Atskats uz augustu

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/296030848/large.jpg

Vasara nu bija tik gara, cik tā bija un cilvēku žēlošanās to nepagarinās. Neesmu šķīrusies ne no biezās segas, ne vilnas zeķēm ne arī no tējas/kafijas, tāpēc pārmaiņas manā dzīvē būs tikai vēl zemāka gaisa temperatūra. Bet šī vasara rezultējās ar iespaidīgu izlasīto grāmatu skaitu, tāpēc jāatskatās, kā man veicās pēdējā vasaras mēnesī visās bloga jomās.

Lai gan jūlijā rakstīju, ka 11 grāmatas būs augstākais izlasītais grāmatu skaits vienā mēnesī šajā gadā, es kļūdījos. Augusts beidzās ar 15 izlasītām grāmatām. Iespējams, tas varētu būt arī mans rekords visā lasīšanas vēsturē. Tagad gan droši varu teikt, ka tā arī paliks, jo priekšā ir rudens, skola un citi darbi. Bet nu par izlasīto:

  • Laima Kota “Istaba” – patīkami pārsteidza stāsta raitais temps, kā rezultātā grāmatu izlasīju pāris dienās. Romāns vēsta par 80. gadiem Latvijā, kad cilvēki stāv rindās pēc desām, sviesta un kafijas, iet uz savām istabām komunālajos dzīvokļos un dzīvo kā māk. Lai gan pati šajā gadu desmitā neesmu dzīvojusi, tomēr arī manu bērnību caurvij tieši šim laikam raksturīgi elementi, kas grāmatu padara vēl vairāk sirdij tīkamu. 5/5
  • Kīra Kesa “Prinča līgava. Atlase.” – šis ir mans guilty pleasure, ar ko ļoti labi var izkāpt no lasīšanas krīzes. Atsauksmi jau esmu rakstījusi.
  • Kīra Kesa “Prinča līgava. Elite.” – otrā daļa iepriekšējai grāmatai. Kopš Atlasē ir palikušas tikai sešas meitenes, sacensība kļūst jūtamāka. Meitenēm ir jāpierāda, ka viņas ir gatavas kādreiz vadīt valsti, tāpēc viņām visu laiku sevi ir jāpierāda. Tas gan neliedz Amerikai ik pa brīdim sarīkot skandālus un uzvesties neadekvāti. Viņa joprojām ir kaitinoša. 3/5
  • Megija Stīvotera “Balāde”, Jānis Tomašs “melnie darba cimdi”, Elīna Kursīte un Elīna Kolāte “Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi”, Anna Toda “After. Pēc mūsu tikšanās”, Kīra Kesa “Mantiniece”, Kīra Kesa “The Crown”, Viljams Šekspīrs “Hamlets” – par to visu, kas man sakāms var izlasīt te.
  • Ieva Zole “Sarunas ar Māru Ķimeli” – patīkami pārsteidza šādas grāmatas eksistence. Grāmatā iekļautas vairākas intervijas, kas aptver dažādus režisores Māras Ķimeles dzīves periodus – no bērnības līdz iestudējumiem Latvijas teātros. Interesanti bija ielūkoties režisora darba virtuvē, bet spilgti viņa runā arī par dzīvi, mīlestību un mākslu. Obligātā lasāmviela teātrmīļiem, bet arī mirstīgiem cilvēkiem nekaitēs. Gribētu līdzīgu grāmatu vēl par kādu režisoru. 4/5
  • Frederiks Beigbeders “ekstazī stāsti” – man patīk Beigbedera rakstības stils – tiešs, brīžiem šokējošs, tāpēc arī ilgi nedomājot nopirku viņa jaunāko tulkojumu latviski. Šeit var iepazīt agrāko Beigbederu (pirms viņš nebija pievērsies vēsturiskām personībām un vēl pāris grāmatām pirms tās) 14 īsos stāstos. Un tiešām ir jūtams agrākais rakstnieks, jo emociju gamma, ko var pieredzēt, ir ļoti plaša. 3/5
  • Dace Rukšāne “Mīlasstāsti” – Rukšāne lasītājus izaicina mesties citādu mīlasstāstu piedzīvojumā – ne klasiskajos, šķebinošajos, bet īstajos un dzīves sūruma piepildītajos. Daži stāsti atstāj pārdomu aizmetņus, citi neizraisa neko, bet šis noteikti ir krājums, ko vēlos savā plauktā, lai ik pa laikam pāršķirstītu. 3/5
  • Amanda Lovelace “The Princess Saves Herself in this One” – “ja patika “milk and honey”, tad patiks šis” izlasīju goodreadā un gāju meklēt šo dzejas brīnumu. Un tā ir taisnība, arī šis man patika. Varbūt neeeedaudz mazāk kā “milk and honey”, bet arī šis lika ciest. Ja sākumā dzejoļi ir viegli, tad vēlāk jo tālāk lasi, jo vairāk grūtsirdīgums spiež pie zemes līdz sēdi un domā ko iesākt ar dzīvi. Arī šī būs manā grāmatplauktā. 5/5

