Džodžo Moja “Pēc tevis”

Džodžo Moja - Pēc tevis

Pirms pāris gadiem pie lasītājiem nonāca Džodžo Mojas duoloģijas pirmā grāmata “Pirms mēs tiksimies” (atsauksmi lasi te), tad pavisam nesen uz kino ekrāniem iznāca grāmatas ekranizācija un nu ir izdota arī otrā (pēdējā) daļa – “Pēc tevis”. Lasītāji krasi dalās divās daļās – ir tie, kuriem liekas laba esam un tie, kuri nesaprot, kāpēc kas tāds bija jāuzraksta. Es saprotu abu pušu argumentus, bet man vairāk patika kā nepatika.

JA NEESI LASĪJIS PIRMO DAĻU, TEV TE NAV KO DARĪT, JA VIEN NEVĒLIES SABOJĀT LASĪŠANAS PRIEKU, JO TE BŪS PILNS AR PIRMĀS DAĻAS MAITEKĻIEM. Bez tiem vienkārši nevar. Nu tā, esmu jūs brīdinājusi, vainojiet paši sevi.

Dzīve pēc Vila nāves turpina savu gaitu. Lūisa pa Vila naudu ir apceļojusi Eiropu, tikusi pie šaura dzīvoklīša, apmeklē atbalsta grupu, lai tiktu pāri viņa zaudējumam un strādā lidostas pabā. Viņas jaunais boss ir kretīns (vēlāk atklājas, ka varbūt arī ne), kas liek viņai strādāt uniformā, kas atgādina elfu padauzu un vienīgais veids, kā izbēgt no dzīves grūtībām, ir kāds malks vīna darbadienu vakaros. Vienu vakaru vīns Lū paceļ spārnos un nomet paramediķa Sema priekšā (burtiskā nozīmē), kas rezultējās ar rehabilitācijas periodu pie vecākiem un pilsētiņas iedzīvotājiem, kas Vila nāvi nav aizmirsuši. Atpūtas laikā atklājas, ka Lū vietā viņas māte ir sākusi kardināli mainīt savu dzīvi, par ko mājinieki nav sajūsmā, un it kā ar to visu vēl nepietiktu – kādu dienu pie Lū dzīvokļa durvīm uzrodas Lilija.

Grāmata ļoti atšķiras no pirmās daļas. Lū ir zaudējusi savu pirmās daļas dzirkstošo humoru un šeit viņu var sastapt kā gandrīz depresijā ieslīgušu, problēmām māktu un pavisam parastu sievieti. Viņa pat ir zaudējusi savu ekscentrisko dabu, kas spēja izklaidēt un lielu grāmatas daļu viņa tāda arī paliek, kas nogurdina. Ar katru jaunu nodaļu viņa šķietami arvien dziļāk iestieg savām dzīves melnajā strīpā un labprātīgi tur arī peld. Par laimi lasītājam, uzrodas jauni cilvēki, kuru dēļ viņa no šīs strīpas kārpas ārā un grāmata beidzot paliek mazāk depresīva, bet ieslīgst otrā galējībā – dusmās, jo Lilija ir ļoti egoistiska, vieglprātīga un izklaidīga meitene, kura blandās pa dzīvi bez mērķa un nenovērtē vai negrib novērtēt pūles, ko viņai velta apkārtējie. Nedaudz šo drūmo ainu mēģina atsvaidzināt ekscentriskā Lū māte ar aizraušanos ar feminismu un Donna ar savu humorizjūtu.

Šī grāmata ir turpinājums pirmajai – ļoti veiksmīgai – grāmatai. Bet galvenais jautājums ir – vai šis turpinājums ir vajadzīgs? Pēc “Pirms pēc tiksimies” palika interese, kas tālāk notiek ar varoņiem, ko viņi dara un kā dzīvo, bet tā jau ir ar katru grāmatu, tāpēc jau vien autori nesaraksta turpinājumu, lai to izskaidrotu. “Pēc tevis” arī ir tādas beigas, kas paceļ jautājumu par to, kā Lū un citi varoņi dzīvo tālāk, bet tāpēc ne vienmēr vajag rakstīt vēl vienu grāmatu – lai tas paliek katra lasītāja prātā izfantazēts.

Man grāmata patika tādā nozīmē, ka tā ļoti labi pastāsta par zaudējuma sāpēm pēc nāves un dziedēšanas periodu, kam jāaiziet cauri, lai spētu to visu palaist vaļā – kā hēlija balonu. Šis sasaucas ar personīgo pieredzi, tāpēc tādas izjūtas nebūs katram, kas šo lasīs. Bet, ja ir grūti, tad šī varētu būt īstā nepamācošā lasāmviela, kas varētu atvieglot dzīvi kaut nedaudz. Un tā kā šim ir samērā liela nozīme manā dzīvē, par spīti visam es sliecos uz to, ka grāmata man patīk.

Vērtējums: 8/10.

Vienmēr ir labāk kaut kur iet un kaut ko darīt [..]

Lūgti novērtēt savas sāpes desmit punktu skalā, daudzi vīrieši nosauc skaitli vienpadsmit.

-[..] Es esmu kārtīga katoļu meitene, Lūisa, un mēs nešķiramies. Mēs liekam saviem vīriem ciest līdz kapa malai!

Attēls te.

Egils Lukjanskis “Rēta akmenī”

http://veikals.la.lv/components/com_virtuemart/show_image_in_imgtag.php?filename=R__ta_akmen___586a4e0fc1b09.jpg&newxsize=265&newysize=371&fileout=

Romāns “Rēta akmenī” pirmo reizi iznāca 1993. gadā, bet “Krievu leitnanta mīļākā” –  2002. Atzīmējot rakstnieka Egila Lukjanska 80. gadu jubileju, izdevniecības “Lauku avīze” paspārnē abi šie izdevumi iznāk atkārtoti, apkopoti vienā sējumā.

