Atskats uz decembri

https://data.whicdn.com/images/304605272/large.jpg

Decembris bija ražīgs mēnesis ne tikai izlasīto grāmatu ziņā, bet arī bloga rakstīšanas – divu gadu laikā nekad neesmu publicējusi tik daudz ierakstu viena mēneša ietvaros. Tā kā tas mani riktīgi nogurdināja (nu labi nē, veselība klibo un ar jauno gadu tam ir sakars tikai ēšanas ziņā), atgriežos pie haotiskā “tu nekad nevari zināt, kad es kaut ko ierakstīšu blogā” plāna. Galvenokārt tāpēc, ka bija brīži, kad man bija ļoti daudz par ko rakstīt un tad sekoja brīži, kad nebija nekā un tos savienot bija pagrūti, jo tad viens vai otrs notikums jau ir zaudējis savu aktualitāti. Bet tagad vēl pēdējo reizi pakavēšos 2017. gadā un parunāšu par decembri.

Decembrī izlasīju 11 grāmatas:
Rīgas viesnīcu arhitektūra – smukas bildes un ēkas vēsture. Atgādināja reklāmas katalogu vai izdrukātu viesnīcu mājaslapu.
P.S. Tu man patīc – atsauksme te.
Eleonora un Pārks – lasīju atkārtoti un šoreiz latviski. Sajūtas, ka tā ir viena no labākajām jauniešu grāmatām, ko esmu lasījusi, tas nemainīja, bet atgādināja, ka par to var rakstīt arī skaisti, ne tikai notrulināti un “vissirslikti”.
Septiņas dzīves un viena liela mīlestība – šī jau ilgu laiku gulēja plauktā, un tā kā jau vairāk kā gadu manā dzīvē ir kaķis, tas bija steigšus jālabo. Tad nu šī bija pēdējā grāmata 2017. gadā, kuru lasot raudāju kā mazs bērns, jo nesaslēgt notiekošo ar savu dzīvnieku un “ko es darītu tādā situācijā” ir neiespējami, maigi sakot. Obligātā lasāmviela visiem, kuriem ir kaķi.
The Sun and her Flowers – izslavētās dzejnieces Rupi Kaur jaunākais krājums (atcerieties, iepriekšējais bija “milk and honey”). Šoreiz dzeja likās mazāk piesaistīta vienai konkrētai tēmai, tāpēc sanāca liels haoss un pēdējie pāris dzejoļi izskatījās pēc redaktora izmisuša kliedziena “man vajag vēl” un viņa iedeva visu, kas viņai bija. Teiksim, 70% meh, pārējais bija labi, bet joprojām pirmais krājums man patīk vairāk.
Laimes projekts – šo lasīju ar mērķi atrast lietas, ko ieviest savā dzīvē jaunajā gadā un kļūt nedaudz organizētākai. Vai man tas izdevās? Nē. Autore vairākās vietās grāmatā ieiet pretrunās pati ar sevi, kas lika zaudēt pilnīgi jebkādu ticību tajā, ko viņa dara. Bet tomēr tā istabas sakārtošana 15 minūtes pirms gulētiešanas šķiet iedvesmojoša.
Vampīru akadēmija – atkārtota lasīšana, lai atsistu atpakaļ nedaudz noklīdušo vēlmi lasīt un pārliecinātos, ka joprojām varu 300 lappušu grāmatu izlasīt 3 stundu laikā.
Tuvumā.Mīlas lirika – otrais Vācieša dzejoļu krājums manā lasīšanas pieredzē un viennozīmīgi labākais no visiem tiem dzejas krājumiem, ko esmu lasījusi šogad. Beidzot rodas pārliecība, ka dzeja spēj mani uzrunāt un tā maldīšanās no autora uz autoru un no grāmatas uz grāmatu nav jāmet pie malas.
Pasaulē zem saules – šo dzeju rakstījis kāds vīrietis, kurš ļoti aizrāvies ar jūru, jo par to bija gandrīz visi viņa dzejoļi. Un tas deva nelielu jūras slimību.
Latvijas arhitektūra 1991-2011 – atkal kārtējais reklāmas katalogs ar māju smukbildītēm un īsiem, vispārīgiem aprakstiem. No arhitektūras grāmatām sagaidu dziļāku analīzi, bet to Latvijā nez kāpēc nevar dabūt.
The Complete Idiot’s Guide to Wine – šo lasīju ar mērķi vairāk saprast par savu mīļāko dzērienu. Pirmās pāris nodaļas bija tiešām ļoti labas un deva daudz saprašanas, bet pārējās likās pilnīgi nevajadzīgas, ja vien blakus pagultē nestāv aprakstītā vīna šķirne un tu nevari pārliecināties par grāmatas patiesumu, garšojot aprakstīto un salīdzinot savas izjūtas ar autora.

Noskatījos vairākas filmas, bet no tām vērts pieminēt tikai divas – par Brīnumu jau savas domas izteicu. Jāsaka, ka pozitīvi pārsteidza arī “Me, Earl and the Dying Girl”, kas stāsta par jaunas meitenes saslimšanu ar leikēmiju un kā piespiedu draudzība pārtop labi pavadītā laikā. Lai gan brīžiem tizla un iebrauc “jaunieši ir tik neveikli” klišejas grāvī, tomēr ir vērts veltīt pāris stundas un noskatīties.

Tāpat decembris ieiet vēsturē ar to, ka teātra izrāžu gada favorītos (lasi te) ieiet visas decembrī redzētās izrādes. Respektīvi, divas. Par vienu es jau uzrakstīju – “Cerību ezers”, bet “Cilvēki, lietas un vietas” Nacionālajā teātrī lieliski portretē cilvēka, kas aizrāvies ar atkarību izraisošām vielām, dzīvi. Brīžiem tik lieliski, ka sāp. Un sāpēs vēl spēcīgāk, ja pazīsti kādu tādu no sava paziņu, draugu, radu loka. Izcila izrāde, ko ir vērts redzēt.

Plāni janvārim arī ir, vismaz teātra ziņā, bet par tiem sīkāk uzzināsiet vai nu mēneša atskatā (kas nepazudīs) vai ja man būs tik daudz ko teikt, ka sadomāšu par to uzrakstīt atsevišķi.

Lai radošuma un spēka pilns jaunais gads!

Attēls te.

Advertisements

Atskats uz 2017. gadu teātrī

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/265092584/large.jpg

Līdzīgi kā pagājušo gadu, arī šogad lēnām noslēdzu bloga aktīvākās sadaļas, sākot ar teātri.  Ar to sāku, jo vairāk izrādes šogad neapmeklēšu (vismaz nekas nav plānots). Tad nu

Janvāris:
– NN Nakts, JRT – šogad jau bija krietni labāka par iepriekšējo gadu, liels prieks par balvas saņēmējiem – Tomu Čeveru un Edīti Tešheizeri. Teātra kritika ir ļoti svarīga gan skatītājiem, gan teātra profesionāļiem, tāpēc šāds apbalvojums (cerams) to tikai veicina.
– Bonija un Klaids, Dailes teātrī – es neesmu redzējusi filmu, tāpēc ejot uz izrādi man bija visai minimāls priekšstats par to, kas ir kas. Interesanti, ka izrāde liek skatītājam iesaistīties izrādes gaitā. Man patika, tāda dumpinieciska izrāde.

Februāris:
– Doriana Greja ģīmetne, Dailes teātrī – es nevaru teikt, ka šis ir viens no vājākajiem Ķiberes darbiem, bet šis ir viens no diviem, kas uz mani nenostrādāja. Iespējams, biju pārāk svaigi lasījusi grāmatu, kas, kā izrādās, man tādā veidā sabojā ne mazums izrāžu. Varētu gan aiziet vēlreiz un pārliecināties kā ir pēc kāda laika.
– Peldošie-ceļojošie, JRT – arī šī izrāde mani neuzrunāja, biju jau redzējusi otro daļu Dailes teātrī. Mūzika gan ir ļoti, ļoti skaista.

