Freds Bodsvorts “Svešinieks” un Dž.D. Selindžers “Uz kraujas rudzu laukā”

Tā, kā jau jūs varat noprast, šī būs apvienotā atsauksme. Kāpēc tieši šīs grāmatas? Jo tās bija visvieglāk paņemt līdzi, kad sestdien devos uz Ventspili. “Svešinieks” bija jau iesākta, bet nogulēja plauktā, zemāk arī varēsiet izlasīt kāpēc, bet Selindžers – nu, man tik ļoti gribējās izlasīt klasiku, ka ņēmu un nopirku to no vienas sievietes iekš ibook.lv (jā, jā, slēptā reklāma).

Kanīna pēc sanatorijas atgriežas pie vecākiem. Tur viņu sagaida nekvalitatīvs ēdiens, bet īstie vecāki. Kanīna ir iemācījusies lasīt un rēķināt, tāpēc viņu aizsūta mācīties uz skolu – tas krijiešu bērnam ir teju neiespējami izdarīt – jābūt ļoti pielaidīgiem vecākiem un daudz naudai, kas, loģiski, krijiešiem nav. Lieti noder laipnie baltādainie kaimiņi – Ramziju ģimene, kas finansē Kanīnas mācības kā skolā, tā arī pēc tam, apgūstot skolotājas arodu. Rorijs, savukārt, ir zosu pētnieks un biologs. Kāda valsts organizācija viņu aizsūta uz Kanīnas dzimto apgabalu pētīt kādu īpašu zosu ģimeni. Laika gaitā viņi abi apgūst dažādu spēku pievilcību un arī naidu.

Ja tiek pāri nogurdinošajam un nomācošajam sākumam, tad tālāk romāns lasās diezgan ātri. Protams, ja neskaita daudzās zosu vietas. Tās es vienkārši bez nekādas intereses šķīru pāri, lai atgrieztos pie cilvēku tēmas. Dzīvnieku tēma grāmatās man šķiet diezgan… neīsta. Tāpēc arī neesmu lasījusi Darelu un visas tās grāmatas, ko izdod par bibliotēku kaķiem un ziemassvētku suņiem. Ja kaut kur pavīd teksts: “Suns domāja” – paldies par kūkām.

Atgriežoties pie cilvēkiem – Rorijs man šķita lēns, neizlēmīgs un pārāk uzcītīgs cilvēks. Tiesa gan, lielā uzslava no manis par pēdējo droši soli un cerību. Šajā mirklī es arī sapratu zosu nozīmi un steigšus sāku lasīt pēdējās nodaļas arī ar tām. Kanīna likās tik ļoti līdzīga man – sapņi ir, cerība ir, marš uz priekšu, bet tomēr kaut kur aizķeras kāja un nonāk atpakaļ, kur bijusi. Varu tikai uzslavēt autoru par izvēlēto sižetu – mūsdienām tiešām nu jau mazāk, bet tomēr aktuāli.

Vērtējums – 8/10.

Šis romāns jau ilgu laiku stāvēja manā to-read sarakstā, bet tad es to nopirku un tas ilgu laiku nostāvēja manā plauktā, līdz izdomāju tomēr izlasīt. Un, jūtos vīlusies.

Labi, pirms sākšu te kritizēt un izstāstīt, kas man nepatika, derētu izstāstīt saturu, ne? Stāsts ir par Holdenu, kas tiek izmests no skolas dažas dienas pirms sākas oficiālais brīvlaiks un skolēniem ir ļauts atgriezties mājās. Holdens jau ir bijis izmests no vairākām skolām, un, tā kā viņš nevēlas sagādāt vecākiem vēl lielāku vilšanos par viņu, zēns izdomā paklejot apkārt un nosist laiku tāpat vien, neko nedarot. Te nu sākas viņa, tā saucamie, piedzīvojumi – iepazīšanās ar jauniem cilvēkiem, piedzīvojumi un daudz kas cits. Viņam ir arī sapnis un mērķis, uz ko viņš arī visa stāsta laikā tiecas, kas piešķir zināmu mērķtiecīgumu, nevis tikai tukšu muldēšanu.

Lai gan stāstā Holdenam ir 16, man viņš izklausījās pēc kāda kārtīgs trīsdesmitgadnieka, kas gūst emocionālo labsajūtu, ja runā ar cilvēkiem par dažādām dzīves tēmām. Mūsdienās es nevaru neko tādu iedomāties, piedodiet. Pārējais pluss mīnuss atgādināja man 16 gadīgu zēnu. Bet kādēļ man nepatika? Iespējams tieši dēļ stāsta bezmērķīguma. Jā, labi, romānā izceļas vecāku un bērnu savstarpējās attiecības, bērns un skola, jā, viņš pat saskaras nedaudz ar pieaugušo dzīvi, bet nebija tās lielās problēmas, ko risināt, tāpēc arī sanāk tikai tukša pļāpāšana. Un jā – kādēļ tāds vāka noformējums? Rudzi? Kuri bija romānā pieminēti vienu reizi? Dzeltens, jo cerība? Uz ko? To tāpat pazaudē katru dienu un ne tikai galvenais varonis. Ja visas Selindžera grāmatas ir tādas, tad paldies par kūkām.