Rēta akmenī

Stāsts ir par celtniecības tresta darbinieku Ivaru Viklandu, kurš savu dzīvi pilnībā ziedojis darbam un neizjūt vai ignorē tos aspektus, kas viņa dzīvi padara nepilnīgu. Savu māti, kas palikusi laukos, nav apciemojis jau astoņus gadus, no patstāvīgām attiecībām bēg kā no mēra, lai gan ir viens no iekārojamākajiem vecpuišiem visā Rīgā. Bet šīs problēmas ir dziļākas kā sākumā šķiet.

Visa romāna garumā Ivars mēģina cīnīties ar pagātnes dēmoniem – agri zaudētā lielā mīlestība liek skeptiski raudzīties uz mīlestības konceptu un viņam apkārt esošās sievietes šo skepticismu tikai palielina – vai nu ir pilnīgas aprēķinātājas, vai uzreiz grib precēties. Tā teikt, nespēj izdabāt Ivara pašreizējām vēlmēm, lai gan viņš ir radis dabūt visu, ko vēlas. Bet arī attiecībām ar māti sava nasta – Otrais pasaules karš, tēva un māsas nāve, krievu un vācu armiju maiņas ieviesa radikālas pārmaiņas viņu dzīvē, ko Ivars cenšas aizmirst, tāpēc izvairās braukt pie mammas.

Grāmata ir tāda kā ielīšana vīrieša prātā vistiešākajā nozīmē, jo lielu daļu romāna sastāv no Ivara pārdomām par pagātni, pieņemtajiem lēmumiem, kā būtu, ja būtu un nākotni. Ja kādreiz daudzu rindkopu garās domas man nepatika lasīt, tad šeit tās bija tīri iederīgas un kāri izlasīju arī tās. Savas līdzības ar varoni nenākas grūti atrast, jo mums katram ir savi iekšējie dēmoni, ar kuriem cīnāmies visu vai tikai daļu dzīves, arī mums ir sirdsapziņa, kas nekautrējas uzrunāt tad, kad vismazāk to gaidām. Daudzkārt lasītais teksts liek apstāties un padomāt par savu dzīvi vai vienkārši par filozofiskām apcerēm, kas aprakstītas romāna lapās. Es negaidīju, ka man tik ļoti patiks, bet šogad esmu nonākusi pie secinājuma, ka jāpārstāj brīnīties par to, ka patīk latviešu literatūra, un jāpieņem tas kā fakts.

Vērtējums: 8/10.

[..] tas varbūt arī ir vienīgi patiesais, ko mēs viens otram dodam – vai nu laimi, vai nelaimi… Viss pārējais ir tikai teātris.

[..] ikviena cilvēka dzīvība tomēr būtu stādāma nesalīdzināmi augstāk par jebkuru ideju vai cēlu mērķi. Pašu cilvēku dzīvībai ir jākļūst par vislielāko šīs pasaules vērtību un augstāko ideju. Un tikai tad mēs varēsim sākt runāt par patiesu humānismu un cilvēcību. Bet, kamēr tas nenotiks, mēs joprojām viens otru turpināsim plosīt kā traki suņi un līdz Cilvēkam mums visiem būs vēl bezgalīgi tālu…

Krievu leitnanta mīļākā

Šis stāsts vēsta par Silvijas Simsones dzīvi. Viesturs Simsons viņā iemīlas no pirmā acu uzmetiena un arī apprec, Viestura aristokrātiskā māte jauno vedeklu nevar ciest, jo viņas vecāki ir strādnieki. Viesturs ir armijnieks un tāpēc vairākkārt nav mājās, atstājot Silviju viņu gaidām. Bet stāsts nav tikai par viņu vien, ir arī Eva Račinska, sabiedrības dāmas un fabrikas īpašnieka meita, kura apveltīta ar skaistu balsi un, izrāvusies no vecāku zelta būra, liek to lietā, lai nopelnītu iztiku. To, kā abu sieviešu liktenis savijas, atvijas un atkal savijas kopā – to var atrast šajā stāstā.

Autoram tuva ir vēstures tēma – abi šajā grāmatā esošie romāni to apliecina, bet visciešāk ar vēstures notikumiem ir saistīts tieši pēdējais, jo tas liek dibināt un arī izposta vairākas varoņu dzīves. Darbība norisinās laika posmā no pēckara Latvijas līdz pat Otrajam pasaules karam un notikumi lielākā un mazākā mērā arī ir tie, kas virza uz priekšu romāna darbību, bet ne tikai tāpēc, ka viens no galvenajiem varoņiem bija armijnieks, bet, kā jau zināms, varas mainījās un pēdējā cilvēkiem atņēma ļoti daudz – arī viņus pašus.

Arī otrajā romānā nepazūd apceres par dzīves jēgu, mīlestību, gremdēšanos pagātnē un cerības pilno skatu uz nākotni – tagad varbūt tik ļoti nodrazātās tēmas varēja šķist svarīgas un vajadzīgas padomju laika, kara vai Atmodas laiku pieredzējušam lasītājam. Bet svarīgi ir tas, ka romāns aktualitāti nezaudē arī šodien, tikai kaut kas ir mainījies. Varbūt to lasa, lai atcerētos – netiek aprakstīti kara notikumi, drīzāk tā sekas, un kaut kādā ziņā, ņemot vērā personīgo vai ģimenes pieredzi, aiz tiem var atpazīt sevi. Vai varoņos, kas brīžiem ieslīgst bezgalīgi garās apcerēs un to daudzums uz beigām jau sāka kaitināt, bet varoņi arī autora veiklās valodas dēļ iemiesojas lasītāja acu priekšā. Autora pluss noteikti ir valoda un vēstures zināšanas, kas spēj savērpt romānu, kas raisa interesi šķirt lapas uz priekšu kā arī prasme īstajā brīdī veiksmīgi pāriet no viena varoņa uz otru, kas stāstam piešķir daudzslāņainību.

