Džons Grīns “Mūsu zvaigžņu vaina”.

Ak, kāpēc? Kāpēc tu, Džon Grīn, jau agrāk neatradi ceļu pie manis?  Apmēram tādas bija manas izjūtas, kad izlasīju kādas pirmās 100 lappuses. Bet nu par visu pēc kārtas.

Stāsts ir par Heizelu, kas cīnās ar vēzi un depresiju piedevām, iet uz atbalsta grupu daudziem citiem tādiem kā viņa, un vienā dienā viņa tur satiek Augustu – vienīgo veselo cilvēku no visiem, izņemot pašu grupas vadītāju. Augustam viņa uzreiz iekrīt acīs, un viņi uzsāk tik ļoti pusaudžiem raksturīgo lēno iešanu pretī mīlestībai. Bet nē, atcerieties to, ka Heizelai ir vēzis, Augusts slimoja ar vēzi, bet viņu abu kopējais draugs Īzaks dēļ vēža palika akls. Viņi nav kā parasti pusaudži – viņi filozofē par tādām dzīves tēmām, par kurām neiedomātos pat pieaugušais, viņi dzīvo tā, it kā katra diena būtu pēdējā. Un beigās… Jā, beigas ir beigas.

Šis stāsts man nedaudz līdzinājās Nikolasa Spārksa “A walk to remember”, “The Last Song”, kur viens no galvenajiem varoņiem ir slims ar vēzi. Bet nē, tomēr nē. Šī grāmata ir daudz, daudz dziļāka, arī šajā grāmatā nemaz tik daudz netiek aizskarta reliģiskā tēma, tāpēc vien man šī grāmata patīk.

Stāsts bija saistošs, raiti varēja izlasīt. Nebija arī tā, ka stundas laikā jāizrauj cauri. Vissaistošākā tomēr man bija Heizela – bez visām vēža padarīšanām tik ļoti līdzīga man – arī sapņo par neaizsniedzamām lietām, baidās atklāt savas jūtas un katrs otrais vārds ir ar ironijas piedevu. 😀 Kā jau visur, man arī patīk, kad stāstam pa vidu arī iekļauta dzeja, kas tik ļoti atbilst stāsta tematikai un vispār aizkustina pat bez visa stāsta.

Tā kā man ir savā ziņā jocīgs grāmatu turēšanas veids (lai kā es grāmatu turētu, tās stūri cērtas manās plaukstās), tad man ļoti traucēja šīs grāmatas cietie vāki latviešu izdevumā. Domāju, ka grāmatai tieši labāk piestāvētu mīkstie vāki, kas simbolizētu stāstu – cīņu ar kaut ko, kas mūs padara vājākus ar katru izelpu. Un priekš kam 272 lappušu plānu (jā, plānu) grāmatu izdot cietajos vākos? Tieši ar plāniem vākiem grāmatas nobružājas visātrāk, kas, manuprāt, arī piedod grāmatām vajadzīgo šarmu.

Vasarā plāno iznākt arī filma ar tieši tādu pašu nosaukumu. Aktieri jau zināmi, un tos var apskatīt šeit.

Vērtējums par grāmatu: 10/10. Šeit bez variantiem. Stāsts bija pietiekami labs, lai kompensētu biezos vākus.

Lielisks citāts, kas attiecināms arī uz Džonu Grīnu:

Pīters van Hautens izrādījās vienīgais man zināmais cilvēks, kurš (a) šķita saprotam, ko nozīmē mirt, un (b) vēl nebija nomiris.

Un te daži pārējie citāti.

Nīderlandiešu valoda nav tik daudz valoda, kā kakla kaite.

-Ar ko es karoju? Ar vēzi. Un kas ir vēzis? Tas esmu es pats. Audzēji ir mana miesa, tāpat kā smadzenes un sirds. Tas ir pilsoņu karš, Heizela Greisa, un tā uzvarētājs zināms jau iepriekš.

Sāpes cilvēku nemaina, Tās viņu atklāj.

Attēls šeit.