Sebastians Ficeks “Astotā nakts”

Trilleri, detektīvi un visādi šitādi žanri man nekad nav likušies saistoši, lai gan īsti tajos nekad neesmu bijusi iekšā. Tieši tāpēc likās interesanti paņemt un pamēģināt palasīt kaut ko no tādiem žanriem un ķēros pie grāmatas, kuras autors ir slavenākais vācu psiholoģisko trilleru rakstnieks.

Strauju ievērību un popularitāti iegūst jauna spēle, kurā anonīmi par konkrētu naudas summu vari nominēt kādu cilvēka vārdu. Sistēma izraugās nejaušu cilvēku un to 12 stundas jebkurš var nogalināt, nedabūjot par to sodu, kā arī kā balvu par šo “darbiņu” iegūstot desmit miljonus. Satraucošākais ir, ka šī spēle darbojas ar pilnīgu valdības akceptu. Bens pat nenojauš par šādas spēles esamību, bet vienu dienu viņš ierauga savu seju (ar astotnieku uz pieres) televīzijā. Viņš tiek izraudzīts kā medību rezerve – gadījumā, ja pirmā nominētā Ārecu Hercšprungu būs tik labi noslēpusies, ka neviens viņu neatradīs. Un tā sākas interesantākā, piedzīvojumu pilnākā nakts Bena dzīvē, līdztekus visām citām viņa dzīves problēmām – meitas invalīdes nokļūšanu komā, problēmām ar sievu un sarežģītajām attiecībām ar tēvu.

Man vārds trilleris asociējas ar kaut ko traumatizējošu un bailīgu, bet šeit es neko no tā nemanīju. Protams, katram ir sava baiļu un traumu skala, pēc kuras rādās murgi un naktīs nevar aizmigt, bet šis stāsts nav tāds, lai naktī rādītos murgi. Man vismaz ne. Lai gan stāsts ir labs un aizraujošs, pietrūka tās nervu kutināšanas, lai būtu izcili.

Stāstu par aizraujošu padara fakts, ka abas 10 miljonu vērtās dzīvības vazājas apkārt laikā, kad viņu medī tūkstošiem cilvēku, un līdz divpadsmit stundu beigām nemaz nav tik maz atlicis. Bet nu jāsaka, ka kā jau kārtīgās grāmatās pienākas, spriedze pieauga, arvien straujāk tuvojoties beigām, jo notikumi sāka notikt viens pēc otra un grāmatas laikā parādījās vairākas versijas, kā stāsts varētu atrisināties, bet šādu atrisinājumu es noteikti negaidīju.

Lai gan man pietrūka kārtīgāka spēles principu izklāsta (piemēram, kas notiek, ja abus nenomedī tajās 12 stundās), tomēr tas netraucē uztvert notikumus. Un tomēr man grāmata līdz galam neaizrāva, jo gribējās vēl lielākas aktivitātes, šausmas un piedzīvojumus, lai vismaz ar bailēm tā iespiežas atmiņā. Nemaz nebrīnītos, ka šo grāmatu pēc gada nemaz neatcerēšos, pat neņemot vērā faktu, ka šādas grāmatas lasu salīdzinoši maz. Grāmatas vāks gan ir foršs un pēc stāsta iepazīšanas var secināt, ka pilnībā atbilst saturam un labāku nevar vēlēties. Par to paldies Artūram Zariņam, kurš ir vāka autors.

Dzīvi nevar izplānot. Tas ir izziņas process. Tas rit savu gaitu, un mēs noskatāmies.

Smadzenes ir meles. Varbūt labākās un pārliecinošākās meles pasaulē. Taču pilnīgi noteikti visnepacietīgākās. Acis tās apgādā ar simts, divsimts tūkstošiem iespaidu, un smadzenes ieslēdz savu ātrdarbības motoru, lai papildinātu trūkstošo informāciju. Tā vietā, lai nogaidītu, līdz parādīsies visa aina, tā maldina cilvēku ar kaut kādu virtuālo realitāti, piepalīdzot varbūtības teorijai.

Attēls: te.

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Kontinents” apmaiņā pret atsauksmi.
Advertisements

Emīlija Lokhārta – Puišu saraksts

Emīliju Lokhārtu Latvijas lasītāji jau ir iepazinuši ar grāmatu “Mēs bijām Meļi”. Izdevniecība “BaibaBooks” nupat ir izdevusi citu Lokhārtas darbu – “Puišu saraksts”, kas nav nekas līdzīgs “Mēs bijām Meļi”.