No filmām gribu pieminēt tikai vienu:

  • Everything, Everything – stāsts par meiteni, kurai ir alerģija no visa, tāpēc viņa dzīvo sterilā mājā visus 18 gadus un neiet ārā. Līdz brīdim, kad kaimiņos ievācas jauna ģimene un viņa iemīlas viņas vecuma puisī un sāk darīt lietas, ko nekad agrāk nebija darījusi. Filmā redzami visi pusaudžu filmām raksturīgie aspekti – pirmā mīlestība, attiecības ar vecākiem, vilšanās, meli. Un varbūt tieši tāpēc, ka šos aspektus nav iespējams padarīt citādus, filma man nepatika. Ļoti kaitināja galvenā varone, kas uzticas pāris dienu pazīstamam čalim un jau skrien uz otru valsts galu, atstājot visu sev aiz muguras. Tāpat Maddy (galvenā varone) bija iespaidīgs plāns saistībā ar savu nākotni, bet tas, kā tas īstenojas, netika parādīti. 5/10.

Seriāli

  • The Bold Type – netīšām uzskrēju virsū seriālam par savu nākotnes profesiju (studēju žurnālistiku). Trīs draudzenes Jane, Sutton un Kat strādā sieviešu žurnālā un mēģina sabalansēt karjeru, draudzību un personīgo dzīvi. Seriāls ir veidots iedvesmojoties no žurnāla Cosmopolitan galvenās redaktores Joanna Coles dzīves. Neņemot vērā to, ka darbs redakcijā tika attēlots kā bērnudārzs (audzinātāja un mazuļi, kas rada pilnīgi aplamu iespaidu par emocionālo pusi redakcijā), skaidri tika parādīti darba aspekti, ar kuriem būtu jārēķinās. Ja tu vēlies kļūt par žurnālistu un vēlies vieglu seriālu, ar ko nobeigt vasaru – šis varētu būt tas, kas tev ir nepieciešams. 8/10

Teātris

  • Liepājas teātra “Precības” – Agafja ir nolēmusi precēties, tāpēc savedēja Fjokla piedāvā izvēlēties starp pieciem dažādiem vīriešiem. Izvēle nav viegla un vīriešiem visu laiku ir jāpierāda, ka tie ir viņas vērti. Izrāde ir mēma komēdija ar izteiksmīgiem tērpiem un iespaidīgu horeogrāfiju, kas neļauj novērst skatienu no skatuves. Apbrīnoju aktierus un viņu plastiskumu. Izrādes beigas atstāj jautājumu, ko savā galvā risinu vēl šodien. Ja neesi redzējis, aizej! 9/10

Septembris ir laiks, kad vasaru vēl var nedaudz paķert aiz astes (bet tā šogad tāpat ir bijusi vairāk “uz papīra” nekā īstenībā), tāpēc, ja vēl nav sanācis kaut ko izdarīt, ko vēlējies, dari! Bet atceries, ka arī krāsainās lapās ir sava burvība. Un galu galā, septembris iezīmē arī jauno teātra sezonu, tāpēc mani (un varbūt arī tevi) sagaida 10 mēnešu prieks!

