Deivids Nikolss “Mēs”

Deivids Nikolss - Mēs

Deivids Nikolss latviešu lasītājiem jau ir iekritis sirdī un prātā ar grāmatu “Viena diena”. Vai arī filmu ar tādu pašu nosaukumu. Pavisam nesen apgāds “Zvaigzne ABC” ir izdevis tulkojumu viņa romānam “Us”. Tulkotājas Silvijas Brices dēļ vien šim romānam jāstāv jūsu plauktos (izlasītam), bet tas nav vienīgais iemesls.

Galvenais varonis ir 54 gadus vecs vīrietis vārdā Duglass Pītersens. Precējies jau 25 gadus, ir 17 gadīgs bērns. Pēc profesijas – bioķīmiķis, par ko nekautrējas, t.i., teju katrā draugu/paziņu sanākšanā saruna aizved pie tēmām, kas starp Duglasu un pārējiem izraisa spraigas diskusijas. Laulība 25 gadu garumā dod savu rezultātu un kādu dienu sieva Konija paziņo, ka grib šķirties. Duglass pierunā sievu noturēties kopā līdz brīdim, kad Albijs sāks studēt prom no mājām. Tajā laikā ietilpst arī izplānotais “Lielais ceļojums” pa lielākajām Eiropas pilsētām, kur katrs dodas savu nodomu vadīts – Duglass cer atgūt sievu un saprasties ar dēlu, Albijs cer izklaidēties, bet Konija grib izbaudīt pēdējos ģimenes kopā būšanas brīžus. Bet vai tiešām tie būs pēdējie?

Lai gan manā dzīvē nav galvenā varoņa problēmu – pamest nav kam, bērnu man nav, muzeja apmeklējuma vidū nav jāatpūšas un ar pašvērtējumu man viss kārtībā, tomēr kaut kādā ziņā es 19 gadu vecumā varu savilkt kopīgās iezīmes ar vīrieti 54 gadu vecumā. Varbūt to pašu pieņemto lēmumu ziņā, vai faktā, ka arī man, līdzīgi kā galvenajam varonim, ir neciešami uzturēties ballītēs, kurās man ir garlaicīgi. Līdzīgi kā Duglasam, arī man ir sajūta, ka es kaut ko daru pareizi, bet beigās viss izrādās nepareizi. Bet tie noteikti nav vienīgie iemesli un katrs lasītājs var atrast citus – savējos.

Grāmata būtībā būvēta ir uz 3 varoņiem, bet skats uz visu notiek caur galvenā varoņa prizmu. Tieši tāpēc diezgan apnicīgi ir redzēt tikai stāsta vienu pusi, nevis otru un trešo. Duglass ir samērā neaptēsts, vecmodīgiem uzskatiem un man radās iespaids, ka viņš pat necenšas iet līdzi laikam. Lasīt to kā viņš nesaprotas ar dēlu nesamērīgā grāmatas daudzumā bija ļoti nogurdinoši. Tēli netiek atklāti pietiekami, lai es saprastu, kā Konija ar Duglasu var nodzīvot 25 laulības gadus, bet varbūt mīlestība ir tik akla, ka pat aklo pavadonis neko nelīdz.

Bet tagad pie pozitīvākām lietām. Pateicoties Silvijai Bricei tulkojums lasās tiešām raiti un ir samērā grūti nolikt grāmatu malā (ja vien neesi kašķīgs pēc dabas un negribi piekasīties pie katras varoņa rīcības kā es). Šeit paskaidrojošo vārdu nebija daudz, bet man gribējās skaidrojumu. Protams, nav jau grūti paprasīt mātei googlei tos divus vārdus, bet nu tomēr. Vēl viena pieminēšanas vērta lieta ir humors, kas pirmajā brīdī izbrīna, ka uz pirmajām simts lappusēm ir tik daudz vietas, kur pat es iesmējos skaļi. Uz beigām gan paliek arvien mazāk, kas dod sajūtu, ka autors visu savu joku pulveri ir izšāvis pirms vēl stāsts ir kārtīgi iesācies, kas dod mazuma piegaršu – to visu ļoti skaisti varēja sabalansēt, bet, no otras puses, beigas ir paredzētas kam citam. Grāmata tā vien liek sakravāt somas un kaut kur aizbraukt, jo par ceļošanu taču arī ir grāmata! Vismaz man tā uzdzina kārtīgu vēlmi aizbraukt vai aiziet un atrast vietas, kur es vēl neesmu bijusi. Rezultātā atklāju lielisku tūristu pastaigu taku pa Kaņiera ezeru, līdzīgas Ķemeru takām, bet bez purva. Un geokečingotājiem arī tur būs savs prieks. 🙂

Atgriežos pie grāmatas. No galvenā varoņa lieliski var mācīties to, ka pacensties saprast cilvēkus sev apkārt vajag daudz ātrāk nevis tikai pašā pēdējā brīdī. Vajag atmest lielo plānošanu un iet kur acis rāda, jo tieši tajā ir skaistums (ar degunu, iebāztu kartē, tu apkārt neko neredzi). Spontanitāte ir jaunais melnais, tā teikt.

Romānam dodu 7,5/10, jo bija labi, bet nebija izcili.

