Jana Egle “Gaismā”

https://i2.wp.com/www.la.lv/wp-content/uploads/2016/12/Egle_8.jpg

Mazs un spēcīgs – tā varētu raksturot šo stāstu krājumu. Jana Egle raksta jau sen (bet “Lauku Avīze” šīs autores darbu izdod pirmo reizi) un pieredzi patiešām var just katrā viņas stāstā.

Astoņi īsti un savā ziņā arī skarbi stāsti paslēpušies zem grāmatas nosaukuma, kas izgaismo šo cilvēkus – stāsta varoņus un padara tos redzamākus arī tiem, kas ikdienā tos izvēlas nepamanīt un ignorēt. Vairākos stāstos runā par alkoholismu un šķirtām ģimenēm, bet tikpat labi mēs varam sastapt meiteni, kas grib būt par zēnu un nāves elpu pakausī un vēl daudz ko citu.

Autore ir atradusi vārgo vietu katram cilvēkam, jo es neticu, ka nav tādu cilvēku, kas ar kaut ko no šī visa garā problēmu saraksta (visu es neuzskaitīju, lai paliek intriga) nebūtu saskārušies. Pavisam noteikti katrs esam pārdzīvojuši un piedzīvojuši vecāku-bērnu sarežģītās attiecības, kas ir mazākais šeit aprakstītajā. Autore par šiem skapju skeletiem raksta tik dzīvi un padara realitāti vēl reālāku, kad prātā ataust vēl piemēri no pašu dzīves, kad varoņi Eva un Armīns ir tepat aiz kaimiņu durvīm, bet viņu draugi – kaut kur pagalmā, bet Danutas mamma – nu tepat, deguna priekšā.

Pirmais stāsts “Judīte” uzliek ļoti augstu latiņu pārējiem stāstiem, bet tā arī paliek visspēcīgākais šī krājuma darbs. Pārējie ir spēcīgi un mazāk spēcīgi, bet ne tik ļoti kā pirmais. Pēc pirmā stāsta izlasīšanas tas mani nedaudz nopauzēja un lika padomāt, cik emocionāli gatava jūtos lasīt tālāk, bet, lai gan runā par neērtām tēmām arī turpmāk, tās jau ir pierastas, tāpēc nelikās tik ļoti satricinošas.

Grāmata neatstās vienaldzīgu nevienu, tikai atšķirsies emocijas, ko tā sniegs – dažus sasmīdinās (jo ir arī daudz smieklīgu brīžu tam visam reālismam pāri), dažus saraudinās, dažiem liks kārtīgi padomāt, dažiem būs viss kopā. Bet, ja tieši šogad esi izdomājis ķerties kārtīgi klāt latviešu literatūrai – izlasot šo tu savu apņemšanos nenožēlosi.

Vērtējums: 9/10.

Grāmatu saņēmu no izdevēja apmaiņā pret atsauksmi.

Attēls: te.

Advertisements

85/101: Grāmata, kura mainīs pasaules redzējumu.

Lasīju diezgan ilgi. Ņemot vērā to, ka grāmatas lasīšanas laiks iekrita ar laiku, kad sākās mācības, tad otrajam bija atvēlēts vairāk laika, nekā pirmajam. Bet tā jau tas ir vienmēr. Un arī raiti nemaz negāja uz priekšu. Bet esmu sapratusi, ka man labu grāmatu lasīšana iet ļoti lēnu. varbūt tāpēc arī apziņa, ka darbs ir labs, nonāk tik vēlu.

Stāsts ir par Namu. Nams atrodas pilsētas nomalē, prom no ziņkārīgo acīm, un prom no raksturīgā. Izlasot grāmatu, teikšu, ka tas varētu būt piepilsētas rajons, kur nav gluži lauki, bet nav arī gluži pilsēta. Tur dzīvo, mūsdienu valodā runājot, invalīdi un cilvēki ar īpašām vajadzībām. Bet paši Nama iedzīvotāji tā nedomā – viņi domā, ka ir gluži tādi paši, kā pārējie, tur, Ārā. Ar Ārā viņi domā pilsētu, citus cilvēkus, jo tieši tās lietas viņi neredz. Katram cilvēkam ir sava iesauka, dažiem pat itin trāpīga un loģiska – pīpmanim tā ir Pīpmanis un aklajam – Aklais. Namā valda sava kārtība, savi likumi, katrai grupai (sešas, ja atceros pareizi) ir vadonis, un kāpņu princips:

Bari bija veidoti pēc kāpņu principa. Katrs pakāpiens bija viena dzīva dvēsele. Ja visaugstākais salūza – par pirmo kļuva iepriekšējais.

