“Vakariņas ar Elvisu” Dailes teātrī.

Vakariņas ar Elvisu

Vakar, 19. septembrī cerību pilnu sirdi devos Dailes teātra virzienā uz gaidīto pirmizrādi. Kāpēc gaidīto? Jo es cerēju, ka tas būs kaut kas jauns no režisora Jana Villema van den Bosa. Sagaidīju vilšanos.

Stāsts ir par pašu Elvisu Presliju, kas izrādē spēlē Tēvu. Viņš ir paralizēts un visu laiku pārvietojas ratiņkrēslā. Viņam ir sieva un meita, kurām katrai ir savs bēdu aizmiršanas veids. Pēc skata tik ļoti vieglprātīgā Māte aizraujas bēdu slīcināšanu seksā, kamēr Meita – ar ēdienu gatavošanu. Apātisku ēdienu gatavošanu. Mātes un Meitas attiecības ir uz naža asmens, un tās vēl vairāk pasliktina Mātes mīļākā uzrašanās viņu mājā.

Van den Boss mani ir pārliecinājis ar izrādi “Vējiem līdzi”, kas bija ļoti spilgta, un liels bija mans pārsteigums, kad secināju, ka izrāde “Vakariņas ar Elvisu” līdzinās vairāk Džilindžera iestudējumam, nekā van den Bosa. Jā, ja skatītājs lasa intervijas ar režisoru pirms izrādes, viņš var izrādei morāli sagatavoties un, jā, varbūt pat baudīt. Es tā nedarīju. Un te manas domas dalās – jā, okei, bēdu aizmiršana, savas vainas apklusināšana, bet vai tas bija skatītājiem jāiebaksta degunā ar izrādes galveno darbību – seksu? Šajā ziņā režisors izvēlas vienīgo tiešo veidu, kā apmulsināt Latvijas teātra aizspriedumainos skatītājus – iebakstot degunā to, par ko gadiem ir bijis liegts pat ierunāties.

Artūrs Skrastiņš šajā izrādē ir nepārspējams. Pārējie ir tikai viduvēji fona aktieri, kas manī neizraisīja nekādas emocijas. Ik pa laikam Elviss tomēr pieceļas no sava ratiņkrēsla un uzdzied kādu dziesmu (katru savā tērpā), it kā atgriežoties pagātnē, kad viņš vēl bija Karalis. Ik pa laikam viņš pietuvojas skatuves malai, tā ļaujot sajūsmā smaidīt orķestrī sēdošajām dāmām. Un tad – izrādes beigas, kur viņš dzied skatītāju zālē, tā iepriecinot ne tikai orķestri, bet vēl dažus simtus skatītāju. Bet, izrādes beigu monologs, kur Skrastiņš izskaidro izrādes būtību un mēģina attaisnot visu tikko redzēto, mani nespēj atkausēt. Diemžēl.

Pārsteidza Ieva Segliņa, par kuru man bija radījies priekšstats kā par vienu no kolorītākajām Dailes teātra aktrisēm. Šī izrāde priekšstatu sagrāva. Vai tiešām slava ir tik iekārojama, lai sagrautu tēlu, kas būvēts uz “Romeo un Džuljeta” un “Oņegins” bāzes? Par aktrisi biju labākās domās. Gints Andžāns man pārsteigumus neradīja – vairākas izrādes pēc kārtas viņš atveido kādu uz seksu ķertu tēlu, tāpēc zināms pieradums jau ir izveidojies. Tiesa gan, viņš to spēlē diezgan labi.

Ja atkal atgriežamies pie Elvisa, tad jāpiemin Elvisa zaķi, kas gan ir sapulcējušies veseli 4 un pārstāv visdažādākos vecumus – viņu vidū gan Ērika Eglija, gan Esmeralda Ermale, pat Akvelīna Līvmane! Rodas jautājums par nodomu vai aktieru neesamību Dailes teātrī, kā arī par atbilstošu lomu došanu.

Kopumā, ja izrāde domāta kā mūsdienu farss, tā tas arī ir. Nu, lielos vilcienos. Bet man, kā jau vienmēr, ir pie kā piekasīties. Izskatās, ka tas tomēr ir Dailes teātra farss…

Vērtējums: 4/10. Viss, pateicoties Elvisam.

Attēls un vairāk informācijas: te.

Mišela Morena “Madame Tiso. Slavas cena.”

https://i0.wp.com/www.kontinents.lv/uploads/books/gramata-madame-tiso-slavas-cena.jpg

Varu teikt vienīgi to, ka Lieldienas noteikti nav piemērotākais laiks, kad izdomāt un uzstādīt sev mērķi izlasīt 4 grāmatas. Jo to reāli nav iespējams izdarīt. Savu mērķi esmu izpildījusi tikai pa vienu ceturtdaļu, un tas pat neskaitās kā izpildīšana. Gribu teikt arī to, ka ar šo grāmatu un vēl vienu, kura stāv lasīšanas gatavībā, sākas mana sadarbība ar izdevniecību „Kontinents”. Bet par ko ir šis stāsts?

Marija Grosholca izgatavo vaska figūras un izstāda tās attiecīgajā ekspozīcijā izstāžu zālē. Personas viņa izvērtē pēc tautas pieprasījuma un attiecīgās personas popularitātes. Galu galā izrādās, ka šī ir lieliska iespēja, lai iekļūtu augstākajā sabiedrībā, neapprecoties ar kādu augstdzimušo un paliekot nepamanāmai. Romāna lappusēs var izsekot līdzi Marijas un viņas ģimenes dzīvei un mīlestības līkločiem. Bet visam pa vidu norisinās kāds Francijai ļoti nozīmīgs notikums – Lielā franču revolūcija, kas pasauli neatstāj bez sekām.

