“Gandrīzlaime” Rīgas Krievu teātrī

	<strong>Gandrīzlaime</strong><br /><small>	Foto: <i>Didzis Grodzs</i></small>

Režisors: Sergejs Golomazovs, Kostīmi: Jevgeņija Panfilova

Jekaterina Frolova, Aleksejs Korgins, Igors Nazarenko (dziedošā telegramma), Tatjana Lukašenko (Luīze), Jeļena Sigova un Vitālijs Jakovļevs (Sāra un Bils), Dana Bjorka un Jevgeņijs Korņevs (Kellija un Marks), Artūrs Trukšs (Oficiants), Oļegs Teterins, Tatjana Začeste (Lendāls un Geila), Ivans Kločko, Andrejs Možeiko, Nikolajs Galkins (Čeds un Rendijs), Olga Ņikuļina un Igors Čerņavskis (Marsija un Fils), Jevgeņijs Čerkešs, Aleksandrs Maļikovs (Deivs), Natālija Živeca (Ronda), Anatolijs Fečins, Jana Ļisova (Džeiks un Emīlija).

Izrādi veido deviņas ainas par dažādiem mīlestības aspektiem – pirmā satikšanās, sāpīga šķiršanās, laulības rutīna, pirmā atdzīšanās, darba vai naudas izvirzīšana priekšplānā, bijušo tikšanās un vēl citiem. Lai gan domāta kā komēdija (un neapšaubāmi tā tāda ir), tomēr šī ir arī izrāde, kur caur smiekliem var padomāt par to, cik situācijas tomēr ir nopietnas.

Izrādes darbība notiek lielveikalā, un tā stāvi tiek pielāgoti katrai ainai atsevišķi (tas tiek pateikts tekstā, dekorācijās mainās tikai soliņi/iepirkumu ratiņi u.c. sadzīviski priekšmeti). Lokācija ir lieliska, jo tieši tā bieži vien ir norunāta kā tikšanās vieta vai tieši tur pastāv iespējamība satikt savu nākošo (vai bijušo) vīru, aiziet paēst – katrā ziņā veikt daudz dažādu darbību un tomēr atrasties vienā vietā.

“Gandrīzlaime” ir krievu teātrī, tāpēc loģiski, ka uz skatuves runā krieviski, bet ir arī titri latviešu valodā, kas dažbrīd atvieglo uztveri. Lai gan ar krievu valodu es esmu vairāk uz “jūs” nekā uz “tu”, tomēr titru lasīšana otrā plānā atstāj to, kas notiek uz skatuves. Jāsaka, ka uz beigām jau biju adaptējusies un titrus nelasīju, jo izrādē skanošā valoda ir viegli uztverama un saprotama. Un, lai gan arī ar humoru man ir īpašas attiecības (t.i., ar lielām šaubām skatos uz uzrakstu “komēdija” un ar lielām bailēm eju uz tādām filmām/izrādēm), šī komēdija ir tik sadzīviska, ka es smējos gandrīz katrā ainā. Ļoti patika Sāras un Bila laulāto krīze, bet pēdējā Džeika un Emīlijas aina salika pareizos akcentus un lika ne tikai smieties, bet arī padomāt. Katrā gadījumā man radās sajūta, ka katrs starp ainu varoņiem un situācijām atradīs tādu, kas arī viņam ir bijusi un spēs uz to paraudzīties caur humora prizmu.

Izrādē darbojas ļoti daudz aktieru, kas brīžiem rada sajūtu, ka viņi nospēlē savu ainu un tad gaida, lai iznāktu paklanīties (bet paklanīšanos vien ir vērts redzēt, ļoti iespaidīgi!). Lai gan starp dažām ainām arī iepriekšējo izrāžu varoņi tiek iesaistīti izrādē, tas tomēr to sajūtu nemazina. Ainas vienu no otras nošķir mūzika, kuras laikā tiek minimāli pārkārtota skatuve, un dažbrīd mūzika bija par skaļu, kas ļoti ātri lika iziet no tikko redzētā. Bet citādi – uz šo izrādi noteikti rekomendēju aiziet.

Attēls: te.

Advertisements

“Arī vaļiem ir bail” Nacionālajā teātrī

Image

Režisors: Elmārs Seņkovs, Artūra Dīča luga

Lomās: Ģirts Liuziniks, Marija Bērziņa, Maija Doveika, Lāsma Kugrēna, Normunds Laizāns, Igors Šelegovskis, Daiga Gaismiņa, Kārlis Reijers, Liene Sebre.

Scenogrāfija: Reinis Suhanovs, tērpi: Reinis Suhanovs, Gaismas: Oskars Prauliņš, Mūzika: Edgars Mākens.

Jānis Bērziņš ir tipisks latvietis, vecumā ap trīsdesmit, kuram ir viss – burvīga sieva, divi bērni, vecāki un brālis, nauda, veiksmīga karjera un jauna māja, bet kādu dienu viņš saprot, ka nekas no tā viņam nesagādā prieku. Lai istabā iespīdētu saullēkta gaisma, Jānis sāk cirst sākotnējā plānojumā neparedzēto logu.

Izrāde tiešām ir mūsdienīga un aktuāla komēdija par mums pašiem un cilvēkiem mums apkārt. Elmāram Seņkovam ir izdevies radīt ļoti trāpīgu izrādi par mūsdienu situāciju, jo katrā tēlā varēja identificēt kādu sev pazīstamu cilvēku un arī sevi identificēt ar kādu no tēliem. Un ne tikai ar tēliem, bet arī ar tēmām, kuru te ir daudz, bet nevienā līdz galam tā arī pilnībā neiedziļinās – protams, attiecības vairākos līmeņos un starp vairākiem cilvēkiem, bet ieskanas arī vides saudzēšanas jautājumi (bezatkritumu/minimālu atkritumu dzīvesveids), seksualitātes aspekti, dzīves rutīna un vēlēšanās izkļūt no tās ārā.

Man ļoti patika scenogrāfija – mūsdienu skandināvu stila projekta māja, kas izrādē rotē, tādējādi nomainot spēles telpu, bet pie reizes simbolizējot arī galvenā varoņa izjūtas – pamati ar caurumiem, tumšās ārsienas un logs, kas kļūst par viņas dzīves meklējumu palīgu.

Un aktieri! Īstenībā jāsaka, ka man bija liels pārsteigums, ieraugot Ģirtu Liuziniku galvenajā lomā (droši vien tāpēc, ka maz esmu redzējusi tādas izrādes, kur viņš spēlētu), bet izrādes laikā viņš pārliecināja un tagad man ir par vienu mīļāko aktieri vairāk. Maija Doveika izspēlē miegainu blogeri (jo tā ir must-have profesija jaunajām māmiņām), kas ir apsēsta ar perfekciju, un man ļoti patika, kā viņa sāka spēlēt tad, kad galveno varoņu attiecībās iestājas krīze, bet diemžēl arī pēc Jāņa transformācijas viņa nemainās – man būtu gribējies redzēt kādu izaugsmi arī viņas tēlā. Ļoti patika Normunds Laizāns un Igors Šelegovskis, kā arī Marija Bērziņa ar cinismu ļoti labi papildināja asprātīgo izrādi.

Šī izrāde ir noteikti jāredz, jo tā ir par mums visiem – uz skatuves ir visas trīs paaudzes, tāpēc es ticu, ka katrs tur var gan atrast sevi (es, piemēram, sevi ļoti varēju identificēt ar mammu-blogeri strīdu sākšanas un vārdu celšanas ārā no konteksta ziņā), gan kādu no sava draugu un paziņu loka. Ar mūsdienām tik atbilstošiem gadījumiem, vārdiem un dialogiem, mūsdienu tehnoloģiju pielietojumu un fantastisko mūziku, lieliskajiem aktieriem un smieklu/nopietnības sabalansējumu abos cēlienos, šī izrāde ir viena no mīļākajām, ko esmu redzējusi un, lai gan es parasti otrreiz neeju uz vienu un to pašu izrādi, šo man gribas skatīties vēl.

