Sebastians Ficeks “Astotā nakts”

Trilleri, detektīvi un visādi šitādi žanri man nekad nav likušies saistoši, lai gan īsti tajos nekad neesmu bijusi iekšā. Tieši tāpēc likās interesanti paņemt un pamēģināt palasīt kaut ko no tādiem žanriem un ķēros pie grāmatas, kuras autors ir slavenākais vācu psiholoģisko trilleru rakstnieks.

Strauju ievērību un popularitāti iegūst jauna spēle, kurā anonīmi par konkrētu naudas summu vari nominēt kādu cilvēka vārdu. Sistēma izraugās nejaušu cilvēku un to 12 stundas jebkurš var nogalināt, nedabūjot par to sodu, kā arī kā balvu par šo “darbiņu” iegūstot desmit miljonus. Satraucošākais ir, ka šī spēle darbojas ar pilnīgu valdības akceptu. Bens pat nenojauš par šādas spēles esamību, bet vienu dienu viņš ierauga savu seju (ar astotnieku uz pieres) televīzijā. Viņš tiek izraudzīts kā medību rezerve – gadījumā, ja pirmā nominētā Ārecu Hercšprungu būs tik labi noslēpusies, ka neviens viņu neatradīs. Un tā sākas interesantākā, piedzīvojumu pilnākā nakts Bena dzīvē, līdztekus visām citām viņa dzīves problēmām – meitas invalīdes nokļūšanu komā, problēmām ar sievu un sarežģītajām attiecībām ar tēvu.

Man vārds trilleris asociējas ar kaut ko traumatizējošu un bailīgu, bet šeit es neko no tā nemanīju. Protams, katram ir sava baiļu un traumu skala, pēc kuras rādās murgi un naktīs nevar aizmigt, bet šis stāsts nav tāds, lai naktī rādītos murgi. Man vismaz ne. Lai gan stāsts ir labs un aizraujošs, pietrūka tās nervu kutināšanas, lai būtu izcili.

Stāstu par aizraujošu padara fakts, ka abas 10 miljonu vērtās dzīvības vazājas apkārt laikā, kad viņu medī tūkstošiem cilvēku, un līdz divpadsmit stundu beigām nemaz nav tik maz atlicis. Bet nu jāsaka, ka kā jau kārtīgās grāmatās pienākas, spriedze pieauga, arvien straujāk tuvojoties beigām, jo notikumi sāka notikt viens pēc otra un grāmatas laikā parādījās vairākas versijas, kā stāsts varētu atrisināties, bet šādu atrisinājumu es noteikti negaidīju.

Lai gan man pietrūka kārtīgāka spēles principu izklāsta (piemēram, kas notiek, ja abus nenomedī tajās 12 stundās), tomēr tas netraucē uztvert notikumus. Un tomēr man grāmata līdz galam neaizrāva, jo gribējās vēl lielākas aktivitātes, šausmas un piedzīvojumus, lai vismaz ar bailēm tā iespiežas atmiņā. Nemaz nebrīnītos, ka šo grāmatu pēc gada nemaz neatcerēšos, pat neņemot vērā faktu, ka šādas grāmatas lasu salīdzinoši maz. Grāmatas vāks gan ir foršs un pēc stāsta iepazīšanas var secināt, ka pilnībā atbilst saturam un labāku nevar vēlēties. Par to paldies Artūram Zariņam, kurš ir vāka autors.

Dzīvi nevar izplānot. Tas ir izziņas process. Tas rit savu gaitu, un mēs noskatāmies.

Smadzenes ir meles. Varbūt labākās un pārliecinošākās meles pasaulē. Taču pilnīgi noteikti visnepacietīgākās. Acis tās apgādā ar simts, divsimts tūkstošiem iespaidu, un smadzenes ieslēdz savu ātrdarbības motoru, lai papildinātu trūkstošo informāciju. Tā vietā, lai nogaidītu, līdz parādīsies visa aina, tā maldina cilvēku ar kaut kādu virtuālo realitāti, piepalīdzot varbūtības teorijai.

Attēls: te.

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Kontinents” apmaiņā pret atsauksmi.

Anderss de la Mote “burbulis [bubble]”

Anderss de la Mote - burbulis [bubble]

Noslēdzošā triloģijas [geim] daļa sniedz atbildes uz līdz šim neatbildētiem jautājumiem un atklāj to, kas lasītājus ir interesējis jau no pirmās daļas pirmajām lappusēm.

