Mazie izrāžu pieraksti #4

Klusums blogā nenozīmē, ka neeju uz teātri. Eju un cenšos diezgan daudz. Tad nu esmu saņēmusies aprakstīt visu, ko kopš augusta esmu vērojusi notiekam uz teātru skatuvēm.

“104 lappuses par mīlestību” VDT
Vienā vārdā – skaisti. Divos – skaudri skaisti. Surkovs jau ir piesaistījis manu uzmanību ar “Dziļo, skumjo jūru” Nacionālajā teātrī, un ceru, ka drīz viņš atkal kaut ko iestudēs. Līdz tam jāpriecājas par redzēto un jāsaka, ka šī izrāde man ļoti patika! Padomju naivums apvienojumā ar asprātīgu mīlasstāstu bija tieši tas, kas nepieciešams, lai iesāktu jauno teātra sezonu. Protams, aktieri, scenogrāfija un mūzika bija lieliski. Ja esi Valmierā vai izrādi noķerat Rīgā, noteikti viena no izrādēm, ko iesaku apmeklēt!

“Linda Vista” JRT
Ak, lai slavēta mana apdomība, biļetes uz šo izrādi nopērkot jūnijā! Pilsētā runā, ka tagad tās ar uguni nesameklēsi, un pamatoti, jo izrāde ir lieliska. Asprātīga, liek padomāt, ieslīgt nostaļģijā, ar mazāk bailēm gaidīt pusmūžu, pusmūžniekiem – ar mazāk bailēm novecot, jo mēs visi taču esam mūžīgi jauni. Gaiteņos dzirdēju runājam, ka šī izrāde esot atgriezusi “vecā JRT sajūtu”. Varbūt veiksmes atslēga ir izrāde par dzīvi, varbūt izcilie aktieri – bet visdrīzāk, ka viss kopā. Un cepums teātrim par skaņu celiņu spotify – es ļoti ceru, ka arvien vairāk izrādes šim piemēram sekos.

“Kaisles vilciens” Dailes teātrī
Man ir ļoti divējādas sajūtas par šo izrādi. No vienas puses man ļoti nepatīk “Ilgu tramvajs” un no šīs sajūtas arī šeit es netiku vaļā, kas traucēja uztvert izrādi, lai gan režisors ir to ir būtiski izmainījis un ne tikai nosaukumā. No otras puses –  scenogrāfija un aktieri bija lieliski. Manuprāt, ļoti veiksmīga aktieru izvēle, viņu aktierspēle bija tik aizraujoša, ka skatiens apbrīnā sekoja līdzi katram viņu solim. Varbūt tieši tāpēc man galvā neiešāvās rītdienas darbu saraksts, bet gan gaidas par to, kā atrisināsies izrāde. No tā laikam beidzot esmu nonākusi pie slēdziena, ka izrāde man patika, bet jāiet skatīties otrreiz (šo redzēju ģenerālmēģinājumā), lai par to pārliecinātos.

“Lulū” Dailes teātrī
Arī par šo man ir divējādas izjūtas. No vienas puses – Ilze Ķuzule-Skrastiņa ir lieliska aktrise un Katja Šehurina šeit radījusi brīnišķīgus tērpus. No otras puses – glīti tērpi un aktieri nav pietiekami, lai spētu iznest sliktu izrādi, jo mīnusu ir vairāk nekā plusu. Ļoti džilindžeriska izrāde visās tās nozīmēs un šoreiz es šeit nesaskatīju dziļāku vēstījumu. Bet man patika kā izrādi cenšas atsvaidzināt ar lasāmiem tekstiem, tos arī izmantojot, lai nodalītu laika periodus, kuros notiek izrāde. Bet vienalga man ir nedaudz žēl laika, ko pavadīju, šo skatoties.

Attēli te (M.Markovskis), te (D.Geidmane), te (J.Deinats).

Advertisements

Atskats uz jūniju

Tā kā šo rakstu salīdzinoši laicīgi, tad par to, kas paveikts pēdējās jūnija dienās tiks ziņots nākamajā mēnesī. Bet šeit par daudz lasīto un aiz astes noķerto aizbēgušo teātra sezonu.

Izlasīju sešas grāmatas:
Inita Sila “100 vēstules sievietei” – lai gan rakstītas sev, vēstules domātas arī lasītājiem, jo dod iespēju rast atbildes uz dažādiem dzīvē sarežģītiem jautājumiem. Dažbrīd atgādināja redaktores sleju (autore kādreiz bija redaktore “Ievā”, tagad “Santā”), un neiztika bez grāmatas piesaistīšanas Latvijas simtgadei, tomēr kaut kas tajā visā mani uzrunāja. Protams, ne lai izlasītu vienā vakarā, jo tad vienkārši uznāktu besis, bet ik pa laikam pārlapot, atbildēt uz jautājumiem un salīdzināt pieredzes. 3/5

Žoels Dikērs “Baltimori” – It kā turpinājums “Patiesība par Harija Kebēra lietu”, bet izlasīju kā pilnīgi atsevišķu grāmatu, jo par pirmo jau biju paspējusi aizmirst. Šajā stāstā lasītājs tiek vests cauri ģimenes noslēpumam (ātrāk un vairāk runājot par lietu nekā pirmajā grāmatā), to lēnām šķetinot, bet atšķetinot tikai pašās, pašās beigās. Manas domas un idejas par ļaundari mainījās ar katru nākamo nodaļu un beigās tā arī neizdevās uzminēt, kas īsti varētu būt noticis, par ko plusiņš. Šī noteikti kādreiz nonāks manā grāmatplauktā. 4,5/5

Rebeka Džeimsa “Sieviete spogulī” – atsauksme šeit.

Mets Heigs “Iemesli dzīvot tālāk” – autors personīgi runā par savu pieredzi ar depresiju. Teikšu godīgi – tiku līdz pusei un tālāk nelasīju. Iemesli tam ir dažādi, bet domāju pie šīs grāmatas atgriezties, lai to pabeigtu, jo izlasītais bija interesants, personisks un lika aizdomāties.