Attēls: te.

Mazie izrāžu pieraksti #3

Tā kā man par katru salīdzinoši nesen redzēto teātra izrādi ir diezgan maz ko teikt, tad apvienošu vairākas vienā rakstā. Kā arī šoreiz iztikšu bez izrāžu anotācijas, un ķeršos uzreiz pie lietas jeb savām sajūtām par mēneša laikā redzēto teātros.

https://i2.wp.com/www.dailesteatris.lv/userfiles/images/A-Z_kalendars/2017_18/KG_id_webSquare.jpg

“Būt Kejai Gondai”, Dailes teātrī – lieliska Kristiāna Brektes scenogrāfija un videomākslinieka Arta Dzērves darbi starp epizodēm. Izrādes sākumā tiek parādīts neliels fragments no intervijas ar lugas autori Andu Rendu, bet manuprāt, tas ir par īsu, lai skatītājs, kas izrādei nav sevišķi citādi gatavojies kā vien nopircis biļeti, saprastu, ko režisors ar izrādi vēlas pateikt. Tā kā aktieri spēlē vairākas lomas, pirmajās epizodēs ir jāpiešaujas, lai atietu no aktiera iepriekšējā tēla uz nākamo. Rēzija Kalniņa Kejas Gondas lomā ir noslēpumaina, brīžiem tas arī raisa sajūtas par aukstumu un kokainumu darbībās, sejas grimasēs un balss intonācijā. Lieliski ir Katjas Šehurinas tērpi, savukārt izrādes stils ir līdzīgs “8 mīlošām sievietēm”, manipulējot ar skatītāja tēlu, vienīgi šajā izrādē blakus izklaidei ir arī par ko padomāt. Un cik lieliska ir Leldes Dreimanes balss!

https://i2.wp.com/www.dailesteatris.lv/userfiles/images/Gallery/3041//dsc_6942.jpg

“Pēc Jūlijas jaunkundzes”, Dailes teātrī – jāsāk ar labo. Aktieri (Grūbe, Nevarauska un Ķuzule-Skrastiņa) ir izcili (lai gan brīžiem nogurst no Jūlijas jaunkundzes biežajām garastāvokļa maiņām) un tērpi (Jolanta Rimkute) arī. Bet ar to diemžēl nepietiek, lai izrāde būtu laba. -8 veidotā scenogrāfija arī bija laba, bet nefunkcionāla (aizlīmētās skapīšu durvis, tukšie skapīši, pielīmētie naži – ar pannu, glāzēm un ledusskapi nepietiek, lai radītu sajūtu, ka tur kāds dzīvo). Lai gan saturs ir uzlabota lugas “Jūlijas jaunkundze” versija, tā runā par kārtu attiecībām, vīrieša un sievietes attiecībām, feminisma idejas, bet ar to nepietiek, lai atbildētu uz jautājumu kāpēc šī luga tieši tagad. Lai gan skatītāji tiek pārsteigti ar vairākiem (trokšņu) elementiem, tas neattur no garlaicības.

“Optimists”, Pannas teātrī – jāsaka, ka no visām šeit aprakstītajām izrādēm šī man patika vislabāk, lai gan pamatauditorija tam ir mazpilsētās dzīvojošais “latvietis parastais”. Autors Uģis Segliņš, režisors Juris Rijnieks un aktieris Gints Grāvelis ir radījuši asprātīgu izrādi, kas liek paskatīties uz sevi un tautu no malas ar smaidu. Sava daļa nopietnības arī tur ir (emigrācija, bezdarbs, problēmas attiecībās u.c.), bet mani pārsteidza precīzie statistikas dati, ko par dažādām tēmām noskaitīja Gints Grāvelis – tas lieliski papildināja izrādes saturu. Vienīgi to izrādes finālu ir par daudz (vismaz trīs), kas liek daļai skatītāju aiziet par ātru, neredzot Grāveļa dziedāšanas vai repošanas prasmes, vai pēdējo monologu vai vismaz rada ļoti daudz noslēguma sajūtas. Bet savādāk lieliska izrāde, ar ko izklaidēt sevi pēc nogurdinošas darba dienas, un esmu pārliecināta, ka katrs tur atradīs kaut ko sev. Un nevajag baidīties par žanru (komēdija), jo lai gan mana humorizjūta ir ļoti kaprīza, arī šeit atradu, par ko smieties.

Attēls: te, te, te.

Atskats uz februāri

spring, flowers, and pink image

Lai gan man pašai ir sajūta, ka februārī esmu bijusi strauss, kas iebāzis galvu smiltīs (lasi-darbos) un nav koncentrējies uz neko citu, tā gluži nav. Līdz ar to, ka pabeidzu savas prakses gaitas, esmu pabeigusi arī vienpadsmit grāmatas, divas filmas un divas teātra izrādes.

1.Marks Hedons “Savādais atgadījums ar suni naktī” – pirms lasīju, redzēju izrādi un tā izrāde arī visu grāmatu bija manā acu priekšā. Lai gan stāsts, neapšaubāmi, ir lielisks un interesants – lasīt kā pasauli uztver ar Aspergera sindroma skarts zēns, tomēr teātra izrāde ir spēcīgāka par grāmatu. 3/5
2. Inga Pizāne “Tu neesi sniegs” – par šo man ir smieklīgs stāsts: grāmatu lasīju tieši tajā pašā datumā, kad to darīju pirmo reizi pirms diviem gadiem. Kaut kas vienkārši smadzenēs noklikšķēja un jutu vajadzību pārlasīt. Lai gan patika arī iepriekšējie dzejoļi, daži sāka iepatikties arī pa jaunam, un to laikam sauc par pieredzi. 4/5
3. Nikolā Barro “Sievietes smaids” – ļoti atmosfērisks, ar franču šarmu pilns romāns par grāmatām. Izdevniecības darbinieks sarakstījis romānu un to izdevis, slēpjoties aiz paziņas brāļa – francūža vārda. Romāns iemantojis tik lielu popularitāti, ka nu viņu lūdz atbraukt uz Angliju grāmatas tūrē un arī uzstājīgie lasītāji neliek mierā. Tāds viegls stāsts, ko izlasīt, braucot tramvajā. 3,5/5
4. Dace Rukšāne “Latviskais laimes kods” – atsauksmi uztapināju te.
5. Krista Anna Belševica “Medījot dzīvi” – atgādināja nedaudz depresīvus “man apnicis dzīvot” dzejolīšus, bet ko gan es saprotu no dzejas. 3/5
6. Dorota Maslovska “Starp mums viss labi” – lugas veidā pasniegts stāsts par paaudžu attiecībām. Lielāko tiesu nesapratu, kāpēc es to lasu, bet tad, kad nolēmu grāmatu likt malā, sasmējos par kaut ko uzrakstītu. Tas ilga vien 70 lappuses un iztērēto laiku nenožēloju, jo tieši tik ilgi bija mans brauciens uz teātri un atpakaļ. 2/5
7. Ilona Balode “Rīga-Pekina” – gribēju sākt likvidēt iepriekšējos gados sapirktos Ķīpsalas pirkumus, un sāku ar šo. Lai gan sākumā bija interesanti un varēja uzzināt daudz ko jaunu, ja nu gadījumā sadomāju ceļot uz kādu no minētajām valstīm, tomēr ātri vien tas sāka garlaikot. Līdz ko bija kādas problēmas, neatkarīgi no laikapstākļiem tūristi par sapelnīto naudu metās uzdzīvot un burtiski dzīvoja no biedra mammas naudas. Un visu grāmatu varēja noīsināt, jo bija tiešām daudz sīku detaļu, kuras nemaz nebija nepieciešamas. 2,5/5
8. Rejs Bredberijs “Pieneņu vīns” – lai gan es saprotu sajūsmu par šo grāmatu, mani tā īpaši neaizrāva. Vairāki savstarpēji saistīti stāsti par divpadsmitgadīga un desmitgadīga zēna vasaras piedzīvojumiem, kas bija interesanti un noteikti, ja būtu izlasījusi ātrāk, man patiktu daudz, daudz labāk. 3/5
9. Karīna Račko “Debesis pelnos” – lasīju tīri intereses pēc un arī tāpēc, ka pēkšņi grāmata nejauši atradās manā mājā. Sajūta bija, kā vēlreiz lasot Greja 50 nokrāsas, tikai (par laimi) vienas grāmatas ietvaros. Sadusmojos, ka autore nepapūlējās papētīt žurnālistikas lauku sīkāk (tas novērstu vairākas kļūdas lauka nepārzināšanā), jo tagad tikpat labi galvenā varone varētu būt citas profesijas pārstāve. Gribēju “viegli un ātri”, bet arī to nedabūju. 1/5
10. Iveta Harija meita “Vīna meditācija sievietei” – man pietrūka vēl vairāk skarbuma un īstās depresijas sejas. Grāmata ir par sevis atrašanu, sadzīvošanu ar sevi, depresiju un emocionālām traumām. Bet bija par daudz poētikas, par daudz izskaistinājumu, kas traucēja uztvert grāmatas patieso vērtību un to, ko šeit būtu jāuztver. Jo tas nav stāsts tikai pat tikai vienu sievietes cīņu, bet katra tur var atrast kaut ko savu. 2/5
11. Rūdolfs Blaumanis “Stāsti” – Pārbaudītas vērtības nodrošina lielisku rezultātu. Īsti te teikt nav ko, jo Blaumanis ir klasika un stāsti ir lieliski. 4/5

