Atskats uz decembri

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/272106069/large.jpg

Gada pēdējam mēnesim ir raksturīga galu savilkšana un mērķu sasteigta pildīšana. No skapju dziļumiem tiek vilkti apņemšanās saraksti un blogs tiek piepildīts ar rakstiem. Tā nu turpinot rudenī iesākto tradīciju, top atskats arī uz decembri, iespraucoties pa vidu pēdējām atsauksmēm un gada kopsavilkumiem.

Gads noslēdzās ar … izlasītām grāmatām. Bija daudz Harija Potera, ļoti daudz, bet pārlasīt sēriju bija viena no 2016. gada apņemšanām, tāpēc vismaz vienu no daudzām apņemšanām es gribēju pabeigt.
1. Dž.K.Roulinga “Harijs Poters un Fēniksa ordenis” – grāmata, ar kuru sākas tumšais periods šajā sērijā ne tikai filmu ziņā, bet arī grāmatu. Lai gan nevienā no grāmatām īsta un galēja atrisinājuma nav, tomēr šeit man likās, ka tas ir vēl neesošāks kā citās grāmatās. 4/5
2. Šarlote Brontē “Džeina Eira” – šo izlasīju pirms teātra izrādes, lai sīkumus atsauktu atmiņā. Kopumā stāsts man patika, bet garās pārdomu pilnās rindkopas man likās nevajadzīgas, bet raksturīgas 20.gs. sākuma literatūrai. Spilgts stāsts par sievieti kā ne vairs papildus mēbeli istabā, bet no kura lasāmas ir kādas 300 lpp. 4/5
3. Dž.K.Roulinga “Harijs Poters un Jauktasiņu princis” – grāmata, kurā Strups izcēlās ar savu maitiskumu un raisīja ļoti lielu sašutumu. Tomēr kopā ar pēdējo daļu, atrisina daudz radušos jautājumus un atklāj jaunus pavērsienus. 4/5
4. Dž.K.Roulinga “Harijs Poters un Nāves dāvesti” – sērijas noslēdzošā grāmata, kas atrisina pēdējos jautājumus un savelk kopā sižetu, radot gandarījumu par veltīto laiku, enerģiju un kārtīgi uzkačā muskuļus, nēsājot to sev līdzi. 5/5
5. Vigants Lesausks, Inese Mūrniece “Pārbaudes laiks. Pārdevēji arī baidās”. Atsauksme te.
6. Elizabete Strauta “Mani sauc Lūsija Bārtone” Atsauksme te.

Decembrī noskatījos 9 filmas. Tā kā visas filmas es skatos atkarībā no garastāvokļa, tad ar visām redzētājām esmu apmierināta, lai cik sliktas tās patiesībā arī nebūtu.
Nakts reportieris, rež.Dan Gilroy – jau kuro reizi saku, ka televīzijā esošās filmas dažreiz ir brīnums un arī šo noskatījos tikai dēļ tā. Filma, kas noturēja manu uzmanību, jo ne reizes nenovērsos, lai nočekotu pēdējos jaunumus soc.tīklos, jau vien ir laba novērtējuma vērta. 8/10
Dzelzs lēdija, rež.Phyllida Lloyd – man sāk patikt ne tikai biogrāfiska stila grāmatas, bet acīmredzot arī filmas. Stāsts par Margaretu Tečeri, pirmo sievieti britu premjerministra krēslā – iespējams, man šī filma patika arī dēļ tā. 8/10.
Viens pats mājās, rež.Kriss Kolambuss – neiztrūkstoša himna, kas skan, kad oficiāli var sākt gaidīt Ziemassvētkus, lai gan prātā jau labu laiku pats sev skandini Ziemassvētku dziesmiņas. Man jau liekas, ka pietiekami laba ir tikai pirmā daļa, tāpēc arī šogad iztiku tikai ar vienu šādu filmu. 7/10.
Bridžitas Džounsas mazulis, rež.Sharon Maguire – ko citu darīt, kad jūties slikti un gribas kaut ko, kas nedaudz sapurina? Jāskatās crapy filmas. Šī daļa nebija ļoti laba, bet ja viss slikti, var iztikt arī ar to (kamēr iedarbojas vīns). 5/10
Friends with benefits, rež.Will Gluck – arī šī ietilpa manā #vissslikti listē un arī par šo neko labu nevaru pateikt, jo nekas ievērības cienīgs nepalika atmiņā. Patika Mila Kunisa un beigas. 4/10
How to be single, rež.Christian Ditter – priekšpēdējā sliktā filma, kas man nezināmu iemeslu dēļ patika. Nedaudz sapurināja, lika smieties un saprast, ka varbūt nemaz tik slikti nav. 7/10
Bridesmaids, rež.Paul Feig – filma, kas raisīja tikai dusmas par to, cik divas sievietes var būt lepnas un savā starpā plēsties par lietām, kas uz viņām principā tikpat labi var arī neattiekties. 2/10, jo kāzas.
Harijs Poters un Nāves dāvesti, rež.David Yates – ar šo noslēdzās mans Harija Poters grāmatu un filmu maratons. Forši vērot, kā aug aktieri 7 filmās pēc kārtas. Interesanti, kādas filmas būtu, ja tās taisītu viens un tas pats režisors. 8/10