Marts:
Pazudušais dēls, VDT
Mēdeja, Rīgas Krievu teātrī – iespaidīgs Gunas Zariņas tēlojums un iespaidīgs izrādes vēstījums, noteikti viena no tām, ko sirsnīgi iesaku.

Aprīlis:
Mūsējās, Dailes teātrī.
– Bannija Manro nāve, Dailes teātrī – šī ir labākā režisora izrāde, ko esmu redzējusi, man ļoti patika. Lai gan ar pārliecinošu Džilindžera rokrakstu, tomēr daudz savādāka nekā citas iepriekšējās.
– Savādais atgadījums ar suni naktī – arī viena no spēcīgākajām izrādēm, ko esmu redzējusi gan tēmas, gan tēlojuma ziņā. Uz šo jāiet pašiem un jāved bērni, jārekomendē ekskursijām skolai utt.
– Savādais atgadījums ar suni naktī, Nacionālais teātrī – arī viena no spēcīgākajām izrādēm, ko esmu redzējusi gan tēmas, gan tēlojuma ziņā. Uz šo jāiet pašiem un jāved bērni, jārekomendē ekskursijām skolai utt.
– Neiekostais elkonis, ĢIT – viena no tām izrādēm, kas ar mani nesaklikšķēja. Aizgāju pa naudu tikt aplieta ar ūdeni un paskatīties, kā džeki skrituļo.
– Trakās asinis, Dailes teātrī – LKA aktieru diplomdarba izrāde. Man patika gan tēma, gan aktierdarbi, kurus tagad var redzēt tālāk attīstāmies Latvijas teātros.

Maijs:
– Muiža kaņepēs, VDT – nešķita kā komēdija, drīzāk liels pārspīlējums. Patika lomu sadalījuma izmaiņas – savdabīgi un ne tas, ko var redzēt katrā teātra izrādē, lai gan nenoliedzami, viens no elementiem, kā gribēja panākt komēdiju. Lielisks Imants Strads un Kārlis Freimanis.
– Kaķis uz nokaitēta skārda jumta, Dailes teātris – vēl viens Ķiberes darbs, kas mani līdz galam neaizrāva. Lai gan saprotu, ka psiholoģiski vajadzētu kaut kā skart, tomēr viss, kam es varēju sekot līdzi, ir pulkstenis uz skatuves, jo laiks vilkās neciešami lēnu.

Jūnijs:
– Karmena, Dailes teātrī – ļoti patika scenogrāfija un horeogrāfija, arī stāsts aizrāva un pirmo reizi šajā sezonā es sajutu, ka tiešām sekoju un dzīvoju līdzi izrādei, nevis domāju, piemēram, kur iešu ēst rīt vai kas man vēl jāizdara.

Augusts:
– Precības, Liepājas teātris – brīnišķīga izrāde gan formā, gan saturā, gan izpildījumā. Galvenokārt jau formā un izpildījumā. To arī pierāda lielais šī gada “Spēlmaņu nakts” balvu daudzums. Ja vari dabūt biļetes, noteikti aizej!

Septembris:
Svinības, Dailes teātris
– Zēni, Dailes teātris – man liekas, režisors vēlējās aptvert vairākas tēmas, bet tas ne līdz galam izdevās. Varbūt tagad izrāde ir mainījusies, bet, kad es gāju, tā bija par skaļu, par ilgu, par daudz. Sajūta, ka tā tūlīt beigsies, man radās kādas reizes piecas vismaz beigās.
– Aspazija.Personīgi, JRT – lieliska izrāde, kas reflektē par Aspazijas un Raiņa attiecībām, bet galvenokārt par to, kā jūtas un ko domā Aspazija. Patīkami pārsteidza saturs (beidzot laikam esmu atgājusi no tā Raiņa gada, kur viņu izmantoja visur, kur vien varēja izmantot) un izcila Broka.

Oktobris:
– Melot(?)!, Nacionālais teātris – interesanti parādīts tas, ko nozīmē būt aktierim – kā notiek gatavošanās lomai, kā tā tiek iemiesota, kā notiek satikšanās ar skatītāju. Aina ar skatītāja telefona mešanu uz otru skatuves galu būtu jānofilmē un jārāda visiem pirms izrādes, jo ticu, ka tas darbotos efektīvāk, nekā sauss mutisks paziņojums.
– Jaunības slimība, Neatkarīgais teātris “Skatuve” – ar mani izrāde nesaslēdzās, jo tā arī nepalika skaidrs, ko man mēģina pateikt. Bet varbūt izrāde traucēja uztvert šausmīgais aukstums, kas tur bija. Jāsaka gan, ka aktierdarbi (jaunie aktieri) radīja interesi tos redzēt vēl un citādākos formātos.
– Labie bērni, VDT – pirmā izrāde manā skatīšanās pieredzē, kur neprasīja nolikt mobilos telefonus, bet veicināja to lietošanu. Izrāde ir viena no manām top izrādēm šogad, un arī šajā izrādē man nebija domas par to, ko darīšu rīt, bet aktīvi sekoju līdzi notikumiem.

Decembris:
Cerību ezers, JRT
Cilvēki, lietas un vietas, Nacionālais teātris – esmu saskārusies ar izrādes galveno tēmu, tāpēc šī izrāde mani uzrunāja personiskāk nekā biju gaidījusi. Bet ticu un ceru, ka uzrunās arī citus, jo izrāde runā par svarīgām lietām, kas ir apkārt ikkatram no mums. Piemērota kā pieaugušajiem, tā pusaudžiem un pat sirsnīgi ieteicama. Izcila Maija Doveika.

Kopsummā, lai gan sajūta ir tāda, ka gads ir bijis diezgan viduvējs, vēlāk apdomājot un sarakstot uz lapas esmu nonākusi pie astoņām lieliskām izrādēm, kas tiešām patika. Skaits nav liels, bet, manuprāt, tas ir diezgan labs rādītājs. Tās ir izrādes, kas pārsteigušas, kas aizkustinājušas, kas raisījušas emocijas, pārdomas ilgākam laika posmam. Izrādes ar lieliskiem aktierdarbiem, režiju, stāstu. Izrādes, ko iesaku arī tev. Tātad, tās ir: “Precības”, “Labie bērni”, “Cerību ezers”, “Mūsējās”, “Savādais atgadījums ar suni naktī”, “Aspazija.Personīgi”, “Melot(?)!” un “Cilvēki, lietas un vietas”.

Attēls: te.

Tā kā ir atgriezusies mana vēlme apmeklēt teātri (re kā, vajadzēja tikai publiski par to pačīkstēt), tad man ir nopirktas dažas biļetes janvārī, tā kā noteikti turpināšu aplūkot jaunākos un vecākos veikumus un par tiem uzrakstīt. Mana klusā 2018. gada apņemšanās ir paviesoties tajos teātros, kuros neesmu bijusi, bet tā kā lielākoties skaļi izteiktās apņemšanās mēdz izgāzties (man), tad neminēšu, kas tie ir, lai tiešām sanāk aizbraukt!

“Cerību ezers” JRT

https://i0.wp.com/www.jrt.lv/sites/default/files/imagecache/izrade-gallery/ceribu_ezers_foto_janis_deinats.jpg

Viss sākās ar to, ka ieraudzīju jaunajā JRT repertuārā “Cerību ezera” turpinājumu un sapratu, ka lai gan visu laiku esmu gribējusi aiziet uz izrādes pirmo daļu, to tā arī neesmu izdarījusi. Steidzu to labot un labi, ka tā izdarīju, jo tā ir labākā šīs sezonas izrāde, ko esmu redzējusi teātrī.

Stāsts ir par Vladislava Nastavševa (izrādē viņu diezgan precīzi atveido Intars Rešetins) attiecībām ar māti (izrādē Guna Zariņa) laikā, kad Nastavševs gatavojas iestudēt/iestudē “Cerību ezeru”. Māte visu laiku nedara Vladislavam pa prātam, kas liek izcelties vairākiem strīdiem, pati māte nav atraujama no austiņām, kurās skan krievu raidījumi, un viņu neliek mierā arī uzmācīgais pielūdzējs Miša (Vilis Daudziņš). Bet arī Vladam māte nav vienīgā problēma – liekas, ka viņa draugam (izrādē Andris Keišs) viņam nav laika, un arī māte vēl to remontu grib taisīt.