Grāmatu noteikti nevajag izlasīt visu uzreiz un vislabāk ir ieturēt pauzi starp abiem stāstiem, jo staro tiem ir krasa atšķirība ne tikai galveno varoņu dzimumā, bet arī mīlestības daudzumā, un tāpēc arī noskaņojumā – ja pirmais romāns liekas auksts un atsvešināts, tad otrajā mīlestības ir tik daudz, ka šķiet, ka nu jau ir par daudz.

Vērtējums: 7/10. Kopumā man patika un noteikti kādreiz paņemšu vēl kādu šī autora darbu izlasīt.

[..] viss, ko mēs darām, jūtam, domājam un tik neprātīgi alkstam, ir svarīgs, nozīmīgs un jēgas pilns tikai tajā mūsu pastāvēšanas brīdī, kad tas viss notiek.

Mēs esam vienādi, taču arī ļoti atšķirīgi! un tikai tad, kad mums šīs atšķirības vairs neliksies būtiskas, mēs varbūt beidzot varēsim dzīvot un dzīvosim… ja ne gluži laimīgi, tad vismaz bez skaudības, lepnības, naida un ļaunuma.

Attēls te.

Izdevumu saņēmu un izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Deivids Nikolss “Mēs”

Deivids Nikolss - Mēs

Deivids Nikolss latviešu lasītājiem jau ir iekritis sirdī un prātā ar grāmatu “Viena diena”. Vai arī filmu ar tādu pašu nosaukumu. Pavisam nesen apgāds “Zvaigzne ABC” ir izdevis tulkojumu viņa romānam “Us”. Tulkotājas Silvijas Brices dēļ vien šim romānam jāstāv jūsu plauktos (izlasītam), bet tas nav vienīgais iemesls.

Galvenais varonis ir 54 gadus vecs vīrietis vārdā Duglass Pītersens. Precējies jau 25 gadus, ir 17 gadīgs bērns. Pēc profesijas – bioķīmiķis, par ko nekautrējas, t.i., teju katrā draugu/paziņu sanākšanā saruna aizved pie tēmām, kas starp Duglasu un pārējiem izraisa spraigas diskusijas. Laulība 25 gadu garumā dod savu rezultātu un kādu dienu sieva Konija paziņo, ka grib šķirties. Duglass pierunā sievu noturēties kopā līdz brīdim, kad Albijs sāks studēt prom no mājām. Tajā laikā ietilpst arī izplānotais “Lielais ceļojums” pa lielākajām Eiropas pilsētām, kur katrs dodas savu nodomu vadīts – Duglass cer atgūt sievu un saprasties ar dēlu, Albijs cer izklaidēties, bet Konija grib izbaudīt pēdējos ģimenes kopā būšanas brīžus. Bet vai tiešām tie būs pēdējie?

Lai gan manā dzīvē nav galvenā varoņa problēmu – pamest nav kam, bērnu man nav, muzeja apmeklējuma vidū nav jāatpūšas un ar pašvērtējumu man viss kārtībā, tomēr kaut kādā ziņā es 19 gadu vecumā varu savilkt kopīgās iezīmes ar vīrieti 54 gadu vecumā. Varbūt to pašu pieņemto lēmumu ziņā, vai faktā, ka arī man, līdzīgi kā galvenajam varonim, ir neciešami uzturēties ballītēs, kurās man ir garlaicīgi. Līdzīgi kā Duglasam, arī man ir sajūta, ka es kaut ko daru pareizi, bet beigās viss izrādās nepareizi. Bet tie noteikti nav vienīgie iemesli un katrs lasītājs var atrast citus – savējos.

Grāmata būtībā būvēta ir uz 3 varoņiem, bet skats uz visu notiek caur galvenā varoņa prizmu. Tieši tāpēc diezgan apnicīgi ir redzēt tikai stāsta vienu pusi, nevis otru un trešo. Duglass ir samērā neaptēsts, vecmodīgiem uzskatiem un man radās iespaids, ka viņš pat necenšas iet līdzi laikam. Lasīt to kā viņš nesaprotas ar dēlu nesamērīgā grāmatas daudzumā bija ļoti nogurdinoši. Tēli netiek atklāti pietiekami, lai es saprastu, kā Konija ar Duglasu var nodzīvot 25 laulības gadus, bet varbūt mīlestība ir tik akla, ka pat aklo pavadonis neko nelīdz.

Bet tagad pie pozitīvākām lietām. Pateicoties Silvijai Bricei tulkojums lasās tiešām raiti un ir samērā grūti nolikt grāmatu malā (ja vien neesi kašķīgs pēc dabas un negribi piekasīties pie katras varoņa rīcības kā es). Šeit paskaidrojošo vārdu nebija daudz, bet man gribējās skaidrojumu. Protams, nav jau grūti paprasīt mātei googlei tos divus vārdus, bet nu tomēr. Vēl viena pieminēšanas vērta lieta ir humors, kas pirmajā brīdī izbrīna, ka uz pirmajām simts lappusēm ir tik daudz vietas, kur pat es iesmējos skaļi. Uz beigām gan paliek arvien mazāk, kas dod sajūtu, ka autors visu savu joku pulveri ir izšāvis pirms vēl stāsts ir kārtīgi iesācies, kas dod mazuma piegaršu – to visu ļoti skaisti varēja sabalansēt, bet, no otras puses, beigas ir paredzētas kam citam. Grāmata tā vien liek sakravāt somas un kaut kur aizbraukt, jo par ceļošanu taču arī ir grāmata! Vismaz man tā uzdzina kārtīgu vēlmi aizbraukt vai aiziet un atrast vietas, kur es vēl neesmu bijusi. Rezultātā atklāju lielisku tūristu pastaigu taku pa Kaņiera ezeru, līdzīgas Ķemeru takām, bet bez purva. Un geokečingotājiem arī tur būs savs prieks. 🙂

Atgriežos pie grāmatas. No galvenā varoņa lieliski var mācīties to, ka pacensties saprast cilvēkus sev apkārt vajag daudz ātrāk nevis tikai pašā pēdējā brīdī. Vajag atmest lielo plānošanu un iet kur acis rāda, jo tieši tajā ir skaistums (ar degunu, iebāztu kartē, tu apkārt neko neredzi). Spontanitāte ir jaunais melnais, tā teikt.

