84/101: Viena cēliena (ne)piepildītās ilgas.

Salome

Sakrājies pa šo nedēļu (nedaudz vairāk) rakstāma man ir ļoti daudz, bet vēlmes nekādas. Tieši tāpēc es smēlos iedvesmu no rudens – gāju pastaigā, vārīju karstu tēju, zīmēju, vārdu sakot, ņēmu no rudens visu to, ko var ņemt. Drīzumā arī jāaizbrauc līdz Siguldai – esmu tur bijusi tikai caurbraucot, un šogad gan gribās pavērot Siguldas rudeni. Bet neizplūdīsim garos aprakstos – ķersimies pie lietas.

Beidzot esmu atradusi to cilvēku, ar kuru iet uz teātra izrādēm, kas nav domātas manai mammai – viņa vienkārši to nesaprastu. Šis raksts būs par Dailes teātra pagājušās sezonas iestudējumu Salome, galvenajā lomā spēlējot Kristīnei Nevarauskai, kura par šo lomu saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu. Un man jāsaka – pelnīti. Bez lieliskās Nevarauskas tur spēlē Juris Bartkevičs, Dainis Grūbe, Vita Vārpiņa, Gints Grāvelis un vēl daži citi, kuri izrādē izcēlās vien ar mazu lomiņu, bet bez tās izrāde nebūtu tāda, kāda tā ir tagad.

Stāsts ir par Hērodijas meitu Salomi, kura valdzina Hērodu Antipu ar savu runu, deju un īpatnējo harizmu. Lai gan tolaik valdīja stingra kristietība, Salome pārkāpj sabiedrībā un baznīcā noteiktos likumus, un rada pati savus. Viņa kļūst par ilgu objektu daudziem tā laika vīriešiem, bet pati nevienu neiemīl tik stipri, kā mīl viņu – pravieti Johannānu. Vai apburtais Hērods Antips piekāpsies Salomes vēlmei, izbaudījis viņas deju?

Salome kā sieviete ar savu deju kļūst par daudzu mākslinieku mūzu – viņu iemūžina rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki un mūziķi. Bet par tādu, lai viņu atcerētos arī šodien – par to ir parūpējies Oskars Vailds, kurš ir sarakstījis lugu ar Salomi galvenajā lomā. Tieši šo lugu pārtulkojot arī radās Dailes teātra Salomes versija.

Mīlestības noslēpums ir lielāks nekā nāves noslēpums. /Salome/

Izrādei gan man vajadzēja nakti, lai apdomātos, līdz varēju pateikt, ka man patīk. Bet tagad man ir ko teikti, tāpēc par visu pēc kārtas. Un sākšu es ar aktieriem. Nevarauska bija lieliska Salome, burvīgi iznesa visas ainas, kur bija un nebija jābļauj, jātrako, jālēkā, jādejo, jāskrien un jātēlo. Ne ko pielikt, ne ko atņemt. Liels šķībs skatiens no manis tiek adresēts Vitai Vārpiņai, kura savā Hērodijas lomā nebija savā ādā – likās, ka viņa ir viņa pati, kas ir uznākusi uz skatuves ģērbusies kā Hērodija, kas runā Hērodijas tekstu, bet ne viņu izjūt. Tā nav veiksmīga aktrise. Bet viņas diezgan rezervētais un “neaizskar mani” skatiens arī ir tas, kas vajadzīgs Hērodijai. Tikai sanāca tāds… nedzīvs. No sērijas atnācu-norunāju-paklanījos-aizgāju. Arī nepatika garie Hēroda Antipa teksti pašās beigās: noklausījusies pirmos piecus monologos un garlaicīgos teikumus, un man bija vienalga, par ko viņš runā, labāk un interesantāk bija vērot, ko tajā brīdī dara pārējie aktieri. Bet nu no negatīvā pie pozitīvā.

Varu tikai uzslavēt kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu (kura arī ir saņēmusi Spēlmaņu balvu tieši par šo izrādi) par oriģinālajiem dekoriem. No sākuma iedomātie bižu svārki izrādās leļļu svārki, bet galvas rota ir leļļu kājas. Tāpat oriģināls pielietojums bija Hērodijas matu rotai – ar to viņai pat nācās glābt savu vīru, kas bija savā ziņā asprātīgi. Varu arī paslavēt par skatuves galveno dekoru, kas bija Johannāna mājvieta – atklājot to, skatītāji zālē sajūsmināti iedvesās. Kas tas bija – lai paliek noslēpums. Aiziesiet – redzēsiet. Tāpat pie svārkiem piestiprinātajām lellēm tika atrasts arī pielietojums – tiesa, tikai dažām, bet tomēr pietiekami asprātīgs un atbilstošs tam laikmetam un attiecīgajai situācijai.

