Hjū Hovijs – Maiņa

https://i1.wp.com/www.prometejs.lv/maina.jpg

Ja jūs par “Elevatora” triloģiju neko nezināt un neesat lasījuši pirmo grāmatu un pārējās – es nesaprotu ko jūs vēl gaidāt?

Pirmā grāmata “Vilna” mūs iemeta notikumu virpulī, tad “Maiņa” zināmā mērā izskaidro to, kā tas sākās. Vismaz pirmā grāmatas daļa. Kopumā grāmata ir sadalīta trīs daļās jeb maiņās, kur katrā no abām darbība norisinās vismaz 2 elevatoros. Sākot ar 2049. gadu, kur Donalds projektē elevatorus un beidzot ar 2345. gadu, kas jau ir tuvu “Vilnas” notikumiem.

Noteikti iesaku netaisīt lielas pauzes gan pašas grāmatas lasīšanā, gan starp daļām, jo tad piedzīvosiet daļēju pirmās daļas amnēziju (es pieņemu, ka tāpēc ir labi veikt pierakstus lasīšanas laikā…) Pateicoties šīs triloģijas uzbūvei, otrā daļa ir tāda kā iepazīšanās ar pasauli, kas palīdzēja atsaukt atmiņā “Vilnas” notikumus. Es ļoti ceru uz trešo daļu, kas visus radušos jautājumus un neatklātos aspektus pirmkārt, atklās un otrkārt, saliks pa plauktiņiem. Ziniet, ir tāds triloģijas, kas pēc izlasīšanas prasās pēc vēl vienas izlasīšanas? Šī man būs viena no tām.

Par pasauli jautājumu nav – tieši tā ir galvenā visā šajā pasākumā un tiek skaidrota, papildināta, bet labākais ir tas, ka lasītājs netiek apgāzts ar informāciju un vēlāk tā viņam ir jāpielieto kā pats māk, bet elevatoru vai ārpasaules būtība un sīkumi atklājas tieši tad, kad tur notiek kāds notikums. Tādējādi galva netiek piebāzta ar informāciju un ir samērā viegli izsekot līdzi, bet arī no otras puses, kaut kas notiek visu laiku, un jādomā arī ir visu laiku, tāpēc jēdziens “viegli” te neeksistē. Noteikti nav domāta smadzeņu atslodzei.

Jautājums tomēr rodas par varoņiem. Man viņi liekas ne līdz galam atklāti, bezpersoniski. Tādi mazi roboti, kas izpilda sistēmas rīkojumus un dažreiz sarīko revolūciju. Grāmata neļauj iepazīt varoņus personīgi, asociēt sevi ar tiem. Varbūt autors to ir darījis tāpēc, ka tāpat viņu ir daudz un katrā iedziļināties būtu pārāk liela smērēšanās, kā arī katrs no viņiem ir sistēmas upuris, kur tiek mēģināts izskaust pārāk lielu personības izpaušanos. Bet tikpat labi autors, radot lielisku un biedējoši reālu pasauli, pēc kuras aprakstiem es to visu varu iztēloties, ir aizmirsis par varoņu “paplešanu” vairāk.

Ja jums ir vēlme pēc kvalitatīvas zinātniskās fantastikas – izlasiet to. Ja vēlmes nav – vienalga izlasiet. Es nevaru iedomāties, ko lasītājs varētu zaudēt, te var tikai iegūt. Vēlreiz atgādinot lasīšanas secību – “Vilna” ir pirmā daļa, tad ir “Maiņa” un tad “Putekļi”.

Vērtējums – 9/10.

Attēls te.

Kasandra Klēra “Kritušo eņģeļu pilsēta”

Kasandra Klēra - Kritušo eņģeļu pilsēta, 4

Grāmatu lasīju ļoti neilgu laika sprīdi, bet ar atsauksmes rakstīšanu kaut kā ievilku garumā. Tik ļoti ievilku, ka neko neatceros. Nu labi, tā gluži nevar teikt. Bet par visu pēc kārtas.

Karš, ar ko noslēdzās trešā grāmata, ir beidzies, un nu viss liekas perfekti – Klerijai ir burvīgas (nē) attiecības ar Džeiku, viņas māte ir pie pilnas saprašanas un precas ar savu lielo mīlu, Saimons mācās aprast ar savu jauno “es” un visi beidzot viens otru saprot un atstāj tur, kur ir viņu vieta. Bet tad kāds sāk slepkavot un perfektā pasaules kārtība atkal tiek apdraudēta, jo ož pēc vēl vienas kaujas. Klerijai atkal ar visu jātiek pašai galā, jo Džeiks no viņas novēršas, Saimons paliek nesaprasts, bet māte ir iegrimusi kāzās un lielajā mīlestībā.

Ar tām sēriju grāmatām irtā – ja izdod ar ļoti lielu pauzi starpā, cilvēki no iepriekšējām daļām var neko neatcerēties. Nu labi, ne gluži neko, bet svarīgus sīkumus, kas skaidrāk varētu salikt jaunās grāmatas bildi kopā un varbūt izvirzīt jaunu teoriju par to, kā jaunais pavērsiens beigsies. Un, ja vēl visai pauzei pa virsu ir noskatīts seriāls par šo sēriju, kurš ne gluži atbilst grāmatai, tad viss ir tā samudžinājies, ka bail mudžināt vaļā. Tāpēc arī vilku atsauksmi garumā – gribēju tikt skaidrībā, bet jo vairāk vilku, jo vairāk aizmirsu, kas notika.