Meinhards fon Gerkāns Latvijā. Cilvēks, kurš maina planētas vaibstus” – par laimi šis nebija kārtējais smuku arhitektūras bilžu katalogs, bet gan bildes tika papildinātas ar noderīgu informāciju par arhitektu un viņa sadarbību aspektiem, bija stāsts par to, kā pie katras mājas nonāca (kas tādam zaļam arhitektūras gurķim kā es ir daudz interesantāk nekā tehniska rakstura rādītāji). 4/5

Pīters Svonsons “Visi skaistie meli” – atsauksme šeit.

Melanholiskā noskaņojumā esot, noskatījos “Lepnums un aizspriedumi”, ar domu, ka varētu noskatīties arī “Pride and Prejudice and Zombies”, bet otrā joprojām stāv neskatīta. Varbūt nākammēnes.

Jūnijā arī beidzās teātra sezona, bet paspēju vēl noskatīties divas izrādes. Par “Lūci” jau rakstīju te, bet paspēju aiziet arī uz Marijas Bērziņas diplomdarba izrādi “Precēšanās un šķiršanās anatomija“. Jāsaka, ka par redzēto man joprojām ir divējādas izjūtas, jo no vienas puses aktieri ir lieliski, tēma vienmēr aktuāla, žanru sajaukums, cinisms un ironija (ko gribējās vēl vairāk), tomēr izrāde neuzrunāja tik ļoti, cik gribētos. Taču režisores vārdu ir vērts atcerēties un ceru, ka skatītāji no viņas sagaidīs vēl kaut ko režijas jomā.

Vēl jūnijs bija foršs ar to, ka beidzot ieguvu bakalaura grādu (to pašu, par kuru čīkstu jau trīs gadus un es zinu, ka tas tāds štrunts vien ir, bet wow it’s over now), sāku braukt ar mašīnu pa Rīgas ielām (nekad vēl nebiju sēdējusi pie stūres un jāsaka, ka tas ir forši un bailīgi reizē), kā arī apmeklēju sarunu festivālu “Lampa” (bet vēl nezinu kā man tur gāja, jo rakstu no pagātnes).

“Lūcis” VDT

https://i2.wp.com/vdt.lv/media/uploads/PlayImage/lucis/foto_Markovskis-0962.jpg

Režisore – Elīna Cērpa

Aktieri: Imants Strads, Astra Baumane, Regīna Devīte, Lelde Kalēja, Ivo Martinsons, Inese Pudža, Rūta Dišlere, Rihards Rudāks, Uldis Sniķers, Pētera Lūča laikabiedri – Ivars Briedis, Ausma Dzintare, Dzintra Lezdiņa

Scenogrāfija un video – Ineta Sipunova, kostīmi – Baiba Litiņa, mūzika – Emīls Zilberts, gaismas – Kevins Vins-Džonss, Pētera Lūča tēls – Zane Žilinska, Romāns Kabaško, Mārīte Gaidele un Ilona Zariņa

Pēteris Lūcis ir bijis aktieris (pazīstamākā loma – Oskars “Zvejnieka dēlā”), režisors un pedagogs. Trīs gadus ilgais pētījums – laikabiedru atmiņas, filmas, ieraksti un video ir materializējušies režisores Elīnas Cērpas dokumentālā pētījumā, kas pirmizrādi piedzīvoja šīs sezonas sākumā. Izrādi veido vairākas ainas (tiek apgalvots, ka visas ir balstīts patiesos notikumos, un par to nerodas šaubas), kas no sākuma gan var likties saraustītas, bet no otras – tas ir labs saraustīgums, jo piedabū domāt un analizēt Lūča dzīvi Valmieras teātrī un lēnām likt to puzli kopā divu cēlienu garumā.

Ainas ir multimediālas – ir gan video ieraksti (izrādes starplaikos ik pa laikam zālē paskatās Lūcis no video projekcijas), gan balss ieraksti vieni paši, gan balss ieraksti, kas ir dabiski ieintegrēti starp aktieru dialogiem (kurus lielākoties ierunā Lūča laikabiedre Ausma Skudra), gan viņa izrāžu fragmenti (arī video un audio formātā), gan tagadējo aktieru izspēlētas situācijas. Var teikt, ka skatītājam nevar būt garlaicīgi (lai gan žanrs stereotipiski liek par ko tādu aizdomāties), jo tiek gaidīts, ar ko tiks pārsteigts nākamajā ainā, tādējādi uzmanību (gandrīz) noturot līdz pašam finālam.

Izrādē Lūci spēlē Imants Strads, kas tiešām saplūst ar lomu un nerodas šaubas, ka varbūt skatītāju priekšā stāv Strads, nevis Lūcis. Tas gan nav mans, bet gan vecākas paaudzes novērojumiem un sarunām teātra gaiteņos starpbrīdī, kurā tiek apgaismoti līdzgaitnieki par to, kādas izrādes ir sanācis redzēt un tiek klāstīts savs viedoklis. Tāds kā neoficiāls otrais cēliens pašai izrādei. Bet, atgriežoties pie aktieriem – arī pārējie aktieri ir lieliski, ainas gan piespiež tēlot vairāk par vienu lomu, tāpēc arī nevaru izcelt vēl kādu aktierdarbu, jo viss ir sajucis. Bet arī viņi ir lieliski, patiešām. (Man gan šķiet, ka manīju arī Alisi Danovsku un Elīnu Vāni dažās ainās, kuras nav pieminētas aktieru sastāvā teātra mājaslapā, bet tikpat labi varu kļūdīties). Dažās vietās gan traucē skaņa – brīžiem par skaļu, brīžiem knapi var sadzirdēt video/aktierus, bet tie ir mazi sīkumi, kas nebojā kopējo iespaidu.

Ainas ir dažādas – ir gan asprātīgas un brīžiem pat komiskas, kas lielākoties apspēlē režisora pedantiskumu attiecībā uz iestudējumiem, gan tādas, kas rosina skatītājus neatkārtot vēsturi un būt politiski aktīviem. Ir ainas, kas izraisa žēlumu, piemēram, kad Lūcis mēģina no aktrises dabūt ārā to, ko viņš grib. Es teiktu, ka ir tāda emociju sabalansētība. Iespējams, tiem, kas ir iepazinuši Lūci personīgi vai caur viņa izrādēm, parādās arī nostalģija. Bet es neteiktu, ka skatītājam, kas par viņu neko nezina, būtu neinteresanti, tieši otrādi – iestudējums valdzina abas šīs grupas, katru ar kaut ko savu.

