Atskats uz septembri

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/298383621/large.jpg

Mans rudens iesākās ar tādām kā jaunā gada apņemšanām dzīvot ilgāk, labāk, pilnvērtīgāk. Sākās trešais gads augstskolā, sākās krievu valodas apgūšana, un nokļuvu pie apņemšanos publicēt vienu ierakstu nedēļā, pie kā sekmīgi turos, tāpēc par dažām lietām jau blogā ir uzrakstīts plašāk.

Septembrī izlasīju sešas grāmatas:
1. Kasandra Klēra “Zudušo dvēseļu pilsēta” – atsauksme te.
2. Džess Volters “Skaistās drupas” – atsauksme te.
3. Kīra Kesa “Prinča līgava. Vienīgā“. Sērijas trešā grāmata, ar kuru noslēdzu savu guilty pleasure sēriju piecu grāmatu garumā un atgriežos pie normālas literatūras. Šajā grāmatā noslēdzas Meksona mēģinājumi dabūt sev sievu un mēģināt valdīt valsti un Amerikas egoisms. Tagad, kad esmu lasījusi sēriju no Īdlinas skatupunkta, liekas, ka arī sēriju par Ameriku varēja sašaurināt divu grāmatu ietvaros, tā izvairoties no nevajadzīgām ainām un emociju uzplūdiem. Grāmatai dodu 3/5.
4. Dāvids Lāgerkrancs “Meitene zirnekļa tīklā” – sērijas “Meitene ar pūķa tetovējumu” sērijas turpinājums, ko uzrakstījis cits autors pēc atrasta nepabeigtā Lārsona manuskripta. Tā arī liekas lasīšanas laikā – dažas vietas ir tā uzrakstītas, ka var saprast, ka Lārsons tās nav rakstījis un izdomājis. Bet atkal par citām var pasmaidīt, jo atpazīsti tos īpašos vārdu virknējumus, kuru dēļ lasīji trīs biezās iepriekšējās grāmatas sērijā. Noteikti piederu pie tiem cilvēkiem, kam šī grāmata patīk gandrīz vienlīdzīgi iepriekšējām. Grāmatai dodu 4/5.
5. Ir vēl divas grāmatas skolai, kuras nav vērts pieminēt, jo par tām neko neatceros.

Noskatījos vienu filmu – Vara Braslas “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru“, par ko arī uzrakstīju – izlasi te.

Septembrī sākās arī mana teātra sezona – atklāju to ar “Svīnībām” (lasi te), un turpināju ar divām izrādēm:
“Zēni” – režisors Dmitrijs Petrenko. Izrāde ir par jauniešiem, kas pēc pēdējo eksāmenu nokārtošanas nu ir spiesti ieiet pieaugušo pasaulē – pilnā apmulsuma, neziņas. To visu pavada ballītes, reibinošas vielas un eksistenciāli jautājumi par dzīvi pēc jaunības. Pēc izrādes palika daudz neatbildēti jautājumi, kas radīja izrādes nepabeigtības sajūtu. Patika aktierdarbi, lai gan bija vietas, kur tēli bija kaitinoši, bet tā ir materiāla vaina. Mūzika dažbrīd bija tik skaļa, ka nevarēja dzirdēt, ko saka aktieri (bet tas nav iemesls kāpēc man pēc izrādes nepalika skaidrs, ko režisors mēģina pateikt). Vērtējums: 3/5.
“Aspazija.Personīgi.” – režisore Māra Ķimele. Uz biogrāfijas metiem balstīts stāsts par Aspazijas dzīvi. Ļoti priecājos, ka beidzot aizgāju uz šo izrādi, jo tā mani patīkami pārsteidza gan ar aktierdarbiem (izcila Broka), gan ar saturu. Brīnišķīgi tika parādīts mīļums, dziļums un vēsturiskas personības cilvēcīgā puse, nevis sausi fakti. Vērtējums: 4/5.

Plāni oktobrim:

  • apmeklēšu (pagaidām) piecas teātra izrādes
  • turpināt “viens ieraksts nedēļā” apņemšanos
  • varētu beidzot pievērsties Kinga grāmatām, kas jau pāris gadus krāj putekļus manā plauktā

Lai izdodas izbaudīt vēl rudens silto pusi!

Attēls te.

Advertisements

Septembris

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/198452793/large.jpg

Skaistam mēnesim skaista bilde. Šis bija ļoti interesants mēnesis gan personiskajā ziņā, gan darba ziņā, gan arī bloga lietu ziņā. Ziniet, ja grib uzdrošināties, lietas sanāk vēl labāk, nekā iepriekš plānots.