Liekas, muļķīgi minēt, ka aktieri ir izcili. Gan jau pieminētie nospēlē pārliecinoši tos cilvēkus, kurus ik pa laikam redzam medijos un esam guvuši priekšstatu par izturēšanās veidu, kustībām. Tāpēc brīžiem pat nevar nošķirt, vai tas ir aktieris, vai īsts tēls skatītāja priekšā. Respektīvi, izrādē jau tā nav skaidri nodalīta laika un telpas robeža (izrādes saturs mētājas no “tā ir izrāde” uz “tā ir dzīve”) un tā vienlaicīgi notiek tagad kā tiešs ieskats režisora dzīvē un kā to vērojot no malas. To ir grūti izskaidrot, tāpēc vienkārši aizejiet un noskatieties.

Lielisks ir arī minimālisms uz skatuves – atveroties priekškaram, uz skatuves ir tikai skapis, televizors, austiņas, krēsls. Te man gribas likt punktu, bet liekas, ka esmu kaut ko aizmirsusi. Šie priekšmeti ir tieši tik daudz, lai radītu māju sajūtu, bet katram no tiem uzdevums ir vairāk nekā būt vienkārši par teātra dekorāciju. Skapī, piemēram, māte glabā ne tikai senas lietas (padomju laika krāšanas kulta spilgts piemērs), bet tas palīdz arī ieskatīties pagātnē, kad Nastavševs vēlas uzzināt vairāk par saviem radiniekiem. Televizorā, īpaši jaunajā gadā, atpazinu savu ģimeni, un no malas tas šķita nedaudz smieklīgi – pa priekšu noskatīties krievu uzrunu, tad latviešu, paskatīties latviešu izklaides raidījumus un tāpat palikt pie krievu, jo viņiem tie ir labāki. Tāpat izrādēs varoņos var sazīmēt arī savā dzīvē esošus varoņus. Piemēram, izrādes varoņi dzīvo vienā dzīvoklī, bet vienlaikus ir katrs par sevi.

Izrāde skar arī politiskus tematus un secinājumus par dzīvi Latvijā pēc brīvības atgūšanas. Piemēram, pilsonības jautājumu – kā bērns vecākiem, kas nav Latvijas pilsoņi, var būt ar Latvijas pilsonību? Tiek risinātas arī Krimas okupācijas fakts starp Nastavševu un viņa draugu – kamēr viens uzskata, ka Krima ir okupēta, otrs – ka Krievija tur vienkārši palīdz. Bet visa izrāde ir par latviešu un krievu attiecībām un tā arī tiek pasniegta – daļa izrādes latviski, daļa krieviski. Bet no tā noteikti nevajag baidīties – krieviski nesaprotošajiem ir titri, bet gan saprotošajiem, gan nesaprotošajiem paredzēts lieliski pavadīts vakars, ko noteikti nenožēlosiet.

Izrādes vērtējums: 10/10.

Attēls: Jānis Deinats, te.

Atskats uz novembri

https://data.whicdn.com/images/302075215/large.jpg

Šis bija interesants mēnesis, jo plānots bija daudz vairāk nekā es patiesībā izdarīju, kas vairāk ir attiecināms uz teātra sadaļu, kurā šomēnes ir tukšums, vien neliels komentārs par Spēlmaņu nakti. No filmām es arī neko ievērības cienīgu neskatījos, tāpēc arī tā sadaļa šomēnes tiks pārsaukta par seriāliem, jo par tiem ir vairāk, ko teikt.

Izlasīju septiņas grāmatas:

  • “Mazā hygge grāmata” – atsauksme te.
  • Dženifera E. Smita “Iespēja iemīlēties no pirmā acu skatiena” – pārāk saldi un pārāk nereālistiski. Divi jaunieši satiekas lidostā, lido ar vienu lidmašīnu un pēc lidojuma tiek izšķirti, bet joprojām kaut kā satiek viens otru. Galvenie varoņi man nepatika, bet patika meitenes attiecības ar tēvu un to izaugsme grāmatas garumā. 2/5
  • Mihails Bulgakovs “Meistars un Margarita” – klasika, ko vēlējos izlasīt jau sen un paldies skolai, ka piespieda mani to izdarīt. Ja grāmata būtu manā grāmatplauktā un es taisītu Try a chapter tag, tad šo izmestu ārā jau pēc pirmās nodaļas. 2/5
  • Mihails Smoļins “Kodi, atslēgas un simboli romānā “Meistars un Margarita”” – pateicīga grāmata, lai vairāk saprastu romānu “Meistars un Margarita”. Sarežģīta grāmata, kas parāda, cik sarežģīts un nozīmju pilns ir pats romāns. 3/5
  • Maija Sepa “Migrēna. Izlaušanās” – atsauksme te.
  • Nīna George “Lavandu istaba” – ļoti atmosfēriska grāmata. Stāsts ir par grāmatu kuģa īpašnieka Pardū savas dzīves mīlestības meklēšanu. Drīzāk man patika pats piedzīvojums – kuģošana, jaunu cilvēku satikšana, nekā mīlestības aspekts. Lasot sapratu, ka vēlos tādu pārdevēju kā Pardū – kas iepazīst cilvēku un atrod viņam to/tās grāmatas, kas viņam pašreizējā dzīves brīdī ir nepieciešamas. 4/5

Noskatījos divus seriālus:

  • How to get away with murder – sezona aprāvās pusē, jo līdz nākamajai sērijai jāgaida līdz janvārim. To nu seriāla veidotāji māk – uzlikt tādu kaceri, ka atliek grauzt nagus par turpinājumu. Šai sezonai savā dzīvē paredzu tādu pašu nākotni kā citām, respektīvi, pa to laiku, kamēr seriālam ir pārtraukums, visu esmu aizmirsusi, tādējādi nekad neapnīk skatīties.
  • Novembrī pie skatītājiem devās arī seriāls Young Sheldon, kas ir veidots kā The Big Bang Theory priedēklis. Seriāla nosaukums atklāj arī visu, kas tur ir – stāsts ir par Šeldonu bērna vecumā, tiek darītas lietas, kas iespaido viņa psihi un kas liek vēlāk no tā ciest Lenardam. No humora gan tur ir pusi mazāk kā The Big Bang Theory, bet ir bijušas tikai četras sērijas, tāpēc pāragi spriest.

Mums katram reiz dzīvē pienāk krīzes. Man ir bijusi grāmatu krīze, kad nezini, ko lasīt tālāk, tāpēc nelasi neko. Nu šī krīze ir pienākusi teātrim. Lai gan ieplānotās divas izrādes novembrī neapmeklēju veselības problēmu dēļ, tomēr man nav arī liela vēlme pirkt jaunas biļetes, jo neviena izrāde neuzrunā ne anotāciju, ne atsauksmju ziņā. Es gan protams, naivi ceru, ka tas ļoti drīz pāries un vismaz janvāri es kā kārtīgs cilvēks varēšu iesākt, atgriežoties pie sava mērķa – apmeklēt teātri vismaz reizi nedēļā.

23. novembrī, LTV1 un laimīgajiem klātienē bija iespēja redzēt Spēlmaņu nakti – tādu teātra cilvēku salidojumu, kas, kā jau kārtīgs salidojums, notiek reizi gadā. Ballītei pie reizes ir arī oficiālā daļa, kurā apbalvo teātra cilvēkus par veiksmīgākajiem, labākajiem sezonas darbiem. Šogad liela daļa balvu aizceļoja ārpus Rīgas – Daugavpils, Liepāja, Valmiera. Liels prieks ir par Riharda Jakovelu kā gada labāko aktieri, Alisi Danovsku kā gada jauno skatuves mākslinieku un “Precībām” kā gada labāko izrādi. Pati balvu pasniegšana bija viegla, asprātīga, iekļāva aktuālos teātra procesus un lielu devu ironijas, kas to padarīja vēl lieliskāku. Vakara vadītājas Indra Burkovska, Inese Ramute un Elīna Dambe bija superīgas. Jāsaka, ka labākā ceremonija, ko esmu redzējusi.