Vērtējums: 9/10

Attēls te.

Ielūgums uz šo izrādi saņemts apmaiņā pret atsauksmi.

Atskats uz martu un aprīli

https://data.whicdn.com/images/312156336/large.jpg

Nav jau tā, ka abus mēnešus apvienoju tāpēc, ka vienā no tiem neko nebūtu darījusi. Martā izlasīju sešas grāmatas, noskatījos 12 filmas un redzēju vienu teātra izrādi, bet aprīļa bilance ir 8 izlasītas grāmatas un četras teātra izrādes. Daudzuma dēļ šeit pieminēšu tikai tos darbus, kuri likās pieminēšanas vērti – labā vai sliktā nozīmē.

Grāmatas:

Levs Grosmans “Burvju karalis” – otrā daļa “Burvju” triloģijai, kuru lasīju ar vairāku gadu pārtraukumu no pirmās grāmatas. Šo noteikti nevajag izlasīt visu vienā dienā, jo notikumu ir daudz, tie notiek vieni pēc otra, bet tie nav spriedzes pilni, tāpēc grāmatu var mierīgi nolikt malā. Tas, ka es neatcerējos sīkumus no pirmās daļas, netraucēja, jo bija vietas, kur daļēji tiek paskaidrots, kas notika agrāk, bet šī noteikti būs viena no triloģijām, ko izlasīšu visu vēlreiz bez pauzēm, kad tā būs pabeigta. 4/5

Brenē Brauna “Nepilnības dāvanas” – grāmata sludina kā pārstāt izpatikt citiem un būt tam, kas esi, bet autores piedāvātais modelis nelikās saistošs (bet ok, es uz pašpalīdzības grāmatām vienmēr skatos šķībi). Gribējās vairāk piemērus no reālās dzīves un ne tikai no autores, bet arī kāda cita. Saprotu, ka tēma ir plaša un metožu daudz, tomēr šī grāmata mani neuzrunāja. 2/5

Žils Verns “80 dienās apkārt zemeslodei” – šo es mēģinu lasīt jau otro reizi, un jau otro reizi netieku tālāk par 30 lappusēm. Viens no faktoriem varētu būt tas, ka man šausmīgi nepatīk lasīt padomju laika drukā, bet otra vaina varētu būt tajā, ka esmu redzējusi filmu, kas vēl ir pārāk svaigā atmiņā. Nepabeidzu.

Žans Pols Didjēlorāns “Lasītājs vilcienā “6.27” – šī ir grāmata, kuru vēlējos garāku. Lai gan savs šarms ir šim īsajam romānam, jo nav ne par daudz, ne nāk par skādi, tomēr šīs grāmatas sakarā vēlējos plašākus aprakstus, un ne tik tuvu saspiestus notikumus. Lai gan izlasīju vienā dienā, gribējās sēdēt un baudīt katru vārdu. 4/5

Frēdriks Bakmans “Te bija Brita Marija” – atsauksme te

Anna Lora Bondū, Žans Klods Murlevā “Padejosim?” – atsauksme te.

Džūda Devora “Lepnums un aizspriedumi. Mistera Dārsija atgriešanās” – atsauksme te.

Sebastians Ficeks “Astotā nakts” – atsauksme te.

Filmas

Sens ticējums vēsta, ka, ja Marta noskatās tikai vienu Oskaram nominēto filmu, tad tā arī dabūs galveno statueti, un arī šogad tas ir piepildījies. Pati filma gan likās nekas īpašs, tāpēc 3/5

Sleepless in Seattle – mans pēdējā laika vājais punkts ir Mega Raiena, bet otrs – deviņdesmito romantiskās komēdijas. Un, lai gan klasiska romantisko komēdiju shēma, kas ir atkārtota 1001 reizi, es tomēr tās skatos atkal un atkal. 4/5

The French Kiss – lai gan galveno varoņu ķīmijai es nenoticēju, tomēr šī bija savādāka romantiskā komēdija, jo tiek iesaistīta vērtīgas kaklarotas zādzība. Ja būtu vairāk par vīnu gājis runa, tad būtu paticis vairāk. 3/5

Noskatījos arī divas dokumentālās filmas – Kristas Burānes “Māra” un “Pasaka par tukšo telpu”. Māra vēsta par teātra režisori Māru Ķimeli, bet otrajā – par scenogrāfu Andri Freibergu. Lai gan dokumentālais žanrs nav tas, ko es parasti skatos, tomēr filmas man patika. 4/5

Teātris

Lai gan netīšām sanāca neaiziet uz nacionālā teātra “Ideālo žurku” (tāpēc nemēdzu iet uz teātriem brīvdienā), tomēr redzētās izrādes ir kuplā skaitā – piecas un par visām arī esmu uzrakstījusi. Tātad, Būt Kejai Gondai, Pēc Jūlijas jaunkundzes Dailes teātrī un Optimists Pannas teātrī lasāms te, Arī vaļiem ir bail Nacionālajā teātrī lasāms te, bet Gandrīz laime Krievu teātrī – šeit.

Attēls te.

“Gandrīzlaime” Rīgas Krievu teātrī

	<strong>Gandrīzlaime</strong><br /><small>	Foto: <i>Didzis Grodzs</i></small>

Režisors: Sergejs Golomazovs, Kostīmi: Jevgeņija Panfilova

Jekaterina Frolova, Aleksejs Korgins, Igors Nazarenko (dziedošā telegramma), Tatjana Lukašenko (Luīze), Jeļena Sigova un Vitālijs Jakovļevs (Sāra un Bils), Dana Bjorka un Jevgeņijs Korņevs (Kellija un Marks), Artūrs Trukšs (Oficiants), Oļegs Teterins, Tatjana Začeste (Lendāls un Geila), Ivans Kločko, Andrejs Možeiko, Nikolajs Galkins (Čeds un Rendijs), Olga Ņikuļina un Igors Čerņavskis (Marsija un Fils), Jevgeņijs Čerkešs, Aleksandrs Maļikovs (Deivs), Natālija Živeca (Ronda), Anatolijs Fečins, Jana Ļisova (Džeiks un Emīlija).