Stāsts ir par piecpadsmitgadīgo Rūbiju Oliveru, kas mācās Teitas vidusskolā un ir maza zvaigznīte no visa Teitas visuma. 10 dienās gan viņa pati, gan citi viņas dzīves elementi sačakarē viņas dzīvi un pēkšņi viss ir slikti – viņai nav puiša, viņai nav draugu, viņas vecāki ir neciešami (tas gan notiek visu laiku, ne tikai tajās 10 dienās) un tam visam galvenais iemesls ir, protams, puiši. Lai Rūbija tiktu skaidrībā ar sevi, vecāki viņai nolīgst psihoterapeitu, kas uzklausa Rūbijas stāstus par 15 puišiem. Vai viņa tikai uzpūš no mušas ziloni vai viņai tiešām ar katru no tiem kaut kas ir bijis?

Lasot šo grāmatu, bija divas galvenās izjūtas – dusmas un sevis atpazīšana. Dusmas par to, cik ļoti viegli visiem liekas bērna vešana pie psihoterapeita tā vietā, lai vecāki paši paliktu malā savas savstarpējās problēmas un savu egoismu un mēģinātu pievērsties bērnam, mēģinot runāt ar viņu dziļāk nekā tikai “tā ir pusaudžu krīze, tas pāries”. Amerikā acīmredzot tā ir izteikta prakse, jo šī nav pirmā grāmata, kur psihoterapeits ir galvenais rosinātājs problēmu atrisināšanai. Attiecinot to uz Latvijas cilvēkiem – šaubos, vai tagad visi savus (iedomātu) problēmu pilnos bērnus sūtīs pie psihoterapeita, jo tam vienkārši nav līdzekļu. Tāpēc silti iesaku šo grāmatu vismaz šajā ziņā uztvert “kā nedarīt”. Tā būs labāk.

Sevis atpazīšanu visvairāk varēja novērot galvenās varones darbībās un uzskatos, prātā bieži pamāju ar galvu. Bet tikpat bieži man no Rūbijas naivuma, nesaprašanas un veltas cerības grāmatu gribējās mest pret sienu, jo veiktās darbības bija tik aplamas, ka cita raksturojoša vārda tām nav. No viena puses – jā, pusaudžu gadi, pirmās attiecības un neziņa par dzīvi to visu varētu attaisnot, bet no otras puses – nē, pat 15 gados cilvēki nav tik dumji kā Rūbija. Vēl interesanti ir tas, ka Rūbija netika iesaistīta mājas darbos, piemēram, grīdas vai logu mazgāšanā, kas man liekas, ir pilnīgi normāls veids kā savus bērnus iesaistīt mājas dzīvē. Vai nu autore nosprieda, ka galvenās varones sūtīšana pie terapeita ir pietiekami liels sods un varoni nevajag pazemot vēl ar slotu un lupatu vai arī amerikāņu bērni tiešām ir slinki.

Grāmatas mērķauditorija ir pusaugu meitenes no aptuveni 11 gadiem. Tas ir diezgan nenoteikti, tāpēc, līdz ko tev sāk interesēt pretējais dzimums – šitā grāmata ir priekš tevis. Tāpat iesaku to izlasīt arī šo meiteņu vai vispār meitu vecākiem. Atceros savus kašķus ar vecākiem, jo likās, ka mani neviens nesaprot – šī grāmata jūs ieliks piecpadsmitgadīgas meitenes galvā un varbūt palīdzēs saprast savu bērnu vai domāšanas veidu. Tikai neesiet Rūbijas vecāki, tas biedē, ne tuvina. Arī tām meitenēm, kurām vairs nav skolas laiks, šī grāmata varētu patikt, jo liek uz 216 lappusēm atgriezties intrigu pilnajā skolā un laikā, kad rokās sadošanās jau bija pietiekami labs iemesls, lai puisi ierakstītu “Puišu sarakstā”.

Vērtējums: 7/10. Skolēnu brīvlaiks vairs nav tālu, šī varētu būt tīri piemērota lasāmviela.

P.S. Beigas var viegli pārsteigt, bet par to nevajag uztraukties, jo grāmata ir tikai pirmā no triloģijas. Bet arī par to nevajag bēdāties, jo to mierīgi var uztvert kā vienu grāmatu ar atvērtām beigām. Katrā ziņā – var gan tā, gan tā.