Romānam dodu 7,5/10, jo bija labi, bet nebija izcili.

Beigu sākums. Vai viņa joprojām runāja par mani? Izklausījās, ka es esmu kaut kāda apokalipse.

-Kā tev izdodas ēst tik daudz un tomēr palikt tik tievam?
-Droši vien patērēju daudz nervu enerģijas.

Tūristu paradokss: kā atrast vietu, kur nav tādu pašu cilvēku kā mēs?

Attēls te.

Kriss Harisons “Neprātīgi iemīlējies”

12391360_881795408602722_914811166258131951_n

Grāmata par ceļotāju, kas lasītāju paņem aiz rokas un ved līdzi galvenajam varonim – tā vienā teikumā varētu teikt par šo grāmatu.

Kriss Harisons Dublinā iepazīstas ar itālieti Danielu un nolemj dodies līdzi uz viņas dzimto zemi – Itāliju. Punktuālais austrālietis un nepunktuālā itāliete uzsāk kopdzīvi pirmkārt jau pie viņas vecākiem, un vēlāk Daniela Krisu iepazīstina arī ar allaž steidzīgo Milānu. Viss nav tik viegli – Krisam jākārto birokrātijas lietas, jāmeklē dzīvoklis, jābrauc pa ielām kopā ar citiem satiksmes dalībniekiem (noteikumus ievēro tikai Kriss) un jāpiedzīvo pāri pārkāpšana sev un saviem uzskatiem.

Grāmata ir vasarīgs ceļojums pa Itāliju ne tikai kā problēmu valsti, bet arī kā valsti ar sirsnīgiem cilvēkiem, tradīcijām daudzu gadsimtu garumā, garšīgiem ēdieniem un vēl un vēl. Ja runājam par ēdieniem, tad lasot garšīgos ēdienu aprakstus, mutē saskrien siekalas un kājas pašas mani nes uz virtuvi gatavot. Spilgtie Itālijas dabas apraksti liek vizualizēt ainas un gandrīz vai pats sajūti kā Dieviditālijas saule rotaļājas uz pieres. Katrā ziņā mūsu ziemas apstākļos šāda vasarīga grāmata ir tieši laikā, ja ir vēlme atgriezties siltākā stūrī un citā valstī.

Jāsaka gan, ka grāmatā ir ļoti daudz aprakstu un ļoti maz dialogu, kas parasti gan man nepatīk. Bet šoreiz tie bija ļoti vietā un nelikās pašas grāmatas esences nomācoši, bet gan to vēl vairāk pastiprināja. Tā kā uzmanība te ir vērsta gan uz mīlestību pret sievieti, gan mīlestību pret valsti kā tādu, tad tas netraucēja.

Romānā arī ļoti labi tiek parādīta stereotipu laušana un pāri pārkāpšana sev, lai pieņemtu pilnīgi citu valsti, uz kuru esi atbraucis cilvēka dēļ, par savām mājām. Kriss ir punktuāls, vienmēr radis ierasties visur laikā, pieradis pie dzīves, kur autobusi pienāk tieši pieturās, un pats var skatīties Holivudas ražojumus visu laiku. Un tad viņš nonāk valstī, kurā guļ siestu, kur autobuss var arī nepienākt, kur satiksmes noteikumu eksistē tikai uz papīra, kur klusums nozīmē nāvi.

Grāmatas autors ir pats galvenais varonis, kas piedod grāmatai ticamības efektu. Romāns ir nodaļās, kur katrā kaut kas tiek risināts, iespējams, tāpēc man bija tik viegli nolikt grāmatu malā un padarīt ko citu (piemēram, gatavoties sesijai). Bet bija arī ļoti viegli atkal ķerties klāt, jo Itālijas raksturojums un situācijas savaldzina, savaldzina arī autora humors, brīžiem pat es smējos skaļā balsī.

Vērtējums: 8/10. Saulaina grāmata ziemīgām dienām.

Attēls: te.

Ieva Melgalve “Mēness teātris”

Ieva Melgalve - Mēness teātris

Ieva Melgalve jau ir sevi pierādījusi latviešu lasītājiem ar darbiem “Mirušie nepiedod”, “Bulta, Zvaigzne un Laī” kā arī ar stāstu krājumā “Zilie jūras vērši” un vairāki īsprozas darbi nedaudz dziļāk pagātnē. No minētajiem esmu lasījusi tikai pirmo, tāpēc man ir grūti spriest par autori, bet tā kā “Mirušie nepiedod” man likās labs esam, tad nu izlasīju arī šo.

Grāmata ir teātris. Tur katram ir sava vieta: aktieri, mīmi, scenogrāfi, dzīvība, nāve, bērni. Jāpiemin gan, ka teātris ir noslēgta telpa – tikai mīmi zina, kā ir tur – ārpusē, kur ir mākoņi un saule. Aktieriem ir savas lomas, līdz ar lomu viņi iegūst arī vārdu, bez lomas nav vārda, nav personas, nav viņu pašu. Mīmi ir kā palīgpersonāls – viņi sarūpē aktieriem lomai, ainai attiecīgo apģērbu, iedod scenāriju un nogādā no punkta A līdz punktam B. It kā šķiet, ka nekas nevar noiet greizi. Bet tā gluži nav.