Attēls te.

Advertisements

Jūlija beigas un ieskats augustā.

https://i0.wp.com/data3.whicdn.com/images/70681447/large.jpg

Man ir skaidrs tikai viens – esmu slinka un šis būs ļoti garš raksts.

Kā vienmēr: grāmatas pirmās, pēc tam filmas un teātri, kurus man spītīgi gribas piekabināt klāt pie jūlija mēneša, lai gan tie bija jūnijā, bet man ir ko teikt, tāpēc tie būs šeit.

Jūlijā tika izlasītas 9 grāmatas (varbūt būs 10, jo līdz mēneša beigām ir 3 dienas, bet es šaubos, jo esmu Rīgā un Rīgā nelasās tik labi, kā man gribētos). Tad nu īsumā/garumā:

1) TR Notārs – Belašs. Atsauksme tapa un ir izlasāma šeit.
2) Antuāns Sent-Ekziperī – Mazais princis. Grāmata, kas ilgi stāvēja manā grāmatplauktā, un beidzot, pateicoties TBR burciņai, tika izlasīta. Varbūt tāpēc, ka neesmu gluži bērns, man šī grāmata neaizrāva tik ļoti, cik es biju gaidījusi, kā arī es biju gaidījusi ko vairāk no stāsta. Tie nospoilerotie citāti, kas klejo dzīvē bija pietiekami labi, lai es cerētu arī uz labu pamata stāstu. Sagaidīju maza zēna ceļojumu savā fantāziju pasaulītē. Protams, atklāj daudz un dažam varbūt pēc šīs grāmatas izlasīšanas atveras acis uz citādu pasauli, bet ne man. Es spēju ieraudzīt, par ko sajūsminās cilvēki, bet es neesmu no tiem.
3) Ingus Macats – Koncertflīģelis. Ja godīgi, tagad neatceros par ko īsti tur bija. *izlasa anotāciju* Ā, tagad atceros. Ideja laba – ar mūzikas palīdzību pārcelties citā, paralēlā fantāziju pasaulē. Bet man tas izpildījums kaut kā neaizrāva. Un arī man ir pilnīgi nesaprotams vāka dizains. Bet, nepārbaudot faktus liekas, ka autors tiešām ko saprot tēmā, par ko raksta (Ingus Macats mācījies Mediņa mūzikas skolā).
4) Nīls Geimens – Kapsētas grāmata. Es mēģināju lasīt “Amerikāņu dievus” kādus 3-4 gadus atpakaļ, un es netiku tālāk par 20 lappusi, tāpēc es mēģināju šo, jo grāmata vienkārši stāvēja manā deguna priekšā. Īsumā stāsts ir par zēnu, kura vecāki tiek nogalināti un viņš ir vienīgais izdzīvojušais, bet par viņu gādību uzņemas kapsētas iemītnieki spoki. Viņš uzaug kapsētā, viņam piemīt zināmas spējas sarunāties kā ar dzīviem, tā ar mirušajiem. Visam pa virsu viņu vēl medī ļaunais Džeks. Tagad tā rakstot, izklausās pēc krietni īsāka Harija Potera atdarinājuma. Izlasīt var ātri un ir pietiekami aizraujoši, lai negribētos tik ātri likt nost.
5) Kīra Kesa – Prinča līgava. Atlase. Savas domas izteicu šeit.
6) Džo Beikere – Longborna. Atsauksme ir šeit.
7) Stīgs Lārsons – Meitene ar pūķa tetovējumu. Jau ceturtā reize, kad lasu šo grāmatu, un man neapnīk. Ja nu kāds vēl nezina, tad stāsts ir par žurnālistu Mīkaelu Blumkvistu, kuram pēc neveiksmes ar rakstu par slavenu krāpnieku tiek piedāvāts darbs – saprast, kāpēc tika nogalināta Harrieta Vangere. Visu šo padara daudz interesantāku Līsbeta Salandere. Noteikti izlasīšu arī pārējās divas daļas, jo pirmās reizes lasīju bibliotēkas grāmatas un tagad man ir pašai savas. Un vispār, tūlīt 27. augustā iznāks arī ceturtā daļa, kuras rakstnieks ir zviedrs David Lagercrantz un nosaukums – The Girl in the Spiders Web. Ja godīgi, man ir grūti iztēloties, par ko vēl ir iespējams rakstīt, jo principā gan Mikaela lieta, gan Salanderes lieta tika atrisinātas, bet nu, dzīvosim – redzēsim.
8) Žaklīna Vilsone – Projekts “Lotija”. Viens no maniem šī gada grāmatu projektiem laika gaitā ir ieviesies šāds: atbrīvoties no nelasītajām grāmatām, kas plauktos ir stāvējušas gadiem. Nu, šī ir viena no tām, manuprāt, nopirkta kaut kur posmā no 8-11 gadiem. Nu, attiecīgi tie ir kādi 10 gadi. 😀 Šī ir bērnu grāmata un atrodas manā plauktā tikai tāpēc, ka tad, kad biju bērns, man ļoti patika Žaklīna Vilsone. Laikam šis ir tas gadījums, kad labāk to, kas patika pirms 10 gadiem arī tur atstāt. 😀
9) Jenny Han – To All The Boys I’ve Loved Before. Mana vilšanās. No ārzemju grāmatu vlogeriem bija dzirdētas ļoti daudz labas atsauksmes par šo, tāpēc pavilkos un pasūtīju. Esmu tik neapmierināta, ka par šo uzrakstīšu garāku rakstu, bet drīzumā, jo, kā jau minēju, esmu slinka.