Attēls – izdevniecības Facebook lapa.

Hjū Hovijs “Vilna”

Vilna (Elevators 1)

Grāmatu saņēmu no izdevniecības un tūlīt arī sāku lasīt, bet laika trūkuma dēļ nevarēju to pabeigt tad, kad vēlētos, tāpēc grāmatas izlasīšana aizņēma gandrīz 2 mēnešus. Tieši šī iemesla dēļ paliek iespējamība, ka esmu palaidusi garām dažus sīkumus, bet domāju, ka manu viedokli par šo grāmatu tas neietekmē – absolūti brīnišķīgs fantastikas darbs.

Grāmata vēsta par neapdzīvojamu pasauli, kur vienīgā izdzīvošana ir iespējama elevatorā – pazemes tunelī ar vairāk nekā 100 līmeņiem. Tur katram cilvēkam ir sava vieta, savas krāsas kombinezons un savi iekšējās kārtības noteikumi. Stāsts iesākas ar to, ka vecais elevatora šerifs tiek labprātīgi aizsūtīts tīrīt (tas ir veids, kā nogalina cilvēkus, kas nepakļaujas noteikumiem – izsūta ārpasaulē, kur ir dzīvībai bīstami toksīni, un viņu pēdējais uzdevums ir notīrīt ar vilnas lupatiņu putekļus no sensora, kas nodrošina to, ka elevatorā dzīvojošie var redzēt, kas notiek ārpusē) un tiek meklēts jauns. Tiek izvēlēta Džuljeta no Mehāniskās nodaļas, tādejādi lasītājs līdz ar viņu iepazīst visu elevatora darbību. Runāt par patiesību un ārpasauli ir aizliegts, bet ko darīt tad, ja par to interesējas vadības posteņus ieņemošie cilvēki?

No pirmā acu uzmetiena liekas, ka viss ir perfekti – pilnībā sakārtota pasaule, kur katram ir sava vieta, kuru viņš izvēlas, ēnojot kādu profesionāli, vēlāk par tādu kļūstot. Bet iedziļinoties tā vairs nešķiet – salīdzinoši kontrolēta pasaule, kur iedzīvotājiem vien ir tā iespēja ievēlēt demokrātiskā ceļā (tāpēc nevar teikt, ka pasaule pilnībā tiek kontrolēta). Kaut kas šajā visā man nepatīk un liek domāt par mūsdienu pasauli un to, kurp ejam un kas ir iespējams. Diezgan biedējoši. Nu labi, mūs nevar sūtīt tīrīšanā, bet var izdarīt daudz ko citu.

Par varoņiem runājot, jāsaka, ka viņu ir ļoti daudz. Notikumi tiek vēstīti no vairākiem varoņu skatupunktiem un vadības līmeņiem, kas paver dažādus aspektus, lai vēl labāk saprastu un izprastu elevatoru. Tāpat arī notikumu, kur viņi tiek iesaistīti. Par notikumiem jāsaka, ka tie daudzveidīgi un pietiekami bieži, lai man nebūtu neinteresanti un nebūtu tik viegli atrauties un nolikt lasāmo malā. Tie ir izklāstīti detalizēti, līdz pēdējam sīkumam, tā, ka nerodas nekādi sīkumaini jautājumi. Rakstnieks Hjū Hovijs par visu ir padomājis. Tāpat uzslava par to, ka uzsvars tiek likts uz pašu pasauli un tās uzbūvi, iekārtojumu un īpašībām, mīlestības aspektam nepievēršot ne tik lielu uzmanību. Tas, protams, tur ir, bet ļoti nelielās devās, kas nelec acīs un arī visu nesabojā.

Vērtējums: 9/10. Lielisks fantastikas piedzīvojums.

Attēls un vairāk informācijas: te.

Paulu Koelju “Sānsolis”

Pēc labas un  biezas literatūras tā tik prasījās kaut ko vieglu kā formas tā satura ziņā, un varbūt pat mazliet filozofisku. Tā nu kārta pienāca jaunākajam latviski izdotajam Paulu Koelju romānam “Sānsolis”.

Pavisam īsam vilcienos stāsts ir par žurnālisti, kurai laulībā ir iestājusies rutīna, tāpēc viņa meklē izklaides iespējas un sāk krāpt savu vīru ar senu pamatskolas mīlestību – tagad politiķi, kurš arī ir precējies.