Kā jau minēju, “Mēness teātris” ir noslēgta telpa, kur eksistē tikai viena pasaule – teātra pasaule, kur galvenais noteikums ir +/- sekot līdzi scenārijam, tā pārkāpšanas gadījumā no lomas tēlotāja var ļoti viegli atbrīvoties, jo tā taču ir tikai loma. Rakstniece rada šķietami ideālu pasauli, kur viss notiek tā, kā tam paredzēts notikt. Bet sistēmā ir caurumi, un šie caurumi ir paši sistēmas iemītnieki, kuriem rodas ideja, vēlme pretoties esošajai kārtībai un izmēģināt kaut ko uz savu ādu. Dažiem sanāk, dažiem atkal nē.

Tas viss noved pie pārdomām par mums pašiem. Vai tu esi tas, kas iekļaujas sistēmā, vai tas, kas sniedzas tai pāri? Kāda ir tava loma, vai tev vispār ir loma? Varbūt tev nemaz lomu nevajag? Vai tu esi aktieris, kas izpilda citu rīkojumus, uzdevumus, sev pievieno citu nosauktas īpašības, raksturus vai raksturojošos elementus? Bet varbūt tu esi scenārists, kas liek citiem darīt tevis nosauktās darbības? Bet varbūt tu esi tikai teātra skatītājs? Kas tu esi?

Lasot šo grāmatu, nepārtraukti darbojas smadzeņu zobrati, jo visu laiku ir jādomā līdzi. Autore lieki neraksturo pasauli, tās vīzija atnāk pati līdz ar jauniem sižetiskajiem pavērsieniem. Es pati kādas pirmās 50 lappuses biju diezgan apmulsusi par to, ka lasu un diezgan daudz ko nesaprotu, jo pietrūkst tā konteksta, kas atklājas nedaudz tālāk. Bet stāsts risinās raiti, nav tā, ka baigi izstiepts, bet nav arī tā, ka ļoti sasteigts. Tas, kas man patika, ir tas, ka nebija tās steigas, kas neļauj grāmatu nolikt malā, padomāt, un tad atkal turpināt lasīt. Tomēr bija tādas nodaļas, kas nešķita nekas īpašs un jau parādās doma iet gulēt, bet tā beidzas ar tādu teikumu, ka roka pati automātiski šķir lapas uz priekšu.

Arī grāmatas noformējums ir lielisks – kailais cilvēks ļoti labi raksturo pašus aktierus. Vēl man patika, ka nodaļas sākas nevis ar 1, bet ar 0. Katrā gadījumā šī ir ļoti vērtīga grāmata latviešu lasītājiem. Es dotu pat tiem, kuriem zinātniskā fantastika riebjas, jo ne jau par to te ir runa, bet par mums pašiem.

Vērtējums: 9/10.

Attēls te.

Frederiks Beigbeders “Ūna un Selindžers”

Frederiks Beigbeders - Ūna un Selindžers

Frederiks Beigbeders ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem tieši dēļ tiešajiem un brīžiem arī skarbajiem izteikumiem par cilvēkiem un viņu paradumiem, esības un rakstura īpašībām, jo tajos visos ir šķipsniņa patiesības. Ar lielu nepacietību gaidīju viņa jaunāko romānu, jo vairākus gadus no viņa latviski nekas nebija izdots. Sagaidīju ne to, ko gaidīju.

Kad jaunais rakstnieks Džerijs Selindžers satiek slaveno meitu Ūnu O’Nīlu – viņas tēvs ir slavens dramaturgs, kurš saņēmis Nobela prēmiju – viņš nojauš, ka dzīve nekad vairs nebūs tāda, kāda tā bija pirms šīs tikšanās. Viņš ir kā apmāts ar meiteni, pavada viņu uz pasākumiem, bet tad notiek karš. Selindžeru iesauc armijā, bet Ūna dodas uz Holivudu, kur satiek Čārliju Čaplinu. “Visskaistākā ir neiespējamā mīlestība.”

Iemesls, kāpēc es nesagaidīju to, ko gaidīju, ir pavisam vienkāršs – nekad agrāk Frederiks Beigbeders nav rakstījis par vēsturiskām, reālām personām. Līdz šim brīdim. Un es joprojām netieku skaidrībā, vai man patīk tas vai nē.

Uz pirmā vāka skopi uzrakstītais vārds “romāns” neraksturo šo grāmatu, lai gan teorētiski tā tam vajadzētu būt. Tur pietrūkst dažu vārdu, kā piemēram, “nesaudzējošs stāsts par mīlestību”, “sāpīgs romāns” vai “lasot šo, jums sirdī durs ar adatām”. Ja grāmatā aprakstītajam pievienojas paša lasītāja pieredze (kuram tāda ir), tad jūs šo grāmatu ienīdīsiet, bet reizē arī ļoti stipri iemīlēsiet. Kā pats autors stāsta gaitā saka: “tās ir vēstules, kas adresētas Tev vienīgajai”. Un patiesi, daži teikumi, daži romāna pavērsieni patiesi iedarbojas pavisam tieši uz lasītāju – kā ar roku rakstīta vēstule.

Lai gan no sākuma žēlojos, ka ir zudis tas formāts, kuru es gaidīju, pavisam slikti nav. Jā, ir vēsturiskais fons, kur arī norisinās darbība, romāns tiek balstīts uz faktiem, bet arī uz fikciju (fakcija). Man patīk, ka par spīti šim visam, brīžiem cauri stāstam parādās arī Beigbedera raksturīgais tiešums. Un tā kā romāns principā ir par mīlestību, par to viņš ļoti daudz ko pasaka ne tikai tieši, bet arī skaisti.

Man nav nekā slikta, ko pateikt par šo darbu. Caur caurēm sajūtu darbs, dažus var nepavilkt, bet mani pavilka. Labi bija iekļautie Ūnas un Selindžera portreti, arī brīžiem tika dotas norādes, piemēram, sameklēt Youtube Ūnas pirmo (un arī pēdējo) audition.

