Hanna Lindberga “Stokholmas fails”

http://veikals.la.lv/components/com_virtuemart/show_image_in_imgtag.php?filename=Stoholmas_Fails_59198c03f22a4.jpg&newxsize=265&newysize=369&fileout=

Nesen no darba atlaistā žurnāliste Solveiga Berga piestrādā kādā Stokholmas restorānā par viesmīli, lai varētu iztikt un nomaksāt rēķinus. Brīvā brīdī (arī darba laikā) viņa turpina savu kaislību – žurnālistiku -, rakstot rakstus par Stokholmas slavenībām un publicējot tos savā blogā. Viņa turpina cerēt, ka šie raksti viņai palīdzēs atgūt savu agrāko darbu, kuru pazaudēja, pārkāpjot žurnālistikas ētikas normas. Bet Lennijs Lī ir fotogrāfs, kas izdod žurnālu vīriešiem un gozējas starp modelēm gandrīz katru vakaru. Vēlme apiet valsts nodokļus ir pietiekami stipra – viņš iesaistās bīstamās spēlēs, kur uz spēles tiek likta ne tikai viņa dzīvība.

Grāmata ir iecerēta kā trilleris, kas neatslābinātu uzmanību – par pēdējo spriežu pēc mēģinājuma nodaļas beigās uzdot tempu. Diemžēl autores rakstības stils nobendēja neatslābstošas uzmanības aspektu, jo to ir diezgan viegli pazaudēt, ja 50% teksta sastāda teikumi ar diviem vārdiem. Ja nebūtu šīs problēmas, grāmata būtu nedaudz interesantāk lasāma. Bet arī caur divus vārdus saturošiem teikumiem stāsts saglabā trillera specifiku, sniedzot ieskatu ne izmeklētāja darba aizkulisēs, bet gan žurnālista – tāda nedaudz dzeltena (netiek sniegts ieskats par Solveigas agrāko dzīvi, bet tagad viņa raksta par slavenībām), bet pierādās tas, ka arī ar dzeltenu žurnālistiku dažreiz var uzskriet karjeras augšgalā.

Stāstā vienlaikus darbojas ļoti liels skaits varoņu, kam sākumā ir grūti izsekot līdzi – kas ir kas un ko tas dara. Tā kā tie ik pa nodaļai mainās (un nodaļas te ir ļoti īsas), tad skaidrāks tas top tikai tad, kad grāmatu sāk lasīt kārtīgi, ne tikai tad, kad gadās brīvs brīdis. Man briesmīgi nepatika Lennijs – atgādināja mazu, saniķojušos bērnu, jo visiem bija jādara kā viņam liekas pareizi, un tas ne vienmēr tā bija un tad sākās tracis. Arī varoņu raksturi neatstāja nekādas emocijas, un nesaprotu kāpēc pēdējās piecās finiša lapās bija jāsāk pīt lielā mīlestība iekšā.

Grāmata ir iznākusi pareizā laikā – tuvojas vasara, labi, vasara jau zvana pie durvīm. Lasot man tieši nāca atklāsme, ka šī būtu lieliska pludmales/atvaļinājuma lasāmviela tiem cilvēkiem, kas nevar paciest Noras Robertsas tipa daiļradi (vieglus romānus), bet negribas arī neko smagnēju un nomācošu. Šoreiz tiešām jāpiekrīt pirmajam vākam, ka sižets ir kā TV seriāls, bet bez izslēgšanas vai skaņas nogriešanas iespējām.

Vērtējums: 5/10. Anotācija bija daudzsološa, bet kaut kas to sabojāja, bet, iespējams, kādam tā patiks vairāk. Un tos varu iepriecināt ar ziņu, ka izdevniecība plāno izdod vēl kādu šīs autores grāmatu.

Attēls te.

Izdevumu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.
Advertisements

Anderss de la Mote “troksnis”

https://i0.wp.com/www.zvaigzne.lv/images/books/84319/300x0_buzz.troksniss.jpg

Dažreiz es mēdzu saņemt grāmatas pirms to iznākšanas. Bet vienmēr man tas ir sasodīti paticis. Arī Andersa de la Motes “troksni” es dabūju šādā veidā un grāmata mani patīkami pārsteidza.

Stāsts turpinās jau ar otro no triloģijas grāmatām (pirmā daļa te, otrā daļa iznāks 28. spetembrī, bet trešā – 28. oktobrī). HP jeb Henriks Peteršots bauda pasaules labumus par Spēles organizētāju naudu līdz viņš satiek kādu sievieti, kuras dēļ viņa dzīve vēl nekad nebija tik ļoti sarežģījusies. Henriks nojaušs, ka arī šeit savu roku ir pielikusi Spēle – lai cik ļoti viņš neslēptos aiz viltus identitātēm, tā tomēr bija viņu atradusi. Vai arī viņš atradis to. HP sāk strādāt lielā uzņēmumā, kas nodarbojas ar buzz control. Savukārt viņa māsa Regīna, aizsargājot ministri, izdara lietas, kuru dēļ tiek pie piespiedu atvaļinājuma. Bet arī viņa nemanot tiek iejaukta Henrika lietā, kas dažbrīd šķiet bīstama un tuvojas nāves robežai.

