Atskats uz 2016. gadu teātrī

https://i2.wp.com/data.whicdn.com/images/265092584/large.jpg

Sākt lūkoties uz 2016. gadu kopumā man liekas vieglāk ar teātri, iespējams, tāpēc, ka skaitā tas ir mazāk nekā visa pārējā, bet varbūt arī tāpēc, ka kvalitatīvāk kā pārējais, jo teātra izrādes sanāk izvēlēties pārdomātāk nekā grāmatas vai filmas, kurās paļaujos uz garastāvokļa svārstībām. Turpmāk būs pa mēnešiem sadalītas izrādes, ko redzēju un mazs komentārs vai saite uz atsauksmi.

Janvāris.
NN Nakts, JRT – pirmie kucēni jāslīcina, jeb ideja laba un atbalstāma, tikai izpildījums atstāja nelielu rūgtuma sajūtu, likās nedaudz sasteigts, neizmēģināts. Cerams, ka šogad būs pa kripatu labāk.
Žanna d’Arka, Dailes teātrī
– Kā es gāju Ziemeļmeitu lūkoties, ĢIT – Kārļa Skalbes pasaka mūsdienīgā veidā pārlika uz teātra skatuves, izmantojot minimālus līdzekļus un jaunos aktierus. Ja vēl ir iespēja, aizej – man patika.

Februāris
Rondo, ĢIT – viena no manām mīļākajām izrādēm, par kuru atsauksmi nevaru uzrakstīt, cik mīļa man tā ir. Lai gan esmu gājusi jau kādas 5 reizes (es parasti pat otro reizi uz izrādēm neeju, tad nu novērtējiet šo), man neapnīk un labprāt iešu vēl un vēl.
– Melnā sperma ĢIT – viena no spilgtākajām izrādēm, kas šogad ir redzēta. Must watch pilnīgi visiem!

Marts
Bovarī kundze, Dailes teātrī – pirms diviem gadiem lasīju romānu un uz pirmizrādi neaizgāju tikai tāpēc, ka man bija klepus, un sanāca tā, ka noskatījos tikai tagad. Viduvēja izrāde, par ko spriežu, jo tagad lielu daļu neatceros. Nevarauska patika, un tērpi arī.
– Trīs māsas, Dailes teātrī – arī viduvēja, jo arī lielu daļu neatceros. Patika scenogrāfija un tērpi, Dzelzīša spērgāšana, lieliskās aktrises Daneviča, Segliņa un Nevarauska.

Aprīlis
Mežapīle, Nacionālais teātris – tā bija intensīva ģimenes peripētiju atrisināšana, kurā spriedzē sastinguši sēdēja arī skatītāji. Izrāde, kas ievelk un ilgi nelaiž vaļā. Lieliska Doveika, mazā meitene un Grasbergs. Priecē divas Spēlmaņu nakts nominācijas – viena Doveikai, otra gaismām.
-Ak, tētīt, Nacionālais teātris – spēcīga izrāde par spēcīgu slimību, kas izraisa pārdomas joprojām. Šoreiz mazā zāle nebija nekāds intimitātes pastiprināšanai, bet varēja vērot slimnieka prātu no attāluma – kā caur televizoru. Lieliski meita un tēvs kā izrādē, tā dzīvē Lūriņa un Lūriņš, šo arī ieteiktu noskatīties.

Maijs
Pilna Māras istabiņa, JRT – pilna ar latviskiem simboliem, no kuriem jēgas nekādas, jo lielā bilde neveidojās. Kāpēc izrādi iestudē? Kāda jēga tieši tagad? Ko grib pavēstīt? Gribu izlasīt Zālītes darbu, lai taptu skaidrs vismaz pamata darbs, jo izrāde palika nesaprasta.
Raspļujeva sapņi, Valmieras Drāmas teātris.