Par filmām man ir sakāms tikai viens teikums – “50 shades freed” ir sliktāka par abām iepriekšējām filmām kopā, bet “Kriminālās ekselences fonds” bija lieliska pēcpusdienas izklaide, kuru silti iesaku noskatīties visiem, kuriem nav slinkums.

Teātrī vīlos Nastavševa “Cerību ezers aizsalis”, jo likās, ka režisors savu radošo krīzi tā arī nav pārvarējis, bet kaut kas jāiestudē bija. Lai gan nenoliedzami izcils ir Vilis Daudziņš, kamēr vairāki zāli pameta, arī es cīnījos ar tādām domām (ja vien nesēdētu pa vidu). Arī beigas iespaidīgāk tiek nospēlētas pirmajā daļā un rodas sajūta, ka režisors mēģina atkārtot pirmās daļas panākumus. Vai viņam tas izdodas? Manuprāt, nē. 3/5

Georgija Surkova “Dziļā, skumjā jūra” atstāja neviennozīmīgus iespaidus, jo lai gan man patika tēma un tās izpildījums (ja vien izrāde būtu uzvesta dažus gadus ātrāk), tai pašā laikā no prāta neizkrīt vairāki iebildumi, piemēram, nenozīmīgās kaimiņu lomas (gribējās tām lielāku jēgu) vai problēmas scenogrāfijā. Bet ļoti lieliski savās lomās ir Lūriņa un Puga, par ko liels prieks. 4/5

Atliek vien vēl papļāpāt par grāmatu izstādi Ķīpsalā. Devos piektdienas pusdienlaikā un radās sajūta, ka halle jau ir pamatīgi patukšota. Grāmatu maiņas piedāvājums bija pašvaks (bet atdzīšos, ka otrreiz nostaigāt garām aizmirsu), vienā izdevniecībā arī nedabūju to, ko vēlējos. Lai gan devos ar jau diezgan skaidru plānu (un lai pārbaudītu hipotēzi par zemajām cenām, pierakstīju klāt arī internetā ierakstītās cenas), roka paslīdēja uz Prometeja galda, kā arī apstaigājot citu izdevniecību galdus, secināju, ka man kādu ieplānotu grāmatu nemaz tik ļoti nevajag. Galu galā no Ķīpsalas izvēlos ar 8 grāmatām un nu atliek tikai pie to lasīšanas (mazais skaits ļauj prognozēt, ka visas izlasīšu līdz nākamajam gadam. Cerams).

Marts solās būs salīdzinoši brīvs mēnesis, ja vien es atkal neizmantošu izdevību to kaut kā sarežģīt. Patlaban arī nav īpašu plānu attiecībā uz teātri, varbūt ļaušos spontāniem pirkumiem.

Attēls te.

Atskats uz janvāri

(te iedomājies attēlu, kurā ir logs, ārā sniegs un uz palodzes kūp kāds karsts, krūzē ieliets šķidrums)

Janvāris ir ļoti interesants mēnesis. Pilnībā pazuda vēlme lasīt grāmatas un rakstīt par lietām šeit, blogā (droši vien tāpēc, ka uzsāku prakses gaitas, kur burti jāklabina katru dienu), ir liels enerģijas zudums uz lietām, cilvēkiem un darbībām (respektīvi, ja izeju cilvēkos uz trīs stundām, man pēc tam septiņas dienas jāatpūšas). Mans jaunākais mīļākais vārds ir “respektīvi”, ko lietoju katrā teikumā un pilnīgi nevajadzīgās vietās. Katru darba dienu vairākas reizes prātā ienāk doma, ka varētu nopirkt vienvirziena biļeti uz Zviedriju (jo praksē logi atrodas tieši pretī skatam uz prāmi), bet (paldies dievam) nekad nav līdzi tik daudz naudas.

Kad esmu pačīkstējusi, varu ķerties klāt visam tam, kam parasti. Un kā jau tādos gadījumos, sākšu ar grāmatām. Vispār, janvārī arī sasniedzu vienu no saviem grāmatu izaicinājumiem – Goodreads gada izaicinājumu – izlasīt vienu grāmatu. Un veiksmīgi iet arī “nepirkt nevienu grāmatu” un “atbrīvojies no liekām” lauciņos. Bet es atkal aizpļāpājos.

Tā viena, ko izlasīju janvārī, ir Džeralīnas Tomasas “Brīvs no krāmiem. Mājas detokss“. Lasīju, jo patīk ik pa laikam atbrīvoties no liekām mantām un esmu pārbaudījusi, ka tā vienkāršāk dzīvot. Jo mazāk mantu, jo brīvāka telpa un tas iespaido arī attieksmi pret dzīvi. Tā kā esmu lasījusi vairākus rakstus, grāmatas un pētījumus par atbrīvošanos no liekām mantām, grāmata mani nepārsteidza. Tā sniedz praktiskus padomus, kā saprast, kuras mantas no visa tā kopuma nav vajadzīgas un kādam, kas sāk savu ceļojumu mājas tīrīšanas procesā, grāmata varētu būt ļoti noderīga. Man visvairāk patika kontrollapu esamība grāmatas beigās, bet gribējās tās izplēšamas un lietojamas vairākas. Izlasīju arī vienu manuskriptu grāmatai, kas tuvojas iznākšanai, bet par to uzrakstīšu tad, kad tā būs pieejama arī citiem.

Mēģināju lasīt arī Džeinas Ostinas “Mensfīldpārku”, bet tālāk par 50 lappusēm netiku un lasīt “viņš uz mani pat nepaskatās, satiekas ar citu” 400 lappušu garumā (īpaši, ja beigas sev jau nomaitekļoju) likās bezjēdzīgi. Līdzīgi man gāja ar Lāgerfelda jauno veikumu “Meitene, kas meklēja savu ēnu” – apstājos 100 lappusē un secināju, ka mani neaizrauj, neliekas interesanti un vēlreiz citējot kādu recenziju IR, kas citē kādu citu “acis lasa, kamēr smadzenes atpūšas”.