Kas attiecas uz grāmatām jūlijā, piedalos (jo tas joprojām iet) lasīšanas maratonā TBR Take Down. Arī par to būs raksts, bet tagad izskatās, ka drīzāk būs par pašu ideju, nekā par izlasīto, jo izlasītas ir 3 grāmatas, kuras +/- ir aprakstītas šeit.

Filmas. (Es brīdināju, ka būs gari.)

Skatīts ir maz, jo man nav laika (negribu tādu rast priekš filmām), bet tas, ko es tiešām zinu, ka esmu noskatījusies, ir Gayle Forman romāna If I Stay romāna ekranizācija. Ja grāmata mani sevišķi neaizrāva, tad to pamatīgi izdarīja filma. Stāsts ir par meiteni Miu, kas, braucot ar ģimeni, iekļūst avārijā un viņa ar brāli ir vienīgā izdzīvojusī. Bet dzīvs ir viņas gars, kas redz visu, kas notiek viņai apkārt, bet fiziskā Mia guļ slimnīcā komā. Viņa redz, kas notiek ar cilvēkiem, kas viņu mīl, šajā laika posmā, skatītājam arī tiek piedāvātas pagātnes ainas. Katrā ziņā, smieties var, bet raudāt sanāk vairāk. Vismaz man sanāca.
Vēl viena filma, ko noskatījos ir Jaunais Kinoteātris “Paradiso” (Nuovo Cinema Paradiso), kas ir stāsts par režisora dzīvi un mīlestību pret filmām, kas aizsākusies ar kino pirmsākumiem un draudzību ar Alfredo. Reti kad skatos filmas, kas ir pirms 2000. gada, bet laikam nu ir pienācis šo mainīt, jo šī filma pierāda, ka nav tik traki.

Pie filmām var piekabināt klāt arī seriālus. Jā, brīnumi notiek un Marta sāk skatīties seriālus. Jā, es pati arī nesaprotu, kas notiek.

