39/101: Jaunas skaņas pārsteidz. Patīkami.

Nu, kurš gan nezina šos brīnumus? Viņš Nr.1 – pabijis grupā Cosmos, viņam apnika, un apvienojies ar savu domubiedru viņi izveidoja grupu. Tagad ir iznācis viņu otrais stundijas albums. Nu, jūs zināt par ko es runāju? Grupa Instrumenti un viņu jaunais (II) studijas albums Procrastination. Tad nu man (un vēl daudziem) citiem tiek sniegta iespēja šodienas (20.05.13.) plkst. 22:00 noklausīties viņu studijas albumu no A-Ž. Nu, un es šo iespēju, protams, ka arī izmantošu.

Nedaudz par albumu.

Image

Visas dziesmas ir angļu valodā. Nu labi, viens dziesma ir latviski, bet tas nemaina faktu. 11 skaņdarbi, 46 minūtes garš albums. Līdz klausītājiem jau divi skaņdarbi ir nonākuši – Heartcore un Don’t Hold Onto Me. Šie abi darbi jau sen ir iekarojuši manu youtube un telefona pleijlisti. Un ne tikai manu. Bet kur albumu var sastapt? Mūzikas veikalos. Cik es zinu, mūzikas veikalā “Upe” no rītdienas (21.05.13.) varēs nopirkt. Nešaubos, ka “Randomā” arī būs. Bet tagad atskan radio SWH raksturīgās skaņas, kas vēstī, ka pienākusi pilna stunda, un atskan pirmās taktis.

1. Heartcore. Pirmās sekundes tādas enerģiskākas. Arī albumā sākums ir garāks, nekā video, kas ir youtubā. Vispār, labprāt šo dziesmu dziedātu/dzirdētu vai kā citādi sagremotu kādā naktī Ventspils ielās. Tas nebūt nenozīmē, ka esmu no Ventspils. Man vienkārši patīk tā pilsēta. Bet par dziesmu – enerģiska, tajā pašā laikā arī mierīga, nepārspīlēta, var redzēt, just, ka noslīpēts ir viss līdz pēdējam. Līdz atzīmei “ideāli”.

Pārāk strauja pāreja no mierīgās pirmās dziesmas izskaņas uz otro dziesmu. Pilnīgi iekšās viss salēcās no pārsteiguma. Bet nu, kārta otrajam. Don’t Hold Onto Me. Man patika, nē, ļoti patika dziesmas videoklips. Un arī dziesma. Lai gan no sākuma, kādi pirmie pantiņi met tādu “Tagad būs ierastais piedziedājums” – tā nemaz nav. Sākas emociju izpausme ne tikai māksliniekiem, bet arī man. Dziesma jauki sapurina pēc pirmā, es atļaušos teikt, liriskā gabala. Kaut kur padzied arī Reinis – priecē.

O, garāka pauze. Un arī pāreja mierīgāka. Un Shipsi pie mikrofona. Tumbiņās atskan kaut kas pozitīvs, vasarīgs, hipijisks, jebkuru garastāvokli pacilājošs, jo – kuram gan nepatīk Instrumenti? Bungas dzird, tas labi, flauta arī šur tur ieskanās. Flauta ir mans mīļākais mūzikas instruments, tāpēc man patika šī Melancholia.

Pirmā asociācija ar pirmajām sekundēm – tikko iedegta Ziemassvētku eglīte. Laikam tā, kas katrā gadalaikā priecē mūsu acis Rīgas centrā. Nu, tā sudrabainā. Patīk, ka skaņas pārklāj viena otru. Tā spīguļošana, bungas, vēl kaut kas labs un nenosakāms, Reynsi un Shipsi un Aeon River. Kā upe tā (dziesma) mūs ved ceļā uz Jaunajiem Instrumentiem.