Domāju, ka režisore Laura Groza – Ķibere ir labi pastrādājusi, ar šo izrādi savā ziņā atklājot jau iepazīto, bet jaunā aspektā – sieviete, kad dabū, ko vēlas, to vairs negrib. Un ilgodamās zaudē daļu sevis. To cilvēciskāko.

Vērtējums: 8/10. Jauks ceturtdienas vakara noslēgums, bet tomēr Hērodija ir svarīgs tēls, un to nevar nospēlēt tik pavirši.

Attēls: Dailes teātra mājaslapa.

81/101: Bel Ami

Ļāvos vilinājumam un vienā vakarā ņemu un noskatījos erotiski piesātināto drāmu “Bel Ami”. Jāsaka kā ir, Roberts Patinsons ar savu aktierspēli neizcēlās, bija savas simpātijas un, pārsteidzošā kārtā, nebija nevienas antipātijas. Viss bija savās vietās (tikai Patinsons likās, nesaprotam, ko viņš tur dara), bet par visu pēc kārtas.

Pēc Gija de Mopasāna romāna motīviem uzņemta, Declan Donnellan (kaut kādu atpazīstamību ieguva tieši ar šo filmu, pirms tam nebija plaši pazīstams), Nick Ormerod (arī viņš nebija pazīstams) režisēta, filmējas tādas slavenības, kā jau pieminētais Roberts Patinsons, Uma Tūrmane, Kristīna Riči un Kristīne Skota Tomasa. Nosauktie arī ir tie četri centrālie filmas varoņi. Jāpiemin, ka jau agrāk ir uzņemtas veselas septiņas versijas par šo skandalozo būtni, vārdā Džordžs Diruā, bet par visu pēc kārtas.

Stāsts ir vienkāršs. Ir puisis (Patinsons) Džordžs Diruā, kura vecāki ir zemnieki, un viņš kāro iekļūt augstākajā sabiedrībā. Nakti pavadījis kopā ar prostitūtu, pateicis dažus vārdus, viņam durvis jau ir atslēgtas, atliek tikai pavērt. Iepazinis avīžnieku Čārlzu Foresteru, Čārlzs viņam piedāvā uzrakstīt tādu kā dienasgrāmatu laikrakstam. Pēc padoma viņš vēršas pie Čārlza sievas Madelīnas (Tūrmane). Bet ne jau ar viņu sākas sakars, nebūt nē. Kādās saviesīgās vakariņās kopā ar Foresteriem, viņš iepazīst kādu citu daiļu būtni – Klotildi de Marellu (Riči), starp viņiem rodas saikne un viņi sāk tikties. Kad Džordžs saprot, ka no Klotildes ir paņēmis tik daudz, cik vien var, viņš meklē jaunu medījumu, un kā reizi uzrodas Čārlza Forestera sieva Madelīna, kuras vīrs mirst. Viņi apprecas. Madelīna ir stratēģiska būtne, uzreiz var manīt, kurš kuru ir laikrakstā vadījis. Lai nu kā, arī Madelīnai, kā jebkurai sevis cienošai sievietei bija savi ārpuslaulību sakari. Kad Džordžam Mardelīna ir apnikusi, viņš atrod trešo upuri – Virdžīniju (Tomasa), kas nekad iepriekš nebija krāpusi savu vīru, bet nu par to izjūt mežonīgu prieku. Un pat tad, kad viņam zemāk vairs nav kur krist, viņš saprot, ko visu savu mūžu ir gribējis, ko ir darījis nepareizi, un apprec ceturto – nevainības iemiesojumu.

Galvenais noteikums, ar kādu es skatījos filmu, bija tērpi – mani vienmēr ir saistījušas kuplas kleitas, zīds un Francija. Tērpi man patika, lai gan bija mazuma sajūta, bija labi. Nebija tādi haļavšņiki kā Dailes teātrī “Vējiem līdzi” izrādē, bet nebija arī pārāk uzposušies (cepures bija diezgan vājas, labākas viennozīmīgi var redzēt “Downtown Abbey”). Otrais noteikums – Uma Tūrmane. Biju dzirdējusi daudz labas atsauksmes, bet kaut kā necēlās roka skatīties filmu tikai tāpēc, ka tur spēlē Tūrmane. Ar šo filmu pārliecinājos, ka to darīt ir vērts – talantīga aktrise. Protams, nenovērtēt nevar arī Kristīnu Skotu Tomasu, kas pārliecinoši tika galā ar lomu, un arī Kristīni Riči, kurai koķetu dāmu nospēlēt izdevās pārsteidzoši viegli.

Par spīti tam, ka režisori bija man nezināmi, filma bija laba. Vērtējums – 6/10.

Attēls šeit.