Tālāk arī nav ko stāstīt. Kāpēc? Jo Paulu Koelju ir pazīstams ar to, ka 2 teikumus spēj pārvērst 300 lappusēs ar visiem iespējamiem situāciju atrisinājumiem un “kā būtu, ja”. Tā ir arī šajā gadījumā. Tiesa, pēc biezā “Vieda vīra bailēm” šāda grāmata šķiet pat atsvaidzinoša.

Pārsteidza tas, ka rakstnieks ķēries klāt tik klišejiskai un visur iztirzātai tēmai – problēmām laulībā. Cik nu esmu viņa darbus lasījusi (šis ir trešais, pirmie divi ir “Alķīmiķis” un “Zahir”), abos ir novērojamas kaut kādas atziņas par dzīvi, kā pareizi dzīvot, kā samierināties ar kļūdām un kā dzīvot, nenožēlojot izdarīto. Bet te pēkšņi – sieviete vīlusies laulībā. Droši vien tās 29 sarakstītās grāmatas ir pie vainas, jo aptrūcies gudro tēmu, par ko rakstīt, jāraksta par ko sabiedrībā pierastu un izbrīnu neizraisošu.

Grāmatai pluss no manas puses ir kārtējais ieskats žurnālistikā, jo savu nākotnes profesiju izzināt no visām pusēm nekad nenāk par ļaunu. Tas, kas man nepatika, ir sievietes attēlojums – vārgs un pakļāvīgs, par spīti tam, ka ir 21. gadsimts un sievietes ir daudz stiprākas emocionālā ziņā. Bet laikam šo stereotipu nevar izdzīt ārā no cilvēku prātiem.

Vērtējums: 7/10. Laba atslodze pēc 1050 lappusēm, arī var lasīt tad, kad nav ko lasīt, bet nekas tāds, ko es lasītu, ja man būtu ko lasīt. Kaut kā tā.

Ja cilvēkam patiešām klājas grūti, depresijai vienkārši neatliek laika.

Dzīvojam Šveicē, kur pulksteņi vienmēr rāda pareizu laiku.

Dzīvi mēs neizvēlamies, toties izlemjam, ko darīt ar mums dāvātajiem priekiem un skumjām.

Keita Mortone – Noslēpumu glabātāja

Romāns ir tipisks dzimtas stāsts, kura darbība risinās divos gados – 2011. un 1961. gadā. 1961. gadā Dollija ir jauna meitene, kas dzīvo karalaikā, kad Anglijas pilsētiņas aplido bumbvedēji. Protams, kā jau jauna meitene, viņa palīdz ēdnīcā izsniegt ēdienu, un tur satiek Vivjenu – bagātu sievieti, slavena rakstnieka sievu. Viņa lepojas ar savu draudzeni, un par viņu piedzied pilnas ausis savam mīļotajam Džimijam. Bet tad notiek negaidītais, un Dollijas attiecības ar Vivjenu un Džimiju beidzas. Kas notika tālajā 1961. gadā? To cenšas noskaidrot Lorela, Dollijas vecākā (un arī prātīgākā) meita 2011. gadā. Kamēr māte guļ uz slimības gultas un aizvada sava mūža pēdējās dienas, Lorela ar savu brāli Džeriju apskraida puspasauli, lai satiktos ar cilvēkiem, kas kādreiz satikuši Dolliju vai Vivjenu un beigu beigās arī atklātu noslēpumu, kas ietin viņu māti.

Bez papīra un rakstāmā blakus neiztikt, jo stāsts ir tik ļoti samudžināts, ka grāmatas vidū es atmetu visam ar roku un pat nemēģināju iedziļināties – vienkārši lasīju. Aprakstītos faktus pieņēmu par pašsaprotamiem, nemaz par tiem nemēģinot pārliecināties. Galu galā – jaunas meitenes mistērijai ir grūti izsekot 448 lappušu romānā, īpaši tad, ja pa vidu jaucās vēl mūsdienas. Tomēr, lai kādi varianti nāktu prātā par beigām, man neienāca prātā īstās beigas, kas bija patiešām negaidītas. Keita Mortone ir radījusi vēl vienu stāstu, kuru gribas nolikt malā, jo ir sarežģīti lasīt, bet, tajā pašā laikā, arī gribas turpināt un uzzināt visu līdz galam.

