Lasīšanas burkas izaicinājums #1

20180305_1905051.jpg

Ar nelasītajām grāmatām ir jācīnās, jo vienu brīdi viss ir jauki un forši – tu ar prieku skaties uz nelasīto grāmatu muguriņām, sirdi silda tikko atvērtas jaunas grāmatas krakšķis, lappušu smarža. Bet pēc pāris gadiem sirdi nomāc joprojām tās pašas nelasītās grāmatas ar simtiem citu, kas pa šo laiku sakrājušās. Pazīstama situācija? Domāju, ka jā.

Pēdējā laikā man ar grāmatu pirkšanu ir gājis visai labi – ir mēneši, kad neesmu nopirkusi nevienu grāmatu, ir mēneši, kad esmu nopirkusi līdz piecām (februāris neskaitās, jo tad ir grāmatu balle Ķīpsalā), bet agrāk šie skaitļi bija desmit un vairāk. Un, ja mēnesī izlasa tikai 1-3 savas grāmatas, tad jūs saprotat, kas notiek manā grāmatu plauktā. Patlaban esmu saskaitījusi 114 Rīgā mītošas un nelasītas grāmatas, kas to tik vien gaida, lai tiktu izlasītas un atbrīvotu vietu citām lietām (piemēram, kaktusu podiņu plantācijai).

Ir dažādas metodes kā es ar to esmu cīnījusies, arī blogā aprakstīju vairākus mēģinājumus (Try a Chapter Book Tag), kuru gan man ir plāns turpināt, līdz tā izdomāšu. Tā kā šis izaicinājums prasa apvienot piecas grāmatas, man liekas loģiski to darīt zem vienas kopīgas tēmas un tur sākas problēma. Tēma “romāni” man liekas pārāk plaša, bet “ne-fikcijas grāmatas par vīnu” pārāk šaura, jo tik daudz grāmatu tādā kategorijā nav. Tāpēc jāmeklē jauna alternatīva.

TBR jar, iespējams, kādam liksies pazīstams apzīmējums tam, ko es latviski saukšu par lasīšanas burku. Ideja ir, ka uz mazām papīra strēmelītēm jāsaraksta grāmatas, kuras gribi izlasīt, papīri jāsaloka un jāiemet burkā. Viss jāsamaisa, un jāvelk ārā. To, cik daudz vilkt, katrs nosaka pats. To, ko izvelc, to arī lasi. To esmu darījusi pāris gadus atpakaļ un atzinu par labu esam, vienīgi šī iniciatīva nomira dabīgā “iestājās vasara” nāvē.

Mana burka sastāv no trīs krāsu papīriem – baltā krāsā ir grāmatas, kurām ir vairāk nekā 500 lappuses, oranžā – kurām ir mazāk par 200, bet zaļā – viss starp 200 un 500. Manis pašas uzstādīts noteikums ir, ka katru mēnesi jāizvelk viena baltā lapiņa, bet zaļās un oranžās var vilkt vairākas reizes, ja ir izlasīta grāmata.

Šomēnes kā biezo grāmatu lasīšu Māras Zālītes lugu krājumu “Sauciet to par teātri”, kā īso grāmatu – Žila Verna “80 dienās apkārt zemeslodei”, bet kā vidēja garuma grāmatu – Lindas Nemieras “Septiņi”. Līdz raksta tapšanas brīdim jau esmu izlasījusi Grosmana “Burvju karalis” un Braunas “Nepilnības dāvanas”, kas atbilda vidējai un īso grāmatu kategorijām.

Bet. Tai pašā laikā es neizslēdzu citu grāmatu lasīšanu, piemēram, ja man sagribas lasīt grāmatu par Indru Briķi, kas ir manā plauktā, bet es to neesmu izvilkusi lapiņas veidā, es to varu darīt. Galvenais mērķis ir dabūt tās grāmatas ārā, notraukt putekļus un izlasīt, vismaz vienu no katras kategorijas mēnesī.

Un kā tu cīnies ar neizlasītām grāmatām?

Advertisements

Try a Chapter Book Tag – Goodreads TBR

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/298456474/large.jpg

jeb garākā nosaukumā: Try a Chapter book tag – Goodreads “to be read” sarakstā esošās fiziskās grāmatas, kas man pieder.

Try a Chapter book tag koncepts – izvēlies piecas grāmatas un lasi katrai pirmo nodaļu. Tā grāmata, kas tevi uzrunā visvairāk, kļūst par tavu pašreizējo lasāmvielu, bet pārējām vari darīt, ko vēlies. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka manai dzīvei ir jākļūst par pāris desmitiem grāmatu vieglākai, bet nevēlos grāmatu atdot citiem, spriežot tikai pēc anotācijas. Tai pašā laikā es apzinos, ka arī no pirmās nodaļas īpaši daudz nevar pateikt, un var izrādīties, ka beigās grāmata ir baigi labā un esmu palaidusi garām iespēju iegūt jaunu mīļāko grāmatu, bet mans uzstādījums šobrīd ir atbrīvoties no grāmatām, kuras es nelasīšu tuvāko gadu laikā. Tāpat jāpiemin, ka grāmatas, no kurām atbrīvošos, nav sliktas un ja tā ir tava mīļākā grāmata – forši, bet lasīšanas gaumes ir atšķirīgas.