Izrādi veido deviņas ainas par dažādiem mīlestības aspektiem – pirmā satikšanās, sāpīga šķiršanās, laulības rutīna, pirmā atdzīšanās, darba vai naudas izvirzīšana priekšplānā, bijušo tikšanās un vēl citiem. Lai gan domāta kā komēdija (un neapšaubāmi tā tāda ir), tomēr šī ir arī izrāde, kur caur smiekliem var padomāt par to, cik situācijas tomēr ir nopietnas.

Izrādes darbība notiek lielveikalā, un tā stāvi tiek pielāgoti katrai ainai atsevišķi (tas tiek pateikts tekstā, dekorācijās mainās tikai soliņi/iepirkumu ratiņi u.c. sadzīviski priekšmeti). Lokācija ir lieliska, jo tieši tā bieži vien ir norunāta kā tikšanās vieta vai tieši tur pastāv iespējamība satikt savu nākošo (vai bijušo) vīru, aiziet paēst – katrā ziņā veikt daudz dažādu darbību un tomēr atrasties vienā vietā.

“Gandrīzlaime” ir krievu teātrī, tāpēc loģiski, ka uz skatuves runā krieviski, bet ir arī titri latviešu valodā, kas dažbrīd atvieglo uztveri. Lai gan ar krievu valodu es esmu vairāk uz “jūs” nekā uz “tu”, tomēr titru lasīšana otrā plānā atstāj to, kas notiek uz skatuves. Jāsaka, ka uz beigām jau biju adaptējusies un titrus nelasīju, jo izrādē skanošā valoda ir viegli uztverama un saprotama. Un, lai gan arī ar humoru man ir īpašas attiecības (t.i., ar lielām šaubām skatos uz uzrakstu “komēdija” un ar lielām bailēm eju uz tādām filmām/izrādēm), šī komēdija ir tik sadzīviska, ka es smējos gandrīz katrā ainā. Ļoti patika Sāras un Bila laulāto krīze, bet pēdējā Džeika un Emīlijas aina salika pareizos akcentus un lika ne tikai smieties, bet arī padomāt. Katrā gadījumā man radās sajūta, ka katrs starp ainu varoņiem un situācijām atradīs tādu, kas arī viņam ir bijusi un spēs uz to paraudzīties caur humora prizmu.

Izrādē darbojas ļoti daudz aktieru, kas brīžiem rada sajūtu, ka viņi nospēlē savu ainu un tad gaida, lai iznāktu paklanīties (bet paklanīšanos vien ir vērts redzēt, ļoti iespaidīgi!). Lai gan starp dažām ainām arī iepriekšējo izrāžu varoņi tiek iesaistīti izrādē, tas tomēr to sajūtu nemazina. Ainas vienu no otras nošķir mūzika, kuras laikā tiek minimāli pārkārtota skatuve, un dažbrīd mūzika bija par skaļu, kas ļoti ātri lika iziet no tikko redzētā. Bet citādi – uz šo izrādi noteikti rekomendēju aiziet.

Attēls: te.

“Arī vaļiem ir bail” Nacionālajā teātrī

Image

Režisors: Elmārs Seņkovs, Artūra Dīča luga

Lomās: Ģirts Liuziniks, Marija Bērziņa, Maija Doveika, Lāsma Kugrēna, Normunds Laizāns, Igors Šelegovskis, Daiga Gaismiņa, Kārlis Reijers, Liene Sebre.

Scenogrāfija: Reinis Suhanovs, tērpi: Reinis Suhanovs, Gaismas: Oskars Prauliņš, Mūzika: Edgars Mākens.

Jānis Bērziņš ir tipisks latvietis, vecumā ap trīsdesmit, kuram ir viss – burvīga sieva, divi bērni, vecāki un brālis, nauda, veiksmīga karjera un jauna māja, bet kādu dienu viņš saprot, ka nekas no tā viņam nesagādā prieku. Lai istabā iespīdētu saullēkta gaisma, Jānis sāk cirst sākotnējā plānojumā neparedzēto logu.

Izrāde tiešām ir mūsdienīga un aktuāla komēdija par mums pašiem un cilvēkiem mums apkārt. Elmāram Seņkovam ir izdevies radīt ļoti trāpīgu izrādi par mūsdienu situāciju, jo katrā tēlā varēja identificēt kādu sev pazīstamu cilvēku un arī sevi identificēt ar kādu no tēliem. Un ne tikai ar tēliem, bet arī ar tēmām, kuru te ir daudz, bet nevienā līdz galam tā arī pilnībā neiedziļinās – protams, attiecības vairākos līmeņos un starp vairākiem cilvēkiem, bet ieskanas arī vides saudzēšanas jautājumi (bezatkritumu/minimālu atkritumu dzīvesveids), seksualitātes aspekti, dzīves rutīna un vēlēšanās izkļūt no tās ārā.

Man ļoti patika scenogrāfija – mūsdienu skandināvu stila projekta māja, kas izrādē rotē, tādējādi nomainot spēles telpu, bet pie reizes simbolizējot arī galvenā varoņa izjūtas – pamati ar caurumiem, tumšās ārsienas un logs, kas kļūst par viņas dzīves meklējumu palīgu.

Un aktieri! Īstenībā jāsaka, ka man bija liels pārsteigums, ieraugot Ģirtu Liuziniku galvenajā lomā (droši vien tāpēc, ka maz esmu redzējusi tādas izrādes, kur viņš spēlētu), bet izrādes laikā viņš pārliecināja un tagad man ir par vienu mīļāko aktieri vairāk. Maija Doveika izspēlē miegainu blogeri (jo tā ir must-have profesija jaunajām māmiņām), kas ir apsēsta ar perfekciju, un man ļoti patika, kā viņa sāka spēlēt tad, kad galveno varoņu attiecībās iestājas krīze, bet diemžēl arī pēc Jāņa transformācijas viņa nemainās – man būtu gribējies redzēt kādu izaugsmi arī viņas tēlā. Ļoti patika Normunds Laizāns un Igors Šelegovskis, kā arī Marija Bērziņa ar cinismu ļoti labi papildināja asprātīgo izrādi.