Pirmais šovasar bija “The Royals”, kurš iekrita manā redzeslokā pēc Norelles atsauksmes (te). Tas ir ieskats pa atslēgas caurumu nākotnes mūsdienīgajā karaliskajā ģimenē ļoti vieglā un uztveramā versijā. Skandāli, romantika, mēģinājumi glābt monarhiju un pašu ģimeni – tas viss ir šeit. Ja būtu grāmata, varētu teikt, ka droši var lasīt pludmalē. Tā kā nav grāmata, var skatīties tajos lietainajos vakaros, kad gribas sauli. Pirmā sezona ir beigusies, otrā būs tikai nākošgad.

Otrais ir “Chasing Life”. Par šito būs raksts (cerams), tur arī izstāstīšu sīkāk. Nepacietīgākajiem vien nāksies lūkoties internetā – kas tas ir par zvēru.

Trešais ir visiem labi zināmais un izdaudzinātais “Orange is the New Black”. Godīgi, nožēloju, ka nesāku skatīties ātrāk. Un vispār nožēloju, ka agrāk netiku atklājusi šādu seriālu būtību. Bet tagad man ir vēl mēnesis to labot, ne?

Nu esam nonākuši pie pēdējā punkta – teātris.

Pirmā – “Skroderdienas Silmačos”. Es laikam esmu tik bieži redzējusi dažādas šī uzveduma versijas, ka šī man nekādu sajūsmu neizsauca. Tika iekļautas visas it kā obligātās ainas, kur skatītāji smējās un zina no galvas tekstus (kur tiek uzsperta krāsns, tiek liets ūdens virsū, Kārlēna, Rūda un Ieviņas deja utt.), bet pārējais atstāja tādu neitrālu iespaidu. Vienīgais izklaidējošais bija jā, atstrādātās, smieklīgās epizodas un orķestris, sevišķi vardes skaņas Evijas Skultes izpildījumā. Bet bez Skroderdienām nebūtu tās svinīgās atmosfēras un sajūtas, ka teātra sezona ir beigusies un Jāņi, tai skaitā vasara, klauvē pie durvīm un saka, lai laiž to iekšā.

Otrā, ko noskatījos caur “Teātris.Zip.” bija Liepājas teātra izrāde “Pūt, vējiņi”. Šito es arī varu skatīties vēl un vēl un man joprojām patiks. Atsauksmi esmu rakstījusi, te.

Gari, gari, bet ko lai dara, ja daudz ko stāstīt? 🙂

Untitled

AUGUSTS:

grāmatās – man ir jāizlasa 7 grāmatas no tās kaudzes, kuru laimīgi jūlija sākumā aizvedu uz laukiem ar cerību, ka visas arī izlasīšu (varbūt kāds redzēja bildi Instagram’ā). Tam visam pa vidu noteikti nāks klāt kāda ārpus kārtas vai tāda, kas būtu piemērota augusta lasīšanas maratonam BooktubeAThon. Dzīvosim, redzēsim.

filmās – man ir pilns dators ar filmām, kuras es gribu noskatīties, bet seriālu dēļ man tam nav laika (padomājiet paši – 1 filma=2 sērijas, un es, kas tikko ir atklājusi seriālu burvību, protams, ka izvēlēšos seriālus). Bet es kaut ko izdomāšu šajā sakarā, jo man skauž, ka facebook ir cilvēki, kas ziedo veselu dienu filmām un to visiem nekautrējas paziņot.

teātri – sezona vēl nav sākusies (par laimi.) Pačukstēšu, ka ir biļetes uz DT izrādēm. Par pārējiem teātriem – man vajag teātra draugu, kurš mani izvazā pa citiem, jo a) viena es nekad nesataisīšos aiziet un b) tas, kas iet ar mani uz DT negrib iet uz citiem. Liela problēma. 😀

Nu tad lai visiem izdodas izbaudīt pēdējo vasaras mēnesi, saullēktus un saulrietus, ieelpot meža gaisu ogojot, sajust zāli ar basām kājām, baudīt Latvijas dabu un laikapstākļus. Jo viss notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek.