Man ir izveidoti 10 saraksti, katrā iekļautas piecas grāmatas, kas ir savstarpēji vienotas ar kādu elementu – vai nu tas ir žanrs vai autora izcelsmes valsts vai vērtējums Goodreadā vai kāds cits aspekts. Pagājušajā reizē iepazinos ar latviešu autoriem, šoreiz ņemu tās grāmatas, kuras visilgāk esmu vēlējusies izlasīt (jo par lasīšanas sarakstiem interese sākās tieši ar Goodreadu). Nav ko pļāpāt, jāķeras klāt pieciniekam!

  • Haruki Murakami “Kafka liedagā” – pirmā nodaļa rada intrigu – 15 gadus vecs zēns dodas prom no mājām, sakravājis tikai pašu nepieciešamāko. Viņu uztrauc kāds (iespējams) par viņu izteikts pareģojums, bet sīkāk nekas netiek minēts. Varbūt viena no tām, ko paturēšu.
  • Vikija Mairona un Brets Viters “Djū. Mazpilsētas kaķis, kas aizkustināja pasauli” – es nevaru nelasīt grāmatu, kur runa ir par grāmatām un kaķi. Automātisks jā.
  • Emma Donohjū “Istaba” – bija ļoti aprakstoši par dēla piekto dzimšanas dienu. Vairāki priekšmetu nosaukumi ir rakstīti ar lielo burtu, bet nav skaidrs kāpēc. Ja nebūtu ko lasīt, izlasītu, tagad tā tikpat labi varētu būt grāmata, ko atdodu kādam citam, jo īsti neuzrunāja. Nebija kārtīga nodaļu sadalījuma, tāpēc apstājos pie otrajām zvaigznītēm.
  • Stīvens Kings “Kerija” – arī te nav kārtīga nodaļu sadalījuma. no vienas puses gribas saprast, kur te slēpjas šausmas, no otras puses – izlasītais nešķita nekas ievērības cienīgs. Bet turpināšu tīri intereses pēc, cerībā sagaidīt attaisnojumu tam, ka Kings ir labākais šausmu rakstnieks.
  • BNR.1 “Labie draugi” – bērnu klase ir izvēlētā fokusgrupa, lai uzņemtu jaunu klasesbiedru – robotu, kurš tiek apsēdināts klases nemanāmākajam zēnam. Lai gan ir neliela interese par to, kā attīstīsies bērna un robota draudzība, tomēr nodaļa nespēja uzrunāt tā, kā biju cerējusi.

Kopsummā: “Labie draugi” un “Istaba” dodas uz labākiem medību laukiem. Ilgi domāju arī par Murakami, jo, lai gan man ļoti patika viņa “1Q84” triloģija, šajā lasīšanas reizē nodaļa bija trešā vājākā no pārējām. Izdomāju, ka ja nākamajā lasīšanas piegājienā (šī grāmata figurē arī citos piecu grāmatu komplektos) tā joprojām būs tuvu beigām, tā tiks pie jauna saimnieka.

Attēls te.

Rainbow Rowell “Attachments”

Attachments

Lietainām dienām piestāv saulainas un vasarīgas lasāmvielas. Lai gan saules un vasaras šajā grāmatā nav, tā bija pietiekami gaiša, lai nomāktu rudens elpu pakausī.

Linkolns ir nedaudz antisociāls datoriķis, kas strādā pa naktīm The Courtier laikrakstā un drīzāk neko nedara, kā dara. Viņam ir daži draugi, kas dažreiz izvelk viņu ārā no mammas azotes un parāda potenciālajām meitenēm, bet (kā jau datoriķi, khem), tas viņu nespēj ieinteresēt. Viņa darba pienākumos ietilpst pārbaudīt darbinieku e-pastus, lai pārliecinātos, ka viss tiek rakstīts par darba sfēru, ja nav – atzīmē ar sarkaniem karodziņiem, aizsūta brīdinājumu utt. Bet viņa uzmanību piesaista divu darbinieču Betas un Dženiferas sarakste, kas ir tik aizraujoša, ka darba pienākumi aizmirstas. Jo vairāk viņš lasa, jo vairāk viņš iemīl vienu no viņām līdz brīdim, kad viņš zina gandrīz visu, kas noticis pēdējo mēnešu laikā, bet ir par vēlu un neveiklu, lai stādītu priekšā sevi.