Filmās gan man gāja ļoti ražīgi, jo tās es skatījos daudz. Gadu iesāku ar skaistāko romantisko filmu, kādu pēdējos gados esmu redzējusi un tā kļuva par vienu no manām mīļākajām filmām – Serendipidy. Noskatījos arī jaunāko versiju par Annu Kareņinu (6/10), tad sekoja vairākas Ziemassvētkiem veltītas sliktas filmas, kuras nav pieminēšanas vērtas. Noskatījos Jaungada nakts (5/10), kas pēc uzbūves nedaudz atgādināja “Love, actually” un par to runājot, noskatījos arī 10 minūšu turpinājumu “Red Nose Day Actually” (6/10). Turpināju ar dokumentālo filmu par sievieti, kas apsēsta ar teātri “Vienu biļeti, lūdzu” (9/10). Tad pārsteidzošā kārtā iekritu nelielā apsēstībā ar krievu seriālu “Hotel Eleon” un trīs sezonas noskatījos četrās dienās.

Par teātriem runājot, ieplānots bija doties uz divām izrādēm, bet uz vienu no tām aizsūtīju vecākus. Viņiem izrāde nepatika un nejūtos neko zaudējusi. Tad sekoja “Harolds un Moda” Dailes teātrī, kas bija lieliska izrāde, ar ko iesākt jauno gadu teātrī. Izrādē spēlē brīnišķīgi aktieri (Mārtiņš Upenieks, Lilita Ozoliņa, Indra Briķe u.c.), kas izrādi nospēlē tā, ka nenākas aiz garlaicības domāt par to, ko darīšu pēc pāris stundām. Un joki – jēziņ, beidzot ir joki, kuri ir smieklīgi un nav tik bieži dzirdēti, ka vairs tādi neliekas! Lai gan izrāde komēdija nav (bet gluži nav arī traģēdija, tikai beigas nedaudz bēdīgas), joku dēļ vien ir jāiet un jāskatās. 9/10

Februārī man nekas, izņemot Ķīpsalas grāmatu izstādi, ieplānots nav, tāpēc varētu ļauties spontāniem teātra biļešu pirkumiem. Ceru, ka līdz februāra beigām mana lasīšanas krīze būs pārgājusi, bet īpaši par to arī nesūdzos, jo var veltīt laiku tādām nodarbēm, kurām agrāk nesanāca laika/vēlēšanās.

(Atzīšos, atbilstošu bildi man bija slinkums sameklēt.)

Atskats uz decembri

https://data.whicdn.com/images/304605272/large.jpg

Decembris bija ražīgs mēnesis ne tikai izlasīto grāmatu ziņā, bet arī bloga rakstīšanas – divu gadu laikā nekad neesmu publicējusi tik daudz ierakstu viena mēneša ietvaros. Tā kā tas mani riktīgi nogurdināja (nu labi nē, veselība klibo un ar jauno gadu tam ir sakars tikai ēšanas ziņā), atgriežos pie haotiskā “tu nekad nevari zināt, kad es kaut ko ierakstīšu blogā” plāna. Galvenokārt tāpēc, ka bija brīži, kad man bija ļoti daudz par ko rakstīt un tad sekoja brīži, kad nebija nekā un tos savienot bija pagrūti, jo tad viens vai otrs notikums jau ir zaudējis savu aktualitāti. Bet tagad vēl pēdējo reizi pakavēšos 2017. gadā un parunāšu par decembri.

Decembrī izlasīju 11 grāmatas:
Rīgas viesnīcu arhitektūra – smukas bildes un ēkas vēsture. Atgādināja reklāmas katalogu vai izdrukātu viesnīcu mājaslapu.
P.S. Tu man patīc – atsauksme te.
Eleonora un Pārks – lasīju atkārtoti un šoreiz latviski. Sajūtas, ka tā ir viena no labākajām jauniešu grāmatām, ko esmu lasījusi, tas nemainīja, bet atgādināja, ka par to var rakstīt arī skaisti, ne tikai notrulināti un “vissirslikti”.
Septiņas dzīves un viena liela mīlestība – šī jau ilgu laiku gulēja plauktā, un tā kā jau vairāk kā gadu manā dzīvē ir kaķis, tas bija steigšus jālabo. Tad nu šī bija pēdējā grāmata 2017. gadā, kuru lasot raudāju kā mazs bērns, jo nesaslēgt notiekošo ar savu dzīvnieku un “ko es darītu tādā situācijā” ir neiespējami, maigi sakot. Obligātā lasāmviela visiem, kuriem ir kaķi.
The Sun and her Flowers – izslavētās dzejnieces Rupi Kaur jaunākais krājums (atcerieties, iepriekšējais bija “milk and honey”). Šoreiz dzeja likās mazāk piesaistīta vienai konkrētai tēmai, tāpēc sanāca liels haoss un pēdējie pāris dzejoļi izskatījās pēc redaktora izmisuša kliedziena “man vajag vēl” un viņa iedeva visu, kas viņai bija. Teiksim, 70% meh, pārējais bija labi, bet joprojām pirmais krājums man patīk vairāk.
Laimes projekts – šo lasīju ar mērķi atrast lietas, ko ieviest savā dzīvē jaunajā gadā un kļūt nedaudz organizētākai. Vai man tas izdevās? Nē. Autore vairākās vietās grāmatā ieiet pretrunās pati ar sevi, kas lika zaudēt pilnīgi jebkādu ticību tajā, ko viņa dara. Bet tomēr tā istabas sakārtošana 15 minūtes pirms gulētiešanas šķiet iedvesmojoša.
Vampīru akadēmija – atkārtota lasīšana, lai atsistu atpakaļ nedaudz noklīdušo vēlmi lasīt un pārliecinātos, ka joprojām varu 300 lappušu grāmatu izlasīt 3 stundu laikā.
Tuvumā.Mīlas lirika – otrais Vācieša dzejoļu krājums manā lasīšanas pieredzē un viennozīmīgi labākais no visiem tiem dzejas krājumiem, ko esmu lasījusi šogad. Beidzot rodas pārliecība, ka dzeja spēj mani uzrunāt un tā maldīšanās no autora uz autoru un no grāmatas uz grāmatu nav jāmet pie malas.
Pasaulē zem saules – šo dzeju rakstījis kāds vīrietis, kurš ļoti aizrāvies ar jūru, jo par to bija gandrīz visi viņa dzejoļi. Un tas deva nelielu jūras slimību.
Latvijas arhitektūra 1991-2011 – atkal kārtējais reklāmas katalogs ar māju smukbildītēm un īsiem, vispārīgiem aprakstiem. No arhitektūras grāmatām sagaidu dziļāku analīzi, bet to Latvijā nez kāpēc nevar dabūt.
The Complete Idiot’s Guide to Wine – šo lasīju ar mērķi vairāk saprast par savu mīļāko dzērienu. Pirmās pāris nodaļas bija tiešām ļoti labas un deva daudz saprašanas, bet pārējās likās pilnīgi nevajadzīgas, ja vien blakus pagultē nestāv aprakstītā vīna šķirne un tu nevari pārliecināties par grāmatas patiesumu, garšojot aprakstīto un salīdzinot savas izjūtas ar autora.

Noskatījos vairākas filmas, bet no tām vērts pieminēt tikai divas – par Brīnumu jau savas domas izteicu. Jāsaka, ka pozitīvi pārsteidza arī “Me, Earl and the Dying Girl”, kas stāsta par jaunas meitenes saslimšanu ar leikēmiju un kā piespiedu draudzība pārtop labi pavadītā laikā. Lai gan brīžiem tizla un iebrauc “jaunieši ir tik neveikli” klišejas grāvī, tomēr ir vērts veltīt pāris stundas un noskatīties.