Tā mēs nonākam pie punkta, kur man jāatzīstas, ka no grāmatas “patīk/nepatīk” atceros diezgan maz. Noteikti jāpārlasa iepriekšējās 3 grāmatas un vēl šī, pirms ķeršos klāt nākamajai daļai. Zinu un man joprojām šķebina Džeika un Klerijas “mīlestības” ainas. Tādas saldas un nereālas. Pozitīvi ir tas, ka viņi runā par problēmām, bet viņu problēmas drīzāk ir abu ietiepība un nekas nopietns. Besī un riebjas visi tie fantāzijas romāni, kas sniedz nepareizu priekšstatu how relationship works. Vļeh. Daudz vairāk man patika, ka var sekot līdzi Saimona attīstībai un brīžiem pat viņš bija galvenāks varonis par Džeiku.

Ar fantāzijas pasauli jāsaka, ka tas ir ļoti ērts žanrs, jo pasauli var plest plašumā, cik tik ērti vien autore jūtas. Man liekas, ka šeit tā jau paliek par lielu, jo ir tik daudz vietas, kur notiek notikumi, ka vajag karti, lai apjēgtu savu atrašanās vietu. Bet varbūt pie tā vainojami mani caurumi atmiņā par pirmajām trīs grāmatām un seriāla notikumiem, kurus es, lasot grāmatu, nespēju ignorēt.

Kopumā bija labi, bet tomēr, citiem, kas tikai sāks lasīt, iesaku aši pāršķirt pirmās trīs grāmatas (“Kaulu pilsēta”, “Pelnu pilsēta” un “Stikla pilsēta”) pirms ķerties klāt šai (vai arī nē, ja vari lepoties ar burvīgu atmiņu), jo tas, ka daudz ko neatceros, tiešām traucēja lasīt un baudīt.

Attēls te.

Laura Dreiže – Debesu lauskas

Laura Dreiže - Debesu lauskas. Danse Macabre 3

7. novembrī noslēdzošā triloģijas daļa nonāks arī pie citiem lasītājiem, bet, kā tas ir bijis triloģijas ietvaros, man arī šo grāmatu bija iespēja izlasīt ātrāk.

Šajā daļā turpinās abās iepriekšējās aprakstītie notikumi, tikai jau gaisā jūtama kulminācijas pakāpe. Tiesa, pie pēdējām 20 lappusēm, bet par tām stāsts būs vēlāk. Izdzīvojusī un cilvēcīgā Viktorija ir atguvusi ķermeniskus apveidus, bet Taniels ir nokļuvis nekur citur kā ellē, jo kur gan nepaklausīgi nāves eņģeļi var nokļūt (ironiski būtu, ja Taniels attaptos paradīzē…). Tiesa, lai cik ļoti Viktorijai viņa nepietrūktu, tomēr pirāti ir ieplānojuši pavisam ko citu, un neviens no to mērķiem nav izglābt vēl vienu lieku muti no kuras nebūtu nekādas jēgas. Bet tā jau nebūs spītīgā, dumpinieciskā Viktorija, ja viņa kaut ko neizdarīs pa savam, pilnībā ignorējot pārējos.

Ja otrajai daļai man bija sajūta, ka grāmata velkas, tad šeit ir tieši otrādi. Bija interesanti lasīt, notikumi raiti viens pēc otra nāca un gāja un pat nepamanīju, ka jau grāmata uz beigu pusi sāk beigties. Un tad es atjēdzos, ka ir palikušas 15 lappuses, bet Londonas glābšana no krītošajām platformām vēl nav notikusi. Loģiski domājot, pa tik mazu lappušu skaitu tas arī nevar notikt. Vai nu lasīju pārāk ātri, vai kārtīgi man tas prātā neturējās, bet īsti man nav skaidrs tas glābšanas plāns un tā realizācija. Ar to reāli pietiek, lai izglābtu visu un visus un dzīvotu laimīgi tālāk?

Un tomēr Viktorija diezgan smieklīgajā bet tomēr tik ļoti labāk paciešamākajā lelles veidolā man patika daudz labāk, šeit uz āru spraucās dusmas par pasaules negodību, “es visu māku pati” vai “ko? nē! nekad mūžā! ko citi par to padomās?” etapi, kas savstarpēji mijoties, caurvij visu grāmatu. Kad Taniels parādās pie apvāršņa, viņš uz brīdi atkal kļūst par to jauki auksto varoni, bet tad notiek lietas, un vismazākā cerība uz sākotnējā tēla atjaunošanu izzūd. Ja runājam par aprunāto Misteriumu, tad arī te viņš ir darbīgs un spara pilns pavērst visu uz “ļaunais uzvar labo” pusi, bet pirms Viktorija viņu nepārspēj.