Ziemassvētki beidzās. Sākas Jaunais gads. Tie tikšķi tā vien atgādina laika atskaiti līdz Jaunajam gadam. Dziesmā spīd cauri Cosmos stils – dažādās tonalitātēs atkārtot vārdus un arī pašrocīgi veidot skaņas. Bet atkal šeit parādās skaņu sapludināšana. Salīdzinot ar citām dziesmām, šī (Lance) man likās tāda vairāk domīgāka, depresīvāka. It kā mākslinieki atstātu kaut kādu tikai viņiem zināmu zemtekstu. Kamēr pūlos saprast, kas tas ir, atskan nākamā dziesma.

Atskan kaut kas līdzīgs baznīcas zvaniem. Arī balsis tādas sērīgas. Bet nē, pirmais iespaids allaž ir maldīgs. Atskan basi, nedaudz roka, un sāk mainīties. Parādās Instrumenti. Dziesma iespaidīgs, iedvesmojoša, viegli “iesēžas” un var dungāt, līdz kādam no klausītājiem apnīk. Bet tā tik un tā turpina skanēt galvā. Klusāk. Lipīga gan pēc suņa šī “King Of The Wild Things”.

Cosmos? Instrumenti? Kaut kas starp abiem. Nākamā dziesma tiek izpildīta “kaut kas starp abiem” izpildījumā. Nav tik lipīga kā iepriekšējā, bet enerģiska, varbūt pat varētu būt kādas filmas pleilistē. Vienu šausmīgu mirkli man dziesma atgādināja ABBu. Nu, to četrotni, kas piedalījās Eirovīzijā un sāka kļūt slaveni. Tas tiešām bija drausmīgs mirklis. Bet vispār dziesma atgādināja kādu 70. gadu diskomūziku. Uz beigām. Žēl.

Un – dziesma latviski! Kaut kur pa vidu parādās asociācija ar Z.Liepiņa mūziklu “Adata” – depresīvi, bet spēcīgi. Dziesma “Tumšā stundā” nepārāk gāja pie sirds – negribējās neko depresīvu ieraudzīt šajā albumā, bet nu jā. Šis nu būs sanācis tāds depresīvs. Cerams, vienīgais tāds.

Iesākums ļauj ievilkt elpu, bet tad jau atkal sākas Instrumentu radītā eiforija – roka elementi, Instrumenti pa vidu, bungas, emocijas, enerģija, līdz šim Instrumentu dziesmās nedzirdēti mūzikas instrumenti (pūšamie, bet varbūt es vienkārši neesmu pamanījusi), un eglīte atkal tiek iedegta. Poisssion Tree.

Parādās Ziemassvētku vecītis ar dāvanu maisu. Pilsētā ienāk albuma tituldziesma. Tā izskaidrojams ir pirmo sekunžu gaišums, gaidas, brīnums. Tad parādās klavieres. Liels paldies. Lai arī skaņas vienkārši, tās uzsit emocijas augstu, un man nobirst pirmā asara. Mute netiek atvērta nevienam. Pat ne pie tumbām sēdošajiem. Un es ar kādu septīto maņu jutu, ka te savu roku pielicis arī Vestards. Nu, tas pats slavenais Šimkus. Jo tā lēkāšana pa klavieru taustiņiem no paša sākuma ir tieši viņa stilā. Paceļu acis, un redzu, ka neesmu vienīgā ar mitrumu acu apvidū. Ak, Instrumenti, ko jūs ar mums darāt?

Pēdējā dziesma. At Least Forever. Atkal Cosmos toņi. Nedaudz. Un tajā pašā laikā par daudz. Bet tad parādās Instrumenti. Nedaudz šalcoša jūra, putniņi, tiesa gan, tikai kādas 2 sekundes, bet vienalga. Pēc jūriņas un putniņiem sāk skanēt Elviss. Bet varbūt skanējis ir visu šo laiku, vienkārši neesmu pamanījusi.