Jāsaka arī tas, ka es izdomāju, ka blogā Ziemassvētki sāksies jau ar pirmo decembri un publicēšu divus ierakstus nedēļā – pirmdien, 9:00 no rīta un trešdien, 9:00 no rīta. Ierakstu plāns jau ir tapis, atliek to tikai realizēt.

Attēls te.

Atskats uz oktobri

https://data.whicdn.com/images/300111657/large.jpg

Oktobris likās ļoti lēns mēnesis, bet, paskatoties uz paveikto, izrādās, ka tā nemaz nav. Likās arī, ka ir ļoti daudz jādara skolai, bet tomēr kaut kā (mistiski) ir atradies laiks, lai izdarītu visu, par ko es pastāstīšu šeit.

Oktobrī izlasīju sešas grāmatas:
Laiena Moriartija “Lielie mazie meli” – lasīju, lai varētu noskatīties seriālu, par ko bija dzirdētas labas atsauksmes un grāmata jau sen stāvēja manā lasīšanas sarakstā. Izlasīju un vīlos. Grāmatā pieteiktās profesijas es neieraudzīju – Madelaina kā PR speciāliste eksistē tikai anotācijā, Seleste kā advokāte neatklājas, drīzāk viņas tiek attēlotas kā pilna laika mammas, bet netiek pieminēts tas, ka varbūt viņas bērnu dēļ karjeru ir atlikušas malā. Eds kā vietējās avīzes žurnālists ir nekam nederīgs, jo skaidri tiek teikts, ka viņš nezina neko, kas noticis pēc 1989. gada – kā tāds vispār var strādāt žurnālistikā? Stāstam pluss par spriedzi, kas tika uzturēta, lai tikai beigās uzzinātu vainīgo noziegumā, bet viss kopumā man atgādināja traku mammu intrigas, ne trilleri. 3/5
Džodžo Moja “Viens plus viens” – emocionāls un ļoti cilvēcīgs stāsts par dzīvi un mēģinājumiem to dzīvot cilvēkiem nedaudz spiedīgos apstākļos. Tā kā autore ļoti koncentrējās uz romantisko aspektu, man pietrūka pabeigtības sajūtas bērnu dzīvēs – jā, Džesai viss ir labi, bet nav sajūtas, ka ar bērniem turpmāk viss būs kārtībā. Pirmās 100 lapas man bija jāizmoka, lai vispār saprastu, kas notiek un sāktu orientēties varoņos, bet pēc tam gāja raitāk. 4/5
Karīna Račko “Saplēstās mežģīnes” – nonākam pie visvairāk reklamētākās latviešu literatūras šogad. Vai lielāka reklāma nozīmē sliktāku darbu? Iespējams. Manuprāt, ir jāpatur prātā žanrs, kurā tas tiek rakstīts, jo kā erotiskā literatūra tā ir pat ļoti ok. Stāsts ir ļoti aprakstošs (ne tikai seksa ainās) un valoda nav jēla kā tas ir, piemēram, tulkotajos darbos. Acīs iekrita sīkumi, piemēram, kā rudens/ziemas kolekcijā var dominēt mežģīņu, tilla un zīda audumi, ja ir auksts? Laika līnija te vispār neeksistē un tikai beigās lasītājs uzzina, ka galvenie varoņi ir ar 15 gadu starpību. Kaitināja, ka visi strīdi pa vidu beigās tika atrisināti pavisam neloģiskā veidā, kā arī visus dokumentus no galda aizslaucīt ir absolūti nepraktiski, ja pēc tam tie ir jāceļ atpakaļ augšā. Un kas tie par varoņu vārdiem, ja darbība notiek Rīgā – Džonatans un Ketlīna? Bet acīmredzot grāmata ir kaut kas, kas nepieciešams latviešu lasītājiem, ja jau ir tik liels pieprasījums. Cienītājus varu iepriecināt ar ziņām, ka būs arī turpinājums. 2/5
K.S.Lūiss “Burvja māsasdēls” – kā 1955. gadā rakstīta grāmata ir ļoti ok, bet ar mūsdienu fantāzijas žanra grāmatu bagāžu raugoties, jūtos nedaudz nokavējusi sajūsmas vilcienu. Piedzīvojumi neaizrāva, lai gan tēli man patika. Vismaz beidzot esmu iebāzusi degunu šajā sērijā, lai saprastu sajūsmu un to, ka sēriju neturpināšu. 2/5
Riks Riordans “Zibens zaglis” – ļoti patika mitoloģijas aspekts – neko daudz es par to nezinu, tāpēc bija interesanti iedziļināties un to izprast. Pluss arī tāds, ka šeit varoņu vārdi nav izdomāti, tāpēc pie reizes var kaut ko iemācīties, nevis kā citās fantāzijas žanra grāmatās, kad ir jāatceras, ka viss ir izdomāts. Grāmatā aprakstītie piedzīvojumi bija tik aizraujoši, ka nevarēja nolikt grāmatu malā. Vēl neesmu sapratusi, vai interese ir tik liela, lai šo sēriju turpinātu, bet pirmais iespaids ir visnotaļ labs. 4/5
Jānis Joņevs “Jelgava 94” – pārlasu šo skolas dēļ un liela bija mana ne-sajūsma, kad uzzināju, ka kaut kas tāds vispār būs jādara. Atmiņā bija iespiedusies kā grāmata, kas man nepatika. Bet patīkams bija pārsteigums, kad sapratu, ka vārdi virknējas labi un, ja tik ļoti nenāktu miegs, varētu visu grāmatu izlasīt vienā piegājienā. Lai gan neesmu metālmūzikas cienītāja un to ikdienā neklausos, kaut kā jutu līdzi visām zem tilta līšanām uz grupu koncertiem, pēdējās naudas sakasīšanu ieejai Biržā vai koncertā un pēckoncerta mammas kotletēm. 4/5

Noskatījos četras filmas/seriālus:
Minimalism: A Documentary About the Important Things – pēdējā laikā arvien saistošāks šķiet minimālisma dzīvesveids, tāpēc noskatījos šo filmu. Bija ļoti spilgtas atziņas par minimālismu un to, cik ļoti patērnieciskajā laikmetā apaugam ar nevajadzīgām mantām. Filma parāda vairāku cilvēku pieredzes, pārejot uz šo dzīvesveidu. Ļoti interesanti bija vērot arī minimālisma arhitektūru – īstenībā mums nevajag villu, lai būtu laimīgi, pietiek arī ar 3x3m mājiņu. 5/5
Big Little Lies – jau minētais seriāls, kurš ir labāks par grāmatu. Iespaidīgi aktieri (Kidmena, Viterspūna utt). Seriālā nav tik uzkrītoši savstarpējie strīdi un intrigas, tāpēc seriāls interesants un ne tik kaitinošs. Arī te tiek uzturēta spriedze, līdzīgi kā grāmatā, bet atzīšanās pie detektīviem seriālā ir vairāk nesaistīta ar sērijas saturu nekā grāmatā. 4/5
Svingeri – kad šo rādīja kino man bija nojauta, ka nevajag iet. Mana nojauta bija pareiza, jo noskatījos, kad radīja TV. Sauktu to par divu stundu mocībām ar lieliskiem latviešu aktieriem. Komēdija, kur nekas nav smieklīgs, izņemot acīmredzamo mulsumu. Varbūt nelikās smieklīgi, jo joki jau bija dzirdēti labu laiku. Cik dzirdēju, būs kaut kas līdzīgs turpinājumam vai cita filma, bet tādā pašā stilā. 2/5
Rebel in the Rye – par to uzrakstīju – lasi te. 3,5/5
You’re the Worst – seriāls, kuru sāku skatīties pašās mēneša beigās un trīs dienās tiku cauri divām sezonām. Man ir ļoti grūti atrast seriālu, kuru gribas skatīties neatraujoties, jo šajā ziņā esmu garastāvokļa cilvēks, bet šis apmierina manas pašreizējās vēlmes. Krietna deva sarkasma padara šo vēl vairāk skatāmāku un pirmā sezona ir labāka par otro. Ja esi IMDB reitingu cilvēks (tie sakrīt ar tavu viedokli), šis nebūs tev. 4/5

