“Pazudušais dēls” VDT

Apzinoties to, ka Reinis Suhanovs ir mans mīļākais režisors, vai tiešām es laistu garām iespēju aizbraukt uz viņa jaunāko izrādi? Protams, ne, un ja vēl brīvdiena, vispār lieliski. Tā nu 5. martā ciemojos Valmierā.

Krustiņš pēc tēva aiziešanas ir “Roplaiņu” māju saimnieks, bet tā vietā, lai pildītu tēvam doto solījumu uzraudzīt mājas pārvaldību, viņš ar savu draugu Paulu vazājas pa krogiem. Parādu dēļ viņš ir apsolījies ņemt par sievu krodzinieka meitu, lai tos dzēstu. Kamēr jaunais saimnieks nav spējīgs pieņemt lēmumus, kas attiektos uz saimniecību, viņa vietā to dara Mikus – kalps ar labu sirdi. “Roplaiņu” nedaudz palaidušos garu pie kārtības noved saimnieka jeb tēva atgriešanās mājās, kas kļūst par iemeslu dažādām atzīšanām un ceļu uz jaunu sākumu.

Mēs visi esam piedzīvojuši brīdi dzīvē, kad liekas, ka vecāki (draugi, paziņas, kolēģi) mūs nesaprot, māca dzīvot pēc savām instrukcijām. Un mēs speciāli neklausām viņiem, kļūdāmies, dabūjam savu dzīves mācību un nodomājam “labāk būtu viņiem klausījuši”. Tāds ir Krustiņš (Rihards Jakovels) – māte (Dace Everss) viņam nav autoritāte, tēvs (Tālivaldis Lasmanis) ir aizgājis un dēls sāk savu pazušanas ceļu. Raksturā ass un ātrs, viņš pieņem neapdomīgus lēmumus, kurus vēlāk nākas nožēlot. Viņa pretstats – mierīgais un nosvērtais kalps Mikus (Mārtiņš Meiers) rāda to, ka var arī nesteigties un apdomāties, bet arī tas neliedz viņam gūt dažās dzīves mācības.

Lai gan Blaumanis šo lugu sarakstīja pirms vairāk kā 120 gadiem, tā joprojām ir aktuāla (kā jau vairāki viņa darbi). Pirmkārt, tas rāda vecāku un bērnu attiecības – vecāku kļūdas, audzinot bērnus – pie kā tas noved vai var novest un ko/kā var mainīt esošajā situācijā un to, cik svarīgi tomēr ir runāt ar bērniem par viņu problēmām un tos uzklausīt. Izrāde parāda arī jauna cilvēka ceļu pieaugušo pasaulē, kad jāpieļauj pirmās kļūdas, par kurām arī jāuzņemas atbildība, jo ne vienmēr laiks visu atrisina. Tiek runāts arī par vientulības sajūtu, jo, lai gan apkārt ir daudz cilvēku, ar kuriem ikdienā komunicē, iekšēji liekas, ka neviens Krustiņu nesaprot. Un protams, arī pirmā mīlestība un attiecību drāmas.

Izrādes galvenā priekšrocība ir Apaļā zāle, kurā notiek izrāde. Skatītājs ir it kā attālināts no skatuves, bet tai pašā laikā darbība notiek vien pāris metru attālumā. Var kārtīgi aplūkot aktieru grimases un emocijas, kustības, tērpus. Vēl kas ir svarīgi – aktieri, kas attiecīgajā ainā nespēlē, sēž skatītāju rindās, kļūstot par skatītājiem, vērojot kolēģus un reaģējot tāpat kā parasts skatītājs. Tas izrādei piedod nedaudz rotaļīguma sajūtu.

Jāpiemin arī scenogrāfija. Ieejot zālē, skatītājus sagaida mazas koka mājiņas un rotaļu dzīvnieki (bērnu spēļmantu izmērā), simulējot aptuveno saimniecību. Izrādes laikā saimniecības elementus attēlo arī maisi, kuri apvilkti ar siena/kartupeļu/kāpostu/malkas attēliem, kurus aktieri vai nu pārcilā no vienas vietas uz otru, vai uz tiem sēž un guļ (nevaru iedomāties, ka kādam gulēt uz kāpostu maisa būtu ērti, bet lai nu paliek). Mūzika sākumā ir pilna noslēpumainības un uzdzen drīzāk nedaudz baisu sajūtu, bet izrādes laikā tā šķiet pat iederīga, jo lieliski papildina tās sajūtas, kas rodas, skatoties izrādi.