Augusts
Portreti. Vilki un avis, Liepājas teātra viesizrāde – patika koncepts, patika saturs, patika mūzika un gaismas. Neatstāja tādu iespaidu, lai tagad atcerētos vairāk.
– Ziloņcilvēks, Liepājas teātra viesizrāde – man liekas, ka ir režisori ar rokrakstu, kuru izrādes skatoties jau var pateikt, ka to iestudējis konkrētais režisors. Laura Groza – Ķibere veido sarežģītas, pārdomu pilnas un neparastas izrādes, šokējot, pārsteidzot, mulsinot un iebakstot acīs problēmas, ar kurām sabiedrībai būtu jātiek galā, un kā vēl saudzīgāk to darīt, ja ne caur dažādām mākslas formām. Ziloņcilvēks neatstāja tādu iekšēju gruvešu kaudzi kā Frankenšteins, bet tāpat bija spēcīgi. Arī iesaku noskatīties.
– Asins kāzas, Nacionālais teātris – viņa ir tik lieliska, ka man neceļas roka sākt komentēt. Ja neesi vēl bijis, nesaprotu, ko tu vēl gaidi.

Septembris
8 mīlošas sievietes, Dailes teātris – atgādina vidējo detektīvromānu – lasot/skatoties ir spraigums un interesanti, bet trešajā dienā par to pārtrauc domāt un pēc mēneša jau esi aizmirsis, ka esi lasījis/skatījies. Iet skatīties jau var, bet tai pašā laikā ir vairākas daudz labākas izrādes.
Frankenšteins, Dailes teātris – šo izrādi skatījos atkārtoti un patika tikpat ļoti, cik pirmajā reizē.

Oktobris
Granātu krāsas aproce, Dailes teātris – saldsērīga izrāde, kurā patika Siliņš, Vārpiņa un scenogrāfija. Arī šai daudz ko neatceros, tāpēc tāda viduvēja.
– Iemūrētie, LNOB – uhh, man par šito nav ko teikt, ja nu vienīgi, ja ejat uz operu pirmoreiz, neesot bērns, nesēdiet pirmā rindā un atcerieties, ka iet titri skatuves augšā. Man liekas, ka trauma ir tik liela, ka uz operu vairs neiešu ilgi (līdz februārim, khem)

Novembris
Vaidelote, Valmieras Drāmas teātra viesizrāde
– Lielā melu burtnīca, Dailes teātris – interesanti, kāda ir grāmata, jo izrāde atstāja nepabeigtības izjūtu un daudz kas nav palicis atmiņā (un man liekas, ka es to pieminu tik bieži, ka jāsaka, ka man ar atmiņu viss ir lieliskā kārtībā, tikai izrādes neatstāj tādas emocijas, lai es tās atcerētos). Patika Upenieks, bet Dīcis man kaitina visās izrādēs, kur spēlē.
– Pēc beigām, Nacionālais teātris – lūk, ja gribas spraigu izrādi, labāk aizejiet uz šo, jo sasprindzinājums kā iestājās pirmajās minūtēs, tā neatslāba visas izrādes garumā. Lieliski ietrāpījuši ar aktualitāti pasaules kontekstā, lieliski aktieri, lielisks izpildījums un viss forši, tikai no izrādes izgāju puskurla.

Decembris
Peldošie-ceļojošie II daļa, Dailes teātris – nepiekrītu tiem, kas saka, ka bez pirmās daļas maz ko var saprast, jo saprast var daudz, vienīgi varbūt garām paslīd tās nozīmes, kas iegūtas, skatoties pirmo daļu. Mūzika ir debešķīga (Nastavševam vajag savu CD izdot), lieliski aktieri, un šī ir pirmā izrāde, kur man Ķuzule pat patika. Lai nu kā, februārī eju uz pirmo daļu JRT, tad varēšu spriest plašāk.
Taureņi ir brīvi un Džeina Eira, Valmieras Drāmas teātris

Attēls: te

Plāni 2017:

Jau ir sapirktas biļetes uz vairākām izrādēm janvārī un februārī, iespējams, braukšu uz Valmieru, gribu aiziet uz kādu no DDT izrādēm un vairāk iet uz Nacionālo teātri, jo man patīk, ka piespiež domāt un raisa vismaz kaut kādas emocijas, spēcīgākas nekā Dailē. Tā kā šogad dažādu apstākļu dēļ sanāca mazāk rakstīt par izrādēm, to nākošgad apsolos mainīt.