Man ļoti reti ir gadījies, ka triloģijas otrā grāmata patīk. Labi, šis ir pirmais tāds gadījums. Ja pirmā daļa man likās tāda viduvēja, tad šeit jau bija kam sekot līdzi. Lai gan kā jau trilleris, šeit notikumi risinās ātri un viens pēc otra, un interesantu daļu noteikti netrūkst. Pirmā grāmata atstāja mazāk neatbildētu jautājumu un, ja nebūtu pamanījusi, ka izdevniecība plāno izdot turpinājumus, nu tad tas tā arī paliktu – vienas grāmatas apmērā. Bet liels prieks, ka grāmatas izdos ātri, un nebūs jāgaida vēl gads, lai tiktu pie nākamās daļas, jo pēc tik ilga pārtraukuma atcerēties iepriekšējās grāmatas sižetu var tikai ļoti miglaini.

Par rakstību turpinot, man atkal nepatika, ka skaidrojumi vai tulkojumi ir salikti grāmatas beigās. Lai gan dažbrīd nav, ko tulkot vai skaidrot, ir brīži, kad ir, un tad esmu iekārtojusies tik nesaprotami un ērti reizē, ka grāmatas šķirstīšana sagādā zināmas problēmas un komforta izjaukšanu. Tā pati nepatika man bija pirmajā grāmatā un gan jau ka tā būs arī pēdējā.

Prieks, ka autors nu ir parūpējies par to, lai abas puses ir interesanti lasīt – gan Henriku, gan viņa māsu Regīnu. Pirmajā daļā ļoti daudz spriedzes tika uzkrauts Henrika pusei un Regīna kalpoja kā drīzāk tāda atjēgšanās, paskatīšanās apkārt un saprašana par atrašanās vietu. Otrajā daļā spriedze ir sabalansētāka, es pat teiktu, ka vairāk darbību izraisošās spriedzes ir Regīnas pusē, Henrika gadījumā ir vairāk emocionālā.

Vērtējums: 8/10. Man patika, gaidām noslēdzošo daļu, kas atbildēs uz neatbildētajiem jautājumiem (cerams).

Attēls šeit.

Anderss de la Mote [geim]

Pirmajā brīdī grāmata izbiedēja ar savu vāku, domāju, ka būs kārtējā asinsizliešana ik pēc lappuses. Bet sāka nākt citu blogeru atsauksmes par šo grāmatu, sapratu, ka nemaz nav tik traki, un nu arī es esmu izlasījusi šo, jā, tomēr trilleri.

Romāns ir par četrdesmit gadus veco Henriku Peteršonu. Viņš ir sliņķis un dīkdienis, jo nevar un negrib atrast sev darbu. Kādu dienu staigājot, Henriks atrod dīvainu mobilo telefonu, kas viņam dod dīvainus uzdevumus. Viņš iet ar vien tālāk un uzdevumi kļūst arvien lielāki, grūtāki un bīstamības pakāpe aug. Cik tālu spēle ir Spēle, un kad tā pārvēršas par spēli ar savu un citu līdzcilvēku dzīvībām?

Grāmata pārsteidz ar savu noformējumu. Es nerunāju par priekšējo, bet gan par aizmugurējo vāku. Vietā, kur parasti visām grāmatām ir anotācija un ziņas par autoru, šai grāmatai ir intriģējošs uzraksts, kas gan atspoguļo spēli kā Spēli, gan iespaido (vismaz mani) izlasīt šo trilleri.

Man nepatika un joprojām nepatīk galvenais varonis. 40 gados jau ir jābūt diezgan lielai saprašanai par dzīvi, lai spētu atrauties no datorspēlēm un saprastu, kas dzīvē ir galvenais. Grāmatā tiek attēlots pieaudzis vīrietis, kas sirdī joprojām ir pusaudzis un arī uzvedas kā pusaudzis. Kuram gan vēl ienāktu prātā paklausīt Spēles uzdevumiem? Labi, slikts piemērs, viņš par to saņēma naudu. Kuram gan vēl ienāktu paklausīt, ja uzzinātu, ka gandrīz nogalināja paša māsu? Kuram ienāktu prātā slēpties no policijas? Henriks visu stāsta laiku uzvedās kā mazs bērns, un tas kārtīgi krita uz nerviem.