Vērtējums: 9/10.

Rakstā izmantotie citāti ir no šīs grāmatas.

Attēls te.

Laura Dreiže – Debesu lauskas

Laura Dreiže - Debesu lauskas. Danse Macabre 3

7. novembrī noslēdzošā triloģijas daļa nonāks arī pie citiem lasītājiem, bet, kā tas ir bijis triloģijas ietvaros, man arī šo grāmatu bija iespēja izlasīt ātrāk.

Šajā daļā turpinās abās iepriekšējās aprakstītie notikumi, tikai jau gaisā jūtama kulminācijas pakāpe. Tiesa, pie pēdējām 20 lappusēm, bet par tām stāsts būs vēlāk. Izdzīvojusī un cilvēcīgā Viktorija ir atguvusi ķermeniskus apveidus, bet Taniels ir nokļuvis nekur citur kā ellē, jo kur gan nepaklausīgi nāves eņģeļi var nokļūt (ironiski būtu, ja Taniels attaptos paradīzē…). Tiesa, lai cik ļoti Viktorijai viņa nepietrūktu, tomēr pirāti ir ieplānojuši pavisam ko citu, un neviens no to mērķiem nav izglābt vēl vienu lieku muti no kuras nebūtu nekādas jēgas. Bet tā jau nebūs spītīgā, dumpinieciskā Viktorija, ja viņa kaut ko neizdarīs pa savam, pilnībā ignorējot pārējos.

Ja otrajai daļai man bija sajūta, ka grāmata velkas, tad šeit ir tieši otrādi. Bija interesanti lasīt, notikumi raiti viens pēc otra nāca un gāja un pat nepamanīju, ka jau grāmata uz beigu pusi sāk beigties. Un tad es atjēdzos, ka ir palikušas 15 lappuses, bet Londonas glābšana no krītošajām platformām vēl nav notikusi. Loģiski domājot, pa tik mazu lappušu skaitu tas arī nevar notikt. Vai nu lasīju pārāk ātri, vai kārtīgi man tas prātā neturējās, bet īsti man nav skaidrs tas glābšanas plāns un tā realizācija. Ar to reāli pietiek, lai izglābtu visu un visus un dzīvotu laimīgi tālāk?

Un tomēr Viktorija diezgan smieklīgajā bet tomēr tik ļoti labāk paciešamākajā lelles veidolā man patika daudz labāk, šeit uz āru spraucās dusmas par pasaules negodību, “es visu māku pati” vai “ko? nē! nekad mūžā! ko citi par to padomās?” etapi, kas savstarpēji mijoties, caurvij visu grāmatu. Kad Taniels parādās pie apvāršņa, viņš uz brīdi atkal kļūst par to jauki auksto varoni, bet tad notiek lietas, un vismazākā cerība uz sākotnējā tēla atjaunošanu izzūd. Ja runājam par aprunāto Misteriumu, tad arī te viņš ir darbīgs un spara pilns pavērst visu uz “ļaunais uzvar labo” pusi, bet pirms Viktorija viņu nepārspēj.

Bet kopumā ir labi. Man trūkst zināšanu, lai spētu piekasīties pie grāmatas no izmantotās tehnikas un to īpašību viedokļa, tāpēc to izlaidīsim. Agrāk izdotajiem romāniem kādreiz gribēju turpinājumus, pat domāju, ka filma sanāktu tīri holivudiska, tad šeit es dabūju savus kādreiz gribētos turpinājumus. Tomēr arī šai triloģijai 2. daļa bija diezgan miglaina kā gandrīz visās triloģijās, ko lasu. Bet, kā jau minēju, kopumā ir labi. Atliek vien cerēt, ka arī šī NaNoWriMo laikā autorei sanāks kas labs, kas vēlāk varētu transformēties grāmatas veidolā. 🙂

Par grāmatu kā daļu lieku 8/10, par triloģiju kopumā arī 8/10.

P.S. Sabaidīšu jūs ar Ziemassvētku tuvošanos. Ja nu galīgi nezini, ko savam jaunietim dāvināt, šī varētu būt tīri laba opcija. Bet tikai galīgos krīzes gadījumos, jo, kā mums rāda visas muļķīgās aptaujas, jaunieši grāmatas vispār nepazīst kā priekšmetu, kur nu vēl paņemt rokās un lasīt. 🙂

Attēls šeit.

Romēns Puertolā “Neparastais ceļojums, kurā faķīrs iestrēga IKEA skapī” + tikšanās ar autoru

Romēns Puertolā - Neparastais ceļojums, kurā faķīrs iestrēga Ikea skapī

Viss sākās pavisam nevainīgi – viņam vienkārši pietrūka naudas, lai to nopirktu. Un kurš gan nav sapņojis par dzīvošanu IKEA veikalā (jo tur jau viss ir iekārtots gatavs – un tieši priekš tevis). Kurš gan varēja iedomāties, ka faķīram Ašatašatru tās ne tuvu nebija viņa ceļojuma beigas…

Faķīram ciems bija saziedojis naudu, lai viņš varētu doties uz IKEA un nopirkt tur gultu ar 15 tūkstošiem naglu, kas palīdzētu pret reimatismu. Tuvākais veikals atrodas Parīzē un tā nu Ašatašatru dodas turp. Veikli aptinis ap pirkstu taksometra vadītāju un daiļo francūzieti, rezultātā vēl ieguvis papildus naudu pirkuma apmaksai, Ašatašatru paliek pa nakti IKEA veikalā, jo, protams, ka naktsmītni nav rezervējis. Bet kurš gan varēja iedomāties, ka tieši naktī veikalā ir vislielākā rosība? Paslēpjoties vienā skapī faķīrs Ašatašatru pat nenojauta, ka tieši dēļ šī lēmuma viņš apceļos puspasaules.