Šī izrāde ir noteikti jāredz, jo tā ir par mums visiem – uz skatuves ir visas trīs paaudzes, tāpēc es ticu, ka katrs tur var gan atrast sevi (es, piemēram, sevi ļoti varēju identificēt ar mammu-blogeri strīdu sākšanas un vārdu celšanas ārā no konteksta ziņā), gan kādu no sava draugu un paziņu loka. Ar mūsdienām tik atbilstošiem gadījumiem, vārdiem un dialogiem, mūsdienu tehnoloģiju pielietojumu un fantastisko mūziku, lieliskajiem aktieriem un smieklu/nopietnības sabalansējumu abos cēlienos, šī izrāde ir viena no mīļākajām, ko esmu redzējusi un, lai gan es parasti otrreiz neeju uz vienu un to pašu izrādi, šo man gribas skatīties vēl.

Attēls: te.

Mazie izrāžu pieraksti #3

Tā kā man par katru salīdzinoši nesen redzēto teātra izrādi ir diezgan maz ko teikt, tad apvienošu vairākas vienā rakstā. Kā arī šoreiz iztikšu bez izrāžu anotācijas, un ķeršos uzreiz pie lietas jeb savām sajūtām par mēneša laikā redzēto teātros.

https://i2.wp.com/www.dailesteatris.lv/userfiles/images/A-Z_kalendars/2017_18/KG_id_webSquare.jpg

“Būt Kejai Gondai”, Dailes teātrī – lieliska Kristiāna Brektes scenogrāfija un videomākslinieka Arta Dzērves darbi starp epizodēm. Izrādes sākumā tiek parādīts neliels fragments no intervijas ar lugas autori Andu Rendu, bet manuprāt, tas ir par īsu, lai skatītājs, kas izrādei nav sevišķi citādi gatavojies kā vien nopircis biļeti, saprastu, ko režisors ar izrādi vēlas pateikt. Tā kā aktieri spēlē vairākas lomas, pirmajās epizodēs ir jāpiešaujas, lai atietu no aktiera iepriekšējā tēla uz nākamo. Rēzija Kalniņa Kejas Gondas lomā ir noslēpumaina, brīžiem tas arī raisa sajūtas par aukstumu un kokainumu darbībās, sejas grimasēs un balss intonācijā. Lieliski ir Katjas Šehurinas tērpi, savukārt izrādes stils ir līdzīgs “8 mīlošām sievietēm”, manipulējot ar skatītāja tēlu, vienīgi šajā izrādē blakus izklaidei ir arī par ko padomāt. Un cik lieliska ir Leldes Dreimanes balss!

https://i2.wp.com/www.dailesteatris.lv/userfiles/images/Gallery/3041//dsc_6942.jpg

“Pēc Jūlijas jaunkundzes”, Dailes teātrī – jāsāk ar labo. Aktieri (Grūbe, Nevarauska un Ķuzule-Skrastiņa) ir izcili (lai gan brīžiem nogurst no Jūlijas jaunkundzes biežajām garastāvokļa maiņām) un tērpi (Jolanta Rimkute) arī. Bet ar to diemžēl nepietiek, lai izrāde būtu laba. -8 veidotā scenogrāfija arī bija laba, bet nefunkcionāla (aizlīmētās skapīšu durvis, tukšie skapīši, pielīmētie naži – ar pannu, glāzēm un ledusskapi nepietiek, lai radītu sajūtu, ka tur kāds dzīvo). Lai gan saturs ir uzlabota lugas “Jūlijas jaunkundze” versija, tā runā par kārtu attiecībām, vīrieša un sievietes attiecībām, feminisma idejas, bet ar to nepietiek, lai atbildētu uz jautājumu kāpēc šī luga tieši tagad. Lai gan skatītāji tiek pārsteigti ar vairākiem (trokšņu) elementiem, tas neattur no garlaicības.

“Optimists”, Pannas teātrī – jāsaka, ka no visām šeit aprakstītajām izrādēm šī man patika vislabāk, lai gan pamatauditorija tam ir mazpilsētās dzīvojošais “latvietis parastais”. Autors Uģis Segliņš, režisors Juris Rijnieks un aktieris Gints Grāvelis ir radījuši asprātīgu izrādi, kas liek paskatīties uz sevi un tautu no malas ar smaidu. Sava daļa nopietnības arī tur ir (emigrācija, bezdarbs, problēmas attiecībās u.c.), bet mani pārsteidza precīzie statistikas dati, ko par dažādām tēmām noskaitīja Gints Grāvelis – tas lieliski papildināja izrādes saturu. Vienīgi to izrādes finālu ir par daudz (vismaz trīs), kas liek daļai skatītāju aiziet par ātru, neredzot Grāveļa dziedāšanas vai repošanas prasmes, vai pēdējo monologu vai vismaz rada ļoti daudz noslēguma sajūtas. Bet savādāk lieliska izrāde, ar ko izklaidēt sevi pēc nogurdinošas darba dienas, un esmu pārliecināta, ka katrs tur atradīs kaut ko sev. Un nevajag baidīties par žanru (komēdija), jo lai gan mana humorizjūta ir ļoti kaprīza, arī šeit atradu, par ko smieties.

Attēls: te, te, te.

Atskats uz februāri

spring, flowers, and pink image

Lai gan man pašai ir sajūta, ka februārī esmu bijusi strauss, kas iebāzis galvu smiltīs (lasi-darbos) un nav koncentrējies uz neko citu, tā gluži nav. Līdz ar to, ka pabeidzu savas prakses gaitas, esmu pabeigusi arī vienpadsmit grāmatas, divas filmas un divas teātra izrādes.