Sāksim ar grāmatām. Es šaubos, vai es līdz rītdienas vakaram izlasīšu 2 grāmatas, kuras patlaban lasu, tāpēc uzskatīsim, ka septembrī izlasīju 8 grāmatas, kas ir jauks skaitlis, bet liekas šausmīgi maz, ja paskatāmies, ka augustā izlasīju 14. Bet tad man bija daudz brīva laika, tagad tādu ar lupu jāmeklē, tāpēc 8 ir labi.

  1. Sanita Reinsone – Meža meitas. Es gribēju padraudzēties ar vēsturisko literatūru, man nesanāca. Tā kā vēsture kā priekšmets man skolā nepatika, domāju, ka ar šāda veida literatūru būs savādāk. Lai nu kā, grāmata bija īsts informācijas burbulis par lietām, par kurām man nebija ne jausmas. Ja autore būtu izvēlējusies citu rakstības stilu, nevis vairākas mazas nodaļas no katras sievietes, es droši vien padodos jau sākumā. Kopumā ir labi, bet ne priekš manis.
  2. Fransuā Lelors – Hektors sāk jaunu dzīvi. Atsauksme ir te.
  3. Mihails Bulgakovs – Liktenīgās olas. Te sākas pats foršākais un briesmīgākais reizē. Kursa ietvaros katru nedēļu jāizlasa 1 grāmata, kas principā ir mūsu radināšana pie grāmatām un kvalitatīvas literatūras. Pagaidām iet kā pa kalniem, redzēs, kā būs tālāk. Šis bija Bulgakova mēģinājums pagātnē rakstīt par nākotni, kas patiesībā ir pagātne (revolūcija un tā). Lai saprastu apslēpto ironiju, prasa vēstures zināšanas, par kurām es jau pastāstīju augstāk.
  4. Jānis Turbads – Ķēves dēls Kurbads. Diezgan interesants latviešu teiku, eposu, dainu un pasaku mikslis. Reizēm bija tik absurdi, ka pat smējos. Nelasiet, ja pirms tam neesiet izlasījuši pasaku par Kurbadu.
  5. Džeimss Džoiss – Uliss. Ak vai. Teorētiski, Džoiss uzbūvē romānu, kas balstīts uz Homēra “Odiseju”. Protams, tur klāt nāk nežēlīgi daudz atsauču uz citiem darbiem, tautām un valodām. Lasīt bija tīrās mocības, jo tur ir tik daudz visa kā, ka aizmirstas par ko bija sākumā. Traucēja arī atsauču esamība grāmatas beigās, sanāk, ka jāšķirsta bez maz vai aiz katras rindas, jo neko nesaproti. Vērtējuma nebūs.
  6. Anderss de la Mote – [buzz] troksnis. Atsauksme ir šeit.
  7. Kiera Cass – The Elite. Atsauksme ir šeit.
  8. Kiera Cass – The One. Atsauksme vēl nav, bet visticamāk, ka rīt taps. Īsumā joprojām tracinoša galvenā varone, bet autore vienā brīdī pārsteidz ar kliešejisku sižetisko pagriezienu, kas ir tik pārsteidzoši, jo viss, kas man likās iepriekš, ka būs, tā arī bija. Lai cik populāra šī grāmata arī nebūtu un lai cik jauniešu to nebūtu iemīļojusi, es neesmu no viņiem. Kas zina, varbūt esmu par vecu šādām muļķībām.

Par filmām. Šomēnes būšu noskatījusies 6.

