“Mūsējās” Dailes teātrī

Foto: Daina Geidmane

Man jau liekas, ka nevajag jums stāstīt, cik neplānoti dažreiz sanāk noskatīties kādu izrādi. Šoreiz es tiku ģenerālmēģinājumā, tā kā līdz pirmizrādei kaut kas varētu mainīties, bet ceru, ka tikai uz labo pusi.

Trīs draugi – Makss (Lauris Subatnieks), Pols (Gints Grāvelis) un Simons (Aldis Siliņš) – ir sarunājuši tikties, lai uzspēlētu kārtis un parunātu par dzīvi (kā jau tas parasti notiek), bet Simons kavē nopietna iemesla dēļ. Šis iemesls ir visa vakara atslēga, kas pārbaudīs viņu draudzības spēku, liks teikt patiesību un atklāt visas kārtis par savām laulības likstām. Vakars arī liks pārvērtēt pašiem sevi un, iespējams, mainīties.

Izrāde runā par, protams, draudzību. Kādas ir draudzības robežas, vai draudzība ir vai nav apdrošināšanas polise, kur pret iemaksātu labumu vari saņemt labumu pretī, vai draudzības ilgums ir iemesls melošanai svarīgām valsts institūcijām. Lai arī cik gadus jūs nebūtu draugi, vienalga ir kāds aspekts, ko draugs par tevi nezina, un viņam par tevi var būt pavisam citāds priekšstats, nekā ir patiesībā. Un pietiek tikai ar vienu piedzīvojumiem pilnu nakti, lai viss nāktu gaismā.

Izrādē spēlē trīs brīnišķīgi aktieri, kuri parāda sevi jaunā gaismā – līdz šim es viņus biju redzējusi epizodiskās otrā plāna lomās (lielākoties), tāpēc šis man bija patīkams pārsteigums. Izrādes materiāls prasa daudz emociju un tās aktieri arī parāda gan ar izteiksmīgām sejas grimasēm, gan ar žestiem, gan ar balsi. Ir interesanti skatīties kā izrādes laikā attīstās tēli, atklājot jaunas šķautnes savos spēcīgajos raksturos. Makss sasmīdina jau vien kā sirms hipsteris-rentgenologs, Pols kā omulīgi apaļīgs reimatologs un Simons kā izteikts biznesmenis. Kostīmi (Vita Radziņa) vēl vairāk paspilgtina varoņu personības aspektus.

Bet netop skaidrs varoņu vecums. Iespējams arī, ka tas kādā izrādes mirklī tiek minēts un esmu to palaidusi garām. Vislielākās šaubas tas izraisa mirklī, kad Makss un Pols salīdzina savas muguras sāpes, bet jau nākamajā Makss izpilda asas kustības. Tā kā mani vecvecāki tā nevar, tad pieļauju, ka varoņi ir jaunāki par 70 gadiem, bet cik ļoti – to atliek tikai minēt.

Izrāde ir “nopietna komēdija”, un ar humoru šajā izrādē viss ir vislabākajā kārtībā. Tik ļoti kārtībā, ka es tā smējusies nebiju ilgu laiku un no tā piekusu tik ļoti, ka nevarēju uzkāpt ne pēc mēteļa, ne arī tālākās darīšanās dodoties, nevarēju ar ierastajiem trīs apstāšanās reizēm uzkāpt uz sesto stāvu. Jāpiemin, ka humors izrādē nav tipisks jēlais (kā dēļ es neskatos komēdijas filmu veidā, jo man vienkārši neliekas smieklīgi), bet gan tāds sarkastiskais, ironizējošais. Jāuzslavē Ingas Krasovskas horeogrāfija, to vērot darbībā bija tiešām aizraujoši. Attiecīgās dziesmas, kas joprojām ir manā ikdienas pleilistē, nu iegūs pavisam citu nozīmi, nekā agrāk. Arī scenogrāfija (Kristaps Skulte) radīja vēlēšanos pašai tādā dzīvoklī dzīvot (pielabojot virtuves grīdu, tādējādi neradot sajūtu, ka kāds tur ielūzīs).