Grāmata ieintriģē ar vāku vien. Vismaz ar vāku man pietika, lai grāmatu noliktu savā must-read listē. Un teikšu, ilustrācija ir diezgan trāpīga, taisni laime, ka to nemēģināja latviskot, kā to dara ar dažām daiļliteratūras grāmatām (piešķir grāmatām nebaudāmus vākus, atmetot oriģinālus). Kad vāks ir atzīts par labu esam, atveram pašu grāmatu, un sākam lasīt.

Un te nu jūs sagaida elpu aizraujošs ceļojums nezināmajā un nesaprotamajā, neizjustajā, kas tomēr grāmatas beigās kļūst par saprotamo, izjusto un saprotamo. Un paceļot acis, jūs ieraugāt, ka rudens jau klāt. Un uz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām jūs skatāties pavisam savādāk – nevis kā vairums cilvēku, kas klaji ignorē cilvēku, kam vajadzīga palīdzība, bet skriešus skrienat viņam palīdzēt. Un pat tas, ka jūs tajā laikā gaida priekšnieks pavisam citā pilsētas galā nav tik svarīgi, jo, lūk, šis cilvēks, kuram jūs palīdzat, arī ir tikai cilvēks. Bet mēs jau novirzāmies no tēmas. Tulkotāja Māra Poļakova ir labi paveikusi savu darbu – grāmatu var lasīt raiti, saprotami un izjūtas arī ir aptaustāmas, ne tikai lasāmas. Bet jā, pie stāsta atgriežoties… Zināmā mērā es paralēles vilku nevis ar invalīdu namu (jo es ar tādu Latvija saskārusies neesmu, pat nezinu, vai tāds eksistē. Un vai vispār vajadzētu.), bet gan ar bērnu namu. Jo tur notiek tieši tas pats. Ir savi vadoņi, ir tie, kas dara pāri, ir tie, kas dzīvo savās grupās, un citas uztver par ienaidniekiem, ir savi lielie, dižie notikumi, par kuriem sāk satraukties pats nama vadītājs… Tā ir skarba realitāte, bet ne tik vulgāri aprakstīta. Vārdu sakot, izdarīts tā, lai tā būtu nevis Nama vai kāda cita autobiogrāfija, bet gan stāsts.

Par mērķauditoriju runājot… Es pat nezinu, ja godīgi. Manuprāt, grāmata ir domāta visiem. Nu labi, man ir grūti iedomāties pensionāru ar šo grāmatu rokās. Grāmata noder strādājošiem, studējošiem un mācošiem cilvēkiem. Lai saprastu, ka var būt savādāk, lai mainītu pasaules redzējumu. Lai jūs nerādītu ar pirkstiem uz tādiem cilvēkiem, nesmietos par viņiem, neignorētu viņus un visādi citādi nesmuki neizdarītos ar viņiem! Viņi arī ir tikai cilvēki, un atcerieties, ka viens netīšs, nepārdomāts gājiens pāri gājēju pārējai nepaskatoties uz visām pusēm un pie sarkanās gaismas var jūs novest līdz viņu situācijai un dzīvesstilam.

Vērtējums: bez liekām ierunām. 10/10.

Un šeit, daži citāti.

Spoguļos mēs visi izskatāmies sliktāk, nekā īstenībā.

Pele neapēdīs kalnu, lauva nenomirs no oda kodiena, sīka tērauda strēmele nevarēja iznīcināt viņa dievu.

Reizēm izdodas panākt, ka iestājas pilnīga atsvešinātība, reizēm ne, tās ir tīri labas nervu zāles vai veltīga laika šķiešana – viss atkarīgs no tā, kāds tu pienāc pie spoguļa un ko paņem līdzi, iedams prom.

Visnepatīkamākais klusums ir tur, kur daudzi neko nesaka.

Sienas bija viņu avīze, žurnāls, ceļazīmes, reklāmas kantoris, telegrāfa centrs un gleznu galerija.

Tāpēc viņš vazājās pa istabu kā salūzis Terminators un mēģināja ar kādu sakauties.

Brīnumi viņiem bija vajadzīgi kā gaiss.

Izlaiduma gads ir nelādzīgs laiks. Solis tukšumā – ne katrs to spēj.

-To sauc par dekoltē?
-To sauc par svešu džemperi.

Man nez kāpēc nepatīk šis tavs noskaņojums. Ož pēc psihenes, tā lūk.

Laiks netek kā upe, kurā nevar iekāpt divas reizes.