Izskan dziesmas pēdējie akordi, un paliek nedaudz skumīgi. Skumīgi tādēļ, ka pēdējā nots bija tāda balansēšana uz naža asmens. Skumjas vai skumjas. Bet tās arī viesa cerību, ka tas, ko mēs dzirdam, nav pēdējā/-ais. Nav ne pēdējā dziesma, ne pēdējais albums.

27/101: Kolīna Makkalova – Eņģelis

Image

Lasītāji sajūsminās: „Lūk, tas ir talants!”, „Nespēju atrauties!”, „Patiešām baudāma grāmata” un vēl daudz un dažādi slavas vārdi. Bet ko par grāmatu domāju es?

Tātad – īsumā. Meitene Herieta Pērsele aiziet prom no kristīgo vecāku mājām, un viņas dzīvē ienāk jaunas krāsas. Savu istabu viņa izremontē pilnīgi rozā – arī vannu pārklāj ar rozā emalju. Viņas mājas īpašniece ir sieviete misis Delvēčio Švarca, kura ir pareģe. Bet te pēkšņi uzrodas kaķis, kurš kļūst par Herietas eņģeli. Un tad vēl fascinējošā misis Delvēčio Švarcas meitiņa Floja… Heriete sāk uzdrīkstēties vairāk – viņa atšuj vīriešus un pat noliek pie vietas savu priekšnieci, uzsāk dienesta romānu un nepamana, ka īstā mīlestība virmo tepat acu priekšā. Bet kas notiek, kad īpašniece pēkšņi tiek noslepkavota, un viņas mājā netiek atrasts neviens juridisks dokuments, kas apliecinātu par mantojuma tiesībām? Un tieši tad, kad Heriete ir ļoti pieķērusies mazajai Flojai…

Stāsts man patika. Lai gan no sākuma šķita nedaudz garlaicīgs, un es pat vilku kādas 3 dienas, līdz spēju lasīt tālāk – man patika. Garlaicīgs sākums, labs vidus un ideālas beigas. 308 lappušu garajā romānā ir parādīta sievietes garīgā attīstība – kā viņa no meitenes, kas pakļaujas ikkatram vecāku vārdam pārtop par sievieti, kura šķiro sabiedrību un uzsāk dienesta romānu, pavedina policistu un pārdzīvo meitenes Flojas pazušanu (un arī atrašanu). Beigās viņa tomēr neiemanto patiesu mīlestību. Kaut gan nē – viņa dabūj vīriešus, kuri viņu mīl – viens ar skatienu otrdienas un ceturtdienas vakaros, bet otrs – ar dvēseli nedēļas nogalēs.

Kopumā grāmatu vērtēju pozitīvi – 9/10. Kaut kas pietrūka, bet manas hroniskās dvēseliskās skumjas tas kliedēja gan un prātā visu laiku stāv doma: gan jau, ka viss būs labi. Bet tieši šis nedaudz izvirtīgais romāns bija tieši laikā un manā gaumē. Tālāk nedaudz izvirtīgi un ne-tik-izvirtīgi citāti.

Brendijs vīrišķim notur gailīti gaisā. Ja tas ierauj kādu citu grādīgo vai pat alu, tad tas nokarājas kā slapja zeķe uz veļas auklas.

Acīmredzot viņam ir kaut kas īpašs, lai gan šaubos, vai viņa orgāns varētu būt tik liels kā mana tēva dārza šļūtene.

Dažādība piešķir dzīvei smeķi.

Cik lieli muļķi mēs esam dažādos jautājumos, līdz tie neskar mūs pašus.

Neiedomājami augstprātīgā sekretāre bija iepriecināta par manu atbildi, raidīja manā virzienā sīkās krunciņās savilktu smaidu, kas atgādināja kaķa anālo atveri.

[…] sieviešu galvenā problēma saistībā ar vīriešiem – mums ir vajadzīga tikai apmēram puse no vīrieša.

Visas nepatikšanas sākas ar runāšanu. Ja mēs varētu lasīt domas, tad meli un liekulība iznīktu. Mums nāktos būt tādiem, kādi esam.

Bilde te.