Apmeklēju trīs teātra izrādes:
“Melot” Nacionālajā teātrī – ļoti laba un vajadzīga tēma, kas atklāj aktiera profesijas neredzamo daļu. Stāstā tika izmantoti piemēri no Francijas (no sākotnējā materiāla) un no Latvijas, bet varēja visus piemērus stāstīt no Latvijas, lai skatītāji vairāk tiktu iesaistīti un saprastu, par ko iet runa. Kā cilvēkam, kurš dažus gadus ir mācījies lietuviešu valodu, ļoti patika šīs valodas izmantojums izrādē. Pēc izrādes noskatīšanās top vairāk skaidrs, kā tiek taisīta izrāde un kā būvējas tēli, ko redzam uz skatuves.
“Jaunības slimība” Neatkarīgajā teātrī Skatuve – man tā arī netapa skaidrs, ko izrāde mēģina pateikt, jo visa bija par daudz. Izrādē vienlaicīgi darbojas septiņi vai astoņi jaunie aktieri, katram no viņiem ir savas problēmas, bet kas veido visu kopējo “jaunības slimību” tā arī netop skaidrs. Aktierdarbi ir ļoti labi un ar interesi sekošu līdzi, kā tie attīstās, iespējams, jau lielākos teātros. Iespējams, vēstījumu neuzķēru arī tāpēc, ka bija nenormāli auksts.
“Labie bērni” VDT viesizrāde Rīgā – manuprāt, pirmā izrāde manā teātru pieredzē, kad nelika izslēgt telefonu, bet veicināja tā lietošanu. Skatītājiem bija ļauts fotografēt izrādi un likt to sociālajos tīklos, kas paspilgtināja izrādes tēmu – sociālo tīklu lietošana jauniešu vidū un tā sekas. Izrāde ir domāta jauniešiem, lai gan uz īsto vecumu ir grūti notrāpīt – manis redzētajā izrādē dažiem viss uz skatuves attēlotais likās šausmīgi smieklīgi, citi pēc izrādes bija sadrūmuši. Labi, ka tika izmantota jauniešu valoda – šeit pluss ir jaunie aktieri. Ļoti ceru, ka skolotāji izmantos izdevību un aizvedīs 8.-12. klašu skolēnus uz šo izrādi.
“Tobāgo” Kongresu namā – gāju, jo biju dzirdējusi labas atsauksmes no vasaras, kad izrāde sāka savu ceļu pie skatītājiem. Biju redzējusi daļu no vecā iestudējuma 2002. gadā, tāpēc liels bija mans pārsteigums, ka pārmaiņas ir piedzīvojusi tikai daļa aktieru sastāva un daļa dekorāciju. Jo viss pārējais ir precīzi tas pats – pat tērpi (negribas ticēt, ka saglabāti tie paši vecie, bet kāpēc jātaisa jauni precīzi tādi paši?). Pusi izrādes vispār saprast nevarēja, jo aktieru dikcija nebija tik laba, lai pie mutes piespraustais mikrofons spētu izšķirt vārdus. Uz brīdi sajutos kā maza novada kultūras namā, kur šāda tipa izrāde ir gadsimta notikums, jo publika ar sajūsmu ņēma pretī visu, ko tai deva.

Pabiju arī Kongresa nama grāmatu svētkos, no kurienes pārrados ar 10 grāmatām – maks neprotestē, jo nopirku tikai trīs. Jāatzīmē, ka šogad (piektdienā) bija ļoti labs grāmatu maiņas piedāvājums un ceru, ka arī manis aiznestās grāmatas ir atradušas jaunus saimniekus.

Attēls: te.

Atskats uz septembri

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/298383621/large.jpg

Mans rudens iesākās ar tādām kā jaunā gada apņemšanām dzīvot ilgāk, labāk, pilnvērtīgāk. Sākās trešais gads augstskolā, sākās krievu valodas apgūšana, un nokļuvu pie apņemšanos publicēt vienu ierakstu nedēļā, pie kā sekmīgi turos, tāpēc par dažām lietām jau blogā ir uzrakstīts plašāk.

Septembrī izlasīju sešas grāmatas:
1. Kasandra Klēra “Zudušo dvēseļu pilsēta” – atsauksme te.
2. Džess Volters “Skaistās drupas” – atsauksme te.
3. Kīra Kesa “Prinča līgava. Vienīgā“. Sērijas trešā grāmata, ar kuru noslēdzu savu guilty pleasure sēriju piecu grāmatu garumā un atgriežos pie normālas literatūras. Šajā grāmatā noslēdzas Meksona mēģinājumi dabūt sev sievu un mēģināt valdīt valsti un Amerikas egoisms. Tagad, kad esmu lasījusi sēriju no Īdlinas skatupunkta, liekas, ka arī sēriju par Ameriku varēja sašaurināt divu grāmatu ietvaros, tā izvairoties no nevajadzīgām ainām un emociju uzplūdiem. Grāmatai dodu 3/5.
4. Dāvids Lāgerkrancs “Meitene zirnekļa tīklā” – sērijas “Meitene ar pūķa tetovējumu” sērijas turpinājums, ko uzrakstījis cits autors pēc atrasta nepabeigtā Lārsona manuskripta. Tā arī liekas lasīšanas laikā – dažas vietas ir tā uzrakstītas, ka var saprast, ka Lārsons tās nav rakstījis un izdomājis. Bet atkal par citām var pasmaidīt, jo atpazīsti tos īpašos vārdu virknējumus, kuru dēļ lasīji trīs biezās iepriekšējās grāmatas sērijā. Noteikti piederu pie tiem cilvēkiem, kam šī grāmata patīk gandrīz vienlīdzīgi iepriekšējām. Grāmatai dodu 4/5.
5. Ir vēl divas grāmatas skolai, kuras nav vērts pieminēt, jo par tām neko neatceros.

Noskatījos vienu filmu – Vara Braslas “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru“, par ko arī uzrakstīju – izlasi te.

Septembrī sākās arī mana teātra sezona – atklāju to ar “Svīnībām” (lasi te), un turpināju ar divām izrādēm:
“Zēni” – režisors Dmitrijs Petrenko. Izrāde ir par jauniešiem, kas pēc pēdējo eksāmenu nokārtošanas nu ir spiesti ieiet pieaugušo pasaulē – pilnā apmulsuma, neziņas. To visu pavada ballītes, reibinošas vielas un eksistenciāli jautājumi par dzīvi pēc jaunības. Pēc izrādes palika daudz neatbildēti jautājumi, kas radīja izrādes nepabeigtības sajūtu. Patika aktierdarbi, lai gan bija vietas, kur tēli bija kaitinoši, bet tā ir materiāla vaina. Mūzika dažbrīd bija tik skaļa, ka nevarēja dzirdēt, ko saka aktieri (bet tas nav iemesls kāpēc man pēc izrādes nepalika skaidrs, ko režisors mēģina pateikt). Vērtējums: 3/5.
“Aspazija.Personīgi.” – režisore Māra Ķimele. Uz biogrāfijas metiem balstīts stāsts par Aspazijas dzīvi. Ļoti priecājos, ka beidzot aizgāju uz šo izrādi, jo tā mani patīkami pārsteidza gan ar aktierdarbiem (izcila Broka), gan ar saturu. Brīnišķīgi tika parādīts mīļums, dziļums un vēsturiskas personības cilvēcīgā puse, nevis sausi fakti. Vērtējums: 4/5.