Bet kopumā ir labi. Man trūkst zināšanu, lai spētu piekasīties pie grāmatas no izmantotās tehnikas un to īpašību viedokļa, tāpēc to izlaidīsim. Agrāk izdotajiem romāniem kādreiz gribēju turpinājumus, pat domāju, ka filma sanāktu tīri holivudiska, tad šeit es dabūju savus kādreiz gribētos turpinājumus. Tomēr arī šai triloģijai 2. daļa bija diezgan miglaina kā gandrīz visās triloģijās, ko lasu. Bet, kā jau minēju, kopumā ir labi. Atliek vien cerēt, ka arī šī NaNoWriMo laikā autorei sanāks kas labs, kas vēlāk varētu transformēties grāmatas veidolā. 🙂

Par grāmatu kā daļu lieku 8/10, par triloģiju kopumā arī 8/10.

P.S. Sabaidīšu jūs ar Ziemassvētku tuvošanos. Ja nu galīgi nezini, ko savam jaunietim dāvināt, šī varētu būt tīri laba opcija. Bet tikai galīgos krīzes gadījumos, jo, kā mums rāda visas muļķīgās aptaujas, jaunieši grāmatas vispār nepazīst kā priekšmetu, kur nu vēl paņemt rokās un lasīt. 🙂

Attēls šeit.

Kiera Cass “The One”

https://kurpjukaste.files.wordpress.com/2015/10/ef792-1430100511006.png

Es teikšu tā – cik labi, ka viss šis ir beidzies.

Turpinās abās iepriekšējais aprakstītais, no Elites ir palikušas 4 meitenes, kas cīnās par prinča Meksona roku, sirdi un dzīvi viņam pie sāniem. Bet viss nav tik skaisti – Amerika ir izgāzusies kā veca sēta un nu viņai visiem jāpierāda, ka ir laba un paklausīga meitene, kas ir labojusies. Precīzāk, ne visiem, bet karalim – tas viņu grib izmest ārā jau no brīža, kad viņa atvēra muti un kļuva viņa lēmumiem neērta. Arī viņas un Meksona attiecībās iezogas neuzticības, greizsirdības un aukstuma nots. Un dumpinieki arī nemaz nav nolēmuši klusēt. Viss Amerikas dzīvē iet uz leju, kamēr vien nenotiek pats ļaunākais, kas vienu dzīvi sagrauj, bet nākamo – uzceļ no pelniem.

Autorei neizdodas likt lasītājam noticēt par Amerikas pakļāvīgumu. Meksona vietā es jau sen būtu padevusies un aizsūtījusi tādu mājās, lai iet sprēgāt un pārdomāt simto reizi pēc kārtas uz turieni. Nē nopietni, viņš viņai zvaigznes no debesīm var un grib nocelt, bet viņa pasaka kaut ko tik stulbu un aprobežotu, ka gribas grāmatu mest pret sienu un virsū nemaz neskatīties, cik ļoti viņa kaitina. Bet beidzot pēdējā daļā princim ir izaudzis mugurkauls un viņš māk pretoties kā Amerikai, tā savam tēvam.

Pēdējā daļā arī beidzot autorei ienāk prātā satuvināt sāncenses un padarīt viņas par baigām labākajām draudzenēm. Lasītājam tiek dota iespēja atslābt no kleitas plēšanām un matu raušanai, kas pārāk daudz bija pirmajās divās daļās. Arī tiek izteiktas atzīšanās, kā rezultātā var uzskatīt, ka par prinča sirdi cīnās tikai 2 meitenes, lai gan formāli skaitās 4. Protams, ja lasītājs ir gana gudrs, tad jau sākumā ir sapratis, par ko lieta grozās (kuru beigās viņš izvēlēsies) un es jums varu pateikt – tas nemainās. Tiesa, varbūt jums tāpat kā man, būs interesants nevis rezultāts, bet ceļš, kāds jānoiet, lai iegūtu balvu. Šoreiz tas gan bija diezgan sekls ar dažām interesantām atkāpēm, bet tomēr tas masu slaktiņš beigās, kur nogalina visus, kas traucē un tos, kuru nāve vienkārši liktu pārdzīvot, ir diezgan muļķīgs.

Bet, pa vidu iespraužot kaut ko pozitīvu – es vēl nekad neesmu redzējusi tik skaistus vākus! Lai arī stāsts ir diezgan vājš un, ja nebūtu šo vāku, es no grāmatām atbrīvotos, vāki kaut kā liek nobremzēt lēmumu un brītiņu vēl paturēt plauktā. Tā meitene arī diezgan pārmetoši skatās, lai kurā istabas vietā es uz viņu skatītos.

Man ļoti pietrūka pasaules apraksta. Vai tā ir tāda pati kā pasaule mūsdienās, vai tomēr savādāka. Jā, telefonu tur varēja dabūt izņēmuma gadījumos, bet dīvainā kārtā uz mājām Amerika varēja piezvanīt, kas nozīmē, ka visiem tādam vajadzētu būt. Zinām arī to, ka pastāv kastu sistēma, kur katrā dara kaut ko savu. Zinām, ka ārpus pils iedzīvotāji visu laiku ir briesmās (vismaz trešajā daļā). Bet nezinām kāpēc tas tā ir, kaut kādu vēsturi vai tādu informāciju, kas liktu saprast vairāk. Grāmatā lielāka uzmanība tiek koncentrēta uz meitenēm un attiecību veidošanu, nevis to, kāpēc Iliāda, un nevis kas cits.

