Sallija Grīna “Tumšā puse” pilnā atsauksme

Grāmatas pirmās divas daļas es saņēmu jau elektroniskā formātā. Tas bija labs materiāls, lai pārliecinātos par to, ka elektroniski lasīt grāmatas ir viegli, bet nepierasti. Iespējams, jāizmēģina vēl kāda grāmata, lai būtu skaidrs, kurā pusē nostāties. Bet, turpinot par grāmatu, to esmu saņēmusi pilnā formātā un papīra formātā, par to paldies izdevniecībai Zvaigzne.

Pirmās divas daļas biju apskatījusi TE, tagad pienākusi kārta pārējām daļām. Galvenais varonis Neitans turpina savus tēva meklējumus un gaida savu 17. dzimšanas dienu, kad kāds viņam (cerams) pasniegs trīs dāvanas, lai viņš kļūtu par pilntiesīgu burvi. Ak jā, viņš arī atrod Merkūriju, kas viņam varētu pasniegt šīs dāvanas. Bet tad notiek kas negaidīts. Kas? To jūs uzzināsiet, kad izlasīsiet.

Interesanti ir tas, ka grāmatai otrā pusē nav anotācijas. Bet to atver absolūti brīnišķīgais grāmatas vāks. Izlasot grāmatu, es arī ieraudzīju cilvēka sejas apveidu, ne tikai asiņu pleķus. 😀 Arī grāmatas nosaukums ir uztaisīts pietiekami interesanti, lai ieinteresētu nākošos grāmatas lasītājus.

Galvenais varonis Neitans ir pārsteidzoši neattapīgs, kas šo romānu padara ne tik ļoti līdzīgu visiem pārējiem, kas sarakstīti par burvju/raganu tēmu. Neitans brīžiem līdzinās pilnīgi normālam cilvēkam, bet nevar noliegt viņa dziedēšanas māku. Neraksturīgi man, bet man iepatikās viņa tēvs. Gluži kā šī grāmata – sensācija vēl pirms parādīšanās. 🙂

Vērtējums: 9/10. Mākslinieciskais noformējums ir lielisks, stāsts ir ļoti labs, man patika. Bet līdz pilnīgai izcilībai nedaudz pietrūka.

Kunkuļu manis vārītājā putrā nav, bet nav arī nekā cita, jo esmu notiesājis visu medu, ievārījumu un rozīnes

Sakožu zobus; ir tāda sajūta, it kā miesu plēstu no ribām – kā atkaulojot vistu. Miesa turas pārsteidzoši sīksti. Es sāku skaitīt. Kad tieku līdz deviņi, skaitļi pārvēršas lamuvārdos.

Attēls: šeit.

Debora Hārknesa “Raganu atklājums”

Laikam jāsāk ar to, ka raksts satur daudz negatīvisma, nedaudz pozitīvisma un krietnu daudzumu spoileru. Nesakiet, ka neesmu brīdinājusi. Pie “Raganu atklājuma” nonācu ar Zvaigznes ABC starpniecību, un neteikšu, ka būtu ļoti lielā sajūsmā.

Romāns ir par Diānu – raganu, kas cenšas būt pavisam parasts cilvēks, nelietojot maģiju, bet viņai tas lāgā neizdodas – ik pa laikam viņa liek maģiju lietā, lai atrisinātu pavisam sīkas problēmas. Diāna ir literatūras pētniece, viņa pēta senos manuskriptus Oksfordas Bodlija bibliotēkā. Kādā dienā viņa sajūt uz viņu vērsto auksto skatienu – tikai vampīram ir tik auksts skatiens. Tas ir Metjū Klērmonts – 1500 gadus vecs vampīrs. Diāna bibliotēkā atrod senu manuskriptu, kas ir bijis apslēpts vairāku gadsimtu garumā, un šis atradums liek visai burvju pasaulei sagriezties kājām gaisā. Vai Diānai un Metjū pietiks spēka, lai pretotos burvju pasaules likumiem? Vai Diānai izdosies izzināt sevi un savaldīt savu maģiju? Un kas notiks ar Metjū?

Manas domas par šo romānu vēl ir diezgan haotiskas, tāpēc arī atsauksme nebūs nekāda sakārtotā.