Lai gan no sākuma nebiju domājusi, ka tas izrādīsies vēsturisks romāns, tā tomēr ir, un zināmā mērā es pat par to jūtos priecīga. Vismaz ir iespēja iepazīt citus darbus, ne tikai Filipas Gregorijas ķieģelīšus. Lai gan šeit nav tik sīka periodika, kā ir jau minētās autores darbos, tomēr arī šī grāmata nav gluži zemē metama.

Patika hronoloģiskais skatījums. Nebija tā, ka ik pēc nodaļas atgriežas no pagātnes tagadnē, kas man šķiet diezgan haotiski, bet bija viss smuki sakārtots pēc gadiem un notikumiem. Lai gan daudzo notikumu rezultātā no datumiem nebija nekādas jēgas, jo sekoju drīzāk stāstam, nevis kādam vēstures pavedienam, tomēr tie uzskatamāk parādīja, ka tomēr romāns nav izdomājums no zila gaisa. Vēl viens pluss ir aprakstiem. Lai gan parasti man tie nepatīk, jo izstiepjas lappušu garumā un tikai aizņem lieki vietu, tomēr šoreiz tie bija īstajā laikā un vietā un ļāva iztēloties visu pilnībā.

Daudzie titulu nosaukumi un personas ar līdzīgajiem vārdiem jauca galvu un pat romāna beigās man nebija skaidrs, kurš ir miris un kurš ir dzīvs. (Jā, nogalina daudzus un asiņainās ainas netiek slēptas no spalvas un tintes.) Arī romāna sākums šķita bezgalīgs, jo autore patstāvīgi piesaistīja jaunus romāna varoņus, un es vēl nebiju apradusi ar vecajiem. Tā tas viss turpinājās, bet tad bija romāna beigas, kur viss un visi sāka steigties „lai tikai ātrāk lasītājam parādītu atrisinājumu”, kas visiem jau sen bija skaidrs pašā sākumā. Tiesa, tādam, kas neko nezina par Tiso kundzi un viņas dzīvi (kā piemēram, es), šī grāmata ir lieliska izdevība iegūt zināšanas par šo kundzi, kas nu pazīstama visā pasaulē, ne tikai Francijā vai Anglijā.

Vēsturiskā romāna noformējums gan atstāj iespaidu, ka vāka dizaineris nav lasījis romānu, par ko es nemaz nešaubos. Priekšējais vāks atstāj lēta romāna iespaidu, kas liek grāmatu tikpat ātri nolikt atpakaļ, nekā pagriezt aizmuguri un izlasīt anotāciju.

Vērtējums: 8/10.

Vitrūvijs atklāja, ka cilvēka auss garums ir viena trešdaļa no sejas garuma un pēdas garums ir viena sestā daļa no auguma.

Diemžēl sirdij nepavēlēsi. Tā ir stūrgalvīga muļķe.

Cilvēki grib pašu labāko, bet ne vienmēr spēj to saskatīt.

Attēls: izdevniecības mājaslapa.

Lēne Koberbēla&Agnete Frīsa “Zēns koferī”

Darbi ir iekrājušies, lietas, par ko rakstīt blogā arī, te nu būs vecākā no tām – grāmata, kas spēj aizraut. “Zēns koferī.”

Stāsts ir daudzveidīgs, sarakstīts no vairākiem skatu punktiem. Ir zēns Miks, dzimis Lietuvā, un tagad viņš atrodas stacijā, ieslēgts koferī vienā no daudzajiem bagāžas glabātuves skapīšiem. Kārina uztic savākt skapīša saturu Nīnai, kas kādu dienu grib kļūt par pasaules glābēju. Un ne Kārina, ne Nīna nenojauš, ka arī no šī skapīša satura izņemšanas sāksies satraucošākais piedzīvojums abu dzīvē. Bet pa to pašu laiku Jans ir piekrāpis Juču un nav ne naudas, ne nieres. Kā atrisināsies abu jauno vīriešu konflikts? Vai Jučs dabūs to, ko vēlējās? Sigitai plaši atvērsies acis un rozā brilles nokritīs potīšu rajonā, bet vai viņa noskaidros sev interesējošos jautājumus un atradīs Miku?

Grāmata ir domāts kā kriminālromāns. Lai gan es bieži šaubīgi skatos uz šādiem darbiem, jo bez šaušanas un nogalināšanas šāda satura darbos neiztikt, šis tomēr bija savādāks. Iespējams, pa maz esmu lasījusi krimiķus, lai tos spētu objektīvi vērtēt, bet es pamēģināšu to šoreiz izdarīt. Tātad, grāmata nav tikai domāts kā kriminālromāns, bet tā IR kriminālromāns. Iespējams, šo sajūtu var atrast tādēļ, ka nākas izsekot nevis viena cilvēka domām un gaitām, bet vairāku. Un tur jau ir tā kriminālromānu būtība – it kā ikdienišķu stāstu saintriģēt līdz tādai pakāpei, ka beigās kāds mirs tik un tā un par to jau ir vienalga, jo stāsts beidzas laimīgi.