Grāmatai ir viena liela neveiksmju sērija, kas rezultējās ar laimīgām beigām. Un tā neveiksmju sērija vienā brīdī sāk apnikt. Jā, galvenajos vilcienos tās tiek atrisinātas, bet, kad ceri sagaidīt mazu saules stariņu, atkal kā ķieģelis uz galvas nokrīt kārtējais notikums. Par laimi, tam visam klāt nāk liela deva humora, kas šo visu pamatīgi pamazina un nav tā, ka grāmata jāliek nost, jo kaitina. Nekaitina. Un tas padara šo romānu nedaudz labāku par citiem līdzīgā stilā rakstītiem darbiem. Bet tad nāk beigas, kas ir tikpat klišejiskas, kā citur. Bet, kā autors pats teica blogeru pasākumā (par to mazliet vēlāk), ja visu laiku nostrādāts uz robežas un bijusi saskarsme ar šādiem skapjos un vēl nezin kur paslēpušiem cilvēkiem, tad vismaz beigas gribās laimīgas.

Puertolā prasmīgi savā romānā ievij arī visu laiku aktuālo, bet Latvijas gadījumā patlaban aktualizēto bēgļu jautājumu. Tie nevienā valstī nav vajadzīgi, un, kā raksta grāmatā – ja tu klusē un pie tevis atrod kastaņetes, tevi aizsūta uz Spāniju, bet, kā teica autors: ja pie tevis atrod “Mangaļu” minerālūdens pudeli, tad aizsūtīs uz Latviju. Tad gan mēs visi smējāmies, jo, par laimi, neesam neko tādu pieredzējuši, bet, tajā pašā laikā ir cilvēki, kas dara visu, lai tikai dotos prom no dzimtenes vai patstāvīgās dzīvesvietas, lai nodotos šādam neapkarojamajam “hobijam” – bēguļošanai.

Autors šo darbu ir sarakstījis nevis uz krekla kā Ašatašatru, bet gājis soli uz priekšu un rakstīja mobilajā tālrunī. Kā pats teica pasākumā – ja ir divi priekšnieki un tie sūta tevi viens pie otra, tad nekas cits neatliek kā sēdēt un rakstīt. Romāns ir viegli izklaidējošs, un ir lieliska lasāmviela starp kaut kā nopietnāka.

Bet, runājot par tikšanos ar pašu autoru, kuru tīri nejauši esmu pieminējusi bez maz vai katrā rindkopā, tā pagāja sirsnīgā sarunā ar vēl citiem blogeriem Zvaigznes biroja telpās. Paspējis izbrīnīties par mūsu blogu nosaukumiem, Romēns Puertolā rada ļoti sirsnīga, atklāta un smaidīga cilvēka priekšstatu, kas kaut kā neiet kopā ar viņa bijušo darbavietu – robežkontroli – bet varbūt uzsvari jāsaliek uz vārdu “bijušo”? Kopumā pusotra stunda pagāja, runājot par un ap grāmatu un ieskicējot topošo filmas komandu kā arī nākamo romānu. Protams, neiztika bez autogrāfiem (kas nāca kopā ar mākslas darbiem) un kopbildēm ar autoru. Par bildēm paldies Spīganai. 🙂_MG_8112

_MG_8134

Grāmatas attēls: te.

Frēderiks Bakmans “Vīrs, vārdā Ūve”

BakmansGrāmata sadusmo, tad uzjautrina, tad saviļņo un tad apbēdina. Un sadusmo atkal. Jo pārāk ātri beidzas.

Stāsts ir par 59 gadus veco īgņu Ūvi. Katru rītu noteiktā stundā viņš veic kvartāla apsekošanu, jo “visam taču ir jābūt kārtībā”. Kāpēc īgņa? Jo viņš vienmēr atradīs kādu konkrētu lietu, par ko justies neapmierinātam. Un nav tādas dienas, kad viņš tāds nebūtu. Ja kāds cilvēks nebrauc ar, Ūvesprāt, labāko mašīnu pasaulē, Saab, tad viņš uzreiz ir norakstāms. Tomēr pavisam negaidīta ir kaimiņu ierašanās. Un nu jau nemanot Ūves raksturs un ikdiena sāk mainīties.

Pirmajā mirklī grāmata sadusmo. Nu tik ļoti, ka gribas grāmatu mest visur, tikai ne turēt rokās, arī virsū skatīties ne. Bet tā viena nodaļa, kuru beigās tomēr izlemj izlasīt, jo gluži rīts vēl nav, bet vakars arī jau vairs nē, samazina šo dusmu slieksni, jo autors izdomā neveltīt tik daudz uzmanības Ūves īgnuma izpausmju parādīšanai, bet tomēr pievērsties citām lietām. Par to var uzelpot. Un tad sākas skaistākā grāmatas daļa.

Un tad tā beidzas.

Grāmata ir uzrakstīta it kā 3 laikos – darba laiki, laulības dzīve un pensija. Vispār, par pensiju runāt, grāmatā ne reizes nav pieminēts šāds vārds. Varbūt es vienkārši neatceros, bet man ir ļoti liela pārliecība, ka tā te nav. Ūvem nauda vienkārši ir. Bet, atgriežamies pie tēmas. Šie trīs laiki ik pa laikam mainās, un nāk klāt jaunas detaļas, bet nav jāšaubās, ka tas būs kas lieks, jo tā nav. Šī ceļošana laikā lieliski palīdz izprast Ūves rīcību vai attieksmi kādā jautājumā.

Autora aprakstītie gadījumi un piedzīvojumi lasītājam ievilinās smaidu sejā, jo brīžiem šķitīs, ka lasa ko pazīstamu, bet citkārt vienkārši šķitīs smieklīgi. Vai tas būs veikalā, kur Ūvem pastāvīgi liekas, ka kāds mēģina viņu apkrāpt, vai tas būs kopā ar Pavarnē pie automašīnas stūres (kas zināmā mērā man atgādināja mani). Katrā ziņā, autoram ar humora izjūtu viss ir kārtībā.