Lai gan stāsta gaitā man pilnīgi pazuda laika izjūta, jo stāsts ievilka savā varā arī mani, tomēr, cik noprotams no atrisinājuma, Spēle ar Henriju ilga 4 nedēļas. Tātad, gandrīz mēnesi. Manuprāt, diezgan mazs laiks, lai atšifrētu visu Spēles būtību un uzbūvi, lai atradinātos no “atkarības” un vēl paspētu sadedzināt gandrīz visus tiltus.

Grāmata atstāj nepabeigtības izjūtu. Pašas beigas lasītāju aptur uz nedaudz sakāpinātas nots, kas galīgi neliecinātu par beigām, tomēr tās ir beigas. Tomēr ik pa brīdim dzirkstošā humora izjūta spēj to atsvērt.

Vērtējums: 6/10.

Bailes ir spēcīgs varas ierocis.

Attēls šeit.

96/101: Cilvēks uz dzegas

Šis pretendē par kļūšanu uz vienu no īsākajiem rakstiem. Miega daudzuma, laika trūkuma, un gribas uz grāmatām, dēļ. Bet šīs nebūs
tikai raksts par filmu.

cilvēks uz dzegas

Ķeršos uzreiz vērsim pie ragiem. Stāsts ir pavisam vienkāršs – ir puisis, vārdā Niks – no cietuma izbēgušais, kurš izdomā pakaitināt visus, un brīdi uzkavēties uz ārsienas dzegas augstceltnē, kurā ir ierīkota samērā prestiža viesnīca. Tiek sacelta jezga – apakšā cilvēkiem dzīve ir apstājusies, jo taču gribās redzēt kā cilvēks nolec no dzegas. Agri vai vēlu noskaidrojas, kas ir šis Valets, ka viņš ir bijušais policists, kurš apsūdzēts dārgakmeņa nozagšanai kādai svarīgai Ņujorkas personai – Valetam. Bet neviens nenojauš, ka šis cilvēks ir uz šīs dzegas tikai tāpēc, lai kāds cits viņa vārdā paveiktu to, ko Niks jau sen ir iecerējis. Un šoreiz – pa īstam.

Patika burvīgais aktieru tandēms: Sam Worthington, Jamie Bell, J. Smith-Cameron. Lai gan filma jau no paša sākuma bija paredzama, šie aktieri izdarīja to, lai es filmu noskatītos līdz galam. Jā, kā jau teicu, filma ir ļoti paredzama. Pirmās 5 minūtes vispār ir ļoti neveiklas, bet ar iedrošināšanu, ka “tā taču ir psiholoģija un man tik ļoti patīk psiholoģija” var skatīties tālāk. Un te nāk vilšanās. Lai gan arī treileris neko neizsaka, filma arī nav diez ko padevusies – tipiskais, nolietotais scenārijs, pēc kura parauga taisa augšā tūkstošiem filmu – šī diži neatšķīrās no citām redzētajām. No trillera te ir ļoti maz kas, lai neteiktu, ka nav vispār nekas. Diez vai filmu, kuras beidzamajās 10 minūtes atskan trīs šāvieni un ir tikai 2 līķi var nosaukt par trilleri. Bet man vienmēr ir bijusi savdabīga uztvere šajā ziņā. Bet droši vien mana naivuma pēc es neieraudzīju viņa sadarbības partnerus jau pašā sākumā. Bet tas jau ir cits stāsts.

Vērtējums: 4/10. Pēdējā laikā pazudusi labā literatūra un labās filmas. Laikam atpūšas.

Attēls šeit.

Bet, kā jau teicu, stāsts nav tikai par filmām. Stāsts ir par notikumiem – bijušajiem un plānotajiem, kā arī par tām nu jau 11 neizlasītajām grāmatām manā plauktā. Un būs vēl.

Vakar, 6. novembrī, Zvaigznes ABC labirintos, norisinājās kārtējā blogeru kopā sanākšana, kas man bija kā ugunskristības. Bet beidzot esmu atradusi cilvēkus, kas spēj pusotru stundu runāt tikai par un ap grāmatām, un neviens viņiem neliek mainīt tēmu. Kopumā runāts tika par grāmatām, kas iznāks līdz Ziemassvētkiem, un man jau tagad padomā šāda tāda grāmata, ko uzdāvināt tuvākajiem. Par gaidāmajiem jaunumiem varat lasīt zemāk norādītajā linkā.

Attēls un gaidāmie grāmatu jaunumi šeit.