Šausmīgi nepatika tas, ka pa vidu tagadnei sākas pagātne. Kā kaut kāds atstāstījums, kas pat nav ielikts slīprakstā, vienkārši pateikts, ka Sigita iet pa ielu, un pēkšņi atjēdzās pagātnē, kad viņa kopā ar Dariusu (bijušo vīru) iet rokrokā pa šo pašu ielu. Un nav ne atpakaļejošās saites nekā, kas pastāstītu, kurā mirklī, viņa šādi domājot, ietriecas laternu stabā. Bet, ja jau pieminam tieši šo pārīti, varu tikai pieminēt to, ka 2 no galvenajiem varoņiem ir lietuvieši, un tas, man kā cilvēkam, kas šo valodu saprot, ir kā balzams dvēselei. Nē, protams, šeit bija pieminēta arī Latvija, bet tiesa gan, prostitūcijas ziņā. Bet arī ar to varam lepoties – spriežot pēc konteksta, mēs varam lepoties, jo latvietes esot visprasmīgākās prostitūtas. 😀

Darbā ir jūtams caurstrāvots slāviskums, jo nav tās mājīgās Baltijas vai haotiskās Amerikas vides, šeit viss ir it kā mierīgās līnijās vadīts, romāns uz atrisinājumu tiek virzīts bez lielas steigas. Ja pēkšņi kāds galvenais varonis sāk saprast, kas notiek, viņam priekšā tiek nolikts šķērslis, kam jātiek pāri. Arī nedaudzie dabas apraksti (tiešām – ļoti nedaudzie) attēlo tieši Dāniju un Skandināvijas pusi.

Ak, un ja jau pieminam Dāniju, tad kāda negatīvā iezīme: vai Sigita dzenoties pakaļ dēlam nemanīja neko Dānijai raksturīgu? Vai Nina, kas centās noskaidrot iemeslus zēna atrašanās koferī, arī viņa atrada tikai pārtikas un apģērba veikalus un savu superstilīgo trīsstāvu māju? Kur paliek Dānijas kultūra? Dānijas cilvēki? Tiešām visi ir tik ļauni kā Jučs? Pietrūka tā dāniskuma, dēļ kura varētu teikt, ka, jā – šis ir dāņu kriminālromāns. Tagad tas ir vienkārši kriminālromāns ar dažādu tautu piedalīšanos, un kuru sarakstījušas dāņu rakstnieces. Tas arī viss.

Bet, neskatoties uz negatīvo pusi, es gaidu turpinājumus šai grāmatai, cik man zināms, tie jau ir sarakstīti, atliek vienīgi gaidīt, kad izdos arī man izlasāmā un saprotamā valodā. 🙂

Vērtējums: 7/10

“Šis te ir slepenais krievu ierocis” viņš norādīja uz sniega blāķiem. “Taisnā ceļā no Sibīrijas.”

“Es nēsāšu melnu tik ilgi, līdz uztaisīs ko tumšāku.”

Attēls šeit.

Kajsa Ingemarsone – Citroni dzeltenie

Ar šo grāmatu tad arī sākas mans godam nopelnītās ziemas brīvās dienas. Skola ir beigusies, un nu var pievērsties nepadarītajiem darbiem, neizlasītajām grāmatām tai skaitā. Tā nu pirmā manās rokās patrāpījās Kajsas Ingemarsones „Citroni dzeltenie”.

Stāsts ir par Agnesi – meiteni, kas savu ceļu naudas pelnīšanas pasaulē iesākusi caur bāriem, bet to pašu turpina darīt arī pēc 10 gadiem. Pēc starpgadījuma ar dārga vīna sasišanu, Agnese tiek atlaista no rajona prestižākā restorāna, un nu viņai viss jāsāk no nulles – restorānu pasaulē gan mēdz aizmirst neveiksmes, bet ar laiku. It kā ar darba neveiksmēm vēl nepietiktu, arī privātajā dzīvē Agnesei neveicas – Tubīass viņu pamet, lai dotos pie savas grupas kolēģes. Bet tad Agnesei uzrodas lieliska izdevība – sens draugs Kalle atver savu restorānu un piedāvā viņai darbu. Viņa jūtas kā zivs ūdenī, bet, protams, bez piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem neiztikt!

Lai gan nosaukums jau ir daudzsološs, pirmajās nodaļās sajūsma noplok. Tipisks sieviešu romāns, kuram stāsts tiek vilkts bezgalīgi ilgs, un viss jau ir skaidrs, izlasot pirmās lapas. Romāns domāts, lai ieviestu sievietēs pašapziņu. Galu galā – galvenā varone tiek attēlota kā dzīves nomākta jauna sieviete, kurai nav nekādu ambīciju un plāni nākamajiem gadiem. Nu nemēdz tā būt, ka cilvēkam nav plānu turpmākajam gadam, tāpēc stāsts šķita diezgan nereāls. Pozitīvi attēloti ir Agneses vecāki – ne kurš katrs 50 gadu vecumā pēc ziņām par pāragru pensionēšanos var pieteikties datorkursos. Tāpēc arī šo romānu var iedot izlasīt mammām, krustmātēm, lai nežēlojas par dzīvi, bet sāk darīt ko foršu! Ja šis bija kā iedvesmošanai domāts romāns, tad man nepatika, kā tik attēlots Agneses draugs – lai nu kas, bet iedvesmošana šādā kontekstā tā nebija gan.