Tāpat decembris ieiet vēsturē ar to, ka teātra izrāžu gada favorītos (lasi te) ieiet visas decembrī redzētās izrādes. Respektīvi, divas. Par vienu es jau uzrakstīju – “Cerību ezers”, bet “Cilvēki, lietas un vietas” Nacionālajā teātrī lieliski portretē cilvēka, kas aizrāvies ar atkarību izraisošām vielām, dzīvi. Brīžiem tik lieliski, ka sāp. Un sāpēs vēl spēcīgāk, ja pazīsti kādu tādu no sava paziņu, draugu, radu loka. Izcila izrāde, ko ir vērts redzēt.

Plāni janvārim arī ir, vismaz teātra ziņā, bet par tiem sīkāk uzzināsiet vai nu mēneša atskatā (kas nepazudīs) vai ja man būs tik daudz ko teikt, ka sadomāšu par to uzrakstīt atsevišķi.

Lai radošuma un spēka pilns jaunais gads!

Attēls te.

Atskats uz 2017. gadu teātrī

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/265092584/large.jpg

Līdzīgi kā pagājušo gadu, arī šogad lēnām noslēdzu bloga aktīvākās sadaļas, sākot ar teātri.  Ar to sāku, jo vairāk izrādes šogad neapmeklēšu (vismaz nekas nav plānots). Tad nu

Janvāris:
– NN Nakts, JRT – šogad jau bija krietni labāka par iepriekšējo gadu, liels prieks par balvas saņēmējiem – Tomu Čeveru un Edīti Tešheizeri. Teātra kritika ir ļoti svarīga gan skatītājiem, gan teātra profesionāļiem, tāpēc šāds apbalvojums (cerams) to tikai veicina.
– Bonija un Klaids, Dailes teātrī – es neesmu redzējusi filmu, tāpēc ejot uz izrādi man bija visai minimāls priekšstats par to, kas ir kas. Interesanti, ka izrāde liek skatītājam iesaistīties izrādes gaitā. Man patika, tāda dumpinieciska izrāde.

Februāris:
– Doriana Greja ģīmetne, Dailes teātrī – es nevaru teikt, ka šis ir viens no vājākajiem Ķiberes darbiem, bet šis ir viens no diviem, kas uz mani nenostrādāja. Iespējams, biju pārāk svaigi lasījusi grāmatu, kas, kā izrādās, man tādā veidā sabojā ne mazums izrāžu. Varētu gan aiziet vēlreiz un pārliecināties kā ir pēc kāda laika.
– Peldošie-ceļojošie, JRT – arī šī izrāde mani neuzrunāja, biju jau redzējusi otro daļu Dailes teātrī. Mūzika gan ir ļoti, ļoti skaista.

Marts:
Pazudušais dēls, VDT
Mēdeja, Rīgas Krievu teātrī – iespaidīgs Gunas Zariņas tēlojums un iespaidīgs izrādes vēstījums, noteikti viena no tām, ko sirsnīgi iesaku.

Aprīlis:
Mūsējās, Dailes teātrī.
– Bannija Manro nāve, Dailes teātrī – šī ir labākā režisora izrāde, ko esmu redzējusi, man ļoti patika. Lai gan ar pārliecinošu Džilindžera rokrakstu, tomēr daudz savādāka nekā citas iepriekšējās.
– Savādais atgadījums ar suni naktī – arī viena no spēcīgākajām izrādēm, ko esmu redzējusi gan tēmas, gan tēlojuma ziņā. Uz šo jāiet pašiem un jāved bērni, jārekomendē ekskursijām skolai utt.
– Savādais atgadījums ar suni naktī, Nacionālais teātrī – arī viena no spēcīgākajām izrādēm, ko esmu redzējusi gan tēmas, gan tēlojuma ziņā. Uz šo jāiet pašiem un jāved bērni, jārekomendē ekskursijām skolai utt.
– Neiekostais elkonis, ĢIT – viena no tām izrādēm, kas ar mani nesaklikšķēja. Aizgāju pa naudu tikt aplieta ar ūdeni un paskatīties, kā džeki skrituļo.
– Trakās asinis, Dailes teātrī – LKA aktieru diplomdarba izrāde. Man patika gan tēma, gan aktierdarbi, kurus tagad var redzēt tālāk attīstāmies Latvijas teātros.

Maijs:
– Muiža kaņepēs, VDT – nešķita kā komēdija, drīzāk liels pārspīlējums. Patika lomu sadalījuma izmaiņas – savdabīgi un ne tas, ko var redzēt katrā teātra izrādē, lai gan nenoliedzami, viens no elementiem, kā gribēja panākt komēdiju. Lielisks Imants Strads un Kārlis Freimanis.
– Kaķis uz nokaitēta skārda jumta, Dailes teātris – vēl viens Ķiberes darbs, kas mani līdz galam neaizrāva. Lai gan saprotu, ka psiholoģiski vajadzētu kaut kā skart, tomēr viss, kam es varēju sekot līdzi, ir pulkstenis uz skatuves, jo laiks vilkās neciešami lēnu.

Jūnijs:
– Karmena, Dailes teātrī – ļoti patika scenogrāfija un horeogrāfija, arī stāsts aizrāva un pirmo reizi šajā sezonā es sajutu, ka tiešām sekoju un dzīvoju līdzi izrādei, nevis domāju, piemēram, kur iešu ēst rīt vai kas man vēl jāizdara.

Augusts:
– Precības, Liepājas teātris – brīnišķīga izrāde gan formā, gan saturā, gan izpildījumā. Galvenokārt jau formā un izpildījumā. To arī pierāda lielais šī gada “Spēlmaņu nakts” balvu daudzums. Ja vari dabūt biļetes, noteikti aizej!

Septembris:
Svinības, Dailes teātris
– Zēni, Dailes teātris – man liekas, režisors vēlējās aptvert vairākas tēmas, bet tas ne līdz galam izdevās. Varbūt tagad izrāde ir mainījusies, bet, kad es gāju, tā bija par skaļu, par ilgu, par daudz. Sajūta, ka tā tūlīt beigsies, man radās kādas reizes piecas vismaz beigās.
– Aspazija.Personīgi, JRT – lieliska izrāde, kas reflektē par Aspazijas un Raiņa attiecībām, bet galvenokārt par to, kā jūtas un ko domā Aspazija. Patīkami pārsteidza saturs (beidzot laikam esmu atgājusi no tā Raiņa gada, kur viņu izmantoja visur, kur vien varēja izmantot) un izcila Broka.

Oktobris:
– Melot(?)!, Nacionālais teātris – interesanti parādīts tas, ko nozīmē būt aktierim – kā notiek gatavošanās lomai, kā tā tiek iemiesota, kā notiek satikšanās ar skatītāju. Aina ar skatītāja telefona mešanu uz otru skatuves galu būtu jānofilmē un jārāda visiem pirms izrādes, jo ticu, ka tas darbotos efektīvāk, nekā sauss mutisks paziņojums.
– Jaunības slimība, Neatkarīgais teātris “Skatuve” – ar mani izrāde nesaslēdzās, jo tā arī nepalika skaidrs, ko man mēģina pateikt. Bet varbūt izrāde traucēja uztvert šausmīgais aukstums, kas tur bija. Jāsaka gan, ka aktierdarbi (jaunie aktieri) radīja interesi tos redzēt vēl un citādākos formātos.
– Labie bērni, VDT – pirmā izrāde manā skatīšanās pieredzē, kur neprasīja nolikt mobilos telefonus, bet veicināja to lietošanu. Izrāde ir viena no manām top izrādēm šogad, un arī šajā izrādē man nebija domas par to, ko darīšu rīt, bet aktīvi sekoju līdzi notikumiem.

