Sallija Grīna “Tumšā puse” pilnā atsauksme

Grāmatas pirmās divas daļas es saņēmu jau elektroniskā formātā. Tas bija labs materiāls, lai pārliecinātos par to, ka elektroniski lasīt grāmatas ir viegli, bet nepierasti. Iespējams, jāizmēģina vēl kāda grāmata, lai būtu skaidrs, kurā pusē nostāties. Bet, turpinot par grāmatu, to esmu saņēmusi pilnā formātā un papīra formātā, par to paldies izdevniecībai Zvaigzne.

Pirmās divas daļas biju apskatījusi TE, tagad pienākusi kārta pārējām daļām. Galvenais varonis Neitans turpina savus tēva meklējumus un gaida savu 17. dzimšanas dienu, kad kāds viņam (cerams) pasniegs trīs dāvanas, lai viņš kļūtu par pilntiesīgu burvi. Ak jā, viņš arī atrod Merkūriju, kas viņam varētu pasniegt šīs dāvanas. Bet tad notiek kas negaidīts. Kas? To jūs uzzināsiet, kad izlasīsiet.

Interesanti ir tas, ka grāmatai otrā pusē nav anotācijas. Bet to atver absolūti brīnišķīgais grāmatas vāks. Izlasot grāmatu, es arī ieraudzīju cilvēka sejas apveidu, ne tikai asiņu pleķus. 😀 Arī grāmatas nosaukums ir uztaisīts pietiekami interesanti, lai ieinteresētu nākošos grāmatas lasītājus.

Galvenais varonis Neitans ir pārsteidzoši neattapīgs, kas šo romānu padara ne tik ļoti līdzīgu visiem pārējiem, kas sarakstīti par burvju/raganu tēmu. Neitans brīžiem līdzinās pilnīgi normālam cilvēkam, bet nevar noliegt viņa dziedēšanas māku. Neraksturīgi man, bet man iepatikās viņa tēvs. Gluži kā šī grāmata – sensācija vēl pirms parādīšanās. 🙂

Vērtējums: 9/10. Mākslinieciskais noformējums ir lielisks, stāsts ir ļoti labs, man patika. Bet līdz pilnīgai izcilībai nedaudz pietrūka.

Kunkuļu manis vārītājā putrā nav, bet nav arī nekā cita, jo esmu notiesājis visu medu, ievārījumu un rozīnes

Sakožu zobus; ir tāda sajūta, it kā miesu plēstu no ribām – kā atkaulojot vistu. Miesa turas pārsteidzoši sīksti. Es sāku skaitīt. Kad tieku līdz deviņi, skaitļi pārvēršas lamuvārdos.

Attēls: šeit.

Patriks Rotfuss “Vēja vārds”

Grāmata noteikti ir jāizlasa ikviena ne tikai fantāziju žanru cienītājam, bet gan arī tiem, kuri grib ātri novilcināt laiku, stāvot rindā. Un, pirms jūs sākat šausmināties par tām 733 lappusēm, varu vien pateikt – šim stāstam lappušu pat ir par maz.

Grāmata no pirmā acu uzmetiena “paņem” jau ar noformējumu vien, kas, diezgan pārsteidzošā kārtā, patiešām ir precīzs ieskats stāstā – nedaudz tumšs, nedaudz gaišs, ar mūzikas piesitienu un cauri vijās ceļojošā dvēseles, un ne viena vien. Otrajā acu uzmetienā pārsteidz arī anotācija – kad izlasi to pirmo reizi, tā liek ieinteresēties un gaidīt atsauksmes no citiem, bet, kad esi izlasījis grāmatu, un izlasi šo anotāciju vēlreiz (jo man vienkārši patīk tā darīt), tā atklāj vēl nebijušas emocijas – tādu kā nelielu pārsteigumu, cik prasmīgi tas viss – stāsts un emocijas, ir paslēpts zem 14 rindiņām. Gandrīz vai acīmredzamais neticamais.

Stāsta tagadnē ir Kots, saukts arī par Rešī – viesnīcnieks, kuram pieder viesnīca “Ceļakmens”, un kurš joprojām interesējas par čandriāniem. Tad pie viņa ierodas stāstnieks un atmasko visu Kota pagātni – patiesībā viņš ir Kvouts, un tā arī aizsākas viņu (un arī lasītāju) ceļojums gadu senā pagātnē. Kvouta pagātnē. Tas ir stāsts par izdzīvošanu skarbos apstākļos, (ne)laimīgu pirmo mīlestību, problēmām problēmas galā, tikpat lielu pārgalvību, cik sarkani ir Kvouta mati un vēl un vēl un vēl.