Teātra biļetēm, pieredzi un emocijām bagātu 2017.!

“Raspļujeva sapņi” VDT

Katram dzīvē var pienākt brīdis, kad to, kas patīk, gribas mest pie malas un sākt darīt jaunas lietas un attīstīt sevi jaunā virzienā, kuru gan pats neesi vēl atklājis. Man tā bija ar blogu. Bet tad nāk jaunas iespējas sevi attīstīt vairāk jau esošajā un tas ir iemesls, kāpēc top šis iemesls.

21. maijā, man bija lieliska izdevība paviesoties pilsētā, kurā nekad nebiju bijusi, teātrī, par kuru  biju dzirdējusi tikai labas lietas. Tātad, Valmiera un Valmieras Drāmas teātris. Ar teātra cilvēku lielisku piedāvājumu noskatījos “Raspļujeva sapņus”, par ko tad arī ir šis stāsts.

Raspļujevs ir masa ar uzvārdu. Masa, ko veido apkārtējie, masa, kas var pielāgoties jebkurai dzīves situācijai un ieņemt vajadzīgo pozīciju, tikai pasaki, kādu. Bet vari arī neteikt. Uzvārds ir attieksme, kas skaidri tika noturēta visas izrādes garumā. Kopā veidojas cilvēks ar vēlmi dzīvot, vēlmi būt uzmanības centrā, bet tajā pašā laikā to visu sasniegt sevišķi nepiepūloties. Dzīvojot barā, kurā visi ir bez jumta virs galvas, tas ir jāmāk izdarīt. Raspļujevs to māk. Izdevība sevi parādīt viņam rodas, kad veikt kādu uzdevumu viņu norīko draugs, kas vēlas precēt meiteni no bagātas ģimenes. Sākas Raspļujeva kāpiens pa varas kāpnēm, lai novestu viņu turpat, kur viņš bija sākumā.

Izrāde ir veidota kā satīriska komēdija 2 cēlienos (vairāk gan likās, ka četros, bet par to vēlāk) pēc krievu dramaturga Aleksandra Suhovo Kobiļina 2 lugu (“Krečinska kāzas” un “Tarelkina nāve”) motīviem. Režisors – Viesturs Meikšāns, scenogrāfs – Reinis Suhanovs, tērpi – Ilze Vītoliņa, gaismas – Oskars Pauliņš.

Ja teātris ir paredzēts tam, lai paplašinātu robežas, tad šī izrāde ir paplašinājusi manējās. Kāpēc gan uz skatuves var attēlot, piemēram, kaķīšus un princeses, bet nevar galvenajā lomā un izrādes fokusā vispār attēlot bezpajumtniekus, bet es par to neaizdomājos, kamēr ar to nesaskaros. Arī piekrītu, ka bezpajumtnieki ir visvieglākais ceļš, kas ejams, ja vēlas attēlot dzīves kvalitātes un varas kāpumu un arī abu kritumu. Bet jāmin arī tas, ka Raspļujevs nav tipisks dzīves smaguma nomākts bezpajumtnieks – tas viņam vienkārši neinteresē. Apveltīts ar ašu mēli, viņš vārās vienā vārīšanā – pierunā skatītājiem galvas sāpes un domu “kad tas reiz beigsies”. Mārtiņš Meiers lomu nospēlē ar vieglumu un bezrūpību, bet tāda ir arī pati loma.

Gribot negribot ir jāvelk paralēles ar pasauli, kurā dzīvojam tagad. Varas tīkoši cilvēki, kas sākumā ir nekas, ņem un izaug lieli un vareni, izrīko pēc savām vēlmēm, paši sev uzliek kroni galvā. Bet. Lai cik augstu nekāptu, tāpat jau beigās esam turpat, kur sākumā. Tāpat varbūt tam cilvēkam, kam ir lokanākā mēle un labākās runas spējas var izdzīvot labāk, bet ar to tālu neaizkļūsi, ja paralēli neko nedarīs.