  1. Maģija starp vārdiem: Dž.K.Roulinga. Filma seko Roulingas dzīvei Harija Potera sērijas tapšanas pirmsākumos. Katrā gadījumā man, kura nav lasījusi Roulingas biogrāfiju, tas bija zināmā mērā interesanti. Protams, ja filmas autors nebūtu tik daudz koncentrējies uz attiecību drāmām, sievieti, bet gan uz autori, tad filma varētu izvērsties pavisam savādāk. Tagad tas ir garlaicīgs gabals ar dažām interesantām minūtēm.
  2. The Perks of Being a Wallflower. Atcerējos, ka beigas tā arī nenoskatījos. Man bija sajūta, ka filma velkas, bet varbūt man vienkārši pietrūka koncentrēšanās spējas, jo nespēju 2 lietas darīt vienlaikus, ja viena no tām ir filmas skatīšanās. Un man ir smagas aizdomas, ka filmas skatīšanas brīdī es kaut ko darīju ar blogu, tāpēc tas izklausās vēl sliktāk. Lai nu kā, brīvā brīdī pabeigšu skatīties, bet, ja jāizvēlas starp grāmatu vai filmu, es dodu priekšroku filmai, jo tā man likās savādāka un, nu, jo Emma Vatsone.
  3. Jānis un Elza. Mīlas grāmata. Šis bija interesants Lindas Oltes veidojums, tiešām sadalīts kā grāmata, tāpēc likās saskaldīts, un vietas, kuras gribēju, lai būtu paskaidrotākas, aprāvās un tā vietā sākās pavisam kas cits. Pārāk daudz uzmanības tika pievērsts nevajadzīgām attiecību drāmām un attainojumiem, mazāk – abu dižgaru attēlošanai kā dižgariem. Vispār man šitas gads un pēkšņo ņemšanos ap Aspaziju un Raini nepatīk. Pēkšņi visi ir speciālisti šajā jautājumā, kas paši sevi par tādiem ir padarījuši.
  4. Chinese puzzle. Odrija Tatū, tāpēc noskatījos. Kopumā viegla romantiskā komēdija, kurai nedaudz jāpiedomā līdzi.
  5. The Other Woman. Šito jau biju redzējusi, dažas vietas bija smieklīgas, citas absolūti nē.
  6. Goodbye, Lenin. Šo vēl tikai skatīšos, nevaru neko spriest.

Un pēdējais – teātris. Saku, ka esmu noskatījusies 6 teātra izrādes, no kurām 2 bija no Teātris zip ierakstiem.

  1. Raudupiete. Žēl, ka neesmu šo redzējusi dzīvē, nepatīk man skatīties teātri televīzijā, ja neesmu to redzējusi. Katrā gadījumā, man patika, un, ja šo izrādi vēl vedīs uz Rīgu (man šķiet, nesen tieši bija), tad noteikti aiziešu.
  2. Oņegins. Šito biju redzējusi teātrī kā teātrī, tāpēc ieraksts tikai atsvaidzināja sižetu un emocijas. Burvīgi.
  3. Oskars un Rozā dāma. Atsauksme ir šeit.
  4. Āda Ģertrūdes ielas teātrī. Patika tieši ar savu savdabīgumu. Arī šī bija pirmā iepazīšanās ar šo teātri, bet es iešu vēl un dikti pašsaprotamu iemeslu dēļ, kurus izskaidrošu zemāk.
  5. Farjatjeva fantāzijas. Nevajadzīgi stiepti un garlaicīgi, bet, kā man paskaidroja, tas tāpēc, ka biju uz mēģinājumu, dzirdēts, ka tagad spēlē daudz labāk. Un tāpēc, ka sēdēju pārāk tālu, kas man vienmēr traucē. Vispār esmu bijusi uz 3 JRT izrādēm, kas man ne pārāk, un zūd vēlēšanās iet uz tām izslavētajām, piemēram, “Ziedonis un Visums”, “Latviešu mīlestība” utt., jo bail, ka ar tām var sanākt vairāk dusmu un neapmierinātības, nekā kaut kas labs un foršs.
  6. Frankenšteins. Atsauksme te.

Tas nu tā arī viss. Studēt ir briesmīgi un forši reizē (un tas pie kura ir kurš variants, mainās ik pa nedēļai). Vispār, pačīkstot par šito, skolā man nenormāli kaitināja un nepatika angļu valoda kā priekšmets un visiem tiem n-tajiem skolotājiem un mācību programmu, kuru diez vai kāds ņēma vērā, bet te tā ir gandrīz mana mīļākā lekcija. Bet labi, ja esmu apsolījusi čīkstēt par izglītības sistēmu, kad man būs grāds un vara, tad lai tā arī būtu. LTV un Re:Baltica tagad smuki paceļ šo tēmu.

Bet, kas attiecas uz pieminēto Ģertrūdes ielas teātri, es tur esmu sastopama vairākkārt, un nebrīnies, ja es tevi sveicinu un lūdzu ienākt reģistrēt savu biļeti, piemēram, 1. oktobra izrādē. Vēlāk gan tikai novembrī. Kas attiecas uz Dailes teātri, tur arī man ir viena izrāde tagad paredzēta, domāju par vēl kādu. Grāmatas pie manis atnāk negaidot, vienīgais plāns šajā ziņā ir tās grāmatas, kas man jāizlasa semināru ietvaros. Oktobrī mani draugi šajā ziņā būs Eko un Ziedonis, arī Gunārs Priede.

Attēls šeit.