Pirmajās lappusēs ir lasītājs tiek ierauts elpu aizraujošā ceļojumā Patrika Rotfusa fantāzijas pasaulītē. Ik pa brīdim lasītājs tiek atrauts atpakaļ tagadnē, kur viņš var aizvilkt istabas aizkarus (jo aiz loga jau ir krēsla) un iededzināt gaismu un paēst, jo 1) tagadnes daļas šajā grāmatā ir diezgan neinteresantas, 2)bet vajadzīgas, lai atsauktu pie sevis apzināšanās pašu lasītāju. Protams, šajā grāmatā pat es neiztiku ar vietām, kur es nemocītos, t.i., nelasītu briesmīgā gliemeža lēnumā. Tas bija pie bērnības beigu aina, jo tā šķita velkamies bezgalīgi ilgi. Bet, tad Kvouts gāja uz Universitāti un uzturējās tur, un atkal interese atgriezās pie manis. Ļoti raiti lasot, šo grāmatu varēju izlasīt 3-5 dienās, ja man nebūtu skolas un darba utt., bet tā kā tas viss bija, tad tas vilkās 12 dienu garumā. Bet beigās izrādījās, ka šīs 12 dienas ir vienas no manām labākajām 12 dienām manā mūžā.

Protams, Kvouts pats personīgi ir kļuvis par manu mīļāko šīs grāmatas varoni. Ar mani nemēdz būt savādāk – vienmēr sirdī iekrīt paši galvenie galvenākie. Protams, viens no aspektiem ir viņa sarkanie mati ( es esmu tā, kas uzskata, ka sarkani vai rudi mati nav staigājoša nāve.) Otrs aspekts ir tas, ka viņš nebaidās pielietot savu gudrību sadzīves situācijās, šajā gadījumā es runāju tieši par pērienu momentiem, kur daļēji arī viņš iemanto savu iesauku.  Puisis arī nebaidās izmantot situāciju savā labā, bet saprot to, ka, ja viņš ir ko izdarījis, viņš par to dabū sodu, un tur neko vairs nevar labot. Principā, šajā puisī ir viss, kas cilvēkam būtu vajadzīgs – līdzcietība, cīņas spars, runātīgums, nožēla vajadzīgajās situācijās, zinātkāre, drosme, (bez)bailība un citas tik ļoti vajadzīgas īpašības.

Kaut arī Hemme un Branders šajā stāstā bija sliktie vadmotīvi, ap kuriem grozījās daļa stāsta, viņi mani nekaitināja ar savu nebeidzamo pesimismu un tieksmi likt citu riteņos sprunguļus. Iespējams tāpēc, ka man pašai pēdējā laikā ar tādiem ir nācies saskarties, bet varbūt arī tāpēc, ka Kvouts ar tiem tika galā diezgan ātri.

Atkal atgriežoties pie stāsta struktūras, man kaut kā likās nepareiza stāsta laika izjūta. Nu nevar 1 diennaktī sabāzt tik ļoti daudz notikumu, kas ir viens par otru interesantāki, un domāt, ka lasītāji nepamanīs. Un kā vēl pamanīs, Rotfusa kungs. Protams, stāsts ir aizgrābjošs, bet tomēr notikumi bija gari un plaši aprakstīti, un otrkārt, to bija daudz. Arī bija diezgan apnicīga sākuma jau visur nodrillētā tēma – nelaimīgā bērnība, kur beigās galvenais varonis kļūst par pasaku princi. Nu labi, šeit gluži tā nebija, bet tuvu netrūka.

Gaidām turpinājumu!

Vērtējums: 9/10. Lai arī vāks atbilst stāstam, stāstā bija nepilnības, kas tomēr traucē man ielikt izcili. Bet par šo stāstu kopumā – jūs neko nezaudēsiet, ja paņemsiet rokās un izlasīsiet. Ak jā, un vēl piebilstot, prologu un epilogu lasot, katram ir savas izjūtas, lai gan burti abos vienādi.

