Elizabete Barda. “Pusdienas Parīzē”

Vakar aizgāju uz bibliotēku (kaut gan lasāmo grāmatu mājās ir krietni lielāka kaudze nekā jau izlasīto), un paņēmu vēl 2 grāmatas visām pāri. Viena no tām bija šī. Un ko es varu teikt? Cik labi, ka paņēmu no bibliotēkas, nevis pirku!

Stāsts ir par gandrīz 30gadnieku slieksni sasnieguši Elizabeti (kas ir šīs grāmatas autore), kas gatavojas precēties un stāsta vidū arī apprecas ar francūzi. Tas, ka Elizabete ir amerikāniete, ir ļoti svarīgs fakts, jo savādāk šīs grāmatas nebūtu. Viņai ir jāadaptējas franču vidē – jāmācās runāt franciski, jāmācās gatavot franču gaumē, un, pats svarīgākais, jāmācās ēst franciski. Par laimi, ar laiku Elizabete atrod arī citas Francijas imigrantes ar franču vīriem, un nu Elizabete vairs nav viena. Un nē, šis nav tipisks stāsts par divu laulāto dzīvi. Šeit ar laulību viss kārtībā. Vaina tik kaut kur citur slēpjas.

Pirmkārt, šis ir klasisks Elizabetes Gilbertas stilā ieturēts stāsts. Pēdējā laikā tādi ir pārsteidzoši daudz – stāsts, pēc tā seko trīs receptes, un tad stāsta turpinājums. Ja pirmo šāda tipa grāmatu man bija bauda lasīt, un es, ne-virtuves cilvēks, izmēģināju šādu tādu recepti (grāmatas nosaukumu gan vairs neatceros), tad šī ēdiena ziņā man siekalas mutē nesadzina, un es biju pietiekami slinka, lai nepārlasītu recepšu daļu, kurās tāpat 2/3 sastāvdaļu mirstīgo veikalos nav atrodami, vai ēdieni jāgatavo teju visu dienu. Francijas virtuve!

Otrkārt, šausmīgi nepatika vāka noformējums. 2 fotoattēli sastumti kopā kā grāmatas vāks? Nopietni? Un ne jau tas vien. Ieejot grāmatnīcā, un ieraugot šo vāku, es nodomāju: “Oo, Stīvenam Klārkam jauna grāmata!”, jo vāka noformējums ir ļoti, ļoti līdzīgs ar minētā rakstnieka “Ellīgs gads Parīzē” romānu, kuru aprakstīju šeit. Droši vien arī dēļ šīs šķietamās līdzības es gaidīju kaut drusciņ humoru, kaut ko, kas spētu no manis izvilināt smaidu. Un ko es sagaidīju? Neko no šī. Romāns ir ieturēts vieglā atstāstīšanas formā, kurā tiek izstāstīts kā Elizabete mazgā traukus soli pa solim, bet tikai garāmejot pieminēts, ka, sēžot darbavietas kafejnīcā, viņa redz, kā Luvrai mazgā logus. Un lasītājiem interesē, kā mazgāt traukus, bet neinteresē, kā Luvrā mazgā logus? Manuprāt, tieši otrādi!

Un, visbeidzot, treškārt – šausmīgās atsauces pie katra īpašvārda!!! Šaubos, vai cilvēki nezina, kas ir Elviss Preslijs vai Hemingvejs vai Karls Lāgerfelds. Tā vietā, lai šīs atsauces liktu pie šādiem vārdiem, tās labāk būtu likuši tajās neizrunājamajās un nesaprotamajās franču frāzēs, kurām nav pierakstīti tulkojumi klāt! Bet šeit jau vairs nav vainojama autore, šis ir redaktores darbs. Pēc visa spriežot, kura ir tikko iznākusi no universitātes ar savu atsauču pilno maģistra darbu kabatā.

P.S. Salīdzināju Stīvena Klārka un Elizabetes Bardas grāmatu vākus, un sapratu, kāpēc man tie šķita tik līdzīgi. Abos redzams viens un tas pats Eifelis no viena un tā paša rakursa, un arī koks abu grāmatu vāka kreisajā pusē ir tas pats. Ak jā, un kārtīgāk ieskatoties, var saprast, ka debesis arī tās pašas. Ir vienkārši paņemts 1 attēls un otrai grāmatai ieliekot tikai koka fragmentu vai nomainot debesu krāsu, pieliekot klāt vēl citu bildi, sanāk jauns vāks! Malači!

Vērtējums: 5/10. Tas ir par mazajiem Eifeļiem nodaļu sākumā, faktam, ka tiek pieminēta Parīze, un Gvendālam – par to, ka viņš vienkārši tur bija, un visu stāstu padarīja baudāmāku.

Attēls šeit.

46/101: Merde!