Izrāde ir pusotru stundu gara, kas ir pietiekami ilgi, lai saprastu sižetu un paliktu interesanti un pietiekami maz, lai nepaliktu garlaicīgi. Kad izrāde beidzas, ir neliela vilšanās sajūta, ka tā ir beigusies, kas liek domāt par to, ka man tā patika. Un tā tas ir vairākās nozīmēs. Pirmkārt, tēli ir spēcīgi un ne mirkli nerodas šaubas, ka manā priekšā stāv Roplainis, nevis Tālivaldis Lasmanis. Otrkārt, mani uzrunāja izvēlētā luga – gan spēcīgo varoņu, gan vēstījuma ziņā. Krustiņš izrādē jautā par to, kāpēc dzīvi nevar sākt no baltas lapas, par ko (esmu diezgan droša) ir domājis katrs no mums. Treškārt, tā gadiem ejot nav zaudējusi savu aktualitāti arī šodien.

Tomēr ir lietas, ko es nesaprotu. Pieļauju domu, ka tas ir lugas nelasīšanas dēļ (apsveru to brīvā brīdī izdarīt, bet tas nav tik drīz, lai vilktu garumā šī darba uzrakstīšanu). Neskaidrākā vieta ir, vai pazudušais dēls ir tas, kurš ir pazaudējis savu dzīvi un cenšas to atkal atrast no jauna vai tas varonis, par kuru tiek runāts, bet kurš tā arī uz skatuves neparādās. Kā arī Ievas Puķes tēls man netapa skaidrs, kas tas bija – ragana, kāda prātā sajukusi dāma vai kas cits.

Izrādē spēlē arī LKA 4. kursa studenti, kas atsvaidzina sastāvu ar jaunām sejām, kurām pievērst pastiprinātu uzmanību. Jāsaka, ka tieši jaunie aktieri izrādē ienes humora dzirksti un par viņu darbībām vai reakcijām var vairāk pasmieties. Lai gan noteikti tāds nav mērķis, tas izrādi padara mazāk smagāku, kāda tā varēja būt.

Vērtējums: 8/10. Noteikti iesaku iet ģimenēm ar palieliem bērniem, jo kaut ko sev aktuālu šeit atradīs jebkurš.

Attēls: te.

47/101: Skroderdienas Silmačos

Image

“Skroderdienas Silmačos” ir tāda izrāde, bez kuras Līgo svētki (vismaz manā mājā) nav iedomājami. Katru gadu mamma ar vecmammu iet uz teātri un skatās šo izrādi, es pēc tam to noskatos televīzijā. Bet šis gads bija savādāks; oma saslima, kā rezultātā es gāju ar mammu.

Režisore: Indra Roga, Kostīmu māksliniece: Večella Varslavāne, Mūzikas un aranžējuma autors: Niks Matvejevs, Scenogrāfs: Mārtiņš Vilkārsis. Izrādes garums: 3h un 30 min.

Tā ir taisnība – ja redzi pirmo variantu izrādei, tad tas liksies lielisks vienmēr. Mans pirmais variants ir tas, kur Ieviņu tēloja Dita Lūriņa, tāpēc man bija diezgan nepierasti šajā variantā viņu redzēt kā Antoniju. Bet viņa bija kārtīgi domājusi pie tēla, un tā nu acis un prāts arī pierada, ka atraktīva Antonija spriņģo pa skatuvi. Rūdolfa Blaumaņa uzrakstītais Aleksis man ne sevišķi iet pie sirds, bet šeit ieraugot Jāni Āmani, man Aleksis uzreiz iepatikās. Nedaudz izbesījos gan par viņu neizlēmīgumu, bet tas pieder pie lietas. Katrā stāstā jābūt varonim, kas krīt uz nerviem, savādāk nekas nesanāks. Lai gan izrādes laikā gadījās viena neliela tehniska problēma, tā tika ātri novērsta. Priecājos par to, ka ieraudzīju gaismas instalācijas (kā jau rakstīju par “Vējiem līdzi” – tur to bija pārpārēm). Uz mājas jumta attēlotās lidojošās bites bija labi. Tagad kārta tipiskajai ainai, bez kuras neiztiek nevienas Skroderdienas – vannītes gāšana virsū – man likās pārāk novilcināta, un arī – kādā sakarā ūdens tika gāzts virsū Ābramam? Izrādē man patika arī tas, ka netika ņemtas tradicionālās Skroderdienas no – līdz, bet gan pieiets tam visam ar humoru (kaut vai korī nodūkt “āmen”). Lai gan lielākais joku darītājs tur bija Egīls Melnbārdis, tomēr viņa izdarības būtiski ietekmēja manu skatu uz izrādi. Vēl viens galvenais varonis – Dūdars, man likās piemērots lomai, bet kaut kas tur bija tāds, kas man viņā nepatika. Un var tikai uzslavēt 3 brīnišķīgus aktierus – Ģirtu Liuzeniku, Ingu Misāni – Grasbergu un Juri Lisenieku, kuri izrādes laikā runāja tik brīnišķīgi lauzītā latviešu valodā ar žīdu akcentu, ka pat es neko nesapratu.

Kopumā par izrādi es lieku 7,5.