1.Marks Hedons “Savādais atgadījums ar suni naktī” – pirms lasīju, redzēju izrādi un tā izrāde arī visu grāmatu bija manā acu priekšā. Lai gan stāsts, neapšaubāmi, ir lielisks un interesants – lasīt kā pasauli uztver ar Aspergera sindroma skarts zēns, tomēr teātra izrāde ir spēcīgāka par grāmatu. 3/5
2. Inga Pizāne “Tu neesi sniegs” – par šo man ir smieklīgs stāsts: grāmatu lasīju tieši tajā pašā datumā, kad to darīju pirmo reizi pirms diviem gadiem. Kaut kas vienkārši smadzenēs noklikšķēja un jutu vajadzību pārlasīt. Lai gan patika arī iepriekšējie dzejoļi, daži sāka iepatikties arī pa jaunam, un to laikam sauc par pieredzi. 4/5
3. Nikolā Barro “Sievietes smaids” – ļoti atmosfērisks, ar franču šarmu pilns romāns par grāmatām. Izdevniecības darbinieks sarakstījis romānu un to izdevis, slēpjoties aiz paziņas brāļa – francūža vārda. Romāns iemantojis tik lielu popularitāti, ka nu viņu lūdz atbraukt uz Angliju grāmatas tūrē un arī uzstājīgie lasītāji neliek mierā. Tāds viegls stāsts, ko izlasīt, braucot tramvajā. 3,5/5
4. Dace Rukšāne “Latviskais laimes kods” – atsauksmi uztapināju te.
5. Krista Anna Belševica “Medījot dzīvi” – atgādināja nedaudz depresīvus “man apnicis dzīvot” dzejolīšus, bet ko gan es saprotu no dzejas. 3/5
6. Dorota Maslovska “Starp mums viss labi” – lugas veidā pasniegts stāsts par paaudžu attiecībām. Lielāko tiesu nesapratu, kāpēc es to lasu, bet tad, kad nolēmu grāmatu likt malā, sasmējos par kaut ko uzrakstītu. Tas ilga vien 70 lappuses un iztērēto laiku nenožēloju, jo tieši tik ilgi bija mans brauciens uz teātri un atpakaļ. 2/5
7. Ilona Balode “Rīga-Pekina” – gribēju sākt likvidēt iepriekšējos gados sapirktos Ķīpsalas pirkumus, un sāku ar šo. Lai gan sākumā bija interesanti un varēja uzzināt daudz ko jaunu, ja nu gadījumā sadomāju ceļot uz kādu no minētajām valstīm, tomēr ātri vien tas sāka garlaikot. Līdz ko bija kādas problēmas, neatkarīgi no laikapstākļiem tūristi par sapelnīto naudu metās uzdzīvot un burtiski dzīvoja no biedra mammas naudas. Un visu grāmatu varēja noīsināt, jo bija tiešām daudz sīku detaļu, kuras nemaz nebija nepieciešamas. 2,5/5
8. Rejs Bredberijs “Pieneņu vīns” – lai gan es saprotu sajūsmu par šo grāmatu, mani tā īpaši neaizrāva. Vairāki savstarpēji saistīti stāsti par divpadsmitgadīga un desmitgadīga zēna vasaras piedzīvojumiem, kas bija interesanti un noteikti, ja būtu izlasījusi ātrāk, man patiktu daudz, daudz labāk. 3/5
9. Karīna Račko “Debesis pelnos” – lasīju tīri intereses pēc un arī tāpēc, ka pēkšņi grāmata nejauši atradās manā mājā. Sajūta bija, kā vēlreiz lasot Greja 50 nokrāsas, tikai (par laimi) vienas grāmatas ietvaros. Sadusmojos, ka autore nepapūlējās papētīt žurnālistikas lauku sīkāk (tas novērstu vairākas kļūdas lauka nepārzināšanā), jo tagad tikpat labi galvenā varone varētu būt citas profesijas pārstāve. Gribēju “viegli un ātri”, bet arī to nedabūju. 1/5
10. Iveta Harija meita “Vīna meditācija sievietei” – man pietrūka vēl vairāk skarbuma un īstās depresijas sejas. Grāmata ir par sevis atrašanu, sadzīvošanu ar sevi, depresiju un emocionālām traumām. Bet bija par daudz poētikas, par daudz izskaistinājumu, kas traucēja uztvert grāmatas patieso vērtību un to, ko šeit būtu jāuztver. Jo tas nav stāsts tikai pat tikai vienu sievietes cīņu, bet katra tur var atrast kaut ko savu. 2/5
11. Rūdolfs Blaumanis “Stāsti” – Pārbaudītas vērtības nodrošina lielisku rezultātu. Īsti te teikt nav ko, jo Blaumanis ir klasika un stāsti ir lieliski. 4/5

Par filmām man ir sakāms tikai viens teikums – “50 shades freed” ir sliktāka par abām iepriekšējām filmām kopā, bet “Kriminālās ekselences fonds” bija lieliska pēcpusdienas izklaide, kuru silti iesaku noskatīties visiem, kuriem nav slinkums.

Teātrī vīlos Nastavševa “Cerību ezers aizsalis”, jo likās, ka režisors savu radošo krīzi tā arī nav pārvarējis, bet kaut kas jāiestudē bija. Lai gan nenoliedzami izcils ir Vilis Daudziņš, kamēr vairāki zāli pameta, arī es cīnījos ar tādām domām (ja vien nesēdētu pa vidu). Arī beigas iespaidīgāk tiek nospēlētas pirmajā daļā un rodas sajūta, ka režisors mēģina atkārtot pirmās daļas panākumus. Vai viņam tas izdodas? Manuprāt, nē. 3/5

Georgija Surkova “Dziļā, skumjā jūra” atstāja neviennozīmīgus iespaidus, jo lai gan man patika tēma un tās izpildījums (ja vien izrāde būtu uzvesta dažus gadus ātrāk), tai pašā laikā no prāta neizkrīt vairāki iebildumi, piemēram, nenozīmīgās kaimiņu lomas (gribējās tām lielāku jēgu) vai problēmas scenogrāfijā. Bet ļoti lieliski savās lomās ir Lūriņa un Puga, par ko liels prieks. 4/5

Atliek vien vēl papļāpāt par grāmatu izstādi Ķīpsalā. Devos piektdienas pusdienlaikā un radās sajūta, ka halle jau ir pamatīgi patukšota. Grāmatu maiņas piedāvājums bija pašvaks (bet atdzīšos, ka otrreiz nostaigāt garām aizmirsu), vienā izdevniecībā arī nedabūju to, ko vēlējos. Lai gan devos ar jau diezgan skaidru plānu (un lai pārbaudītu hipotēzi par zemajām cenām, pierakstīju klāt arī internetā ierakstītās cenas), roka paslīdēja uz Prometeja galda, kā arī apstaigājot citu izdevniecību galdus, secināju, ka man kādu ieplānotu grāmatu nemaz tik ļoti nevajag. Galu galā no Ķīpsalas izvēlos ar 8 grāmatām un nu atliek tikai pie to lasīšanas (mazais skaits ļauj prognozēt, ka visas izlasīšu līdz nākamajam gadam. Cerams).