Cilvēku raksturi ir attēloti tieši tādi, kādiem tiem vajadzētu būt, lai izskatītos reāli. Nedaudz krita uz nerviem Dollijas jauneklīgais vieglums, ar kādu viņa uztvēra bumbu sviedējus lidināmies sev virs galvas, kā arī viņas atriebes plāns Vivjenai šķita pārāk… nereāls. Viegla meitenes aizraušanās, nekas vairāk. Tomēr šī aizraušanās precīzi parādīja meitenes patieso dabu un to, ka bieži vien cilvēku tā pa īstam iepazīstam tikai pēc laba laika, kad viņš jau ir pierasta ikdiena. Precīzi arī tika atklāta pirmā mīlestība – viegla aizraušanās, kura pārtrūkst tad, kad otrs izdara ko nepatīkamu. Par mūsdienu attēlošanas patiesību man aizvien ir šaubas, jo diez vai pēc vairāk kā 50 gadiem ir paspējušas nomainīties 3 paaudzes, stāsta ticamībai vairāk pietiktu ar divām, bet tas jau ir autores roku darbs. Brīžiem gan romāns ieskanas uz kādas humora nots, tiesa gan, diezgan reti un tikai tad, kad Lorena satiek Džeriju. Tad viņi apmainās ar ironiskām piezīmēm un liek man pasmaidīt, jo tik ļoti atgādina brāļa un māsas attiecības.

Vērtējums: 6,5/10. Laikam, kad gribas ko vieglu, bet prātu nodarbinošu.

-Vai esi paēdis?
-Paēdis?
-Jā, es zinu, traucējošs paradums, tomēr es cenšos pāris reizes dienā tam pievērsties.

Mēs izaugam un maināmies atkarībā no tā, ko dzīve mums piespēlē.

Attēls šeit.

Kajsa Ingemarsone – Citroni dzeltenie

Ar šo grāmatu tad arī sākas mans godam nopelnītās ziemas brīvās dienas. Skola ir beigusies, un nu var pievērsties nepadarītajiem darbiem, neizlasītajām grāmatām tai skaitā. Tā nu pirmā manās rokās patrāpījās Kajsas Ingemarsones „Citroni dzeltenie”.

Stāsts ir par Agnesi – meiteni, kas savu ceļu naudas pelnīšanas pasaulē iesākusi caur bāriem, bet to pašu turpina darīt arī pēc 10 gadiem. Pēc starpgadījuma ar dārga vīna sasišanu, Agnese tiek atlaista no rajona prestižākā restorāna, un nu viņai viss jāsāk no nulles – restorānu pasaulē gan mēdz aizmirst neveiksmes, bet ar laiku. It kā ar darba neveiksmēm vēl nepietiktu, arī privātajā dzīvē Agnesei neveicas – Tubīass viņu pamet, lai dotos pie savas grupas kolēģes. Bet tad Agnesei uzrodas lieliska izdevība – sens draugs Kalle atver savu restorānu un piedāvā viņai darbu. Viņa jūtas kā zivs ūdenī, bet, protams, bez piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem neiztikt!

Lai gan nosaukums jau ir daudzsološs, pirmajās nodaļās sajūsma noplok. Tipisks sieviešu romāns, kuram stāsts tiek vilkts bezgalīgi ilgs, un viss jau ir skaidrs, izlasot pirmās lapas. Romāns domāts, lai ieviestu sievietēs pašapziņu. Galu galā – galvenā varone tiek attēlota kā dzīves nomākta jauna sieviete, kurai nav nekādu ambīciju un plāni nākamajiem gadiem. Nu nemēdz tā būt, ka cilvēkam nav plānu turpmākajam gadam, tāpēc stāsts šķita diezgan nereāls. Pozitīvi attēloti ir Agneses vecāki – ne kurš katrs 50 gadu vecumā pēc ziņām par pāragru pensionēšanos var pieteikties datorkursos. Tāpēc arī šo romānu var iedot izlasīt mammām, krustmātēm, lai nežēlojas par dzīvi, bet sāk darīt ko foršu! Ja šis bija kā iedvesmošanai domāts romāns, tad man nepatika, kā tik attēlots Agneses draugs – lai nu kas, bet iedvesmošana šādā kontekstā tā nebija gan.