Plāni oktobrim:

  • apmeklēšu (pagaidām) piecas teātra izrādes
  • turpināt “viens ieraksts nedēļā” apņemšanos
  • varētu beidzot pievērsties Kinga grāmatām, kas jau pāris gadus krāj putekļus manā plauktā

Lai izdodas izbaudīt vēl rudens silto pusi!

Attēls te.

Atskats uz augustu

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/296030848/large.jpg

Vasara nu bija tik gara, cik tā bija un cilvēku žēlošanās to nepagarinās. Neesmu šķīrusies ne no biezās segas, ne vilnas zeķēm ne arī no tējas/kafijas, tāpēc pārmaiņas manā dzīvē būs tikai vēl zemāka gaisa temperatūra. Bet šī vasara rezultējās ar iespaidīgu izlasīto grāmatu skaitu, tāpēc jāatskatās, kā man veicās pēdējā vasaras mēnesī visās bloga jomās.

Lai gan jūlijā rakstīju, ka 11 grāmatas būs augstākais izlasītais grāmatu skaits vienā mēnesī šajā gadā, es kļūdījos. Augusts beidzās ar 15 izlasītām grāmatām. Iespējams, tas varētu būt arī mans rekords visā lasīšanas vēsturē. Tagad gan droši varu teikt, ka tā arī paliks, jo priekšā ir rudens, skola un citi darbi. Bet nu par izlasīto:

  • Laima Kota “Istaba” – patīkami pārsteidza stāsta raitais temps, kā rezultātā grāmatu izlasīju pāris dienās. Romāns vēsta par 80. gadiem Latvijā, kad cilvēki stāv rindās pēc desām, sviesta un kafijas, iet uz savām istabām komunālajos dzīvokļos un dzīvo kā māk. Lai gan pati šajā gadu desmitā neesmu dzīvojusi, tomēr arī manu bērnību caurvij tieši šim laikam raksturīgi elementi, kas grāmatu padara vēl vairāk sirdij tīkamu. 5/5
  • Kīra Kesa “Prinča līgava. Atlase.” – šis ir mans guilty pleasure, ar ko ļoti labi var izkāpt no lasīšanas krīzes. Atsauksmi jau esmu rakstījusi.
  • Kīra Kesa “Prinča līgava. Elite.” – otrā daļa iepriekšējai grāmatai. Kopš Atlasē ir palikušas tikai sešas meitenes, sacensība kļūst jūtamāka. Meitenēm ir jāpierāda, ka viņas ir gatavas kādreiz vadīt valsti, tāpēc viņām visu laiku sevi ir jāpierāda. Tas gan neliedz Amerikai ik pa brīdim sarīkot skandālus un uzvesties neadekvāti. Viņa joprojām ir kaitinoša. 3/5
  • Megija Stīvotera “Balāde”, Jānis Tomašs “melnie darba cimdi”, Elīna Kursīte un Elīna Kolāte “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi”, Anna Toda “After. Pēc mūsu tikšanās”, Kīra Kesa “Mantiniece”, Kīra Kesa “The Crown”, Viljams Šekspīrs “Hamlets” – par to visu, kas man sakāms var izlasīt te.
  • Ieva Zole “Sarunas ar Māru Ķimeli” – patīkami pārsteidza šādas grāmatas eksistence. Grāmatā iekļautas vairākas intervijas, kas aptver dažādus režisores Māras Ķimeles dzīves periodus – no bērnības līdz iestudējumiem Latvijas teātros. Interesanti bija ielūkoties režisora darba virtuvē, bet spilgti viņa runā arī par dzīvi, mīlestību un mākslu. Obligātā lasāmviela teātrmīļiem, bet arī mirstīgiem cilvēkiem nekaitēs. Gribētu līdzīgu grāmatu vēl par kādu režisoru. 4/5
  • Frederiks Beigbeders “ekstazī stāsti” – man patīk Beigbedera rakstības stils – tiešs, brīžiem šokējošs, tāpēc arī ilgi nedomājot nopirku viņa jaunāko tulkojumu latviski. Šeit var iepazīt agrāko Beigbederu (pirms viņš nebija pievērsies vēsturiskām personībām un vēl pāris grāmatām pirms tās) 14 īsos stāstos. Un tiešām ir jūtams agrākais rakstnieks, jo emociju gamma, ko var pieredzēt, ir ļoti plaša. 3/5
  • Dace Rukšāne “Mīlasstāsti” – Rukšāne lasītājus izaicina mesties citādu mīlasstāstu piedzīvojumā – ne klasiskajos, šķebinošajos, bet īstajos un dzīves sūruma piepildītajos. Daži stāsti atstāj pārdomu aizmetņus, citi neizraisa neko, bet šis noteikti ir krājums, ko vēlos savā plauktā, lai ik pa laikam pāršķirstītu. 3/5
  • Amanda Lovelace “The Princess Saves Herself in this One” – “ja patika “milk and honey”, tad patiks šis” izlasīju goodreadā un gāju meklēt šo dzejas brīnumu. Un tā ir taisnība, arī šis man patika. Varbūt neeeedaudz mazāk kā “milk and honey”, bet arī šis lika ciest. Ja sākumā dzejoļi ir viegli, tad vēlāk jo tālāk lasi, jo vairāk grūtsirdīgums spiež pie zemes līdz sēdi un domā ko iesākt ar dzīvi. Arī šī būs manā grāmatplauktā. 5/5

No filmām gribu pieminēt tikai vienu:

  • Everything, Everything – stāsts par meiteni, kurai ir alerģija no visa, tāpēc viņa dzīvo sterilā mājā visus 18 gadus un neiet ārā. Līdz brīdim, kad kaimiņos ievācas jauna ģimene un viņa iemīlas viņas vecuma puisī un sāk darīt lietas, ko nekad agrāk nebija darījusi. Filmā redzami visi pusaudžu filmām raksturīgie aspekti – pirmā mīlestība, attiecības ar vecākiem, vilšanās, meli. Un varbūt tieši tāpēc, ka šos aspektus nav iespējams padarīt citādus, filma man nepatika. Ļoti kaitināja galvenā varone, kas uzticas pāris dienu pazīstamam čalim un jau skrien uz otru valsts galu, atstājot visu sev aiz muguras. Tāpat Maddy (galvenā varone) bija iespaidīgs plāns saistībā ar savu nākotni, bet tas, kā tas īstenojas, netika parādīti. 5/10.

Seriāli

  • The Bold Type – netīšām uzskrēju virsū seriālam par savu nākotnes profesiju (studēju žurnālistiku). Trīs draudzenes Jane, Sutton un Kat strādā sieviešu žurnālā un mēģina sabalansēt karjeru, draudzību un personīgo dzīvi. Seriāls ir veidots iedvesmojoties no žurnāla Cosmopolitan galvenās redaktores Joanna Coles dzīves. Neņemot vērā to, ka darbs redakcijā tika attēlots kā bērnudārzs (audzinātāja un mazuļi, kas rada pilnīgi aplamu iespaidu par emocionālo pusi redakcijā), skaidri tika parādīti darba aspekti, ar kuriem būtu jārēķinās. Ja tu vēlies kļūt par žurnālistu un vēlies vieglu seriālu, ar ko nobeigt vasaru – šis varētu būt tas, kas tev ir nepieciešams. 8/10

Teātris

  • Liepājas teātra “Precības” – Agafja ir nolēmusi precēties, tāpēc savedēja Fjokla piedāvā izvēlēties starp pieciem dažādiem vīriešiem. Izvēle nav viegla un vīriešiem visu laiku ir jāpierāda, ka tie ir viņas vērti. Izrāde ir mēma komēdija ar izteiksmīgiem tērpiem un iespaidīgu horeogrāfiju, kas neļauj novērst skatienu no skatuves. Apbrīnoju aktierus un viņu plastiskumu. Izrādes beigas atstāj jautājumu, ko savā galvā risinu vēl šodien. Ja neesi redzējis, aizej! 9/10

Septembris ir laiks, kad vasaru vēl var nedaudz paķert aiz astes (bet tā šogad tāpat ir bijusi vairāk “uz papīra” nekā īstenībā), tāpēc, ja vēl nav sanācis kaut ko izdarīt, ko vēlējies, dari! Bet atceries, ka arī krāsainās lapās ir sava burvība. Un galu galā, septembris iezīmē arī jauno teātra sezonu, tāpēc mani (un varbūt arī tevi) sagaida 10 mēnešu prieks!