Pirmkārt, zinātne. Šajā romānā ir pārāk daudz zinātnes lai to spētu saprast mirstīgs cilvēks, kurš par zinātni neinteresējas. Es jau nesaku, ka nav paskaidrots, bet pa priekšu lasītājam tiek nogāzts priekšā zinātnisku skaidrojumu blāķis par mistiskiem mitohondriju DNS, un pēc tam tiek sniegts skaidrojums. Man, piemēram, milzīgais zinātnes blāķis nogurdināja un lasīt skaidrojumu nu galīgi negribējās. Lieki piebilst, ka uz zinātni ir balstīts šis darbs. Es neko neapšaubu, jo autore Debora Hārknesa ir zinātnes un medicīnas vēsturniece, bet nu tomēr – zinātnes te bija tik daudz, ka apmulsināja un nogurdināja pat mani.

Otrkārt, pats romāns. Ieteiktu gan autorei pirms SAVA romāna rakstīšanas turpmāk nelasīt Twilight, Divergent, The Hunger Games un citus populāros fantāzijas romānus. Šī rīcība noved pie visu romānu samiksēšanas vienā un izdošanas kā pašas sarakstītu darbu. Es jau neko nesaku, bet man Diāna asociējās ar Bellu. Diāna bija tikpat stūrgalvīga, dumja kā Bella, tikai bija ragana, kaut gan arī šo superspēju viņa tā arī neiemācījās pielietot. Kaut gan nē – kad bija jāglābj savs mīļotais, no viņa bija kā maģijas pārpilnības rags. Cik parocīgi – primāras nepieciešamības dēļ pēkšņi sāk atmosties visas spējas. Metjū, savukārt, man atgādināja Edvardu. Visa tā muldēšana par aizsargāšanu no ļaunajiem spēkiem, lai gan pats teju izsūc mīļoto sausu no asinīm un pēc tam mokās sirdsapziņas pārmetumos (vēl viena iezīme no Twilight). Nu c’moon. Izdomājiet ko jaunu vai padariet interesantu jau radīto, nevis tikai pūlaties atgremot!

Treškārt, nolaupīšana. Līdz ko Diāna atklāj manuskriptu, tā visi dēmoni un raganas un vampīri cenšas Diānu nolaupīt, divkārt tas arī izdodas. Otrajā reizē diez vai es izdzīvotu pēc tā, ka mani aizlidina līdz zāles otram galam, pa ceļam nobrāžot man muguru, tad nedaudz padedzina manu ādu, uzzīmē raganu apļus un vēl nedaudz pakarina ar galvu uz leju. Un tagad pats labākais – ieslēdz cietoksnī, kas atrodas uz Metjū mātes zemes, cerot ka viņu tur neviens neatradīs. Nopietni? Nopietni!?

Tagad pie pozitīvajiem tēliem. Man patika Metjū māte, pirms viņa nebija pieņēmusi Diānu savā ģimenē – tāda skarba un “neaiztiec mani, esmu vampīre”. Arī Metjū draugs Hemišs (Heimičs, atceraties? Šitas tikai ir daudz prātīgāks, bet līdzība ir nenoliedzama.) ir patīkams tēls – vismaz neaizraujas ar jūtu sludināšanu, pārspīlētu “es gribu pasargāt visu pasauli” un citām īpašībām, bet gan ir gana prātīgs, plānojošs un domā par nākotni reāli, nevis ietinies savā mīļākajā sedziņā un rozā sapņiem pilnu galvu. Arī Diānas tante Sāra bija pietiekoši skarba un auksta, lai man iepatiktos.

Stāsts ir garš kā pasaule. Ja tomēr izdomājat lasīt, iesaku lasīt pa mazam gabaliņam. 10 nodaļu izlasīšana vienā dienā rezultātā dod galvu lielu un smagu kā pēc kārtīgas ballītes. Iesaku arī izlaist pārāk daudzās vīna baudīšanas ainas šajā grāmatā, kas sastāda aptuveni ceturtdaļu no romāna. Protams, es pārspīlēju. Bet, izlasot grāmatu, es tā arī nesapratu šo ainu nozīmi romānā. Vēl lieta, ko es nesapratu, ir laika ritējums. Biju apmēram grāmatas vidū, kad izrādījās, ka stāstā rit tikai trešā diena (!). Vienā dienā sabāzti tik daudz notikumi, kas samaisa galvu, un, līdz ko tiek pieminēta kāda konkrēta diena, lasītājs apmulst.

Beigas gan romānam ir pietiekami ieintriģējošas, lai kādam, kuram patika šis romāns, ienāktu prātā un sirdī vēlme izlasīt arī turpmākās daļas, jo šī bija tikai pirmā. Bet man tā arī paliks pirmā un vienīgā.  Iesaku noteikti visām tām sievietēm, kas fanoja un spiedza par Twilight. Viņām noteikti patiks. Jauniešiem varbūt šī grāmata būtu par apjomīgu un smagu. Šo noteikti nevar izlasīt vienā vakarā vai pāris stundās.