Šī nav noslēdzošā daļa, bet es uzskatu, ka ir. Autore ir izdevusi vēl ceturto daļu The Heir un drīz būs arī piektā, kuras nosaukums nav zināms, bet tur darbība risinās ap Meksona un Amerikas meitu, tāpēc nē, paldies, man jau pietika ar šito. Cik sapratu, vismaz pirmās grāmatas tiesības ir iegādājusies Warner Bros, bet par to, manuprāt, es jau rakstīju. Interesentiem vēl ir pieejami stāstu krājumi no dažādu citu varoņu perspektīvām – Sarga, Prinča, Karalienes un vēl viena, kas iznāks 6. oktobrī. Vēl jauna grāmata no autores, kas nav saistīta ar šo sēriju būs janvārī, bet vairāk informācijas var izlasīt mājaslapā.

Vērtējums: par daļu 4/10, par sēriju 5/10. Tie vāki!

Attēls: te.

Kiera Cass – The Elite

Kamēr latviski otrā un trešā daļa vēl tikai top un vēl nav saskatāma pie “drīzumā” sadaļas izdevniecības mājaslapā, esmu sadabūjusi sev pārējās triloģijas daļas angliski un ķērusies pie lasīšanas. Jo man ikdienā sāk pietrūkt pasaku ar neticamām beigām.

Pirmā daļa noslēdzās vietā, kur Princis Meksons patur pilī 6 meitenes kā Eliti. Otrajā daļā meitenēm ir jāmēģina sadzīvot zem viena jumta, cīnīties par Meksona uzmanību, pārciest dumpinieku uzbrukumus un, tas, kam grāmatā tiek pievērsta otra lielākā uzmanība – mācīšanās būt par princesi. Etiķetes mācība, publiskās runas apgūšanas prasmes un uzrunas Iliādas iedzīvotājiem tiešajā ēterā, bet tā tomēr ir maza daļa no visa tā laika, ko meitenes pavada slinkojot un mēģinot atrast kādu nodarbošanos. Bet viss nav tik vienkārši, jo visu laiku ir jāiztur pārbaudījumi, kuru rezultātā viena no 6 tiek izslēgta. Šī izslēgšana maina to, kā iedzīvotāji skatās uz Ameriku, bet kārtīgu spērienu meitenei dod pēdējais pārbaudījums, kur izrādās, ka viņai atkal jāatgūst karaliskās ģimenes uzticība.

Ko lai saka. Arī šajā daļā Amerika domā tikai par sevi, pievēršas problēmām, kas skar tikai viņu un uzskata par pašsaprotamu, ka uzvarēs, jo Meksons to viņai ir skaidri pavēstījis pirmajā daļā. Bet tas vienalga neizslēdz Amerikas apcerēšanu par to, ka Meksons viņu nemīl, ja nav ienācis pie viņas, runājis ar viņu, satiecies ar viņu vai paskatījies uz viņu kaut stundu.  Tajā pašā laikā savas jūtas nodefinēt viņai ir grūti, jo arī šeit nevar izšķirties starp to sargu, kas ir viņas bēdubrālis, kad jāraud par gribēšanu mājās un Meksonu, ar kuru jāraud par visu pārējo. Izklausās nesakarīgi un tieši tā tas arī ir.

Runājot par tiem pieminēšanas vērtiem punktiem, šeit varētu izcelt lepnuma un manieru aizmiršanu, kad ir jācīnās par draudzību. Skanēs naivi un visur jau bijis teksts, bet tas ir tas, par ko reāli ir jāatgādina bērniem. Labi, kad es biju skolā, man tādu problēmu nebija, bet, kad man ausīs nonāk stāsti par to, ka draudzējas nevis ar to, ar kuru visu bērnību ir bijis kopā, bet ar to, kuram ir deviņpadsmitais aifons, liela māja Mārupē un vecāki bērnu uz skolu nogādā ar limuzīnu, nu tad rodas liels jautājums par vērtībām, ko bērni uzskata par svarīgām. Nesaku, ka šī grāmata ir morāles un vērtību ābece, bet draudzības aspektu tā kaut uz sekundi, bet parāda diezgan labi.

No visas grāmatas man visvairāk patika beigas. Un nevis tās beigas, kur Amerika sadumpojas, bet tās beigas, kur viņu beigu beigās tomēr pieliek pie vietas un viņa arī kaut uz mirkli jūtas melna un maziņa. Lai gan karalis arī brīžiem ir diezgan apšaubāma romāna persona, lēmumu attiecībā uz Ameriku viņš pieņēma saprātīgu. Ja tā nebūtu, es tālāk nebūtu lasījusi. Labi, būsim reāli, būtu, jo man vajag laimīgas beigas, kuras jau bija pašā sākumā.

Par sērijas tālāko attīstību man bija diezgan skaidrs jau sākumā, bet kļūdījos vienā aspektā. Trešā grāmata nav apcerējums, kur viena meitene gatavojas kāzām ar Meksonu, tā joprojām ir sāncensība starp 4 meitenēm. Ne mirkli neesmu šaubījusies par jau sākumā zināmo iznākumu, bet pats interesantākais, kā izrādās, būs pēdējā triloģijas daļā.