Viens no grāmatas plusiem noteikti ir galvenais varonis Linkolns. Viņš piesaista interesi tieši ar savām interesēm un darbībām, jo lasīt citu cilvēku e-pastus darba vajadzībām ir pietiekami oriģināls stāsta pamats. Lai gan dažu brīdi viņš tiešām kaitināja ar savu nespēju izlemt, tomēr tas ir tikai viens tāds punkts, kur var piesieties. Tāpat nenotiek tipiskais, kas notiek YA literatūrā ar šādu galveno varoni – viņš neiemīlas un viņā neiemīlas pasaulē seksīgākā meitene un nenotiek neticamais. Romāns netiek izpušķots ar rozā kreppapīru un varavīksnēm, drīzāk padarīts maksimāli reāls.

Tiek lauzti arī priekšstati par to, ka darbā kolēģi ir kolēģi, ko pierāda Betas un Dženiferas draudzība pāris galdu attālumā un tonnām e-pastos. Interesanti šķiet tas, ka lai gan tajā laikā ir telefons, viņas sūta viena otrai e-pastus, bet dara to tikai darba laikā. Nav nekādas ziņas par to, ka sešos vakarā kāda sūtītu ziņu otrai. Šī e-pasta sarakste liek un ļauj ielūkoties abu sieviešu dzīvē un padara stāstu daudzveidīgāku (jo no viena Linkolna es nosprāgtu no garlaicības jau pirmajās 100 lappusēs, ja ne ātrāk) un noteikti ir galvenais romāna virzītājspēks. Romānā ir vēl vairāki tādi mazie stāstiņi, piemēram, par Linkolna pagātni, kas it kā ļauj atpūsties un distancēties no tagadnes notikumiem un izzināt vairāk varoņus, ņemot vērā pagātnes notikumus.

Ja tiek pāri neciešami garajam ievadam, kur īsti nekāda darbība nenotiek, stāsts turpinās raitāk un arī interesantāk līdz nonākam pie beigām, kur viss gaismas ātrumā tiek sasteigts un tiek pāršķirta pēdējā lappuse. Šajā gadījumā nav autores tipisko beigu, kur lasītājam pašam jādomā, kas tad īsti notika, kas ir gan labi, gan slikti. Labi tādā nozīmē, ka beidzas Rouelas neziņas periods, kur pašam jāgudro kā jūties ar šādām beigām, bet no otras puses – zūd tāds kā autores rokraksts.

Kā jau minēju, grāmatas ideja ir pietiekami svaiga un nebijusi (vismaz tajās grāmatās, ko es esmu lasījusi), lai būtu oriģināla un noturētu lasītāja (manu) uzmanību un arī galvenie varoņi nav tādi, kuru dēļ būtu jāiekrīt izmisumā un jāsviež grāmata pret sienu. Romāns vēl nav tulkots latviski un nav arī pagaidām ziņu, ka tā tiks darīts, lai gan, ja izdeva Eleonor&Park un Fangirl, kāpēc lai neizdotu šo.

Vērtējums: 8/10.

Bilde te.

RainbowThon 2.0

https://img1.etsystatic.com/014/0/7924827/il_570xN.444329531_dj42.jpg

Šis lasīšanas maratons mani uzrunāja ar savu ideju un izdomāju piedalīties.

Kad? 7.-14. februāris

Noteikumi? Izlasīt 4-6 grāmatas, kas reprezentē varavīksnes krāsas (sarkana, oranža, dzeltena, zaļa, gaiši zila, tumši zila un violeta), bet var arī tikai vienu (teiksim, 4-6 sarkanas).

Ko es lasīšu? Līdz 7. datumam ceru pabeigt to, ko tagad lasu, un tad sekos izvēlētās grāmatas.

Sarkans – Matss Strandbergs un Sāra Elfgrēna “Atslēga” vai Brema Stoketa “Drakula”
Oranžs – Nikola Mounsa “Apmaldījies tulkojumā”
Dzeltens – Jandy Nelson “I’ll give you the sun”
Zaļa – Džeina Ostina “Lēdija Sūzanna”
Gaiši zila – Hjū Hovijs “Vilna”
Tumši zila – Reinbova Rouvela “Fanīte” vai Šerila Strouda “Mežone”
Violeta  – Oidira Ava Olafsdotira “Astoņu ziedlapu roze”

Pavisam noteikti neplānoju izlasīt visas šeit minētās grāmatas, jo tieši tajā nedēļā atsāku mācības un laiks mēdz būt riebīgs un paslēpties brīdī, kad to vajag. Esmu optimistiski noskaņota uz to, ka izlasīšu vismaz 3 no šeit minētajām grāmatām, bet tad jau 15. datumā varēs redzēt, kā man gājis.

Attēlam (te) ir ilustratīva nozīme.