Vērtējums: 6/10.

Attēls šeit.

Matss Strandbergs, Sāra B. Elfgrēna “Uguns”

Jau tad, kad es ieraudzīju šo grāmatu pie sadaļas “drīzumā”, es zināju, ka tā būs mana. Agri vai vēlu, bet būs. Pirmā daļa bija tik interesanta, ka nebija citu variantu. Esmu dabūju grāmatu (paldies izdevniecībai), esmu to izlasījusi, un te būs manas pārdomas.

Uguns staro ne tikai no grāmatas noformējuma, bet arī no paša stāsta. 5 Izredzētās – Mila, Linneja, Īda, Vanesa un Anna Kārina. Ir beigusies vasara, un sākušās mācības Engelsforsas 2. ģimnāzijas klasē. Bet meitenēm draud briesmas. Un ne jau no tās gaidītākās puses. Kad visu pilsētu pārņem “Pozitīvā Engelsforsa” un sāk notikt dīvaini atgadījumi ar pašām meitenēm, viņas saprot, ka kaut kas nepavisam nav kā parasti. Visi šķiet tik… pārņemti ar pozitīvismu. Šajā situācijā meitenēm jāturas kopā un bez maģijas nu nekādi neiztikt, lai ko teiktu un mēģinātu aizliegt Padome.

Neiesaku šo grāmatu lasīt, ja nav atsaukta atmiņā pirmā daļa. Pašķirstiet pirmo daļu, un tad sāciet otro, jo savādāk zūd visa sapratnes izjūta, jo autori nekādīgi nemēģina atgriezties pie sīkākiem notikumiem pirmajā daļā, bet metas jau fantazēt otro. Tiesa gan, nav jau arī tā ka nu ir pilnīgi atsevišķa grāmata iznākusi, kurai nav nekādas saistības ar pirmo, jo galvenais pirmās grāmatas notikums – Eliasa nāve ir galvenais atsperšanās punkts un iemesls otrajai grāmatai. Vismaz šajā variantā.

Varu tikai uzslavēt vāka noformētājus – vāks tiešām atspoguļo grāmatā rakstīto. Beidzot sagaidīju. Arī tulkojums ir tāds, kurš saglabājis zviedru valodas īpatnības, kas piedod stāstam zviedrisku noskaņu, kas, savukārt, palīdz iztēloties stāstu reālāk. Labi, tagad jūs teiksiet, ka fantāzijas romānu nevar realizēt utt, bet es jums pateikšu, ka šo var. Romānā atspoguļojas pusaudžu vecums un arī aktualitātes – ballītes, zagšanās ārā no mājas, automašīnu aizņemšanās bez atļaujas, meli, neuzticība, attiecības… Tas viss tur ir. Tāpēc, ja domājat, ka jums nepatiks, padomājiet vēl!

Romāna varoņiem katram bija savi plusi un mīnusi, kas kaut kādā veidā kavē mana mīļākā tēla izveidi. Tomēr pie tiem, kas man nepatika, spītīgi gribas pieminēt Nikolasu, kas aizlaidās tieši tad, kad meitenēm bija visvairāk vajadzīgs un visu turpmāko laiku nedeva par sevi nekādu ziņu. Jādomā, ka trešajā, noslēdzošajā grāmatā mēs par viņu vēl kaut ko dzirdēsim. Arī gribas pieminēt Eliasa vecākus, kas ir vieni no galvenajiem personāžiem visā stāstā, bet tā kā viņi jau no sākta gala tika uzskatīti par ļaundariem, tad viņu pieminēšana šādā kontekstā šķiet pilnīgi pašsaprotama.

Vērtējums: 8/10. Grāmata lasās viegli, ir ar nelielu humora dzirksti, bet tomēr šī, lai gan nebija “briesmīgā otrā daļa no kuras neko nevar saprast”, nebija arī “ideālā otrā daļa, kur nav kur piesieties”.

Vārdam “mūžīgi” ir pavisam cits svars, ja to saka cilvēks, kurš nodzīvojis četrus simtus gadu.

-Mana mamma vienmēr saka: vislabākais veids, kā tikt pāri vienam vīrietim, ir nokļūt zem kāda cita.
-Tad tāpēc viņa ir pārgulējusi ar pusi pilsētas?

Attēls šeit.