Decembris:
Cerību ezers, JRT
Cilvēki, lietas un vietas, Nacionālais teātris – esmu saskārusies ar izrādes galveno tēmu, tāpēc šī izrāde mani uzrunāja personiskāk nekā biju gaidījusi. Bet ticu un ceru, ka uzrunās arī citus, jo izrāde runā par svarīgām lietām, kas ir apkārt ikkatram no mums. Piemērota kā pieaugušajiem, tā pusaudžiem un pat sirsnīgi ieteicama. Izcila Maija Doveika.

Kopsummā, lai gan sajūta ir tāda, ka gads ir bijis diezgan viduvējs, vēlāk apdomājot un sarakstot uz lapas esmu nonākusi pie astoņām lieliskām izrādēm, kas tiešām patika. Skaits nav liels, bet, manuprāt, tas ir diezgan labs rādītājs. Tās ir izrādes, kas pārsteigušas, kas aizkustinājušas, kas raisījušas emocijas, pārdomas ilgākam laika posmam. Izrādes ar lieliskiem aktierdarbiem, režiju, stāstu. Izrādes, ko iesaku arī tev. Tātad, tās ir: “Precības”, “Labie bērni”, “Cerību ezers”, “Mūsējās”, “Savādais atgadījums ar suni naktī”, “Aspazija.Personīgi”, “Melot(?)!” un “Cilvēki, lietas un vietas”.

Attēls: te.

Tā kā ir atgriezusies mana vēlme apmeklēt teātri (re kā, vajadzēja tikai publiski par to pačīkstēt), tad man ir nopirktas dažas biļetes janvārī, tā kā noteikti turpināšu aplūkot jaunākos un vecākos veikumus un par tiem uzrakstīt. Mana klusā 2018. gada apņemšanās ir paviesoties tajos teātros, kuros neesmu bijusi, bet tā kā lielākoties skaļi izteiktās apņemšanās mēdz izgāzties (man), tad neminēšu, kas tie ir, lai tiešām sanāk aizbraukt!

“Cerību ezers” JRT

https://i1.wp.com/www.jrt.lv/sites/default/files/imagecache/izrade-gallery/ceribu_ezers_foto_janis_deinats.jpg

Viss sākās ar to, ka ieraudzīju jaunajā JRT repertuārā “Cerību ezera” turpinājumu un sapratu, ka lai gan visu laiku esmu gribējusi aiziet uz izrādes pirmo daļu, to tā arī neesmu izdarījusi. Steidzu to labot un labi, ka tā izdarīju, jo tā ir labākā šīs sezonas izrāde, ko esmu redzējusi teātrī.

Stāsts ir par Vladislava Nastavševa (izrādē viņu diezgan precīzi atveido Intars Rešetins) attiecībām ar māti (izrādē Guna Zariņa) laikā, kad Nastavševs gatavojas iestudēt/iestudē “Cerību ezeru”. Māte visu laiku nedara Vladislavam pa prātam, kas liek izcelties vairākiem strīdiem, pati māte nav atraujama no austiņām, kurās skan krievu raidījumi, un viņu neliek mierā arī uzmācīgais pielūdzējs Miša (Vilis Daudziņš). Bet arī Vladam māte nav vienīgā problēma – liekas, ka viņa draugam (izrādē Andris Keišs) viņam nav laika, un arī māte vēl to remontu grib taisīt.

Liekas, muļķīgi minēt, ka aktieri ir izcili. Gan jau pieminētie nospēlē pārliecinoši tos cilvēkus, kurus ik pa laikam redzam medijos un esam guvuši priekšstatu par izturēšanās veidu, kustībām. Tāpēc brīžiem pat nevar nošķirt, vai tas ir aktieris, vai īsts tēls skatītāja priekšā. Respektīvi, izrādē jau tā nav skaidri nodalīta laika un telpas robeža (izrādes saturs mētājas no “tā ir izrāde” uz “tā ir dzīve”) un tā vienlaicīgi notiek tagad kā tiešs ieskats režisora dzīvē un kā to vērojot no malas. To ir grūti izskaidrot, tāpēc vienkārši aizejiet un noskatieties.

Lielisks ir arī minimālisms uz skatuves – atveroties priekškaram, uz skatuves ir tikai skapis, televizors, austiņas, krēsls. Te man gribas likt punktu, bet liekas, ka esmu kaut ko aizmirsusi. Šie priekšmeti ir tieši tik daudz, lai radītu māju sajūtu, bet katram no tiem uzdevums ir vairāk nekā būt vienkārši par teātra dekorāciju. Skapī, piemēram, māte glabā ne tikai senas lietas (padomju laika krāšanas kulta spilgts piemērs), bet tas palīdz arī ieskatīties pagātnē, kad Nastavševs vēlas uzzināt vairāk par saviem radiniekiem. Televizorā, īpaši jaunajā gadā, atpazinu savu ģimeni, un no malas tas šķita nedaudz smieklīgi – pa priekšu noskatīties krievu uzrunu, tad latviešu, paskatīties latviešu izklaides raidījumus un tāpat palikt pie krievu, jo viņiem tie ir labāki. Tāpat izrādēs varoņos var sazīmēt arī savā dzīvē esošus varoņus. Piemēram, izrādes varoņi dzīvo vienā dzīvoklī, bet vienlaikus ir katrs par sevi.

Izrāde skar arī politiskus tematus un secinājumus par dzīvi Latvijā pēc brīvības atgūšanas. Piemēram, pilsonības jautājumu – kā bērns vecākiem, kas nav Latvijas pilsoņi, var būt ar Latvijas pilsonību? Tiek risinātas arī Krimas okupācijas fakts starp Nastavševu un viņa draugu – kamēr viens uzskata, ka Krima ir okupēta, otrs – ka Krievija tur vienkārši palīdz. Bet visa izrāde ir par latviešu un krievu attiecībām un tā arī tiek pasniegta – daļa izrādes latviski, daļa krieviski. Bet no tā noteikti nevajag baidīties – krieviski nesaprotošajiem ir titri, bet gan saprotošajiem, gan nesaprotošajiem paredzēts lieliski pavadīts vakars, ko noteikti nenožēlosiet.

Izrādes vērtējums: 10/10.

Attēls: Jānis Deinats, te.

Atskats uz novembri

https://data.whicdn.com/images/302075215/large.jpg

Šis bija interesants mēnesis, jo plānots bija daudz vairāk nekā es patiesībā izdarīju, kas vairāk ir attiecināms uz teātra sadaļu, kurā šomēnes ir tukšums, vien neliels komentārs par Spēlmaņu nakti. No filmām es arī neko ievērības cienīgu neskatījos, tāpēc arī tā sadaļa šomēnes tiks pārsaukta par seriāliem, jo par tiem ir vairāk, ko teikt.