Grāmatas vērtējums – 4/10. Krietni nepanesamākas Amerikas iekšējās iedomātās cīņas un viņa kā galvenā varone vispār.

Attēls te.

Laura Dreiže “Deja ar nāvi”

Laura Dreiže - Deja ar nāvi. Danse Macabre 1

Man un vēl 4 citiem blogeriem ir tā iespēja ielūkoties šī romāna lappusēs pirms grāmatas nonākšanas pārējo lasītāju rokās, kas būs 7. septembrī (un, tā kā šī ir triloģija, attiecīgi nākamās daļas būs 7. oktobrī un 7. novembrī).

Ir Londona, Viktorijas laikmets. Viktorija Elingtone nekad nav ticējusi mātes pasaciņai, ka viņas tēvs, arhimags, nomiris no plaušu karsoņa, jo apgalvo, ka ir redzējusi kā tēvs aiziet, un tas nu nepavisam nav plaušu karsonis. Meitene pēkšņi saprot, ka vienīgais veids kā uzzināt, kas ir noticis ar viņas tēvu, ir doties uz Karalisko Maģijas Akadēmiju. Vienīgā nelaime tāda, ka tajā uzņem tikai vīriešu kārtas pārstāvjus, bet arī tas Viktorijai nav liels šķērslis. Veikusi dažas izmaiņas dokumentos un ārējā izskatā viņa kā Viktors Elingtons dodas uz Akadēmiju, cerot uzzināt pareizās atbildes uz pareizajiem jautājumiem.

Kad tiek pāri pirmajām lapām, kas atgādina Patrika Rotfusa romānu “Vēja vārds”, ir arvien labāk un labāk. Lasītājs tiek ierauts galvenās varones piedzīvojumos tik strauji un reāli, ka šķiet, ka pats lasītājs to izdzīvo – mācīšanos Akadēmijā, jaunu noslēpumu glabāšanu, draudzēšanos ar ne pārāk izslavētām personām un nevaldāmo jaunu piedzīvojumu meklēšanas kāri. Bet ir viens mīnuss. Tas beidzas. Un ir jāgaida nežēlīgs mēnesis, dīdoties un nevarot sagaidīt nākamo daļu.

Kaut kur esmu redzējusi bildi ar tekstu “Tu zini, ka tā ir laba grāmata, kad tev jāaizklāj nākamā lapa ar roku, lai tu to nepaspētu izlasīt pirms laika”. Šī bija tieši tāda grāmata.

Grāmata ir rakstīta fantāzijas žanrā, kuru jau iepriekš ir iepazinuši Latvijas lasītāji no iepriekšējiem Lauras Dreižes darbiem. Atšķirība tik tāda, ka būs daudz garāk un plašāk un vairāk notikumu paspēs notikt, kas mani iepriecina, jo visu laiku ir tāda tukšuma sajūta pēc jebkuras autores grāmatas pabeigšanas. Bet laba tukšuma sajūta, tāda, ka vēl labu laiku neko citu negribas ņemt rokās un lasīt.

Bet viss nav tik spoži. Apšaubu to, ka meitene 6 gados pazīst pulksteni un viņa spēj pateikt, ka ir pagājusi stunda kopš kāda brīža, spēlējoties ar lellēm. Manai māsai 10 gados ir lielas grūtības pateikt pareizu laiku vai saprast, cik ilgs laiks ir pagājis. Tāpat man rodas šaubas par aukļu un guvernanšu lietām (autore raksta aukle, bet man šķiet, ka tajā laikā bija guvernantes). Un balss – vai tiešām to nepārveidojot par zemāku nevar pateikt, ka runā 18 gadīga meitene, vai arī Akadēmijas audzēkņi ir nedaudz uz ausīm krituši? Vai arī pārveidošanas procesu esmu palaidusi garām.

Par spīti visam, man patīk, ka raksta par kuplo kleitu laikmetu, tajā pašā laikā neaizmirstot par bagāto un nabago dalīšanos un neveiksmju sērijām. Beigas liek gaisā karāties lielai jautājuma zīmei, kas nozīmē, ka ar lielu jo lielu nepacietību ir jāgaida nākamās daļas, kas novedīs pie atbildes.

Vērtējums: 9/10.

Attēls: šeit.

Patriks Ness “Briesmoņcilvēki”

Noslēdzošā triloģijas daļa sniedz Atbildes uz lasītāju Jautājumiem.

Ir sācies karš Ēnkāji pret Jautājumu un Atbildi. Neviens nevarēja iedomāties, ka Ēnkāji klusējuši visus šos gadus veltīgi – viņi izrādās spēcīgāki par pretiniekiem. Ir jāmācās sadzīvot ar zaudējumu. Jāmācās saprasties un ieklausīties viens otrā. Tods un prezidents šķiet, sametušies uz vienu roku, kamēr Viola un Kroila kundze ir Atbildē. Abām grupām ir jāmācās sadarboties karā pret Ēnkājiem. Kurš uzvarēs?