Bet kaut kas labs un baudāms arī pagadījās, nav jau tā, ka man tikai slikts sakāms. Tikai šoreiz tā ir mazliet vairāk. 😀 Patika tā nelielais noslēpumu pavediens, kas ievīts stāstā, un tik prasmīgi, ka patiesību atklāj reizē ar galveno varoni (protams, ja neatšķir beigu lappusi). Savā ziņā tieši tas romānu izglāba.

Tagad par noformējumu. Pirmkārt, nesaprotu vāka jēgu – vienīgais kas atbilst stāstam, ir dzelteni citroni. Tā kā stāsts drīzāk velk uz pesimistisko pusi, tad diez vai tā smaidīgā meitene vispār iederas. Arī diezgan neērti šķita cietie vāki, kas 300 lappušu biezām grāmatām šķiet pilnīgi nevajadzīgi. Arī uz vāka rakstītais iedvesmojošais citāts, ka „šī ir grāmata, ko vēlies lasīt netraucēti” pēc romāna izlasīšanas šķiet pilnīgi lieks.

Vērtējums: 4/10.

Atttēls: šeit.

97/101: M. Butterlfy

M.Butterfly

Nedaudz novēlota atsauksme par Dailes teātra pirmizrādi Lielajā zālē. Bija nepieciešams laiks, lai sakārtotu domas, iztirzātu, pārcilātu, un tiktu pie vērtējuma. Esmu nonākusi pie kopsaucēja, atbraukusi mājās, un nu varu dalīties savās pārdomās.

Izrādē tiek atspoguļots franču diplomāta Renē Galimāra tiesas process, kurā viņš atskatās pagātnē, kurā dominē viena persona – Song Lilinga, saukta arī par Madame Butterfly. Pēc skata kautrīgā ķīniete apved ap pirktu sievietēs un dzīvē nepieredzējušo franču diplomātu tā, ka viņš domā, ka apvedis ap pirkstu ir pašu Song Lilingu. Maiga, pakļāvīga būtne, kuru ir tik viegli vadīt – kā tādu var nemīlēt? Izrādes beigās aizkars krīt, un atklājas Butterfly īstā seja. Un ne tikai viņas…

Īstenībā, ja par Madame Batterfly neko nezina, tad izrādes pirmais cēliens tā arī paliek, neko nesaprotot. Anotācija arī neko nelīdz. Par programmiņām nezinu – jau labu laiku nepērku, tikai lieks papīrs mājās, ko iebāzt atvilktnē “atmiņām”, bet pēc pāris gadiem sadedzināt kamīnā. Bet, turpinot par teātri. Režisore Laura Groza-Ķibere ir radījusi meistardarbu, par kuru runās vēl ilgi. Lai gan pēc pirmā cēliena rodas vēlēšanās iet prom, jo it kā patīk, bet vairāk, ka nepatīk, tad otrais cēliens ir kronis visam, punkts uz i un brīnišķīgs noslēgums. Saviļņojuma sajūtās un beigu radītajā eiforijas mākonī dzīvo vēl nākamajā dienā. Bet to visu nepaveiktu bez brīnišķīgajiem aktieriem – teikšu, ka abi galvenie tēli – Madame Butterfly un Renē Galimārs (Dainis Grūbe un Juris Žagars) perfekti attaino savus tēlus. Pārējie nav nemaz tik svarīgi. Bet vienu gan es nesaprotu. Aktieru maz, un tie paši, kas vienmēr – Ķuzule, Nevarauska, Ķesteris, Vārpiņa. Labi, Žagars un Ozoliņa neskaitās – pirmais redzēts maz, otrā jau klasika. Bet vai tiešām nav aktieru, ko likt iekšā? Labi, ka vēl Skrastiņš nespēlēja, būtu kronis visam. Par Grūbi redzu jau 3 izrādi pēc kārtas (šo, Salome un Vējiem līdzi). Vai tiešāk aktieru trūkums?

Atgriežoties pie objektīvās izrādes vērtēšanas. Vai es jau teicu, ka man patika beigas? Nu tā – ļoti. Jā? Nekas, ir vērts pieminēt vēlreiz. Un, kā jau teicu iekš mikrovietnes twitter – izrāde gāž stereotipus. Un ne tikai par rietumiem vai austrumiem, sievieti vai vīrieti. Arī to, ko drīkst un ko nedrīkst uz skatuves. Nav nekā tāda, ko nedrīkstētu. Ir ierobežotās sabiedrības uzliktie stereotipi, ka atkailināties cilvēku priekšā nevar, smēķēt nevar, jo sabojāsies veselība, un vīraks vispār ir elles smarža. Izrāde gāž stereotipus par ik katru no nosauktajām lietām. Iespējams, tieši tāpēc cilvēki no teātra iznāca ar smaidu sejā.