Izlasīju septiņas grāmatas:

  • “Mazā hygge grāmata” – atsauksme te.
  • Dženifera E. Smita “Iespēja iemīlēties no pirmā acu skatiena” – pārāk saldi un pārāk nereālistiski. Divi jaunieši satiekas lidostā, lido ar vienu lidmašīnu un pēc lidojuma tiek izšķirti, bet joprojām kaut kā satiek viens otru. Galvenie varoņi man nepatika, bet patika meitenes attiecības ar tēvu un to izaugsme grāmatas garumā. 2/5
  • Mihails Bulgakovs “Meistars un Margarita” – klasika, ko vēlējos izlasīt jau sen un paldies skolai, ka piespieda mani to izdarīt. Ja grāmata būtu manā grāmatplauktā un es taisītu Try a chapter tag, tad šo izmestu ārā jau pēc pirmās nodaļas. 2/5
  • Mihails Smoļins “Kodi, atslēgas un simboli romānā “Meistars un Margarita”” – pateicīga grāmata, lai vairāk saprastu romānu “Meistars un Margarita”. Sarežģīta grāmata, kas parāda, cik sarežģīts un nozīmju pilns ir pats romāns. 3/5
  • Maija Sepa “Migrēna. Izlaušanās” – atsauksme te.
  • Nīna George “Lavandu istaba” – ļoti atmosfēriska grāmata. Stāsts ir par grāmatu kuģa īpašnieka Pardū savas dzīves mīlestības meklēšanu. Drīzāk man patika pats piedzīvojums – kuģošana, jaunu cilvēku satikšana, nekā mīlestības aspekts. Lasot sapratu, ka vēlos tādu pārdevēju kā Pardū – kas iepazīst cilvēku un atrod viņam to/tās grāmatas, kas viņam pašreizējā dzīves brīdī ir nepieciešamas. 4/5

Noskatījos divus seriālus:

  • How to get away with murder – sezona aprāvās pusē, jo līdz nākamajai sērijai jāgaida līdz janvārim. To nu seriāla veidotāji māk – uzlikt tādu kaceri, ka atliek grauzt nagus par turpinājumu. Šai sezonai savā dzīvē paredzu tādu pašu nākotni kā citām, respektīvi, pa to laiku, kamēr seriālam ir pārtraukums, visu esmu aizmirsusi, tādējādi nekad neapnīk skatīties.
  • Novembrī pie skatītājiem devās arī seriāls Young Sheldon, kas ir veidots kā The Big Bang Theory priedēklis. Seriāla nosaukums atklāj arī visu, kas tur ir – stāsts ir par Šeldonu bērna vecumā, tiek darītas lietas, kas iespaido viņa psihi un kas liek vēlāk no tā ciest Lenardam. No humora gan tur ir pusi mazāk kā The Big Bang Theory, bet ir bijušas tikai četras sērijas, tāpēc pāragi spriest.

Mums katram reiz dzīvē pienāk krīzes. Man ir bijusi grāmatu krīze, kad nezini, ko lasīt tālāk, tāpēc nelasi neko. Nu šī krīze ir pienākusi teātrim. Lai gan ieplānotās divas izrādes novembrī neapmeklēju veselības problēmu dēļ, tomēr man nav arī liela vēlme pirkt jaunas biļetes, jo neviena izrāde neuzrunā ne anotāciju, ne atsauksmju ziņā. Es gan protams, naivi ceru, ka tas ļoti drīz pāries un vismaz janvāri es kā kārtīgs cilvēks varēšu iesākt, atgriežoties pie sava mērķa – apmeklēt teātri vismaz reizi nedēļā.

23. novembrī, LTV1 un laimīgajiem klātienē bija iespēja redzēt Spēlmaņu nakti – tādu teātra cilvēku salidojumu, kas, kā jau kārtīgs salidojums, notiek reizi gadā. Ballītei pie reizes ir arī oficiālā daļa, kurā apbalvo teātra cilvēkus par veiksmīgākajiem, labākajiem sezonas darbiem. Šogad liela daļa balvu aizceļoja ārpus Rīgas – Daugavpils, Liepāja, Valmiera. Liels prieks ir par Riharda Jakovelu kā gada labāko aktieri, Alisi Danovsku kā gada jauno skatuves mākslinieku un “Precībām” kā gada labāko izrādi. Pati balvu pasniegšana bija viegla, asprātīga, iekļāva aktuālos teātra procesus un lielu devu ironijas, kas to padarīja vēl lieliskāku. Vakara vadītājas Indra Burkovska, Inese Ramute un Elīna Dambe bija superīgas. Jāsaka, ka labākā ceremonija, ko esmu redzējusi.

Jāsaka arī tas, ka es izdomāju, ka blogā Ziemassvētki sāksies jau ar pirmo decembri un publicēšu divus ierakstus nedēļā – pirmdien, 9:00 no rīta un trešdien, 9:00 no rīta. Ierakstu plāns jau ir tapis, atliek to tikai realizēt.

Attēls te.

Atskats uz oktobri

https://data.whicdn.com/images/300111657/large.jpg

Oktobris likās ļoti lēns mēnesis, bet, paskatoties uz paveikto, izrādās, ka tā nemaz nav. Likās arī, ka ir ļoti daudz jādara skolai, bet tomēr kaut kā (mistiski) ir atradies laiks, lai izdarītu visu, par ko es pastāstīšu šeit.

Oktobrī izlasīju sešas grāmatas:
Laiena Moriartija “Lielie mazie meli” – lasīju, lai varētu noskatīties seriālu, par ko bija dzirdētas labas atsauksmes un grāmata jau sen stāvēja manā lasīšanas sarakstā. Izlasīju un vīlos. Grāmatā pieteiktās profesijas es neieraudzīju – Madelaina kā PR speciāliste eksistē tikai anotācijā, Seleste kā advokāte neatklājas, drīzāk viņas tiek attēlotas kā pilna laika mammas, bet netiek pieminēts tas, ka varbūt viņas bērnu dēļ karjeru ir atlikušas malā. Eds kā vietējās avīzes žurnālists ir nekam nederīgs, jo skaidri tiek teikts, ka viņš nezina neko, kas noticis pēc 1989. gada – kā tāds vispār var strādāt žurnālistikā? Stāstam pluss par spriedzi, kas tika uzturēta, lai tikai beigās uzzinātu vainīgo noziegumā, bet viss kopumā man atgādināja traku mammu intrigas, ne trilleri. 3/5
Džodžo Moja “Viens plus viens” – emocionāls un ļoti cilvēcīgs stāsts par dzīvi un mēģinājumiem to dzīvot cilvēkiem nedaudz spiedīgos apstākļos. Tā kā autore ļoti koncentrējās uz romantisko aspektu, man pietrūka pabeigtības sajūtas bērnu dzīvēs – jā, Džesai viss ir labi, bet nav sajūtas, ka ar bērniem turpmāk viss būs kārtībā. Pirmās 100 lapas man bija jāizmoka, lai vispār saprastu, kas notiek un sāktu orientēties varoņos, bet pēc tam gāja raitāk. 4/5
Karīna Račko “Saplēstās mežģīnes” – nonākam pie visvairāk reklamētākās latviešu literatūras šogad. Vai lielāka reklāma nozīmē sliktāku darbu? Iespējams. Manuprāt, ir jāpatur prātā žanrs, kurā tas tiek rakstīts, jo kā erotiskā literatūra tā ir pat ļoti ok. Stāsts ir ļoti aprakstošs (ne tikai seksa ainās) un valoda nav jēla kā tas ir, piemēram, tulkotajos darbos. Acīs iekrita sīkumi, piemēram, kā rudens/ziemas kolekcijā var dominēt mežģīņu, tilla un zīda audumi, ja ir auksts? Laika līnija te vispār neeksistē un tikai beigās lasītājs uzzina, ka galvenie varoņi ir ar 15 gadu starpību. Kaitināja, ka visi strīdi pa vidu beigās tika atrisināti pavisam neloģiskā veidā, kā arī visus dokumentus no galda aizslaucīt ir absolūti nepraktiski, ja pēc tam tie ir jāceļ atpakaļ augšā. Un kas tie par varoņu vārdiem, ja darbība notiek Rīgā – Džonatans un Ketlīna? Bet acīmredzot grāmata ir kaut kas, kas nepieciešams latviešu lasītājiem, ja jau ir tik liels pieprasījums. Cienītājus varu iepriecināt ar ziņām, ka būs arī turpinājums. 2/5
K.S.Lūiss “Burvja māsasdēls” – kā 1955. gadā rakstīta grāmata ir ļoti ok, bet ar mūsdienu fantāzijas žanra grāmatu bagāžu raugoties, jūtos nedaudz nokavējusi sajūsmas vilcienu. Piedzīvojumi neaizrāva, lai gan tēli man patika. Vismaz beidzot esmu iebāzusi degunu šajā sērijā, lai saprastu sajūsmu un to, ka sēriju neturpināšu. 2/5
Riks Riordans “Zibens zaglis” – ļoti patika mitoloģijas aspekts – neko daudz es par to nezinu, tāpēc bija interesanti iedziļināties un to izprast. Pluss arī tāds, ka šeit varoņu vārdi nav izdomāti, tāpēc pie reizes var kaut ko iemācīties, nevis kā citās fantāzijas žanra grāmatās, kad ir jāatceras, ka viss ir izdomāts. Grāmatā aprakstītie piedzīvojumi bija tik aizraujoši, ka nevarēja nolikt grāmatu malā. Vēl neesmu sapratusi, vai interese ir tik liela, lai šo sēriju turpinātu, bet pirmais iespaids ir visnotaļ labs. 4/5
Jānis Joņevs “Jelgava 94” – pārlasu šo skolas dēļ un liela bija mana ne-sajūsma, kad uzzināju, ka kaut kas tāds vispār būs jādara. Atmiņā bija iespiedusies kā grāmata, kas man nepatika. Bet patīkams bija pārsteigums, kad sapratu, ka vārdi virknējas labi un, ja tik ļoti nenāktu miegs, varētu visu grāmatu izlasīt vienā piegājienā. Lai gan neesmu metālmūzikas cienītāja un to ikdienā neklausos, kaut kā jutu līdzi visām zem tilta līšanām uz grupu koncertiem, pēdējās naudas sakasīšanu ieejai Biržā vai koncertā un pēckoncerta mammas kotletēm. 4/5