Attēli te un te.

78/101: Match Point (2005)

Un šoreiz runa tiešām iet par tenisu. Nu, zināmā mērā.

Filmas režisors ir tik ļoti pazīstamais un populārais Vudijs Alens. Bet šī nav viņa parastā, haotiski jautrā filma, nebūt nē. Šeit akcents likts uz drāmu, un skatītāji arī to saņem. Lielā daudzumā. Bet tagad pa

r aktieriem. Protams, galvenā “galva” šajā filmā ir Skārleta Johansone (Nola), bet nevar nepieminēt arī pašu Krisu (Jonathan Rhys Meyers), kurš tagad redzams uz ekrāniem The Mortal Instruments: City of Bones filmā kā Valentīns. Tad vēl Emily Mortimer (Hloja), Penelope Wilton (Eleonora), kura ir filmējusies arī filmās Pride and Prejudice, bet vairāk pazīstama kā seriālu zvaigzne – viņas kontā ir Misis Hjūsas kundze no Downtown Abbey un Harrieta Džounsa no Doctor Who. Bet drāma nebūt nav vienīgais, kas padara šo filmu savādāku no citām Vudija Alena filmām. Šī ir atšķirīga kaut vai ar to, ka tajā nevienā minūtē, nevienā sekundē neparādās pats Vudijs Alens. Filma ir saņēmusi 3 Zelta Globusa nominācijas un Oskara nomināciju kā labākais scenārijs.

Stāsts ir pavisam vienkāršs.  Ir Kriss – tenisa karjeru pametušais vīrietis, kurš meklē savu vietu dzīvē. Tad viņš apprec sava drauga māsu Hloju, un viņam durvis uz bagātību un slavu ir vaļā. Hlojas tēvs ir bagāts, un vēl iekārto Krisu biznesa pasaulē. Un kas to būtu domājis – viņam veicas! Bet tā jau nebūtu drāma, ja nebūtu kaut kas, kas traucē šo mierīgo ģimenes idilli. Un šoreiz tā ir Toma līgava Nola. No sākuma tā ir viegla pieķeršanās, kas vēlāk jau sāk kļūt par atkarību kā vienam, tā otram. Krisa dzīvē atkal viss atkarīgs no veiksmes.

Drama, drama, drama. No sākuma ne bija ne kripatiņas, bet beigās jau drāmas palika par daudz, un, kā mēs labi zinām, kas par daudz, tas par skādi. Un tā tas bija arī šajā gadījumā. Skārleta Johansone brīnišķīgi tika galā ar Nolas lomu, kas man besīja jau kopš paša sākuma. Kāpēc gan naivi cerēt, ka pēkšņi tavā priekšā nokritīs režisors un piedāvās galveno lomu grāvējā, ja esi izkritusi piecās atlasēs? Nolu līdz pat filmas vidum nepamet cerību, bet beigās viņa nāk pie prāta (tikai darba jautājumā) un kļūst par veikala pārdevēju. Bet viņai ir vairāk laika, lai terorizētu Krisu ar saviem zvaniem, kas savukārt, man arī krita uz nerviem. Šoreiz vaina bija viņa gļēvulībā – tā vietā, lai viņš izbeigtu attiecības, (tālāk sekos spoileris) viņš ņem un nošauj savu mīļāko (spoilera beigas).Es pat nezinu, vai tas ir vieglākais ceļš, jo to ātri saož policija. Un arī Hlojai rodas aizdomas. Vispār, filmā man patika inspektors, kurš izmeklēja Nolas “pašnāvību” un Hloja. Vēl man neizprotams likās iemesls, kāpēc Hlojas tēvs piedāvāja Krisam darbu, un Kriss to pieņēma, ja filmas sākumā viņš dievojās, ka visu ir pieradis nopelnīt pats.

Vērtējums par filmu: 5/10.

Bildes šeit.