Bet tagad par skatītājiem. Kas par daudz, tas par skādi. Nevajag ģērbties pēc principiem “nav ko vilkt, aj, vilkšu visu”, “jo mazāk, jo labāk”, vai “uz teātri taču vienmēr velk tādas kurpes, uz kurām nostāvēt nevar”. Nu nav tā. Un būtu pēdējais laiks to saprast, lai paši sevi nepadarītu par apsmieklu un lieku izrādi, kas neietilpst samaksātās biļetes cenā. Tāpat nevajag stāvēt pie pašas skatuves un bakstīt ar pirkstu zālē, tā atzīmējot ieradušās slavenības, to vārdus nobļaujot pa visu zāli. Nu nav tā 18. gs. augstākās sabiedrības balle, un jums nav jāpiesaka katrs ienākošais. Arī kritizēt aktieru sniegumu, vienīgo par labu esam atzīstot Jēgeru, atvainojiet, arī ir diezgan tizli, ja uz teātri atnāk vienreiz gadā, un uz Ķuzules – Skrastiņas norunāto, skaļi nočukst: “kas tā tāda?” Un vienmēr atradīsies kāds, kas sabojās perfektu emocionālu momentu ar “bravo” izsaucieniem vismaz reizes desmit. Kā arī nebiju satikusi pusmūža sievietes, kas smīkņātu, novērstos un sarktu, ieraugot uz skatuves pliku dibenu. Nē, viss, es nebojāšu jums skatīšanās prieku. Galu galā – sabiedrības spogulis ir pirmizrāžu publika.

Vērtējums par izrādi: 7/10. Un, ja nu kāds nelasa teātra mājaslapā norādīto, atgādināšu – nesamaitātus bērnus nevest, izrādē smēķē labas cigaretes un kūpina neizsakāmi asu vīraku.

Attēls šeit.

92/101: Nauda ir kā mušpapīrs.

Kad tiek piedzīvota banku aplaupīšana, tiek izsistas novērošanas kameras, piedraudēts ar šaujamieročiem, turēti ķīlnieki, laupīšanas aculiecinieki rada haosu, krīt panikā. Un tas viss ir tikai pie vienas banku aplaupīšanas. Bet kas notiek, ja tās ir trīs? Režisors Rob Minkoff ar akrieriem Ashley Judd un Patrick Dempsey piedāvā veikumu Mušpapīrs.

Stāsts ir tracinoši vienkāršs – ir meitene (Ketlīna), kas strādā bankā, aizraujas ar tālu zemju ceļojumiem un drīz precēsies, tāpēc darbā viņai stāv kāzu dāvanas. Ir parasts puisis (Trips), kurš bankā ir ienācis tikai tāpēc, lai samainītu naudu. Un ir 2 grupas banku aplaupītāju, kuri grib katrs savu – bankomātus un seifu. Ķīlnieki pavisam drīz tiek savākti un ieslēgti, un nu atliek gudrot, kā tikt ārā. Par laimi, ķīlniekiem ir Trips un Ketlīna. Savādāk beigas varētu būt diezgan… letālas.

Filmā ir interesantā daļa, un ir neinteresantā daļa. Sāksim ar nepatīkamāko – neinteresantāko daļu. Nu nav man interesanti skatīties, kā 5 vīrieši aplaupa banku, pielietojot gan idiotiskas metodes, gan arī hakera palīdzību. Visvairāk mani kaitināja grupa, kurā bija Zemesriekstu sviests un Želeja (kā filmā viņi paši dievojās: “Tie nav viņu īstie vārdi”) – kā cilvēkiem, ar tik maz smadzenēm galvā, var ienākt prātā aplaupīt banku? Pie tam kaut ko spridzinot? Aptīt ievainoto ausi ar līmlenti, lai asinis tik ļoti netek arī ir pietiekami stulbi. Tas viss mani tik ļoti tracināja, ka sabojāja vēlmi skatīties tālāk (tas bija pie pirmās pusstundas, filma ir aptuveni pusotru stundu gara). Bet es noskatījos, tiesa gan, brīžiem pārlecot dažus momentus.

Bet nu patīkamā daļa. Bija interesantāk skatīties, kā ķīlnieki plāno un domā izbēgšanas plānu – rāpjas pa ventilācijas lūkām, atrod dažādus pavedienus, kas liek vienam otru turēt aizdomās. Saprot, ka ir kāds varenāks, kas stāv aiz viņiem visiem, un, ka viņi ir tikai bandinieki šaha spēlē, kurus novāc pirmos. No sākumā esošajiem 15 cilvēkiem, ārā dzīvi iznāk tikai 6. Bez galvenajiem varoņiem Tripa un Ketlīnas filma nebūtu skatāma. Tieši šīs smadzenes piešķīra filmai savu necik lielo šarmu un vismaz baudāmas un neparedzētas beigas.

Vērtējums: 3/10. Piemērota ģimenes kino vakariem, kur vīrietis nekomentē katru situāciju, un nesaka “Es būtu izdarījis labāk”, bet sieviete nefano par galveno varoņu iespējamajām kāzām. Bet par filmu varu teikt – slikta kriminālkomēdija.

Attēls šeit.

86/101: Meitene ar pūķa tetovējumu.

Noskatījos dižās Holivudas versiju, noskatījos zviedru versiju, izdaru secinājumus.

Stāstu jūs zināt – sliktā meitene Līsbeta ir hakere, Mikaels Blumkvists žurnālisma apmāts žurnālists, kas izmeklē interesantas lietas un ir līdzīpašnieks žurnālam “Millenium”, ko varētu nodēvēt par Latvijas “Ir”. Mike par nepierādītas informācijas publikāciju tiek iemests cietumā, pirms tam sācis izmeklēt kādas pirms 20 gadiem notikušas meitenes pazušanu. Mike pieaicina palīgā hakeri Līsbetu, kas pelna naudu, ievācot ziņas par cilvēkiem. Abi kopā viņi atrisina šo lietu, Mike iegūst vajadzīgos pierādījumus, un piesaka otrreizējo karu savam pretiniekam – Vernersteidam. Šoreiz – lai uzvarētu.