Tuvojas Zviedrijas princeses kāzu diena, kas vienmēr ir prasījusi lielu drošības dienestu uzmanību un darba pilnas rokas. Tikai šoreiz spriedze ir lielāka, jo HP meklē policija un izskanējušas ziņas, ka tieši viņš grasās šīs kāzas izjaukt. HP māsa Rebeka savukārt mēģina saprast saistību starp HP, Spēli un Zviedriju, saliekot puzli. Bet puzles gabaliņi ne vienmēr tiek likti pareizajās vietās.

Rebekai beidzot ir līdzvērtīga loma trillerī – ja pirmajās divās daļās viņa bija tikai neizteiksmīga piedeva, kas neko nesaprata, bet nedaudz atsvaidzināja samudžināto HP stāstu, tad šeit jau viņai pašai ir galva uz pleciem un viņa jau sāk dalīt galvenā varoņa vietu ar HP. Palēnām viņa nonāk pie risinājuma, pie pareizajiem puzles gabaliņiem, un lasītājs var izsekot līdzi kā tad visa Spēle galu galā ievilka viņas brāli tajā iekšā un kāda ir viņas saistība.

Runājot par HP, viņš ir mēslos līdz ausīm, bet nevis sēž rokas klēpī salicis, bet turpina darīt stulbas lietas, lai izklaidētu sevi un lasītāju. Tuvu pie grāmatas beigām viņš pēkšņi maina savu nostāju un kļūst par pilnīgi citu personu – izstrādā jaunu plānu, ir kluss, paklausīgs. Nav vairs tā HP, ko mēs iepazinām ar pirmo grāmatu. Bet par spīti tam viņa neveiksmju ķēde ir tik gara, ka sāku izjust žēlumu pret šo tēlu un nelielu nepacietību jau tā ātrajā tempā – nu kad tad viņam beidzot sāks veikties?

Runājot par tempu, ir tā – ir labi, ja spēj apzināties, cik ātri var grāmatu izlasīt un attiecīgi arī ierēķināt tai laiku. Man nebija tā, ka bija grūti nolikt malā, bet interese saglabājas, un tad ir dilemma – lasīt kursa pierakstus, gatavojoties pirmajam eksāmenam, vai tomēr pirmo izlasīt grāmatu, lai ir mierīgs prāts un varu koncentrēties uz ko citu.

Triloģiju kopumā vērtēju kā labu. Kad dabūju otro daļu, nedaudz traucēja tas laika caurums, kas bija izveidojies izdošanas laikā, bet pāršķirot pirmo daļu, notikumi atausa atmiņā un tas vairs nelikās tik būtiski. Otrā daļa man šķita lēna, daļu no trešās daļas notikumiem mierīgi varēja pārcelt uz otro un tad nebūtu izstiepta otrā un sarauta trešā daļa. Bet pats grāmatas stāsts kārtīgi savervelē savā varā un pat pēc pēdējās lappuses izlasīšanas liek domāt par sevi – kas ir tās lietas, ko mēs paši slēpjam savos burbuļos?

Vērtējums par grāmatu un triloģiju kopumā: 7/10.

Attēls šeit.

Burbulis kā vieta, kur paslēpt pagātni.

Anderss de la Mote “troksnis”

https://i0.wp.com/www.zvaigzne.lv/images/books/84319/300x0_buzz.troksniss.jpg

Dažreiz es mēdzu saņemt grāmatas pirms to iznākšanas. Bet vienmēr man tas ir sasodīti paticis. Arī Andersa de la Motes “troksni” es dabūju šādā veidā un grāmata mani patīkami pārsteidza.

Stāsts turpinās jau ar otro no triloģijas grāmatām (pirmā daļa te, otrā daļa iznāks 28. spetembrī, bet trešā – 28. oktobrī). HP jeb Henriks Peteršots bauda pasaules labumus par Spēles organizētāju naudu līdz viņš satiek kādu sievieti, kuras dēļ viņa dzīve vēl nekad nebija tik ļoti sarežģījusies. Henriks nojaušs, ka arī šeit savu roku ir pielikusi Spēle – lai cik ļoti viņš neslēptos aiz viltus identitātēm, tā tomēr bija viņu atradusi. Vai arī viņš atradis to. HP sāk strādāt lielā uzņēmumā, kas nodarbojas ar buzz control. Savukārt viņa māsa Regīna, aizsargājot ministri, izdara lietas, kuru dēļ tiek pie piespiedu atvaļinājuma. Bet arī viņa nemanot tiek iejaukta Henrika lietā, kas dažbrīd šķiet bīstama un tuvojas nāves robežai.