Beigu sākums. Vai viņa joprojām runāja par mani? Izklausījās, ka es esmu kaut kāda apokalipse.

-Kā tev izdodas ēst tik daudz un tomēr palikt tik tievam?
-Droši vien patērēju daudz nervu enerģijas.

Tūristu paradokss: kā atrast vietu, kur nav tādu pašu cilvēku kā mēs?

Attēls te.

36/101: Kad Mocarts pamostas…

mocarta-kungs-pamostas

Jau labu laiku manās rokās gribēja nonākt Evas Baronskas romāns “Mocarta kungs pamostas”, un tad nu beidzot tas ir noticis. Esmu apmierināta ar to, ko lasīju, protams, ir arī nesaprašanas un nepiekrišanas, bet par to zemāk.

Eva Baronska ir austriešu raktstniece, kas ir studējusi interjera arhitektūru un mārketinga komunikācijas, strādājusi par grafiķi, komunikāciju konsultanti, žurnālisti, un tagad pievērsusies rakststniecībai. No savas puses saku – par laimi – jo ne kuram katram ir dūša rakstīt nodrāztu tēmu “Volfgangs Amadē Mocarts” (Amadē, jo par Mocarta saukšanu par “Amadeju” grāmatā pats Mocarts ir lielā sašutumā un plēš matus no galvas nost, lai tikai viņu sauktu par Amadē, nevis Amadeju).

Tagad par grāmatu. It kā nupat uz nāves sliekšņa gulējis, Mocarts pēkšņi atmostas pavisam citā gultā, citā vietā – viss ir nepazīstams. Viņš visu atkal piedzīvo pirmo reizi, tikai ekipāžas ir nomainījušas automašīnas, kafiju nemaļ kafijas dzirnaviņās, bet taisa automāti, mūziku nespēlē tikai orķestris, bet ir radušies gramofoni un radio, gaisma spīd, nospiežot slēdzi, nevis dedzinot sveci. Viņš emocionāli jūtas kā bērns – viss viņam ir jāiepazīst. Bet tajā pašā laikā viņš nedrīkst aizmirsties – viņš ir pieaugušais, kuram jāiekļaujas sabiedrībā. Laika gaitā viņš atrod domubiedru un kolēģi Pjotru, ar kuru uzspēlē kādā krogā un saņem pirmo paša nopelnīto naudu. Viņš raksta skaņdarbus, nes tos uz grāmatnīcām un prasa iesiet, viņa talantu atklāj orķestris un grib ar viņu kopā doties pasaules turnejā, bet viņam nedod personas apliecību, jo viņš maskējas kā Volfgangs Mustermans – ja viņš pateiktu savu īsto vārdu, viņu aizsūtītu uz psiheni. Un lai kā maskējies, viņš tomēr tur arī nokļūst. Bet tiek arī ārā. Protams, romānā kā jau romānā neiztikt arī bez mīlestības klišejām. Bet vai Mocarts tiks atpakaļ savā laikā? Un vai Rekviēms jebkad tiks pabeigts?

Patika tas, ka iepriekš minētās mīlestības klišejas palika otrā plānā – pirmajā bija ielikts Mocarts un viņa vajadzība pabeigt Rekviēmu. Patika arī situācijas – kā Mocartam nākas pašam iztikt, pirkt veikalā maizi, norēķināties ar atlaižu kartēm, pelnīt pašam naudu, sarunāties ar cilvēkiem un neizklausīties pēc idiota. Pat svešā vietā viņš nezaudēja sevi. Viņš piegāja dzīvei ar humoru – ja viņam gadījās pajautāt kādu stulbu jautājumu, piemēram, kā no kafijas automāta izdabūt kafiju, viņš jautājumu pārvērta jokā. Savā ziņā romānam šarmu piešķira arī Mocarta uzrunas – kā senos laikos uzrunāja cilvēkus.

Lai arī esmu pārliecinājusies, ka grāmatas ir labāk lasīt orģinālvalodā, līdz laikam, kad varēšu brīvi čivināt vāciski ir jāpaciešas diezgan ilgu laiku, tāpēc izbaudu tulkojumu. Un šīs grāmatas tulkojumu tiešām varēja izbaudīt.  Silvija Brice ir viena no Latvijas labākajām tulkotājām – par to šaubu nav.

Vērtējums – 8/10. Bija labi, vienmēr var labāk. Odziņa bija, bet nebija putukrējuma, ar ko šo odziņu apēst.

Un, kā jau vienmēr, daži citāti:

-Uzkāpu uz stikla lauskas.

-Ne ar kāju. Ar dzīvi.

 

-Ai! Kas tur spēlē?

-Maskavas mazais kamerorķestris.

-Es… neredzu… nekādu orķestri.

 

-Dzīve, kurā es nebūtu mūziķis, nekādā ziņā nevarētu būt manējā. Jebšu es vēlētos tādu, kura sagādātu man mazāk sarūgtinājuma nekā šī.

Naudas pietika trim dienām un divām pudelēm sarkanvīna. Pēc tam… tad jau redzēs.

-Mūzika ir vienīgā mīlestība, kas nepamet cilvēku nekad.

Bilde: šeit.