Par zviedru aktieriem: Noomi Rapace nefilmējas tikai Zviedrijā, bet arī ASV – piedalījusies Šerkola Holmsa: Ēnu spēles un Prometejs filmēšanā. Par Michael Nygvist gan to nevarētu teikt. Jā, viņam ir dažas ar ASV saistītas filmas (Days and Nights (2013) un Mission: Impossible – Ghost Protocol (2011)), bet vairāk gan var sastapties ar zviedru valodā šifrētiem nosaukumiem. Bet viņu ir daudz. Un kā aktieris mani viņš pārliecināja.

Ja Holivudas versijā jūs redzat Rooney Mara un Daniel Craig, tad zviedru versijā jūs varat ieraudzīt itin labus līdziniekus, lai pat neteiktu, izcilus – Noomi Rapace un Michael Nygvist. Abas sievietes kā Līsbetas Salanderes ir labas – precīzi izstrādāta un attēlota Līsbeta, līdz pašam sīkumam – pīrsingi, rezervētība un drūmums. Mikaels Blumkvists man labāk patika zviedru versijā – tur man viņš nesaistījās ar Džeimsu Bondu, nebija jāgaida, kad viņš no azotes izvilks pistoli un dosies glābt pasauli. Kaut gan to diezgan varēja novērot abās versijās, sevišķi beigās. Un arī pievilcīgāks man likās tieši zviedru Mike. Par pārējiem aktieriem varu teikt – labi ievērojuši varoņu raksturojumu, jo lomu aktieri abās filmās bija ļoti, ļoti līdzīgi. Par sižetu varu teikt, ka pievīla zviedri. Vietā, kur bija jābūt lielajam atklājumam par bībeles citātiem, zviedriem to atklāja Līsbeta, nevis kā grāmatā – Mikaela meita. No meitas zviedru versijā nebija ne miņas. Tas nedaudz sarūgtināja. Bet nu, nekas nenotiek precīzi kā no grāmatā, ar to jāsamierinās (mierinu sevi).

Par režisoriem varu teikt, ka, lai gan Holivudas režisors David Fitcher ir pieredzējušāks un lalala, man labāk patika zviedra Niels Arden Oplev veikums. Bija vairāk atklāta Zviedrija, skatītājs varēja ļauties stāstam un bildēm. Bet nu jau es kļūstu sentimentāla. Jau atkal.

Par zviedru versiju šai daļai lieku 7/10. Kaut kas tomēr man nepatika, pat 2 nedēļas apdomāšanai nederēja, lai saprastu, kas tas ir. Lai nu kā, visi tie, kas skatās LNT, pēdējai Millenium daļai – Meitene, kas izpostīja siseņu pūzni – var sekot 9.oktobrī un 16. oktobrī (attiecīgi, pirmā un otrā daļa). Otro Millenium daļu gan jums nāksies atrast internetā.

Attēls: šeit.

84/101: Viena cēliena (ne)piepildītās ilgas.

Salome

Sakrājies pa šo nedēļu (nedaudz vairāk) rakstāma man ir ļoti daudz, bet vēlmes nekādas. Tieši tāpēc es smēlos iedvesmu no rudens – gāju pastaigā, vārīju karstu tēju, zīmēju, vārdu sakot, ņēmu no rudens visu to, ko var ņemt. Drīzumā arī jāaizbrauc līdz Siguldai – esmu tur bijusi tikai caurbraucot, un šogad gan gribās pavērot Siguldas rudeni. Bet neizplūdīsim garos aprakstos – ķersimies pie lietas.

Beidzot esmu atradusi to cilvēku, ar kuru iet uz teātra izrādēm, kas nav domātas manai mammai – viņa vienkārši to nesaprastu. Šis raksts būs par Dailes teātra pagājušās sezonas iestudējumu Salome, galvenajā lomā spēlējot Kristīnei Nevarauskai, kura par šo lomu saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu. Un man jāsaka – pelnīti. Bez lieliskās Nevarauskas tur spēlē Juris Bartkevičs, Dainis Grūbe, Vita Vārpiņa, Gints Grāvelis un vēl daži citi, kuri izrādē izcēlās vien ar mazu lomiņu, bet bez tās izrāde nebūtu tāda, kāda tā ir tagad.

Stāsts ir par Hērodijas meitu Salomi, kura valdzina Hērodu Antipu ar savu runu, deju un īpatnējo harizmu. Lai gan tolaik valdīja stingra kristietība, Salome pārkāpj sabiedrībā un baznīcā noteiktos likumus, un rada pati savus. Viņa kļūst par ilgu objektu daudziem tā laika vīriešiem, bet pati nevienu neiemīl tik stipri, kā mīl viņu – pravieti Johannānu. Vai apburtais Hērods Antips piekāpsies Salomes vēlmei, izbaudījis viņas deju?

Salome kā sieviete ar savu deju kļūst par daudzu mākslinieku mūzu – viņu iemūžina rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki un mūziķi. Bet par tādu, lai viņu atcerētos arī šodien – par to ir parūpējies Oskars Vailds, kurš ir sarakstījis lugu ar Salomi galvenajā lomā. Tieši šo lugu pārtulkojot arī radās Dailes teātra Salomes versija.