Jo divi priekšmeti ir vienlīdzīgāki, jo spēcīgāka ir simpātijas saikne. Jo spēcīgāka ir simpātijas saikne, jo vieglāk tie ietekmē viens otru.

Kauli sadzīst. Nožēla paliek uz visiem laikiem.

Mēs esam kaut kas vairāk, nekā daļas, kas mūs vieno.

Attēls šeit.

Deivids Mičels. Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi.

Te nu mēs esam. Grāmata manās rokās pirms apmēram mēneša, kad bija mana pirmā tikšanās ar visiem (nu, gandrīz visiem) grāmatmīļiem. Te nu būs aprakstīta mana cīņa, bet beigās pat prieks.

Jākobs de Zūts ir klerks, kuram visa stāsta garumā jācīnās par mīlestību, amata saglabāšanu, un sevi. Viņam kā holandietim, jāadaptējas Japānas kultūrā un ikdienā, un viņam tas arī izdodas. Viņā kā klerks tiek nosūtīts no mājām Holandē uz Dedžimu pie Nagasaki, lai nopelnītu kaudzi naudas un atgrieztos mājās pie mīļotās. Kopumā paiet 5 gari gadi. Bet ticiet man – tie kuri saka, ka jau no sākuma zināja ar ko grāmata beigsies, melo. Nav iespējams uzminēt pat to, kas notiks nākošajā lappusē, kur nu vēl beigās.

Man sākums gāja ļoti grūti, jo ļoti grūti bija iedziļināties stāstā. It kā tuva tēma – austrumi, kultūras, geišas un Japāna, bet tomēr, izlasot grāmatu, es sapratu, kas man traucēja uztvert stāstu līdz galam. Tie bija daudzie varoņi, daudzie skatu punkti, kādos stāsts tika pavērsts. Ja no sākuma es vēl centos izsekot līdzi stāsta varoņiem, tad vidū man jau bija pilnīgi vienalga.

Bet nu ar otro mēģinājumu un piecām grāmatām starpā, ķēros klāt šim darbam vēlreiz. Galu galā – manās rokās ir nonācis, atsauksmes salasījos labas, jāturpina. Un nu esmu pabeigusi. Varu teikt tikai vienu – tas ir izcils darbs. Deivids Mičels raksta tā, ka pēkšņi attopaties kopā ar Orito bēgam prom no klostera un kopā ar Jākobu de Zūtu tiekat apšaudīti. Viņš raksta tik dzīvi, ka šķiet, ka galveno varoņu vietā esi tu pats. Arī grāmatas noformējums ir skaidri saprotams, nevis kā vairums gadījumu, kad vāks tiek uzlikts pilnīgi bez tēmas.

Patika man stāsts kā tāds – tagad domāju, ka varbūt pat bija interesanti aplūkot šo stāstu no dažādiem skatu punktiem, jo no paša Jākoba skatupunkta visu grāmatu aplūkot būtu vienkārši garlaicīgi. Patika, protams, Japāna. Man Japāna un Austrumi vienmēr šķituši sirdij tuvi. Savstarpējās attiecības te tika aprakstītas diezgan prasmīgi, nebija kā parastajos Noras Robertsas romantiskajos gabalos. Nē, šeit viss bija krietni dvēseliskāk. Nepatika – man traucēja garā kavēšanās. Ka sīki un smalki tika aprakstīta katra detaļa, katra doma, katrs vārds, un (manuprāt) šausmīgi daudz tika pievērsts ticībai un reliģijai. Man jau nav iebildumu, bet man kā neticīgam cilvēkam tas tomēr traucēja.

Vērtējums: 9/10. Jo arī Jākobam de Zūtam patika grāmatas.

Citātu gan bija pārsteidzoši daudz. Daži no tiem:

Jebkurš mūris ir tikai tik stiprs, cik vīri, kas to sargā.

Kāda starpība, “līksms” vai “jautrs”? Svarīgi ir tas, kas nāk pēc tam.

Reizēm tieši bezjēdzība atklāj vislielāko jēgu.

Šajā pasaulē ir tikai viens meistardarbs, un tas ir šī pasaule.

Jā, šis var būt uzskatāms par atgriešanos apritē. Pārslodze ir beigusies, tagad atliek vien izmisīgs sauciens pēc brīvdienām.

Attēls šeit.