Man ļoti reti ir gadījies, ka triloģijas otrā grāmata patīk. Labi, šis ir pirmais tāds gadījums. Ja pirmā daļa man likās tāda viduvēja, tad šeit jau bija kam sekot līdzi. Lai gan kā jau trilleris, šeit notikumi risinās ātri un viens pēc otra, un interesantu daļu noteikti netrūkst. Pirmā grāmata atstāja mazāk neatbildētu jautājumu un, ja nebūtu pamanījusi, ka izdevniecība plāno izdot turpinājumus, nu tad tas tā arī paliktu – vienas grāmatas apmērā. Bet liels prieks, ka grāmatas izdos ātri, un nebūs jāgaida vēl gads, lai tiktu pie nākamās daļas, jo pēc tik ilga pārtraukuma atcerēties iepriekšējās grāmatas sižetu var tikai ļoti miglaini.

Par rakstību turpinot, man atkal nepatika, ka skaidrojumi vai tulkojumi ir salikti grāmatas beigās. Lai gan dažbrīd nav, ko tulkot vai skaidrot, ir brīži, kad ir, un tad esmu iekārtojusies tik nesaprotami un ērti reizē, ka grāmatas šķirstīšana sagādā zināmas problēmas un komforta izjaukšanu. Tā pati nepatika man bija pirmajā grāmatā un gan jau ka tā būs arī pēdējā.

Prieks, ka autors nu ir parūpējies par to, lai abas puses ir interesanti lasīt – gan Henriku, gan viņa māsu Regīnu. Pirmajā daļā ļoti daudz spriedzes tika uzkrauts Henrika pusei un Regīna kalpoja kā drīzāk tāda atjēgšanās, paskatīšanās apkārt un saprašana par atrašanās vietu. Otrajā daļā spriedze ir sabalansētāka, es pat teiktu, ka vairāk darbību izraisošās spriedzes ir Regīnas pusē, Henrika gadījumā ir vairāk emocionālā.

Vērtējums: 8/10. Man patika, gaidām noslēdzošo daļu, kas atbildēs uz neatbildētajiem jautājumiem (cerams).

Attēls šeit.

Anderss de la Mote [geim]

Pirmajā brīdī grāmata izbiedēja ar savu vāku, domāju, ka būs kārtējā asinsizliešana ik pēc lappuses. Bet sāka nākt citu blogeru atsauksmes par šo grāmatu, sapratu, ka nemaz nav tik traki, un nu arī es esmu izlasījusi šo, jā, tomēr trilleri.

Romāns ir par četrdesmit gadus veco Henriku Peteršonu. Viņš ir sliņķis un dīkdienis, jo nevar un negrib atrast sev darbu. Kādu dienu staigājot, Henriks atrod dīvainu mobilo telefonu, kas viņam dod dīvainus uzdevumus. Viņš iet ar vien tālāk un uzdevumi kļūst arvien lielāki, grūtāki un bīstamības pakāpe aug. Cik tālu spēle ir Spēle, un kad tā pārvēršas par spēli ar savu un citu līdzcilvēku dzīvībām?

Grāmata pārsteidz ar savu noformējumu. Es nerunāju par priekšējo, bet gan par aizmugurējo vāku. Vietā, kur parasti visām grāmatām ir anotācija un ziņas par autoru, šai grāmatai ir intriģējošs uzraksts, kas gan atspoguļo spēli kā Spēli, gan iespaido (vismaz mani) izlasīt šo trilleri.

Man nepatika un joprojām nepatīk galvenais varonis. 40 gados jau ir jābūt diezgan lielai saprašanai par dzīvi, lai spētu atrauties no datorspēlēm un saprastu, kas dzīvē ir galvenais. Grāmatā tiek attēlots pieaudzis vīrietis, kas sirdī joprojām ir pusaudzis un arī uzvedas kā pusaudzis. Kuram gan vēl ienāktu prātā paklausīt Spēles uzdevumiem? Labi, slikts piemērs, viņš par to saņēma naudu. Kuram gan vēl ienāktu paklausīt, ja uzzinātu, ka gandrīz nogalināja paša māsu? Kuram ienāktu prātā slēpties no policijas? Henriks visu stāsta laiku uzvedās kā mazs bērns, un tas kārtīgi krita uz nerviem.