Mīlestības noslēpums ir lielāks nekā nāves noslēpums. /Salome/

Izrādei gan man vajadzēja nakti, lai apdomātos, līdz varēju pateikt, ka man patīk. Bet tagad man ir ko teikti, tāpēc par visu pēc kārtas. Un sākšu es ar aktieriem. Nevarauska bija lieliska Salome, burvīgi iznesa visas ainas, kur bija un nebija jābļauj, jātrako, jālēkā, jādejo, jāskrien un jātēlo. Ne ko pielikt, ne ko atņemt. Liels šķībs skatiens no manis tiek adresēts Vitai Vārpiņai, kura savā Hērodijas lomā nebija savā ādā – likās, ka viņa ir viņa pati, kas ir uznākusi uz skatuves ģērbusies kā Hērodija, kas runā Hērodijas tekstu, bet ne viņu izjūt. Tā nav veiksmīga aktrise. Bet viņas diezgan rezervētais un “neaizskar mani” skatiens arī ir tas, kas vajadzīgs Hērodijai. Tikai sanāca tāds… nedzīvs. No sērijas atnācu-norunāju-paklanījos-aizgāju. Arī nepatika garie Hēroda Antipa teksti pašās beigās: noklausījusies pirmos piecus monologos un garlaicīgos teikumus, un man bija vienalga, par ko viņš runā, labāk un interesantāk bija vērot, ko tajā brīdī dara pārējie aktieri. Bet nu no negatīvā pie pozitīvā.

Varu tikai uzslavēt kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu (kura arī ir saņēmusi Spēlmaņu balvu tieši par šo izrādi) par oriģinālajiem dekoriem. No sākuma iedomātie bižu svārki izrādās leļļu svārki, bet galvas rota ir leļļu kājas. Tāpat oriģināls pielietojums bija Hērodijas matu rotai – ar to viņai pat nācās glābt savu vīru, kas bija savā ziņā asprātīgi. Varu arī paslavēt par skatuves galveno dekoru, kas bija Johannāna mājvieta – atklājot to, skatītāji zālē sajūsmināti iedvesās. Kas tas bija – lai paliek noslēpums. Aiziesiet – redzēsiet. Tāpat pie svārkiem piestiprinātajām lellēm tika atrasts arī pielietojums – tiesa, tikai dažām, bet tomēr pietiekami asprātīgs un atbilstošs tam laikmetam un attiecīgajai situācijai.

Domāju, ka režisore Laura Groza – Ķibere ir labi pastrādājusi, ar šo izrādi savā ziņā atklājot jau iepazīto, bet jaunā aspektā – sieviete, kad dabū, ko vēlas, to vairs negrib. Un ilgodamās zaudē daļu sevis. To cilvēciskāko.

Vērtējums: 8/10. Jauks ceturtdienas vakara noslēgums, bet tomēr Hērodija ir svarīgs tēls, un to nevar nospēlēt tik pavirši.

Attēls: Dailes teātra mājaslapa.

83/101: Meklēju draugu pasaules galam.

Ir daudz un dažādu versiju par to, kā notiks pasaules gals, un tie visi ir visdažādākajos žanros – te drāma, te fantastika, te mistika, un tā varētu turpināt un turpināt. Ir versijas par to, vai pasaules gals tiešām notiek, vai pēkšņi zinātnieki atklāj, ka pasaules gals nemaz nenotiks, jo zvaigzne, kas grasījās uzbrukt zemei, pēkšņi mainījis savu kustības virzienu. Šoreiz gan runa ies par drāmu, kas tomēr piedzīvo savu pasaules galu.

Ir parasts apdrošināšanas polišu noformētājs, kurš izmisīgi katru dienu pārbauda savu pastkastīti. Vārdu sakot, garlaicīgs tips. Bet ir viņa ir aktīva un apņēmīga plašu kolekcionāre, kurai par visu ir savs viedoklis. Kad ir atlikušas tikai 12 dienas līdz pasaules galam, pilsēta ir tukša kā izslaucīta – visi kaut kur ir devušies, pilsētā sākas demolēšana. Penija atdod Dodžam pa 3 gadiem sakrājušos pastu, jo, lūk, pastnieks mēdza sajaukt pastkastītes. Un tieši šajā kaudzē atrodas vēstule no Dodža pirmās lielās mīlestības. Penija ir apņēmības pilna viņam to atlīdzināt, palīdzot meklējumos. Bet kaut kad, (kā jau visās drāmās) kāds no abiem saprot, ka tas, kam viņi dzenas pakaļ, visu laiku ir bijis līdzās. Vai Penija laicīgi atgriezīsies, lai kopā piedzīvotu pasaules galu? Un vai pasaules gals tiks atsaukts?

Filma likās neinteresanta. Tieši dēļ galvenajām sižetiskajām līnijām – iepazīstam galvenos varoņus, galvenie varoņi iepazīst viens otru, kopīgi piedzīvojumi, hops! – atklāsme, uzspēlēti laimīgie brīži kopā, big drama, jo, lūk, viņi izšķiras, un happy or unhappy end, atkarīgs no režisora un scenārista garastāvokļiem. Bet vienalga, lai cik drāmas es neskatītos, man tas neapnīk. Kaut vai tāpēc, ka var dzīvot līdzi varoņiem (nekad neesmu spējusi to darīt, skatoties kaut kādu trilleri vai zinātnisko fantastiku – just not for me). Galvenais iemesls, kāpēc noskatījos filmu ir tas, ka tajā spēlē brīnišķīgā Keira Naitlija – līdz šim brīdim neviena aktrise nav viņu pārspējusi titulā “Mana mīļākā aktrise”. Stīvu Karelu iepriekš nebiju redzējusi nevienā filmā, šeit viņš man atstāja “nekas sevišķs” iespaidu, bet varbūt ir kāda filma, kurā viņš ir labāks. Lai gan šaubos, jo garlaicīga apdrošināšanas polišu noformētāja profesija viņam ļoti piestāvēja. Godīgi, ja tā paskatās uz aktieru sastāvu, nekas sevišķs, izņemot Keiru Naitliju tur nav. Pat noskatoties filmu, neviens neiekrita acīs, kā jaunā ekrāna zvaigzne. Bet droši vien tādēļ, ka tur neviena īpaši jauna nebija.