Attēls te.

Atskats uz jūliju

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/293493505/large.jpg

Pēdējo mēnešu laikā mani biedē tas cik ātri skrien laiks. Jo liekas, ka tikko esmu pārkārtojusi grāmatplauktu (gada sākumā), lai izvirzītu priekšā grāmatas, ko šogad vairāk vēlos izlasīt un paskat – gads jau ir vairāk kā pusē. Bet tas nenozīmē, ka vasaru nevar noķert aiz astes un pavilkt garumā, jo vēl viens mēnesis saules un vēja matos vēl priekšā.

Bet nu par to, ko izlasīju un visādi citādi izdarīju jūlijā.

Izlasīju 11 grāmatas, kas ir augstākais izlasītais grāmatu skaits mēnesī šajā gadā (un domājams, tāds arī paliks):

Kendaisa Bašnela Lūpukrāsu pavēlnieces – jutos vīlusies, jo atmiņā bija palikusi kā grāmata, kas man patika. Bet lasīju, kad man bija kādi padsmit gadi. Lai gan galvenās varones bija četras, dominēja viena un viņa bija tik kaitinoša, ka gribējās grāmatu mest pret sienu. Bet tomēr pabeidzu un nesaprotu, kāpēc es vispār to lasīju. 2/5
Lori Nelsona Spīlmena Sapņu saraksts – par šo man ir divējādas izjūtas, jo no vienas puses ļoti patika, no otras ne tik ļoti. Galvenā varone Breta pēc mātes nāves mantojumu var saņemt tikai tad, ja īsteno savu mērķu sarakstu, kuru viņa ir uzrakstījusi 14 gadu vecumā. Viegls vasaras romāniņš, ko var izlasīt pāris stundās. 4/5
Māris Bērziņš Svina garša – viena no 2017. gada apņemšanām bija izlasīt visas pieejamās grāmatas sērijā “Mēs.Latvija.XX.gadsimts.” Šī esot viena no veiksmīgākajām šīs sērijas grāmatām, tāpēc ķēros tik klāt. Nedaudz vīlos, jo grāmata ir nepiespiesta un viss labais (kā vienmēr) atstāsts ir beigām. Gribēju vēl skarbāk, vēsturiskāk (lai gan šie neesot vēsturiskie romāni) un emocionālāk. Tieši dēļ sākumā esošās vieglprātības man beigas neaizrāva tā, kā gribētos. 3/5
Paskāls Mersjē Lea – pilnīgs svešinieks stāsta Leas stāstu, ko tam uzticējis viņas tēvs. Tieši tādēļ man grāmata nepatika, jo neredzēju iemeslu, kāpēc stāstu nevarēja izstāstīt tēvs. Rezultātā būtu vairāk emociju, vairāk tuvības un vairāk grāmatas jēgas. 2/5
Leslija Valtone Eivas Lavenderas savādās un skaistās skumjas – grāmata ir tieši tāda, kāds ir nosaukums – savāda, skaista un skumja. Grāmata par vairāku paaudžu attiecībām ar nedaudz maģisku piesitienu, kas grāmatu pārvērš ļoti interesantā piedzīvojumā. 5/5
S.J.Watson Pirms es aizeju gulēt – vīlusies, jo gaidīju ko vairāk. Galvenā varone bija neinteresanta, solītā spriedze palika nesagaidīta un beigas bija tik samudžinātas, ka vairs nesaprotu, kas tur beigās notika. 2/5
Sabīne Košeļeva Rīga-Maskava. 21.gadsimta mīlasstāsts – šī bija atkārtota lasīšana un joprojām šī grāmata ir burvīga. Par dažādu paaudžu un tautību attiecībām un saprašanos. No otras puses, žēl, ka nebija tik daudz vēstures aspektu un dažādās uztveres. Pēdējās nodaļas gan galīgi nevajadzīgas. 4/5
Helēna Fīldinga Bridžita Džounsa: saprāta robeža un Bridžita Džounsa: kā traka pēc viņa – vēl viena vilšanās. Dažviet pavīd burvīgi salīdzinājumi, nedaudz var arī pasmieties (bet tiešām nedaudz), bet kopumā grāmatas parāda to, cik Bridžitai ir nožēlojama dzīve un sametas vai nu žēl vai dusmas par to, cik ilgi tas var tā turpināties. 2/5
Džesija Burtone Miniatūriste – vēsturisks romāns par Amsterdamu ap 1687. gadu, kāda tirgotāja ģimeni, kurā ieprecas galvenā varone. Interesants stāsts, kas vienu brīdi velkas, citu atkal lasās raiti, bet kopumā man patika vairāk vēsturiskais Amsterdamas aspekts, nekā kas cits. 3/5
Herbjorga Vasmu Šie mirkļi – mani vairs nespēj izbrīnīt skaudrums šīs rakstnieces darbos, jo esmu lasījusi dažus iepriekšējos viņas romānus. Šis bija iespaidīgs stāsts par sievietes dzīvi, viņas cīņu par vietu pasaulē un vēlmi un vajadzību apkopot visas uzņemtās lomas vienā personā. Interesanti, ka maz parādījās varoņu personvārdi. 4/5

Jūlijā filmas es neskatījos, vienīgi pusē palika noskatīta filma Valentines Day, ko iesāku skatīties pa ceļam uz mājām no festivāla “Lampa”. Bet interesi tā neizraisīja, tāpēc diez vai pabeigšu.

Teātra arī jūlijā nebija, tāpēc arī šī sadaļa izpaliek. Ar aizrautību gaidu jauno teātra sezonu un skaitu dienas, līdz atkal varēšu ieiet pa kāda durvīm. Kamēr izrāžu nav, klausos radio un mēģinu uzminēt, kurš aktieris ierunājis kuru reklāmu.

Vasara ir festivālu sezona un mani nekad nav uzrunājuši mūzikas festivāli, kur jāguļ teltīs trīs dienas un jāblandās apkārt. Šogad pirmo reizi apmeklēju festivālu “Lampa” un sapratu, ka šis būs tas festivāls, uz kuru braukšu katru gadu. Sanāca gan apmeklēt tikai vienu dienu – piektdienu, 31.jūniju, tāpēc biju diezgan sarūgtināta, ka lielākā daļa interesanto sarunu notiek sestdienā, kad tur neesmu. Bet runā, ka nākošgad “Lampa” norisināsies tādos datumos, kad abos tikšu, un gribēšu redzēt, kā es sadalīšos vairākās daļās, lai apmeklētu visu, ko vēlos.

Lai foršs pēdējais vasaras mēnesis!

Attēls te.

Atskats uz aprīli

beautiful, hello, and pink image

Aprīlis bija traks, traks mēnesis. Skolas darbos varēju mierīgi pakārties un maijs nesolās būt labāks. Tieši tā dēļ tik maz ko izdarīju. Lai blogā nebūtu tāds klusums, tad vismaz mēneša apskatu varu uzrakstīt.

Izlasītās grāmatas. Pīrss Brauns “Sarkanā sacelšanās” – nesaprotu, kāpēc tik ilgi prokrastinēju, jo grāmata ir absolūti lieliska. Noteikti soļošu pēc nākamām daļām uz grāmatnīcu. 9/10.
Klikšķi ir visa tava dzīve, Whatsapp meitenes, Dodža kronis
Tiša Džeta “Vienmēr šika” – gaidīju kaut ko “kā būt parīzietei vienmēr un visur”, bet šis ir līdzīgs, bet ne tas. Kāda wannabe parīziete ieprecējusies Francijā un tagad dalās ar saviem padomiem, kā iefiltrēties starp vietējiem.
Andra Manfelde “Adata” – gaidīju ne tik saraustītu stāstu, vairāk emociju un sevis izzināšanu, nevis atskatu par citiem. Dažbrīd ļoti trāpīgi teikumi, bet lielākā daļa stāsta neraisīja nekādas emocijas.