Intars Rešetins ir izrādes režisors un uz Dailes teātra skatuves ir uzvedis vairākas izrādes – “Ja tevis vairs nebūtu”, “Nakts vēl nav galā”, Nacionālajā teātrī “Ak, tētīt”. Lai gan atšķirīgi žanri (minētās ir drāmas), es tomēr nebaidos teikt skaļos vārdus, ka šī izrāde ir manuprāt visveiksmīgākā no viņa iestudētajām Dailē un veiksmīgākā izrāde, ko es esmu redzējuši šajā sezonā teātros kopumā (bet nu, cik es esmu bijusi uz jauniestudējumiem). Nebaidos teikt arī to, ka izrāde būs tā, uz ko iešu atkārtoti un vēl ilgi nevarēšu aizvērties, iesakot to visiem, kas ir gatavi klausīties.

Vērtējums: 10/10.

Foto: Daina Geidmane, te.

Advertisements

Alvis Hermanis “Dienasgrāmata”

Tiem cilvēkiem, kuriem patīk gan grāmatas, gan teātris, šī grāmata ir tāda kā mazā paradīze, kurā padzīvot (manā gadījumā uz pusdienu). Kurā gribas padzīvot vēl ilgāk, bet nepietiek sarakstīto lapu.

Diemžēl es zinu, ka ir cilvēki, kas nezina, kas ir Alvis Hermanis, tāpēc turpmākai skaidrībai jāsaka, ka viņš ir JRT (Jaunais Rīgas teātris) režisors, agrāk bijis teātra direktors un mākslinieciskais vadītājs. Pēdējos gados veido iestudējumus ārzemju operās un teātros, bet arī savu mūža darbu – JRT – nav atstājis novārtā un septembra sākumā pirmizrādi piedzīvoja viņa režisētā “Pakļaušanās”. Iestudējis arī tādas izrādes kā “Latviešu mīlestība”, “Melnais piens”, “Oblomovs”, “12 krēsli” u.c.

Nosaukums atbilst formai – grāmatu veido dienas pieraksti laikā no 27.07.-27.06. Nupat pamanīju, ka režisors ir dienasgrāmatu rakstījis arī manos datumos (vārda un dzimšanas dienās), kas man šķiet diezgan forši. Savā dzimšanu dzimšanas dienu gan nav pieminējis. Hermanis savu dzīvi gandrīz gada laikā uzliek uz papīra un lasītājam ļauj ielūkoties nevis pa atslēgas caurumu, bet nedaudz pavērtām durvīm. Dažas lietas paliek noklusētas, ko pats arī atzīst. Doma tāda, ka nevar visus noslēpumus atklāt.

Teātris, lai gan, manuprāt, būtiskākā šī grāmatas daļa, tomēr nav vienīgā, ko apraksta režisors. Tāpat viņš raksta par politiku, ģimeni, cilvēkiem sev apkārt un vispār. Dažbrīd viņa izteicieni nedaudz iedur savā skarbumā, bet saprotu, ka tā arī ir. Ir arī smieklīgi atgadījumi un pārstāsti gan savas, gan citu cilvēku dzīvēm. Grāmata sniedz atklātu Hermaņa viedokli par pēdējā gada notikumiem Vācijas, bēgļu un citiem “skandāliem”, kuros medijos ir izskanējis režisora vārds. Bet, kā jau minēju, teātra un operas lietas ir vairāk.

Baltie vāki mani pāris dienas atturēja no grāmatas izpakošanas no plēves un sākšanas lasīt. Lai gan es neesmu tā, kas grāmatas ķēpā, ar baltiem vākiem to izdarīt ir vieglāk par vieglu. Bet lasīšanas procesā es sapratu, ka tieši nobružāšanās un netīšām radušies traipi būs pazīme, ka grāmata ir vērtīga, lasāma un iemīļota. Man tā noteikti būs tāda, ko palasīt, kad uznāk attiecīgais garastāvoklis. Jo kā jau dienasgrāmatām pienākas, arī šī brīžiem rada skumjas. Bet vairāk par skumjām tā rada pārdomas par uzrakstīto. Lasītājs ir spiests domāt līdzi režisoram. Brīžiem gribas nolikt grāmatu malā un padomāt, bet to neļauj garšīgie teikumi, kurus gribas vēl un vēl. Un arī pēc pēdējā vāka aizvēršanas gribas vēl. Dodiet vēl!