Noskatījos četras filmas/seriālus:
Minimalism: A Documentary About the Important Things – pēdējā laikā arvien saistošāks šķiet minimālisma dzīvesveids, tāpēc noskatījos šo filmu. Bija ļoti spilgtas atziņas par minimālismu un to, cik ļoti patērnieciskajā laikmetā apaugam ar nevajadzīgām mantām. Filma parāda vairāku cilvēku pieredzes, pārejot uz šo dzīvesveidu. Ļoti interesanti bija vērot arī minimālisma arhitektūru – īstenībā mums nevajag villu, lai būtu laimīgi, pietiek arī ar 3x3m mājiņu. 5/5
Big Little Lies – jau minētais seriāls, kurš ir labāks par grāmatu. Iespaidīgi aktieri (Kidmena, Viterspūna utt). Seriālā nav tik uzkrītoši savstarpējie strīdi un intrigas, tāpēc seriāls interesants un ne tik kaitinošs. Arī te tiek uzturēta spriedze, līdzīgi kā grāmatā, bet atzīšanās pie detektīviem seriālā ir vairāk nesaistīta ar sērijas saturu nekā grāmatā. 4/5
Svingeri – kad šo rādīja kino man bija nojauta, ka nevajag iet. Mana nojauta bija pareiza, jo noskatījos, kad radīja TV. Sauktu to par divu stundu mocībām ar lieliskiem latviešu aktieriem. Komēdija, kur nekas nav smieklīgs, izņemot acīmredzamo mulsumu. Varbūt nelikās smieklīgi, jo joki jau bija dzirdēti labu laiku. Cik dzirdēju, būs kaut kas līdzīgs turpinājumam vai cita filma, bet tādā pašā stilā. 2/5
Rebel in the Rye – par to uzrakstīju – lasi te. 3,5/5
You’re the Worst – seriāls, kuru sāku skatīties pašās mēneša beigās un trīs dienās tiku cauri divām sezonām. Man ir ļoti grūti atrast seriālu, kuru gribas skatīties neatraujoties, jo šajā ziņā esmu garastāvokļa cilvēks, bet šis apmierina manas pašreizējās vēlmes. Krietna deva sarkasma padara šo vēl vairāk skatāmāku un pirmā sezona ir labāka par otro. Ja esi IMDB reitingu cilvēks (tie sakrīt ar tavu viedokli), šis nebūs tev. 4/5

Apmeklēju trīs teātra izrādes:
“Melot” Nacionālajā teātrī – ļoti laba un vajadzīga tēma, kas atklāj aktiera profesijas neredzamo daļu. Stāstā tika izmantoti piemēri no Francijas (no sākotnējā materiāla) un no Latvijas, bet varēja visus piemērus stāstīt no Latvijas, lai skatītāji vairāk tiktu iesaistīti un saprastu, par ko iet runa. Kā cilvēkam, kurš dažus gadus ir mācījies lietuviešu valodu, ļoti patika šīs valodas izmantojums izrādē. Pēc izrādes noskatīšanās top vairāk skaidrs, kā tiek taisīta izrāde un kā būvējas tēli, ko redzam uz skatuves.
“Jaunības slimība” Neatkarīgajā teātrī Skatuve – man tā arī netapa skaidrs, ko izrāde mēģina pateikt, jo visa bija par daudz. Izrādē vienlaicīgi darbojas septiņi vai astoņi jaunie aktieri, katram no viņiem ir savas problēmas, bet kas veido visu kopējo “jaunības slimību” tā arī netop skaidrs. Aktierdarbi ir ļoti labi un ar interesi sekošu līdzi, kā tie attīstās, iespējams, jau lielākos teātros. Iespējams, vēstījumu neuzķēru arī tāpēc, ka bija nenormāli auksts.
“Labie bērni” VDT viesizrāde Rīgā – manuprāt, pirmā izrāde manā teātru pieredzē, kad nelika izslēgt telefonu, bet veicināja tā lietošanu. Skatītājiem bija ļauts fotografēt izrādi un likt to sociālajos tīklos, kas paspilgtināja izrādes tēmu – sociālo tīklu lietošana jauniešu vidū un tā sekas. Izrāde ir domāta jauniešiem, lai gan uz īsto vecumu ir grūti notrāpīt – manis redzētajā izrādē dažiem viss uz skatuves attēlotais likās šausmīgi smieklīgi, citi pēc izrādes bija sadrūmuši. Labi, ka tika izmantota jauniešu valoda – šeit pluss ir jaunie aktieri. Ļoti ceru, ka skolotāji izmantos izdevību un aizvedīs 8.-12. klašu skolēnus uz šo izrādi.
“Tobāgo” Kongresu namā – gāju, jo biju dzirdējusi labas atsauksmes no vasaras, kad izrāde sāka savu ceļu pie skatītājiem. Biju redzējusi daļu no vecā iestudējuma 2002. gadā, tāpēc liels bija mans pārsteigums, ka pārmaiņas ir piedzīvojusi tikai daļa aktieru sastāva un daļa dekorāciju. Jo viss pārējais ir precīzi tas pats – pat tērpi (negribas ticēt, ka saglabāti tie paši vecie, bet kāpēc jātaisa jauni precīzi tādi paši?). Pusi izrādes vispār saprast nevarēja, jo aktieru dikcija nebija tik laba, lai pie mutes piespraustais mikrofons spētu izšķirt vārdus. Uz brīdi sajutos kā maza novada kultūras namā, kur šāda tipa izrāde ir gadsimta notikums, jo publika ar sajūsmu ņēma pretī visu, ko tai deva.

Pabiju arī Kongresa nama grāmatu svētkos, no kurienes pārrados ar 10 grāmatām – maks neprotestē, jo nopirku tikai trīs. Jāatzīmē, ka šogad (piektdienā) bija ļoti labs grāmatu maiņas piedāvājums un ceru, ka arī manis aiznestās grāmatas ir atradušas jaunus saimniekus.

Attēls: te.