Grāmata pārsteidza ar to, ka no lappuses līdz lappusei bija tikai karš, karš un karš. Domāju, ka risināsies kaut kas savādāk, bet, izlasot saprotu, ka pēc stāsta nekas cits nebūtu iespējams. Romāns sākas ar kulmināciju, kur prezidents pasludina karu. Godīgi? Kulminācija nebeidzas līdz pēdējai lappusei. Ar katru lappusi un katru varoni tiek izdomāts kas jauns, nebijis, kas varētu notikt un noturēt lasītāju nomodā līdz pieciem rītā. Tā vismaz bija man.

Pēdējā grāmatā autors tomēr kaut kādā veidā distancējas no stila, ko mēs pazinām pirmās divas grāmatas. Trešajā daļā pie galvenajiem varoņiem tiek pievienots izdzīvojošais ēnkājis 1017, kas vienīgais paliek dzīvs pēc ēnkāju slaktiņa otrajā daļā. Tomēr nemitīgā burtu veidu maiņa lika mesties raibam gar acīm, un beigās viss saplūda vienā. Arī pēkšņās plānās lapas grāmatai lika stāstam izklausīties savādāk. Lai gan no skata izskatās plānāka, tomēr tajā ir vairāk lappušu, ko gan sākumā nevar pamanīt.

Iesaku tomēr lasīt visas grāmatas pēc kārtas. Lai gan tagad, kad visas daļas jau labu laiku ir iznākušas, šis padoms liekas smieklīgs, tomēr nelasiet neko citu pa vidu. Viss samaisīsies vienā putrā un neko vairs nesapratīsiet.

Par triloģiju kopumā: man ļoti nepatika Tods tieši viņa neizlēmības dēļ. Tas “kā Viola/mērs man liks, tā es darīšu” visas trīs daļas šķita apnicīgs. Ļoti. Bet stāsts ir pietiekoši aizraujošs un nebijis. Tāpēc:

Vērtējums par trešo daļu: 6/10. Vērtējums par triloģiju: 7/10.

Attēls šeit.

Patriks Ness “Jautājums un Atbilde”

Pirmo grāmatu “Nazis, ko neatlaist” izlasīju pirms dažiem gadiem. Par šo triloģiju man atgādināja tieši otrā grāmata, kuru tā arī nebiju izlasījusi, bet tā gulēja manā plauktā kā balva par uzvaru vienā no Zvaigznes izsludinātajiem konkursiem. Lai nerastos pārpratumi – tas bija vēl pirms tam, kad kļuvu par grāmatu apskatu rakstītāju. Vienu dienu izdomāju izlasīt un piebeigt šo triloģiju. Nebiju domājusi, ka tas būs tik grūti.

Otrajā grāmatā pilsēta sašķeļas un ir 2 apmetnes – viena vīriešu, kuru vada mērs/prezidents Prentiss. Otra ir sieviešu, kuru vada dziedniece Kroila kundze. Nošķirti viens no otra paliek arī Viola un Tods un dzīvo pilnīgā neziņā par to, vai otrs maz ir dzīvs. Tods tiek norīkots strādāt kopā ar mēra dēlu un padarīt pasauli labāku. Viss sākas ar iezīmēšanu, kurā Ēnkājiem ir jāapliek aproces ar numuriem. Pēc tam kārta pienāk sievietēm. Un neviens nevarēja iedomāties, ka ar to arī viss sāksies.

Tomēr triloģijas turpināšanas pēc gadu pārtraukuma būtu jāsāk ar pirmās grāmatas pārlasīšanu, bet es to nedarīju. Lasot es mēģināju atcerēties notikumus pirmajā grāmatā, un uz otrās grāmatas beigām tas arī sāka izdoties. Tomēr par šo grāmatu nav palikušas tās labākās atmiņas, jo man, kā jau lielākajā daļā triloģiju, otrā grāmata liekas tā vājākā, neizdevusies utt, un tas bija arī šeit.

Grāmata tomēr spēja aizraut, jo šī varētu būt pirmā grāmata, ko izlasīju no vāka līdz vākam, neizlaižot nevienu vārdu. Stāsts spēj ieraut notikumu virpulī tā, ka lasītājs pats spēj vērot savu kalnu virsotnes un lūkoties pēc sanumurētajiem Ēnkājiem. Patriks Ness ir viens no tiem autoriem, kas distancējas no “tā raksta visi” un kļūst par “tā rakstu es”, kas ir apsveicami. Autors uztur savu stilu no sākuma līdz galam.

“Mūsu izvēle nosaka to, kas esam” grāmatā tiek atkārtots nepārtraukti gan no Toda puses, gan no Violas gan arī no visiem pārējiem. Un tas šķiet sevišķi svarīgi, kad Todam ir jāizvēlas, kurā pusē nostāties. Kurā pusē viņš nostāsies, to lasītāji var uzzināt grāmatā Nr.3 – “Briesmoņcilvēki”. Kaut gan drīzāk “Jautājums un atbilde” nosaukums varētu derēt trešajai grāmatai, jo beidzot tiek atbildēti lasītāju jautājumi. Bet par to gan nākamajā rakstā.

Vērtējums: 6/10.

[..] tas ir tāds klusums, ka, to sadzirdot, tu saproti, ka tas ir mūžīgs, klusums, kas noslāpē visu apkārt, it kā pasaulei kāds būtu izslēdzis skaņu.