Bet kaut kas labs un baudāms arī pagadījās, nav jau tā, ka man tikai slikts sakāms. Tikai šoreiz tā ir mazliet vairāk. 😀 Patika tā nelielais noslēpumu pavediens, kas ievīts stāstā, un tik prasmīgi, ka patiesību atklāj reizē ar galveno varoni (protams, ja neatšķir beigu lappusi). Savā ziņā tieši tas romānu izglāba.

Tagad par noformējumu. Pirmkārt, nesaprotu vāka jēgu – vienīgais kas atbilst stāstam, ir dzelteni citroni. Tā kā stāsts drīzāk velk uz pesimistisko pusi, tad diez vai tā smaidīgā meitene vispār iederas. Arī diezgan neērti šķita cietie vāki, kas 300 lappušu biezām grāmatām šķiet pilnīgi nevajadzīgi. Arī uz vāka rakstītais iedvesmojošais citāts, ka „šī ir grāmata, ko vēlies lasīt netraucēti” pēc romāna izlasīšanas šķiet pilnīgi lieks.

Vērtējums: 4/10.

Atttēls: šeit.

98/101: Mirušie nudien nepiedod.

Ievas Melgalves “Mirušie nepiedod” iznāca krietni pasen – šī gada augustā, un lielā ažiotāža ap šo romānu jau ir palēnām noplakusi. Tieši tāpēc šis ir brīnišķīgs laiks, lai objektīvi apskatītu kārtējo zvaigzni pie latviešu fantāzijas literatūras debesīm. Vēl vien varu piebilst to, ka tieši ar šo grāmatu sākas mana sadarbība ar apgādu “Zvaigzne ABC”. Par to arī liels prieks. 🙂

Stāsts, lai gan vienkāršs pēc uzbūves, tomēr emocionāli un visādi citādi tas ir savijies tik cieši, ka gribot negribot kļūst sarežģīts. Kad Burgā ierodas svešzemju ceļotāja Vega, viņa sāk apšaubīt ierasto lietu kārtību, un kļūst par draudu ikvienam Burgas iedzīvotājam. Visi sāk uzdod jautājumus, un viņai nemaz nepalīdz arī tas, ka viņas klātbūtnē nomiris mags, viņa ir bijusi arī kāda neuzticama maga – Zaka – mācekle. Bet ne tikai iedzīvotāji, bet arī viņa pati uzdod jautājumus, iekļūst, tā teikt, augstajā sabiedrībā, uzzina daudz ko jaunu un atkal un atkal kāpj pāri saviem principiem.

Stāsts ir raits, interesants, bet šis nav tas darbs, kuru gribas izlasīt vienā naktī. To, protams, var darīt, bet daudz labāk taču ir atlikt malā un padomāt: “Kā tādā situācijā būtu rīkojies es?” Pateicīgās 300 lappuses bija viegli pārnēsājamas manā tik ļoti piebāztajā somā, tāpēc šo grāmatu izvēlējos kā dienas literatūru, ko lasīt brīvos brīžos, lai kur es arī dotos. Ar 3 dienām pietika, lai stāstu izbaudītu, pārdomātu, un izjustu. Man ļoti patika savdabīgie vārdi, kādi tika doti romāna varoņiem – Vega, Dārs, Ronada, Boords. Tieši tas ir nepieciešams latviešu literatūrai, jo man, piemēram, ir grūti iztēloties ļauno magu Mārtiņu, viņa sabiedroto Lauru un karali Rihardu.

Pozitīvi vērtējama arī autores māka iepludināt lasītāju stāstā. Vienā mirklī tu atrodies dīvānā, ar siltu tējas krūzi rokās, bet jau nākamajā kopā ar Angi gatavojat brokastis, vai ar Dāru taustāties gar alu sienām, meklējot hrīlus. Ieva Melgalve ir radījusi arī ļoti dziļu emocionālo pasauli, ļoti precīzi atainojot katra varoņa jūtas visdažādākajās situācijās. Un valoda ir tik precīza, ka var gaudot līdzi Vegas pārdzīvojumiem.

Vērtējums: 9/10. Rudenim tik ļoti nepieciešamā literatūra. Kādam tumšam novembra vakaram, kad neko negribās, kā tikai aizmirsties. Bet netikt aizmirstam. Jo kādam taču tēja arī jāvāra.

Bet varbūt neviens, kas lasa tik daudz kā viņa, nevar būt laimīgs, ne jau vienkārša cilvēka laimē.

Reizēm ir jāignorē likums, ja no tā neviens necieš. Citādi no likuma ciešam mēs.

Attēls šeit.