Ziniet, kas ir mana pazīme tam, ka grāmata ir laba? Kad  no krāsaino piezīmju lapiņu komplekta ar 5 krāsām (kancelejas preču valodā runājot – “plastikāta indeksi”) 2-5 no krāsām sagulst grāmatā, atzīmējot vērtīgas domas. Šajā grāmatā tās bija 4. Tas jau vien ir rādītājs.

Pēc grāmatas izlasīšanas radās doma, ka labprāt vēl kaut ko tamlīdzīgu izlasītu. Pārdomas par teātri, dzīvi un cilvēkiem. Bet vai lasīt otru līdzīgu grāmatu būs tikpat interesanti, cik pirmo? Domāju, ka nē. Lai paliek šādi.

Vērtējums: 10/10.

Attēls te.

34/101: Mīlestība ilgst trīs gadus.

Image

Droši vien daudzi būs dzirdējuši par šo Frederika Beigbedera grāmatu. Bet ne pat grāmatu šoreiz nav runa. Vakar man tā skumīgi bija, un ņēmu un noskatījos filmu ar tieši tādu pašu nosaukumu. Grāmatu neesmu lasījusi, tāpēc nevarēšu salīdzināt līdzību, bet varbūt tas arī labi. Pietaupīsim kritiku citai reizei, kura sekos pavisam drīz.

Filmas režisors ir Frederiks Beigbeders. Jā, gan grāmatu sarakstījis viņš, gan arī režisējis ir viņš, gan arī lomu tekstu rakstījis ir viņš. Tas man liek domāt, ka filma sevišķi no grāmatas neatšķiras. Bet par to es pārliecināšos tuvākajā laikā. Galvenajās lomās ir Gaspard Prous un Louise Bourgoin. Bet nu par saturu. Literatūras kritiķis Marks izšķirās no sievas pēc 3 gadus ilgas laulības, un šķiršanās naktī saraksta grāmatu „Mīlestība ilgst trīs gadus”. Grāmatu viņš, pēc ilgas rediģēšanas, nosūta uz izdevniecībām. Viena izdevniecība silti iesaka atmest domu kļūt par rakstnieku, bet cita aicina un tikšanos, piedāvā pseidonīmu un publicē grāmatu. Viņa dzīvē ir ienākusi precēta sieviete, kuru visu filmas laiku var uzskatīt par viņa mīļāko, kaut gan pati to neatzīst. Alise filmas laikā nevar izšķirties pie kā palikt – Marka, kurš viņai ir melojis par grāmatu, vai pie vīra – laulībā ir iestājusies krīze. Beigās viņa tomēr izlemj, Marks kļūst slavens un atpazīstams ne tikai kā literatūras kritiķis, bet arī kā autors.

Filmas laikā tā vien staro teorijas „mīlestība ilgst 3 gadus” apstiprinājums. Bija arī tāds jauks citāts –

pirmajā gadā nopērkat mēbeles, otrajā gadā mēbeles pārvietojat, bet trešajā gadā mēbeles sadalāt.

Domāju, ka bija par daudz pesimisma tajā džekā, kad viņu pameta mīļākā. Viņš pusi filmas to tik darīja kā gaudās par savu neizdevušos dzīvi. Kaut kādā mirklī arī man gribējās sākt gaudot viņam līdzi, jo man sāka pielipt viņa pesimisms. Alises atveidotāja bija lieliska – joprojām uzskatu, ka draisku, jaunu, gaisā lidojošu sievieti kura katra nespēj nospēlēt. Viņa spēja. Man ļoti patika arī filmas vāciņa noformējums – nosaukums rakstīts ar sarkanu lūpukrāsu. Tas ir tik ļoti atbilstoši filmai, jo Alisei visu filmu ir spilgti sarkanas lūpas, kā arī paradums uz virsmām rakstīt ar šo lūpukrāsu.

Vērtējums – 8/10. Tas pesimisms mani tomēr iespaidoja.

Bet te – daži vienkārši burvīgi citāti.

Viņa bija brīnišķīga – balsoja par kreisajiem.

Mīlestība ir dūmaka, kas izgaist, tiklīdz ataust realitāte.

Mīlestība ir jau iepriekš zaudēta cīņa.

Bēdz no laimes, pirms tā aizbēgusi.

-Tu par smurfu nespētu apmierināt.

Sievietes ir kā smēķēšana. Jāatmet.

21. gs. mīlestība ir sms bez atbildes.

SMS ir izsmalcināta spīdzināšanas metode.