Dzīvot nozīmē cīnīties.

Attēls šeit.

Veronika Rota – Dumpinieki

https://i0.wp.com/www.zvaigzne.lv/images/books/86967/300x0_cover.jpg

Esmu kaut kur lasījusi, ka labai literatūrai ir jāatpūšas. Lai tā atpūstos, jālasa kaut kas tāds, lai saprastu, ka tā ir laba. Tā ir arī šajā gadījumā. Principā, šo darbu es izvēlējos tieši dēļ tā, lai manas smadzenes atpūstos no ikdienas dziļo domu grāmatām. Par nesen iznākušo Veronika Rotas – Dumpiniekiem tad arī šis posts.

Veronika Rota sabiedrībā ir zināma kā fantāzijas un fantastikas žanra pārstāve, kura rindojas New York Times bestselleru sarakstā. Tieši ar triloģiju Divergent (“Citādie”) viņa lēnām, bet pamatīgi iekaroja ne tikai ASV, bet arī mūsu pašu Latviju. Un izskatās, ka tik drīz nemaz netaisās pamest iesildīto vietu – lai gan fantāzijas autori un to darbi ir daudz, Veronika Rota cītīgi notur savas pozīcijas, un viņas darbus pērk un lasa.

Pirmās daļas stāstu varat lasīt šeit. Otrajā daļā jau minētie Trisa un Kvarts cīnās savā starpā, pret citiem, kā arī par savām attiecībām. Džanīnai ir svarīga informācija, un Trisa izdomājusi, ka tā viņai jāatgūst, lai paglābtu visus Citādos no plānotā pakļautības plāna. Protams, ceļš ir garš, ir jākāpj pāri daudziem līķiem, lai iegūtu ko vēlas. Džanīna plāno sazvērestību, Tobiasa mātei pēkšņi atplaukušas mātišķās jūtas pēc astoņpadsmit gadiem, un visu laiku ir kāds, kurš cieš. Vai Trisai izdosies dabūt to, ko viņa vēlas? Vai Tobiass piedalīsies mātes afērās, vai tomēr glābs Trisu? Kā beigsies šis dumpis?

Vai es jau teicu, cik ļoti man riebjas otrās triloģiju daļas? Jā? Tad šis nav tik gadījums. Stāsts man patika, jo tika ieturēta sižetiskā līnija no sākuma līdz beigām, un lasītāja uzmanību nekam nevajadzētu novērst. Mierīgi grāmatu var izlasīt pa kādām 4-5 stundām (tiem, kuri lasa ātri), un tas vien liecina par spēju aizraut. Uzslavas autorei.

Bet tagad nāk gūzma ar to, kas man nepatika. Pirmkārt, galvenā varone ir sešpadsmit gadīga meitene, kura īsti nesaprot ko viņa grib – Tobiasu, vai izglābt visu pasauli. Tā nu viņa visas grāmatas garumā izdomā plānus, pēc tam skrien ar pieri sienā, dabū trūkties, nu, vārdu sakot, gūst mācību. Nu nesanāk man iedomāties, ka 16 gadus vecs bērns izglābj pasauli. Diemžēl. Otrkārt, manuprāt, slaktiņi ik nodaļā ir “nedaudz” par daudz. Vismaz katrā otrajā nodaļā kāds mirst, un tas brīnums, ja tas nav kāds no Trisas draugiem vai paziņām. Treškārt, dīvaini likās, ka pārējās kopienas tik draudzīgi uzņem pārbēgušos. Vai viņiem nevajadzētu būt pret, ja jau visa Čikāga ir sašķelta 5 daļās, un katrs sargā savu kopienas biedru kā dārgumu? Vai tiešām ir vadonim jāpasaka “Mēs esam par”, lai pārējie pret ienācējiem sāktu izturēties tieši tāpat, kā pret savējiem? Ceturtkārt, stāsta raito plūsmu traucēja tieši Tobiasa un Trisas attiecības. Vienu brīdi viņi ir kopā, otru vairs nav, tad viņi atkal izdomā, ka bez otra nespēj dzīvot. Bail pat iedomāties, kas notiks trešajā daļā. Tieši šī nianse man atgādināja to, ka Trisa ir jauna un nepieredzējusi, un viņas vēlme izglābt pasauli ir vienkārši kāda iecirtīga vēlme.

Grāmata noteikti patiks visiem “Krēslas”, “Bada spēļu” faniem un cienītājiem, jo, varētu teikt, ka šī ir abu minēto grāmatu apkopojums īsākā versijā. Patiks arī fantāzijas žanra cienītājiem. Ja nezināt, ko dāvināt savai 14 gadīgajai meitai – šī grāmatu triloģija noteikti derēs (latviski gan pagaidām izdotas tikai pirmās divas).

Vērtējums: 6,5/10. Tā kā man šis aklais iemīlēšanai vecums ir pāri, un arī pasauli izglābt es nevaru, lieku tieši par fantāzijas esamību. Bet mīnusu ir pārāk daudz, lai šo grāmatu es spētu novērtēt augstāk.

To, kas ir ļauns, mēs izvērtējam atkarībā no savas nostājas.

Sēras ir vieglākas par vainas apziņu, bet tās cilvēku vairāk iztukšo.