Filmas atvēršanas nedēļā filma nopelnīja gandrīz 4 miljonus – 3 miljonus un 800 tūkstošus. Interesants fakts ir tas, ka filmā precētu pāri spēlē precēts spēlē arī reālajā dzīvē. Vēl jāpiemin, ka asteroīds, vai drīzāk tas lidojošais objekts, kuru jūs redzat filmas posterī, kas ar lielu ātrumu traucas lejup uz Zemi – tas ir sastopams tikai posterī, filmā to redzēt nevar.

Vērtējums – filma neizcēlās ne ar ko īpašu – viss bija paredzams, tikai jā, vienmēr ir interesanti paskatīties “ar ko gan režisori pārsteigs jau nolietotā žanrā”. Pamatlīnijas jau lielos vilcienos ir tās pašas. 6/10 tikai tāpēc, ka tur bija Keira Naitlija.

Attēls te.

67/101: The Bling Ring

Filmas treileris man patika, tāpēc nevarēju sagaidīt, kad tikšu uz filmu. Tā kā šonedēļ esmu Rīgā, izbrīvēju dienu sev un savām vēlmēm. Un viena no tām bija Sofijas Kopolas The Bling Ring.

Īstenībā, es pat nezinu, ar ko lai sāku. Es saprotu, ka tālāk būtu jāseko īsai filmas anotācijai, bet es nezinu, no kuras puses lai stāstu – no vienaudžu puses, kuri par to jūsmo, vai no pieaugušo puses, kas to nosoda. Kā pāršķelta uz pusēm. Bet nu labi, mēģināsim. Tātad, stāsts ir par 4 meitenēm – Rebeku, Semu, Nikiju un Hloju. Rebeka sadraudzējas ar jauniņo Marku un tad arī viņš ir meiteņu kompānijā. Visa kompānija valkā tikai dizaineru drēbes, tādas kā Chanel, Marc&Jacobs, Dior u.c. Bet kā viņi pie tām tiek, jūs jautāsiet? Viņi tās nozog no slavenību mājām. “Gan jau Parisa Hiltone būs tik stulba un atstās mājas atslēgas zem kājslauķa” Atliek tikai Markam uzzināt, kad viņas nebūs mājās, un viņas mājas adresi. Un tā viņi izrīkojas ne tikai ar Parisu vien, bet arī ar Orlando Blūmu un Mirandu Kerru, Lidsniju Lohanu u.c. Bet tad viņus pieķer. Un par rīcību ir jāatbild. Agri vai vēlu.

Filma ir spilgts piemērs mūsdienu jauniešiem. Lai ko jūs nodomātu darīt – kaut vai ielauzties, piemēram, Kombuļu Ineses vai Maijas Silovas apartamentos, rīcībai būs sekas. Jo es šaubos, vai šīs “zvaigznes” nebūs māju aprīkojušas kaut vai signalizāciju, par novērošanas kamerām nerunājot. Katra rīcība noved pie sekām, un par sekām ir jāatbild. Tas, ka piecu cilvēku grupiņai pirmo reizi aplaupot Parisas māju nekas nenotika, viņus nepieķēra, vēl neko nenozīmē. Varbūt pieķers trešajā reizē, varbūt astotajā. Bet pieķers.

Bet lai nu kā būtu ar tām mācībām, tomēr filmā ir arī kaut kas jautrs. Kaut vai Nikijas māte (Lesslie Mann). Viņa ir apmāta ar The Secrets, savām meitām pasniedz privātstundas sevis pilnveidošanā, un prasa, kādas labas rakstura īpašības ir Andželinā Džollijā. Lai nu kā, vismaz šis tēls atsvaidzināja filmu. 😀

Lai nu kā, man tagad galvā šaujas dažādi jautājumi, bet visiem uz viņiem ir atbilde. Tā taču ir Holivuda. Tā ir Amerika. Tur dzīvo izlutinātie un izredzētie.

Bet tagad par filmu. Filmas budžets ir 20 mijoni ASV dolāru, un pirmajā nedēļā filma guva 212 tūkstoti ASV dolāru lielu peļņu. Filma balstīta uz patiesiem notikumiem, un tā kā Orlando Blūms reāli arī ir pieredzējis šo “patieso notikumu” viņš savā mājā aizliedz filmēt šo filmu, bet Parisa Hiltone gan atļāva. Savukārt, kad Emma Vatsone filmējās klubu ainās, viņai tika nosperts maks. Manuprāt, diezgan ironiski – filmējies filmā par zagšanu, un pats tādu piedzīvo. Hloja (Claire Julien) vienīgā no visas grupas ir no Losandželosas, tāpēc viņa pārējiem biedriem piepalīdzēja izveidot losandželosiešu akcentu.

Vērtējums: 7/10.

Attēls šeit un šeit.