Marts solās būs salīdzinoši brīvs mēnesis, ja vien es atkal neizmantošu izdevību to kaut kā sarežģīt. Patlaban arī nav īpašu plānu attiecībā uz teātri, varbūt ļaušos spontāniem pirkumiem.

Attēls te.

Atskats uz janvāri

(te iedomājies attēlu, kurā ir logs, ārā sniegs un uz palodzes kūp kāds karsts, krūzē ieliets šķidrums)

Janvāris ir ļoti interesants mēnesis. Pilnībā pazuda vēlme lasīt grāmatas un rakstīt par lietām šeit, blogā (droši vien tāpēc, ka uzsāku prakses gaitas, kur burti jāklabina katru dienu), ir liels enerģijas zudums uz lietām, cilvēkiem un darbībām (respektīvi, ja izeju cilvēkos uz trīs stundām, man pēc tam septiņas dienas jāatpūšas). Mans jaunākais mīļākais vārds ir “respektīvi”, ko lietoju katrā teikumā un pilnīgi nevajadzīgās vietās. Katru darba dienu vairākas reizes prātā ienāk doma, ka varētu nopirkt vienvirziena biļeti uz Zviedriju (jo praksē logi atrodas tieši pretī skatam uz prāmi), bet (paldies dievam) nekad nav līdzi tik daudz naudas.

Kad esmu pačīkstējusi, varu ķerties klāt visam tam, kam parasti. Un kā jau tādos gadījumos, sākšu ar grāmatām. Vispār, janvārī arī sasniedzu vienu no saviem grāmatu izaicinājumiem – Goodreads gada izaicinājumu – izlasīt vienu grāmatu. Un veiksmīgi iet arī “nepirkt nevienu grāmatu” un “atbrīvojies no liekām” lauciņos. Bet es atkal aizpļāpājos.

Tā viena, ko izlasīju janvārī, ir Džeralīnas Tomasas “Brīvs no krāmiem. Mājas detokss“. Lasīju, jo patīk ik pa laikam atbrīvoties no liekām mantām un esmu pārbaudījusi, ka tā vienkāršāk dzīvot. Jo mazāk mantu, jo brīvāka telpa un tas iespaido arī attieksmi pret dzīvi. Tā kā esmu lasījusi vairākus rakstus, grāmatas un pētījumus par atbrīvošanos no liekām mantām, grāmata mani nepārsteidza. Tā sniedz praktiskus padomus, kā saprast, kuras mantas no visa tā kopuma nav vajadzīgas un kādam, kas sāk savu ceļojumu mājas tīrīšanas procesā, grāmata varētu būt ļoti noderīga. Man visvairāk patika kontrollapu esamība grāmatas beigās, bet gribējās tās izplēšamas un lietojamas vairākas. Izlasīju arī vienu manuskriptu grāmatai, kas tuvojas iznākšanai, bet par to uzrakstīšu tad, kad tā būs pieejama arī citiem.

Mēģināju lasīt arī Džeinas Ostinas “Mensfīldpārku”, bet tālāk par 50 lappusēm netiku un lasīt “viņš uz mani pat nepaskatās, satiekas ar citu” 400 lappušu garumā (īpaši, ja beigas sev jau nomaitekļoju) likās bezjēdzīgi. Līdzīgi man gāja ar Lāgerfelda jauno veikumu “Meitene, kas meklēja savu ēnu” – apstājos 100 lappusē un secināju, ka mani neaizrauj, neliekas interesanti un vēlreiz citējot kādu recenziju IR, kas citē kādu citu “acis lasa, kamēr smadzenes atpūšas”.

Filmās gan man gāja ļoti ražīgi, jo tās es skatījos daudz. Gadu iesāku ar skaistāko romantisko filmu, kādu pēdējos gados esmu redzējusi un tā kļuva par vienu no manām mīļākajām filmām – Serendipidy. Noskatījos arī jaunāko versiju par Annu Kareņinu (6/10), tad sekoja vairākas Ziemassvētkiem veltītas sliktas filmas, kuras nav pieminēšanas vērtas. Noskatījos Jaungada nakts (5/10), kas pēc uzbūves nedaudz atgādināja “Love, actually” un par to runājot, noskatījos arī 10 minūšu turpinājumu “Red Nose Day Actually” (6/10). Turpināju ar dokumentālo filmu par sievieti, kas apsēsta ar teātri “Vienu biļeti, lūdzu” (9/10). Tad pārsteidzošā kārtā iekritu nelielā apsēstībā ar krievu seriālu “Hotel Eleon” un trīs sezonas noskatījos četrās dienās.

Par teātriem runājot, ieplānots bija doties uz divām izrādēm, bet uz vienu no tām aizsūtīju vecākus. Viņiem izrāde nepatika un nejūtos neko zaudējusi. Tad sekoja “Harolds un Moda” Dailes teātrī, kas bija lieliska izrāde, ar ko iesākt jauno gadu teātrī. Izrādē spēlē brīnišķīgi aktieri (Mārtiņš Upenieks, Lilita Ozoliņa, Indra Briķe u.c.), kas izrādi nospēlē tā, ka nenākas aiz garlaicības domāt par to, ko darīšu pēc pāris stundām. Un joki – jēziņ, beidzot ir joki, kuri ir smieklīgi un nav tik bieži dzirdēti, ka vairs tādi neliekas! Lai gan izrāde komēdija nav (bet gluži nav arī traģēdija, tikai beigas nedaudz bēdīgas), joku dēļ vien ir jāiet un jāskatās. 9/10

Februārī man nekas, izņemot Ķīpsalas grāmatu izstādi, ieplānots nav, tāpēc varētu ļauties spontāniem teātra biļešu pirkumiem. Ceru, ka līdz februāra beigām mana lasīšanas krīze būs pārgājusi, bet īpaši par to arī nesūdzos, jo var veltīt laiku tādām nodarbēm, kurām agrāk nesanāca laika/vēlēšanās.

(Atzīšos, atbilstošu bildi man bija slinkums sameklēt.)