No teātra pasākumiem apmeklēju 5, 2 no tām bija Dailes teātra rīkotās lekcijas, 3 bija teātra izrādes.
1. Peldošie-ceļojošie II daļa kārtējais Nastavševa darbs un labi vien ir, ka viņš nav piesiets tikai vienam teātrim, jo tas pagātina gan viņa paša pieredzi, gan arī radina skatītājus iepazīt jaunas formas savos iemīļotajos teātros. Izrādi var saprast arī tad, ja nav redzēta pirmā daļa, tiesa jāpieļauj iespēja, ka daudz nozīmes ir radītas pirmajā daļā (JRT) un pārnestas uz šejieni, tiek interpretētas savādāk. Februārī plānoju iet uz pirmo daļu, ja vajadzēs/gribēšu, atkārtoti skatīšos arī otro daļu, jo tā bija bauda acīm un ausīm. 8/10
2. Silvijas Radzobes lekcija par Kuzminu un sudraba laikmetu – uzreiz pēc pirmizrādes (nākamajā dienā) notika lekcija par rakstnieku Kuzminu (sarakstīja romānu “Peldošie-ceļojošie”), kas palīdzēja vairāk uztvert izrādes kontekstu.
3. Četru teātru direktori – kur citur uz vienas skatuves pulcēsies teātru direktori un atbildēs uz ziņkārīgo skatītāju jautājumiem? Lieliska iespēja sēžot zālē tomēr ielīst katram teātrim aiz kulisēm un gūt priekšstatu par to, kā teātris funkcionē no iekšienes. Ļoti vērtīgi.
4., 5. Taureņi ir brīvi un Džeina Eira

Plāni janvārim:

  • sesija ieviesīs korekcijas, tāpēc gan jau grāmatas daudz lasīt neiznāks: pagaidām plānā ir Frēderika Bakmana “Omce sūta sveicienus un atvainojas” un Krisa Stjuarta “Papagailis piparu kokā”. Gribu izlasīt arī “Doriana Greja ģīmetni” pirms eju uz izrādi februārī.
  • sāku turpināt skatīties “how to get away with murder”, esmu noskatījusies 2.sezonu (divās dienās, pirms sesijas, neko nenožēloju) un iesāku trešo, tā kā to droši vien turpināšu. Vēl man plānā ir atrast kādu seriālu par arhitektu dzīvi (neticu, ka tāda nav)
  • kaut kā veiksmīgi starp eksāmeniem esmu iespraukusi arī teātri, tāpēc tagad zinu, ka iešu vismaz uz 3 izrādēm/pasākumiem.

Laimīgu Jauno gadu!

Attēls: te.

80/101: Rudens.

Rain Hhaifa

Rudens pirmais mēnesis jau ir gandrīz pusē, un te nu kurpjukaste atmostas, ka tikpat kā neko nav izdarījusi. Visas pēc-vasaras apņemšanās izplēnēja jau pirmajā dienā pēc to izdarīšanas, skola, darbs… Jā, tāpat kā pagājušo gadu, arī šoruden man ir grūti izbrīvēt laiku lasīšanai, nemaz nerunājot par filmām. Bet, lai nu kā, sniegšu mazu ieskaitu un atrunām pilnu postu, savādāk tā vairs nebūtu kurpjukaste.

