Kad dejo valsi, vīri un sievas iemīlas no jauna.

“Un manai vecaimātei līķauts jau gatavs. Dievs vien zina, kas notiek Helovīnā”.

Attēls šeit.

Nākamā rindā: Filipa Gregorija – Laumu bērns