ImageZiniet, kas liecina par to, ka grāmata ir super? Tas, ka pirmais domu grauds, kas liek aizdomāties vai smieties līdz asarām, atrodas līdz 20. lpp. Šajā grāmatā šis smieklus kutinošais citāts atrodas 12. lpp. Un tas vien liecina par labu toni un mīlestību pret lasītājiem.

Tātad, stāsts ir par vīrieti, kurš atbrauc strādāt no Anglijas uz Franciju uz veselu gadu. Nu, ko gan cilvēki nav gatavi izdarīt karjeras un lielāka atalgojuma dēļ. Tātad, Pols (kurš tik pat kā neprot runāt franciski) pārceļas dzīvot un saskaras ar vairākām nepatīkamām problēmām – ar savām glaunākajām kurpēm nepārtraukti iekāpt kādā suņu mēslā, kuru tur ir daudz, piedzīvot dažādu cilvēku streikus (sētnieku, sabiedriskā transporta vadītāju, oficiantu), viņa darba devēja mahinācijas un dzīvesvietas un sievietes meklēšanu. Ar abiem pēdējiem viņam gan diez ko neveicas. Diez ko neveicas arī ar normāla lieluma alus pasūtīšanu krogos.

Grāmata mani pārsteidza ar neparastām situācijām un to pasniegšanas veidu – sen nebiju tik skaļi smējusies. Rakstnieks Stīvens Klārks uz visu skatās ar humoru – “Ah, suņa mēsli uz ielām? Nekas, aptīšu ap savām labākajām kurpēm maisiņus. Dubļi? Nopirkšu lētas kedas un staigāšu ar tām. Uzmācas šefa meita? Kāpēc gan neizmantot iespēju?” Vēl grāmatā šur tur pavīdēja arī pa kādam sarkasmam un ironijas gabaliņiem. Patika arī tas, ka grāmatā bija daudz dialogu. Vēl pozitīvi bija tas, ka grāmata ir sadalīta tādās kā nodaļās pa mēnešiem. Tas man deva iespēju neapēst visu grāmatu vienā naktī, bet sev iegalvot: “Tā, viss, es izlasu mēnesi līdz galam un dodos gulēt”. Bet bieži gadījās arī tā, ka naktī pamodos un turpināju lasīt. No šīs grāmatas nav tik vienkārši atrauties un nolikt to malā, jo katrā “mēneša nodaļas” beigās notiek kaut kas tāds, kas liek lasīt nākamo mēnesi, lai uzzinātu, kā tas viss atrisinās.

Par grāmatu dodu 9/10. Kaut kur vairāk uz beigām parādījās rindkopu blāķi un baigā filozofēšana. Ja nebūtu tās, būtu 10.

Un te daži citāti:

Ja sāksies herpes epidēmija, viņiem uz galvas būs jāvalkā prezervatīvi!

Protams, es zināju par franču tradīciju sasveicinoties noskūpstīt vienam otru uz vaiga – bet tik aizrautīgi un masveidīgi! Iedomājos, vai tikai kompānijas noteikumos nav rakstīts, ka pirms nākšanas uz darbu jāieņem krietna deva ekstazī.

Kā izrādījās, Marks vairākus gadus bija pavadījis kādā Ziemeļamerikas dienvidu štatā – no turienes tad arī tas dīvainais akcents, kas viņam lika izklausīties kā Skārletai O’Hārai pēc vairāku viskija glāzīšu iztukšošanas.

Pie velna tevi, mister Dārsij – es vērsos pie griestiem. Ellē tevi, Hjū Grānt! Kā lai brits paved sievieti, ja jūs tēlojat, ka esat sasodīti pieklājīgi?

Dažus metrus no manis durvju ailā stāvēja piecdesmit-ar-kaut ko-gadīga prostitūta, no skatā kā Merilinas Monro vaska figūra Tiso kundzes muzejā, kurā pārkarsusi apkures sistēma.

Es biju pasūtījis cafe au lait, bet man atnes kausu, kurā ietilpa Kolumbijas kafijas gada raža un Normandijas govju kopējais izsalkums. Uzmetu acis rēķinam. Oho! – ar to varēja apmaksāt šo govju atvešanu dzelzceļa pirmās klases vagonā!

Šorīt biju apāvis korejiešu kedas ar aziātiska izskata Harija Potera attēlu (vai, kā kļūdaini bija uzrakstījis Ziemeļkorejas dizainers “Matainais Pūfteris”).

Man rokā bija neliela buķete, ko veiksmei biju iegādājies netālu no viesnīcas esošajā ziedu kioskā. Spriežot pēc cenas, ziedi piederēja pie ārkārtīgi apdraudētas šķirnes.

Tuvojoties Ziemassvētkiem, pārtikas veikali sacentās ar pirmssvētku rotājumu. Dažas tirgotavas atgādināja rituālu slepkavības vietas.

Vārdi, izrādās, ir kā flomasteri – ja ilgāku laiku nelieto, tie izžūst.

bilde no šejienes.