Vērtējums: 4/10.

Attēls šeit un šeit.

12/101: filma “Silver Lining Playbook”

Image

 

Šorīt no rīta pamostoties es sapratu – es gribu uz kino. Neesmu tur bijusi 2 mēnešus, esmu izsalkusi pēc cilvēkiem. Lūk, šis gājiens ir pierādījums tam, kāpēc es labāk izvēlos skatīties filmas vienatnē stumjot māgā saldējumu. Bet nu par filmu.

Es slikti iegaumēju aktieru vārdus, kur nu vēl režisoru. Ja godīgi, mani tas nemaz neinteresē. Svarīgs ir saturs, attēlojums, ne aktieru vārdi. Bet, tā kā šis ir bloga ieraksts, jāpaspīd, it kā es to visu zinātu. Režisors Deivids Rasels pārsteidza. Tas nebija tas salkanums, kuru skatos, kad man nav ko darīt. Tā bija saturiska filma, liekot akcentu uz cilvēku savstarpējām attiecībām. Labi, galvenie aktieri arī bija labi: Bredlijs Kūpers, Dženifera Laurensa un Roberts De Niro. Bet varbūt pa priekšu es sniegšu filmas aprakstu?

Tātad, stāsts ir par puisi (bijušo skolotāju), kurš tiek izlaists no psihiatriskās slimnīcas, un pilnībā pazaudējis kontaktus ar draugiem. Viņš ir kā apsēsts ar savas bijušās sievas sameklēšanu, kaut gan tiesa viņam ir liegusi tuvoties skolai, kur nu vēl Nikijai (tā sauc bijušo sievu.) Pets (galvenais varonis) no sākuma liekas pilnīgi nepielāgojies dienām ārpus psihiatriskās slimnīcas, viņš izmisīgi domā, ka atgūs atpakaļ savu skolotāja darbu, lasa grāmatas, četros no rīta ierodas vecāku guļamistabā un dusmojas par Hemingveja sarakstītajām muļķībām. Bet viņš labojas, kad vakariņās pie drauga (ir uzradies pirmais pazudušais) viņš satiek Tifāniju. Arī Tifānija ir pabijusi psihiatriskajā slimnīcā, un tā viņi tur sēžot eleganti iekārtotā viesistabā ar elegantiem draugiem blakus, sāk diskutēt par to, kuras no slimnīcā dotajām zālēm ir vislabākās. Tad pāris ar pāri sastrīdās, un šķirās. Galu galā atklājās, ka Tifānija var nodot vēstuli Nikijai, bet tikai tad, ja Pets ar Tifāniju dejos un piedalīsies sacensībās. Ok, Pets piekrīt, un abi sāk dejot. Tajā pašā laikā Pets tēvs fano par futbolu un liek likmes totalizatorā, lai uzvarētu naudu un varētu atvērt restorānu. Viņam šķiet, ka dēls ir viņa veiksmes talismans, tāpēc lūdz, lai Pets sēž blakus un vēro spēli kopā ar viņu, bet Pets neklausās, jo viņam jādejo – tā ir vienīgā iespējamā saziņa ar Nikiju. Kaut kur pa vidu Tifānija viņā iemīlās, un ir greizsirdīga uz Nikiju. Protams, pa vidu ir visādi inscidenti (kā jau psihopātiem pieklājās), visādas kliegšanas un bļaušanas. Beigās Pets tēvs liek dubultlikmi – futbola komanda “Ērgļi” uzvarēs, un Teds ar Tifāniju deju sacensībās dabūs vismaz 5 punktus. Notiek brīnums – komanda uzvar, un Teds ar Tifāniju iegūst tieši precīzi 5 punktus. Beigas protams ir laimīgas.

Šī filma man patika ar to, ka tajā bija sarkasms. Jā, es un sarkasms ir labākie draugi uz mūžu, tāpēc es dievinu filmas, kurās tas ir. Protams, vēl viens apsvērums bija tas, ka šai filmai ir 8 Oskara nominācijas. 

Bet šis bija mans pēdējais gājiens uz kino. Labi, priekšpēdējais. Pēdējais būs tad, kad rādīs Annu Kareņinu. Bet tas, kas man nepatīk kinoteātros ir tas, ka es ieeju iekšā zālē, apsēžos, iekārtojos ērti 2 stundu skatīšanai. Un manas ausis dzird to, kā cilvēki sagrābsta pēdējās popkorna paliekas, kā cilvēki dzer dzer pēdējās dzēriena lāsītes (tas troksnis ir tracinošs), un vēl visam pa virsu – mans blakussēdētājs čāpstina. Lūk, tā ir lieta, ko neciešu visvairāk. Un vispār – kāpēc jāēd sabiedriskā vietā? Nevar paēst mājās? Un vēl kas. Esmu pilnīgi pret apavu novilkšanu kinoteātrī, kur nu vēl pēc tam savu kāju uzlikšanai uz sēdekļa atzvetnes. Pretējās, es domāju. Nu, jūs sapratāt.

Labi, kopumā man filma patika, tikai traucēja tā bļaušana un kliegšana filmā, un filmas beigās man sāka sāpēt galva. Tāpēc ir 9/10