Lai gan stāsta gaitā man pilnīgi pazuda laika izjūta, jo stāsts ievilka savā varā arī mani, tomēr, cik noprotams no atrisinājuma, Spēle ar Henriju ilga 4 nedēļas. Tātad, gandrīz mēnesi. Manuprāt, diezgan mazs laiks, lai atšifrētu visu Spēles būtību un uzbūvi, lai atradinātos no “atkarības” un vēl paspētu sadedzināt gandrīz visus tiltus.

Grāmata atstāj nepabeigtības izjūtu. Pašas beigas lasītāju aptur uz nedaudz sakāpinātas nots, kas galīgi neliecinātu par beigām, tomēr tās ir beigas. Tomēr ik pa brīdim dzirkstošā humora izjūta spēj to atsvērt.

Vērtējums: 6/10.

Bailes ir spēcīgs varas ierocis.

Attēls šeit.

64/101: Leatherheads.

Es nezinu, kurš mani raustīja aiz rokas, bet tā nu tas bija: pie iknedēļas kino filmu izvēles mana roka teica: “Filma par sportu!” Pēc filmas saku kā ir – filma der gan bērniem, gan pieaugušajiem, un nevajag šķirot dzimumus – ir kaut kas katrai gaumei.

Filma ir 2008. gada Džordža Klūnija režisēta filmu, un pats viņš tajā pie reizes piespēlē galveno lomu. Kā jau romantiskās drāmās – ja nevari dabūt Katherine Heigl, tad obligāti filmā spēlēs Renē Zelvēgere, kurai šajā filmā ir piešķirta otra galvenā loma.

Filma ir par 1925. gadu. Tas nozīmē, ka patiks pat jūsu vecvecākiem. Šis gads – tā ir robeža starp beisbola spēlēm bez noteikumiem, un beisbola spēlēm ar noteikumiem. Beisbola komandas kapteinis Dodžs visu savu dzīvi, cik vien viņš sevi atceras, ir spēlējis beisbolu bez noteikumiem. Kad komanda izput, viņš ieķīlā vecu pulksteni, un noalgo jauno beisbola zvaigzni, lai atkal spēlētu. Beisbolam veicas, bet mīlas dzīve sāk kritiski šūpoties, jo jaunā zvaigzne ir iekārojis to pašu, ko Dodžs – jauno, simpātisko sporta žurnālisti. Lēmumu maiņa izraisa to, ka Dodžam un jaunajai zvaigznei Kārteram ir jāspēlē aci pret aci – katram savās komandās. Un tas vēl nav viss – beisbolā ir parādījušies notiekumi! Vairs nekādas šmaukšanās. Bet, ja beisbolā ir noteikumi, mīlestībā tādi parādīsies?

Filma man nelikās nekas šausmīgi labs. Īstenībā, galvenais iemesls, kādēļ es viņu skatījos, ir dēļ Džordža Klūnija, kurš sevi ir pierādījis uz kino lentēm, bet šeit viņš ir uztaisījis nevis grāvēju, bet parastu mazbudžeta filmiņu. Bet, kā jau es minēju, filma patiks gan sievietēm, gan vīriešiem, jo attiecību veidošanai kameru priekšā un beisbolam ir piešķirta vienlīdz liela nozīme. 50:50. Filmā man nepatika tas, ka pirmās 5 minūtes centās parādīt ik katru cilvēku, kas piedalījies filmas veidošanā, pa vidu iestarpinot kadrus no kādas vecas beisbola spēles. Tas norāva parasto filmu koncepciju: sākums-vidus-beigas, jo man pietrūka sākuma. Bet tas, kas man šajā filmā patika (un laikam tas arī ir vienīgais, kas man patika) ir sarkastiskā humorizjūta, kas piemīt sporta žurnālistei. Bet tas laikam arī ir viss.

Vērtējums: 5/10. Sports man nav tuva tēma, un beisbols ne tik.

Man jau jums nav jāsaka, kas tūlīt sekos, vai ne?

-Jābūt 21, lai iekļūtu iekšā.
-Viņai ir 21.
-Es domāju IQ.

-Jā, man tā ir pirmā reize.
-Tā jūs visas sakāt.

-Jūs, sievietes, esat kā kokteili, kas šķiet salds, bet iesit pa galvu.

-Jūs gribat spēlēt netīras spēlītes?-Varbūt vēlāk. Esmu nedaudz noguris.