Grāmatu ziņā rudens ir veiksmīgs tikai vienā veidā – konkursos. Es esmu piedalījusies jau 3 un 2 no tiem man bija laimīgi un šodien pat aizbraucu pakaļ pēdējam laimestam. Tās ir Etgara Kereta – Autobusa šoferis, kas gribēja būt dievs, par kuru atsauksmes nebūs, jo tur vienkārši nav ko vērtēt. Bet, ja nu kādam baigi interesē, par ko tur ir (jo no anotācijas neko īsti saprast nevar), tad aptuvenais stāsts ir šāds:

Grāmatā ir apkopoti vairāki īsie stāsti par cilvēkiem un dažādām situācijām. Kāpēc autobusa šoferis pēkšņi izdomājis tomēr atvērt durvis cilvēkam, kuram visu laiku tās ir aizcirtis degungalā, Kāpēc mātes dzemde muzejā vairs nav ierastajā vietā, ja jau viņa ir tik perfekta? Kāda ir pirmdzimto sodība? Pašās grāmatas beigās ir stāsts ar ekstra īsām nodaļām – kā tad īsti ir dzīvot paradīzē? Kopumā grāmata nekas īpašs, labi ja 3 labus citātus izlobīju, vērtējums 4/10.

Otrā grāmata, kas nonāca manā īpašumā ir Alekss Popovs – Misja Londonā. Cik noprotu pēc anotācijas izlasīšanas – stāsts velk uz Otto Ozola – Latvieši ir visur pusi, bet par to es varēšu pārliecināties tikai izlasot grāmatu. Bet te nāk viens liels bet. Lasot divas grāmatas vienlaicīgi man iestājas sajukums, amnēzija un ciešanas, tāpēc, loģiski secinot, jālasa tikai viena grāmata. Bet. Mariamas Petrosjanas – Nams, kurā… ir pārāk bieza, lai to staipītu līdzi jau tā grāmatu pilnajā, smagajā somā, tāpēc atliek to atstāt mājās. Atnāku mājās – uzreiz acu priekšā: jāizdara tas, tas, tas, jāaiziet uz veikalu, jāiztīra tas, jāpārbauda tvitteris, draugi, facebooks, jāatbild uz epastiem. Un pildot mājas darbus atjēdzies, ka – opā, ir jau desmit. Un noliekot muguru uz dīvāna momentāli uznāk miegs, un grāmata nav ne prātā. Bet pēdējā laikā esmu sapratusi, ka ceļoties agrāk var arī padarīt vairāk, tāpēc visus mazos mājas darbus izdaru jau no rīta, lai vakarā atnākot mājās, būtu tikai jāizpilda mājas darbi un jāpalasa grāmata un tad vairs nogurums nav prātā. Protams, nekur tālu jau neesmu tikusi – Rīgā tikusi atrodas vēl citas izklaides iespējas, ne tikai sēdēšana ārā uz krēsla vai iekšā slaistīšanās, kā tas bija vasarā, laukos.

Par filmām runājot, nekā jauna nav. Stāv tikai skaista kaudze ar dvd, kas tā kā kaut kad būtu jānoskatās, bet neceļas roka. Kaudzē stāv tādas kā Seeking a Friend for the End of the World, Eat, Pray, Love (grāmata bija briesmīgi vienmuļa, pat neizlasīju līdz galam, varbūt filma te var ko līdzēt) un Nerunā par to (centieni ievērtēt arī latviešu ekrāna priekus)Varbūt šovakar sadūšošos un noskatīšos. Par mūziku runājot, nevaru vien atkāpties no Imagine Dragons, un Regina Spector dziesmām, kuras nepārtraukti tiek liktas atkal un atkal, lai tikai skan. Bauda ausīm.

Vēl man nepārtraukti rodas jaunas idejas bloga rakstiem, kuras tiek pierakstītas, un nu ideju ir tik daudz, bet laika par maz. Bet noteikti varu solīt, ka itin drīz varēsiet lasīt ziņas par kādu latviešu brīnumdarbu.

Tas nu pagaidām arī viss. Plānot vēl ir aiziet uz daudz daudz filmām, vai arī būt flegmai, un par visiem jaunumiem uzrakstīt, kad tie vairs nav jaunumi. Tas būtu manā stilā. Bet kaut ko jaunu dzirdēsiet gan.

Bilde šeit.