Cietsirdība cilvēku automātiski nepadara melīgu, tāpat drosme neiet roku rokā ar laipnību.

Attēls šeit.

99/101: Rekviēms.

Uzvara ir gūta. Ne tikai galvenajiem varoņiem, bet arī Latvijas lasītājiem. Kāpēc? Jo pavisam nesen (burtiski dažas dienas atpakaļ) grāmatu apgāds Zvaigzne ABC izdeva trešo – pēdējo – daļu mīlestības, sērgas un ciešanu pilnajā romānu triloģijā “Delīrijs”.

Stāsts ir par nemitīgu cīnīšanos par taisnību. Pēc 18 gadu sasniegšanas visus jauniešus izārstē – padara mīlestībai nekaitīgus, un sapāro ar personu, kas visvairāk atbilst jaunietim. Bet ir arī tādi, kas netiek izārstēti, jo jau ir saslimuši. Tie tiek dēvēti par slimajiem, un dzīvo ārpus pilsētas. Pirmajā daļā labākās draudzenes Hana un Lēna sāk plānot savu dzīvi, bet tad Lēna saslimst ar delīriju un kopā ar savu lielo mīlu Aleksi aizbēg uz Mežonīgo Zemi – visu slimo mājvietu. Sākas izārstēto cīņa pret slimajiem, un mierā neliekas neviena no pusēm. Lēnas lielā mīla otrajā daļā nozūd, lai atkal uzrastos no jauna, bet pa to laiku viņa jau sadabūjusi sev citu – Džūljēnu, ar ko cer aizstāt nebeidzamās ilgas pēc Alekša. Trešajā daļā tiek izdzīvots kvēlojošs mīlas trijstūris, tiek atbildēts uz vairumu lasītāju radušos jautājumu, bet viens tomēr paliek. Kas notiek tālāk?

Lorena Olivera ir talantīga mūsdienu fantāzijas romānu autore. To viņa ir pierādusi jau ar romānu, kas nav šīs triloģijas daļa – “Pirms es krītu”. Protams, tieši ar triloģiju Lorena Olivera kļuva pazīstama, un viņas grāmatas sāka rindoties New York Times bestselleru topā.

Pirmkārt – triloģijas man nepatīk. It īpaši jaunās, kad līdz katrai nākamajai daļai ir jāgaida pamatīgs laiciņš, pa to jau izlasītas citas labas grāmatas, saturs ir samaisījies kopā un grūti atsaukt atmiņā varoņus, kad pēkšņi ar lielu bums uzrodas nākamā daļa. Tā bija arī šajā gadījumā – atceros, ka otro daļu Pandēmija lasīju pagājušā gada Ziemassvētkiem, kas nozīmē – vesels gads. Bet, lai es jūs tagad te nebiedētu – tas netraucē. Varoņi pavisam viegli ataust atmiņā, un tas droši vien ir autores raitās, vienkāršās valodas dēļ. Vienīgais vārds, ko man triloģijas lasīšanas laikā bija jāapskatās vārdnīcā, ir pandēmija.

Otrkārt, triloģijas man nepatīk arī tāpēc, ka otrā daļa man vienmēr liekas visvājākā no visām, un pēdējā vienmēr vislabākā. Iespējams tāpēc, ka vairāk nav jāgaida, jo vairāk nebūs. Tā bija arī ar triloģiju Delīrijs. Bet rakstniece katru daļu kaut kādā zināmā veidā izglāba, piešķirot tām sensacionālas beigas. Iespējams, tieši tas noturēja manu uzmanību. Pluss arī ir tam, ka visa grāmata netiek rakstīta no Lēnas skatupunkta, bet iepīta iekšā ir arī Hanas dzīve. Bet netika laists pie dzīves aprakstīšanas neviens cits varonis, jo tas jau lasītājos sasauktu haosa apziņu, jo būtu grūti sekot līdzi.

Bet, par galvenajiem varoņiem runājot, Lēna man šķita nedaudz bērnišķīga. Jā, es saprotu, meitene (kā jau meitenes to prot darīt) ilgojas pēc vecās dzīves, draugiem un ģimenes, bet nevajag jau mest uzreiz plinti krūmos ar jauno pasauli. Tas, ka viņa katrā grāmatā žēlojās par ģimenes un Hanas neesamību, nevarēja izlemt, kurš viņai patīk labāk – Alekss vai Džūljēns – tas viss sasummējās kopā un radās mana nepatika pret šo varoni. Tāpat arī gaidīju siltākas jūtas ainā “Lēna + Mamma”, kura dabiskos apstākļos būtu izvērtusies asaru jūrā, nevis naidīgos skatienos un apvainojušos ģīmjos. Tas man arī likās diezgan bērnišķīgi.

Kopumā bija labi, bet ne izcili. Par trešo daļu lieku 7/10, par triloģiju kopumā – 8/10.

Vecāki, kuri nezina, ko lai dāvina jaunietim – šo droši.

Bet varbūt laime nav meklējama izvēlē? Varbūt tā ir tikai fantāzija, izlikšanās spēle: lai ko sasniedzam, esam to plānojuši?

Tas, kurš lec, var nokrist, bet var arī sākt lidot.

Bilde te.