Kā jau minēju, izrādei ir divi cēlieni. Tas, kāpēc man šķiet, ka bija četri, ir tādēļ, ka aptuveni abu cēlienu vidū tiek nolaists skatītāju zāli un skatuvi nodalošs priekškars un kādu (īsu, bet tomēr) laiciņu skatuve tiek pārkārtota. Šis bija arī Dailes “Žannā d’Arkā”, bet tur vismaz nesaprotamu video tam pa virsu rādīja, bet te – sēdi tumsā un nezini, kas tagad būs. Beidzās? Tik ātri? No vienas puses ir laiks padomāt par notiekošo un saprast savas sajūtas par izrādi, no otras – neliels diskomforts tomēr ir. Jāsaka gan, ka otrais cēliens man likās par garu un izraisīja vairāk jautājumu, nekā atbilžu un vienu brīdi vispār pazuda fokuss, kas notiek uz skatuves. Tāpat ir diezgan daudz tēlu un es apskaužu tos cilvēkus, kuriem izdodas visiem krieviskajiem uzvārdiem izsekot līdzi, jo es to nespēju. Loloju cerības uz teātra mājaslapu, bet tur tas ir priekš ātrāk atbildēm par sarežģītu.

Scenogrāfija. Te ir jāmin 2 man piesaistošie aspekti – caurums grīdā un plāksnes. Caurums kā nāves risinājums – tajā izrādes laikā mēdz pazust cilvēki, kas skatītājos izraisa pārsteigumu un atmodina vēl labāk, nekā jau apnikušās šāvienu skaņas, tiesa gan, tas ir Rīgas teātros izplatīts, par šo nevaru spriest. Tajā ļoti ātri pazūd arī galvenais varonis, kas zālei liek ieelsties pārsteigumā. Otrais veidojums ir tādas kā varas plāksnes, kas atkarībā no situācijas vai nu spiež pie zemes vai ļauj pakāpties un būt augstāk par pārējiem.

Varoņi. Aktierus nepazīstu tik labi, lai spētu viņus nosaukt vārdā, un izrādē figurē pārāk daudz uzvārdu, lai es tos spētu savilkt kopā ar jaunu aktieru sejām. Izrādes programmiņa man arī nepalīdz. Un par Meieru es jau teicu sākumā. Vēl man simpatizēja Raspļujeva draugs, bet tikai pirmajā cēlienā, jo tad sākās otrā cēliena putra, kas skatītājiem sagroza galvu gan sižetiskā, gan lomu ziņā. Vismaz man tā bija.

Izrāde liek domāt par mums pašiem, par savu vietu šai pasaulē. Vai mēs dzīvojam tā, lai kaut ko sasniegtu, vai vienkārši plūstam pa straumi un skatāmies, kur mūs tā aiznesīs. Kas ir mūsu mērķis, ar kādu dzīvojam? Kur nokļūsim – kāpņu augšgalā vai apakšgalā? Kur atrodas vara – spiežot pie zemes vai palīdzot pakāpties līdz viņiem? Domāju, ka starp izrādes varoņiem katrs var sevi identificēt vismaz ar vienu.

Beigās jāsaka, ka izrāde nav pati izcilākā, ko esmu redzējusi Latvijas teātros, bet nav arī pati sliktākā. Aktuāla un nozīmīga mūsdienu Latvijas un pasaules kontekstā, tas noteikti, vairums ideju ir acīmredzamas, bet pasniegšanas veids un varoņi man izraisa šaubas, nesapratni un apmulsumu. Bet varbūt šī ir tā izrāde, kur ar vienu aiziešanas reizi nepietiek. Dodu 7 no 10, tādēļ, ka 6 man liekas par maz.

Ceru, ka teātris arī šo izrādi uz Rīgu atvedīs, lai gan jaunākā informācija par viesizrādēm liecina, ka šajā augustā tas noteikti nenotiks (izrādes, kuras atvedīs, var apskatīt te.)

Attēli un vairāk informācijas te.