Atskats uz decembri

https://data.whicdn.com/images/304605272/large.jpg

Decembris bija ražīgs mēnesis ne tikai izlasīto grāmatu ziņā, bet arī bloga rakstīšanas – divu gadu laikā nekad neesmu publicējusi tik daudz ierakstu viena mēneša ietvaros. Tā kā tas mani riktīgi nogurdināja (nu labi nē, veselība klibo un ar jauno gadu tam ir sakars tikai ēšanas ziņā), atgriežos pie haotiskā “tu nekad nevari zināt, kad es kaut ko ierakstīšu blogā” plāna. Galvenokārt tāpēc, ka bija brīži, kad man bija ļoti daudz par ko rakstīt un tad sekoja brīži, kad nebija nekā un tos savienot bija pagrūti, jo tad viens vai otrs notikums jau ir zaudējis savu aktualitāti. Bet tagad vēl pēdējo reizi pakavēšos 2017. gadā un parunāšu par decembri.

Decembrī izlasīju 11 grāmatas:
Rīgas viesnīcu arhitektūra – smukas bildes un ēkas vēsture. Atgādināja reklāmas katalogu vai izdrukātu viesnīcu mājaslapu.
P.S. Tu man patīc – atsauksme te.
Eleonora un Pārks – lasīju atkārtoti un šoreiz latviski. Sajūtas, ka tā ir viena no labākajām jauniešu grāmatām, ko esmu lasījusi, tas nemainīja, bet atgādināja, ka par to var rakstīt arī skaisti, ne tikai notrulināti un “vissirslikti”.
Septiņas dzīves un viena liela mīlestība – šī jau ilgu laiku gulēja plauktā, un tā kā jau vairāk kā gadu manā dzīvē ir kaķis, tas bija steigšus jālabo. Tad nu šī bija pēdējā grāmata 2017. gadā, kuru lasot raudāju kā mazs bērns, jo nesaslēgt notiekošo ar savu dzīvnieku un “ko es darītu tādā situācijā” ir neiespējami, maigi sakot. Obligātā lasāmviela visiem, kuriem ir kaķi.
The Sun and her Flowers – izslavētās dzejnieces Rupi Kaur jaunākais krājums (atcerieties, iepriekšējais bija “milk and honey”). Šoreiz dzeja likās mazāk piesaistīta vienai konkrētai tēmai, tāpēc sanāca liels haoss un pēdējie pāris dzejoļi izskatījās pēc redaktora izmisuša kliedziena “man vajag vēl” un viņa iedeva visu, kas viņai bija. Teiksim, 70% meh, pārējais bija labi, bet joprojām pirmais krājums man patīk vairāk.
Laimes projekts – šo lasīju ar mērķi atrast lietas, ko ieviest savā dzīvē jaunajā gadā un kļūt nedaudz organizētākai. Vai man tas izdevās? Nē. Autore vairākās vietās grāmatā ieiet pretrunās pati ar sevi, kas lika zaudēt pilnīgi jebkādu ticību tajā, ko viņa dara. Bet tomēr tā istabas sakārtošana 15 minūtes pirms gulētiešanas šķiet iedvesmojoša.
Vampīru akadēmija – atkārtota lasīšana, lai atsistu atpakaļ nedaudz noklīdušo vēlmi lasīt un pārliecinātos, ka joprojām varu 300 lappušu grāmatu izlasīt 3 stundu laikā.
Tuvumā.Mīlas lirika – otrais Vācieša dzejoļu krājums manā lasīšanas pieredzē un viennozīmīgi labākais no visiem tiem dzejas krājumiem, ko esmu lasījusi šogad. Beidzot rodas pārliecība, ka dzeja spēj mani uzrunāt un tā maldīšanās no autora uz autoru un no grāmatas uz grāmatu nav jāmet pie malas.
Pasaulē zem saules – šo dzeju rakstījis kāds vīrietis, kurš ļoti aizrāvies ar jūru, jo par to bija gandrīz visi viņa dzejoļi. Un tas deva nelielu jūras slimību.
Latvijas arhitektūra 1991-2011 – atkal kārtējais reklāmas katalogs ar māju smukbildītēm un īsiem, vispārīgiem aprakstiem. No arhitektūras grāmatām sagaidu dziļāku analīzi, bet to Latvijā nez kāpēc nevar dabūt.
The Complete Idiot’s Guide to Wine – šo lasīju ar mērķi vairāk saprast par savu mīļāko dzērienu. Pirmās pāris nodaļas bija tiešām ļoti labas un deva daudz saprašanas, bet pārējās likās pilnīgi nevajadzīgas, ja vien blakus pagultē nestāv aprakstītā vīna šķirne un tu nevari pārliecināties par grāmatas patiesumu, garšojot aprakstīto un salīdzinot savas izjūtas ar autora.

Noskatījos vairākas filmas, bet no tām vērts pieminēt tikai divas – par Brīnumu jau savas domas izteicu. Jāsaka, ka pozitīvi pārsteidza arī “Me, Earl and the Dying Girl”, kas stāsta par jaunas meitenes saslimšanu ar leikēmiju un kā piespiedu draudzība pārtop labi pavadītā laikā. Lai gan brīžiem tizla un iebrauc “jaunieši ir tik neveikli” klišejas grāvī, tomēr ir vērts veltīt pāris stundas un noskatīties.

Tāpat decembris ieiet vēsturē ar to, ka teātra izrāžu gada favorītos (lasi te) ieiet visas decembrī redzētās izrādes. Respektīvi, divas. Par vienu es jau uzrakstīju – “Cerību ezers”, bet “Cilvēki, lietas un vietas” Nacionālajā teātrī lieliski portretē cilvēka, kas aizrāvies ar atkarību izraisošām vielām, dzīvi. Brīžiem tik lieliski, ka sāp. Un sāpēs vēl spēcīgāk, ja pazīsti kādu tādu no sava paziņu, draugu, radu loka. Izcila izrāde, ko ir vērts redzēt.

Plāni janvārim arī ir, vismaz teātra ziņā, bet par tiem sīkāk uzzināsiet vai nu mēneša atskatā (kas nepazudīs) vai ja man būs tik daudz ko teikt, ka sadomāšu par to uzrakstīt atsevišķi.

Lai radošuma un spēka pilns jaunais gads!

Attēls te.