Filmas. 21 Jump Street – dienā, kad biju izbesījusies un viss kaitināja, šis bija tieši tas, kas vajadzīgs. Ar daļu stulbību un pilnīgi nesmieklīgām vietām, bet varbūt tieši tāpēc man likās izklaidējoši. Normālā dienā es tādu neskatītos, bet, kā jau teicu, bija tieši laikā. Tad vēl pēdējā aprīļa dienā paspēju noslēgt savu sex and the city seriāla maratonu ar abām filmām.

Teātris. Mūsējās
Dž.Dž.Džilindžera Bannija Manro nāve – ar jau esošu režisora rokrakstu, bez ar pārsteidzoši lielu cilvēcības aspektu, kas šo izrādi padara labāku nekā citas režisora iestudētās pēdējās trīs sezonās. 7/10.
Valtera Sīlis Savādais atgadījums ar suni naktī – ļoti noderīga izrāde ne tikai skolēniem, skolotājiem, bet arī visiem citiem, jo runā par svarīgām tēmām interesantā izpildījumā. 10/10.
Mārča Lāča Neiekostais elkonis – ja vēlies baudīt aktieru plastikas meistarību, visu izrādes laiku esot uz skrituļslidām, šī izrāde ir tev. Man palika nesaprasta daļa ar projekcijām, bet pārējais bija izklaidējoši. 8/10
Mārtiņa Eihes Trakās asinis – izrāde ir LKA aktieru diplomdarbs. Jāsaka, ka aktierdarbi ir ļoti spēcīgi, kas raisa lielu interesi tos redzēt turpmāk uz Latvijas teātru skatuvēm (cerams, ka nepiepildīsies viena varoņa teiktais, ka viņi nav vajadzīgi). 8/10.

Laika gaitā redzēsim, cik ļoti daudz man izdosies parakstīt maija mēnesī (kas nav word programma) ārpus skolas darbiem. Ideju ir pietiekami daudz, bet to visu var realizēt tikai tad, kad ir brīvs laiks. Tikko sapratu, ka neesmu šajā mēnesī izpildījusi gada apņemšanos izlasīt latviešu autoru darbu un kādu grāmatu Kindlē, to varētu pārcelt uz maiju/vasaru. Katrā gadījumā, kādā no mēnešiem lasīšu divus darbus.

Maija plāns: pabeigt iesāktās grāmatas lasīt. No teātra eju skatīties VDT “Muiža kaņepēs”, Dailes teātrī “Kaķi uz nokaitēta skārda jumta” un gan jau vēl kaut ko, uz ko pavilkšos vai nu atlaižu vai iespēju ziņā.

Attēls te.

“Mūsējās” Dailes teātrī

Foto: Daina Geidmane

Man jau liekas, ka nevajag jums stāstīt, cik neplānoti dažreiz sanāk noskatīties kādu izrādi. Šoreiz es tiku ģenerālmēģinājumā, tā kā līdz pirmizrādei kaut kas varētu mainīties, bet ceru, ka tikai uz labo pusi.

Trīs draugi – Makss (Lauris Subatnieks), Pols (Gints Grāvelis) un Simons (Aldis Siliņš) – ir sarunājuši tikties, lai uzspēlētu kārtis un parunātu par dzīvi (kā jau tas parasti notiek), bet Simons kavē nopietna iemesla dēļ. Šis iemesls ir visa vakara atslēga, kas pārbaudīs viņu draudzības spēku, liks teikt patiesību un atklāt visas kārtis par savām laulības likstām. Vakars arī liks pārvērtēt pašiem sevi un, iespējams, mainīties.

Izrāde runā par, protams, draudzību. Kādas ir draudzības robežas, vai draudzība ir vai nav apdrošināšanas polise, kur pret iemaksātu labumu vari saņemt labumu pretī, vai draudzības ilgums ir iemesls melošanai svarīgām valsts institūcijām. Lai arī cik gadus jūs nebūtu draugi, vienalga ir kāds aspekts, ko draugs par tevi nezina, un viņam par tevi var būt pavisam citāds priekšstats, nekā ir patiesībā. Un pietiek tikai ar vienu piedzīvojumiem pilnu nakti, lai viss nāktu gaismā.

Izrādē spēlē trīs brīnišķīgi aktieri, kuri parāda sevi jaunā gaismā – līdz šim es viņus biju redzējusi epizodiskās otrā plāna lomās (lielākoties), tāpēc šis man bija patīkams pārsteigums. Izrādes materiāls prasa daudz emociju un tās aktieri arī parāda gan ar izteiksmīgām sejas grimasēm, gan ar žestiem, gan ar balsi. Ir interesanti skatīties kā izrādes laikā attīstās tēli, atklājot jaunas šķautnes savos spēcīgajos raksturos. Makss sasmīdina jau vien kā sirms hipsteris-rentgenologs, Pols kā omulīgi apaļīgs reimatologs un Simons kā izteikts biznesmenis. Kostīmi (Vita Radziņa) vēl vairāk paspilgtina varoņu personības aspektus.

Bet netop skaidrs varoņu vecums. Iespējams arī, ka tas kādā izrādes mirklī tiek minēts un esmu to palaidusi garām. Vislielākās šaubas tas izraisa mirklī, kad Makss un Pols salīdzina savas muguras sāpes, bet jau nākamajā Makss izpilda asas kustības. Tā kā mani vecvecāki tā nevar, tad pieļauju, ka varoņi ir jaunāki par 70 gadiem, bet cik ļoti – to atliek tikai minēt.

Izrāde ir “nopietna komēdija”, un ar humoru šajā izrādē viss ir vislabākajā kārtībā. Tik ļoti kārtībā, ka es tā smējusies nebiju ilgu laiku un no tā piekusu tik ļoti, ka nevarēju uzkāpt ne pēc mēteļa, ne arī tālākās darīšanās dodoties, nevarēju ar ierastajiem trīs apstāšanās reizēm uzkāpt uz sesto stāvu. Jāpiemin, ka humors izrādē nav tipisks jēlais (kā dēļ es neskatos komēdijas filmu veidā, jo man vienkārši neliekas smieklīgi), bet gan tāds sarkastiskais, ironizējošais. Jāuzslavē Ingas Krasovskas horeogrāfija, to vērot darbībā bija tiešām aizraujoši. Attiecīgās dziesmas, kas joprojām ir manā ikdienas pleilistē, nu iegūs pavisam citu nozīmi, nekā agrāk. Arī scenogrāfija (Kristaps Skulte) radīja vēlēšanos pašai tādā dzīvoklī dzīvot (pielabojot virtuves grīdu, tādējādi neradot sajūtu, ka kāds tur ielūzīs).

Intars Rešetins ir izrādes režisors un uz Dailes teātra skatuves ir uzvedis vairākas izrādes – “Ja tevis vairs nebūtu”, “Nakts vēl nav galā”, Nacionālajā teātrī “Ak, tētīt”. Lai gan atšķirīgi žanri (minētās ir drāmas), es tomēr nebaidos teikt skaļos vārdus, ka šī izrāde ir manuprāt visveiksmīgākā no viņa iestudētajām Dailē un veiksmīgākā izrāde, ko es esmu redzējuši šajā sezonā teātros kopumā (bet nu, cik es esmu bijusi uz jauniestudējumiem). Nebaidos teikt arī to, ka izrāde būs tā, uz ko iešu atkārtoti un vēl ilgi nevarēšu aizvērties, iesakot to visiem, kas ir gatavi klausīties.

Vērtējums: 10/10.

Foto: Daina Geidmane, te.