Tā, tagad par grāmatām. Rindā stāv 2 neuzrakstītas atsauksmes, šodien pabeigšu lasīt vienu japāņu autora darbiņu, un tad jau būs kārta pienākusi Johnatan Safran Foer “Extremely Loud & Incredibly Close”. Saucas – mēģinājums lasīt angliski. Cerams, ka izdosies, grāmata esot laba. Šoreiz – tiešām laba. Pēc tam sekos abas Zvaigznes ABC apgāda “piesavinātās” grāmatas – “Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi” un “Mirušie nepiedod”, kuru izvēlējos arī tāpēc, ka vienreiz gribu arī pilnībā izpildīt Goodreads latviešu lasītāju grupas ikmēneša nospraustās 3 grāmatas. Šomēnes gan tās ir 4, bet tas problēmas nesagādā. Negribas vilkt garumā, jo līdz rudens beigām ir palicis ļoti, ļoti nedaudz, un, lai man nevajadzētu gaidīt nākošo rudeni, šogad jāizpilda mans “101 lieta 1001 dienā” projekta punkts. Lai nu kā, bet jāsarauj.

94/101: Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni.

Tā nu ceļojums trīs filmu garumā ir noslēdzies, laiks priekš apdomāšanās ir izmantots, atlicis vien uzrakstīt. Īstenībā ir diezgan skumji – tas jau sāka kļūt par manu trešdienu rituālu – ierāpties gultā, satuntuļoties segā un skatīties kaut ko skarbu, interesantu un biedējošu reizē.

Tātad, te un te jūs varat lasīt iepriekšējo trīs filmu apskatus. Otrā daļa beidzas, kad Līsbeta paliek slimnīcā, un pie viņas netiek ielaists neviens varas pārstāvis uz pārrunām. Trešajā daļā galvenais ārsts vairs nevar aizbildināties ar Līsbetas vārgo veselības stāvokli, jo tas ir stabils, lai pat neteiktu, ideāls. Līsbeta tiek izrakstīta un ievietota cietumā, jo viņa joprojām tiek apsūdzēta par 2 slepkavībām un 1 slepkavības mēģinājumu. Palīgā viņai nāk Mikaela māsa Annika, kura, kā jau mēs zinām, ir juriste. Bet pa to laiku Millenium nekādā gadījumā nesēž rokas klēpī salikuši, nebūt nē. Viņi atklājuši jaunas nekrietnības starp valdības darbiniekiem, atklājuši grupējumu, kas jau gadiem ar to nodarbojas, un grib jau to celt gaismā, bet Ērika izstājas.

Tagad par trešo daļu atsevišķi. Annikas juristiskais tēls manas domas pievērsa nākotnes studijām, un nu man ir vēl viena izvēle. Filmā tiesas sēde ir parādīta pilnībā, un tieši tas man patika, nevis kā vairumā gadījumu – ieiet tiesas zālē, tad pa vidu kādu novāc, un tad nākamais kadrs ir tad, kur tiesnesis pieņem lēmumu. Nav nekādu paskaidrojošo elementu, kas kā un kāpēc. Bet šeit bija. Un tieši tas man patika. Vēl vairāk mani sajūsmināja žurnālistikas atspoguļojums – aizrautīgs, nepārtraukts darbs, ar savām briesmām, iemantojot savus ienaidniekus. Es domāju, ka skatoties filmas par kādu izvēlēto profesiju var pārliecināties, vai tiešām tas ir tas, ko tu gribi darīt. Protams, ja vien žanrs nav zinātniskā fantastika. 😀 Bet, atgriežoties pie filmas – nepatika man tā garlaicīgā nots – pļāpāšana, spriešana, plānošana, slepkavība, tad atkal jauni atklājumi utt. Tas viss likās kā bezgalīga ķēde, kas, par laimi, beidzās tiesas zālē. Abās iepriekšējās filmās tas bija atskatīts, un šajā gribējās vairāk kā jauna, bet sagaidīja vecais. Žēl.

Tagad par visām daļām kopā. Droši varu teikt, ka man vislabāk patika tieši pati pirmā daļa, kur bija vairāk jūtu, vairāk kā jauna, vairāk spriedzes un ekšona. Pārējās divas bija vienkārši neveiksmīgs turpinājums, uz kuru liktas pārāk lielas cerības. Bet nav jau ko brīnīties uz kvalitātes trūkumu, ja filma sataisītas tādā tempā. Tomēr varu tikai uzslavēt aktierus Noomi Rapace un Michael Nygvist par radīto aizrautību un šarma burbuli sev apkārt. Bet tomēr visvairāk man patika, ka no sākumā uzvilkto tēlu – nepieejamo meiteni ar pīrsingiem un tetovējumiem Līsbeta atjauno arī pašās beigās – uz tiesas sēdi. Otrajā daļā un arī nedaudz trešajā daļā viņa neizskatījās īpaši ieinteresēta par savas dvēseles būtības atainošanu ārējā izskatā.

Vērtējums par trešo daļu – 5/10. Vērtējums par triloģiju kopumā: 7/10.

Attēls: šeit.