Par Pavarnē runājot, viņa tieši ir tā, kas spēj “iekustināt” Ūvi, lai viņš sāk dzīvot, jo pirms tam viņš bija kā aizmidzis. Funkcionējošs, bet ne dzīvojošs. No sākuma gan viņš tā arī paliek īgns no viņas pozitīvisma, bet pēc tam Pavarnē viņam neatstāj citas iespējas. Viņas uzstājīgums liedz Ūvem izdarīt ļoti svarīgu lietu (ar ko viņš ir kaitinoši pārņemts dažas nodaļas), kas galu galā tiek izdarīta nedaudz citādā veidā. Tieši atgadījumi ar Pavarnē ģimeni ir humora pilni, kaut vai Ūves un ģimenes pirmā satikšanās, kad nemākulīgais vīrs ar visu sparu sabojā Ūves pastkasti un izbraukā visu dārzu.

Arī teritoriālajā ziņā viss ir pieticīgi, nav jāuztraucas, ka autors ir ieplūdis kādā garā izklāstā par vidi, kur dzīvo Ūve. Viss ir sabalansēts un galu galā rodas sajūta, ka visi viens otru pazīst. Grāmatā netiek lietoti tēli tikai pieminēšanas pēc, tiem katram ir sava loma un nozīmē tekstā, tāpēc te nekā lieka nav.

Šī ir burvīga grāmata. Ūve nemanot tiek iemīlēts, un es jau kādā otrajā vakarā nevarēju sagaidīt, kad iešu lasīt par Ūvi, jo stāsts uzreiz ievelk iekšā un viss izlasītais šķiet reāls. Pēc izlasīšanas īgnie cilvēki kļūs mazāk īgni, bet mazāk īgni zinās, kā apieties ar kaitinošajiem īgnajiem cilvēkiem. Un mīlēs vecus, īgnus cilvēkus.

Vērtējums: 10/10.

Cilvēki domā, ka jūtas nav iespējams skaidrot ar automašīnām. Tomēr viņi kļūdās.

Kad cilvēks kādu ir zaudējis, viņam sāk pietrūkt dīvainu lietu.

Attēls te.

Gabriela Zevina “Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi”

Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi

Grāmata ieintriģē ar vairākām lietām uzreiz – pirmkārt, savdabīgais izkārtojums uz pirmā vāka, kas automātiski liek pastiept roku un paskatīties, kas tad ir ielikts aizmugurē. Ja runājam par aiztikšanu, šī ir tā grāmata, ar kuru es saprotu, kāpēc grāmatas ir jātin caurspīdīgajā iepakojumā (jo baltie vāki), kas vairākās situācijās mani ir nokaitinājušas, jo nevar grāmatu pašķirstīt. Tas otrkārt. Treškārt, kas gan grāmatmīlim var būt vēl labāk, ja ne grāmata par grāmatām?

Eidžejs Fikrijs ir vientuļš grāmatveikala īpašnieks, kas nav sevišķi apmierināts ar dzīvi. Nesen bojā gājusī sieva bija kā prieka stariņš viņa dzīvē, tāpēc viss rādās nedaudz pelēkās krāsās. Arī ar grāmatveikalu vairs neiet viegli un ar socializēšanos vienmēr ir nodarbojusies viņa sieva… Bet brīdī, kad ir visgrūtāk, Eidžeja priekšā tiek nolikts saules stars, kas izgaismos visu viņa turpmāko dzīvi.

Sākot lasīt, rēķināju dienas, kad varētu grāmatu pabeigt. Nedomāju, ka tās būs stundas, un, pie tam, tikai sešas. Jā, grāmata ātri vien aizrauj un, pat acis nepamiršķinot, lasītājs attopas grāmatas vidū. Un kas gan tur ir palicis līdz grāmatas beigās – nieks vien ir! Droši vien tā tas ir, pateicoties īpašajam rakstības stilam, kas aprakstītos notikumus padara saistošus, interesantus, brīžiem smieklīgus, citu brīdi ne tik ļoti, bet nolikt malā ir neiespējami. Jā, kas attiecas uz mani, jau grāmatas sākumā prātā tika izteikts vājš minējums, kas guva apstiprinājumu uz grāmatas beigām, bet pa vidu tam tiku piedzīvojusi vairākus jaunus pārsteigumus un sižeta attīstību. Tas, ar ko es galīgi netiku skaidrībā, ir Eidžeja vecums. Lai gan stāstā vienu reizi minēts ir skaitlis ap 40, pēc raksturojuma, uzvedības un sakāmā viņš izklausās pēc svaiga pensionāra. Vienīgais, kas viņu tuvina romānā noteiktajam vecumam, ir kopīgās iedzeršanas ar salas policistu.

Patika veids, kā tika sākta katra nodaļa – ar grāmatas rekomendāciju saules staram. Tas var kalpot kā ceļvedis arī lasītājam. Iekļauti vairāk zināmi un ne tik zināmi darbi no Edgara Alana Po, Selindžera, Dāla u.c. autoriem. Agri vai vēlu šī rekomendācija arī atklājas pašā romānā, kas dod sajūtu, ka tā nav vienkārši iemesta, lai aizpildītu vietu, vai samests viss iespējamais, ja jau rakstām par grāmatām.

Grāmata noteikti patiks tiem, kas jūtas nedaudz dzīves nogurdināti, un iepriecinās tos, kam patīk sirsnīgi varoņi un sirsnīgas grāmatas. Un, protams, visiem grāmatmīļiem šī ir obligātā lasāmviela! 😉

Vērtējums: 8/10.

Vārdus, ko nespējam atrast, mēs aizņemamies.

[..] grāmatu apvākojumi ir kā grāmatizdevēju rudie pabērni. Mēs tos vainojam par visu.

Attēls: izdevniecības mājaslapa