Emīlija Lokhārta “Puišu grāmata”

Attēlu rezultāti vaicājumam “puišu grāmata”

Šī grāmata ir turpinājums “Puišu sarakstam” – pirmajai grāmatai, kur iepazīstam Rūbiju Oliveru un viņas likstas.

Rubija sāk savu trešo gadu Teita vidusskolā. Bez draugiem. Joprojām uzticamākais cilvēks, ar ko viņa var pārrunāt visu, ir viņas psihoterapeite daktere Z.Vecāki meiteni mēģina saprast (nesekmīgi), lasot dažāda veida padomu grāmatas. Bet viss nav nemaz tik bezcerīgi – Rūbijas mammas draudzenes dēls Andželo izrādās tīri sakarīgs, tāpat skolas Noels. Varbūt šis gads Rūbijai būs tīri ciešams.

Šī grāmata man patika labāk par pirmo (kas ir interesanti, jo man pārāk bieži nepatīk sēriju otrās grāmatās). Rūbija šeit likās pieaugušāka un ar vairāk saprāta galvā, izdarot svarīgus lēmumus savā dzīvē, par ko man bija liels prieks. Lai gan joprojām nedaudz atkarīga no vecākiem, viņa mēģināja ņemt dzīvi savās rokās un uzņemties atbildību, sperot pieauguša cilvēka soļus. Bet protams, tas automātiski neizslēdz bērnišķīgumu un pusaudžu dzīves aspektus no Rūbijas dzīves.

Stāsts turpina šķetināt sarežģīto vīriešu dzimumu, sniedzot ieskatu “Puišu grāmatā” – tādā kā savdabīgā instrukcijā. Kā būtu jāuzvedas, kad puisis zvana, ko patiesībā nozīmē puiša “es tev noteikti piezvanīšu”, noteikumi, kas jāievēro, satiekoties un vēl citas ļoti svarīgas atklāsmes. Blakus tam ir Rūbijas pašas pieredze attiecīgajā ziņā, kas grāmatu padara par vieglu un pat ar humoru uztveramu stāstu, ko izlasīt vienā vakarā.

Grāmata turpina pirmās daļas uzvaras gājienu – būt aktuālai jebkurā vecumā. Jaunajiem cilvēkiem tur ir gan draudzības, mīlestības un izdzīvošana skolā tēmas, bet jau pieredzējušākiem – atgriezties skolas gaiteņos, kad simpātijas slepus rakstīja zīmītes, zvanīja uz mājām un risināja neveiklas sarunas, un beigu beigās – centās izdomāt, ko lai velk mugurā, lai būtu piemēroti, bet tai pašā laikā – ne pārāk.

Vērtējums: 7/10. Ļoti piemērota lasāmviela skolēnu brīvlaikā. 🙂

Attēls te.

Advertisements

Oktobrī paveiktais + plāni novembrim

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/264586238/large.jpg

Šomēnes draudzējos ar Mērfija likumu – jo vairāk plānu, jo lielāka iespēja, ka neko no tā neizdarīsi. Un šoreiz galvenais apstāklis nav slinkums, bet gan vīruss, kas rūpīgi 2 nedēļas ir apgrūtinājis manu dzīvi, tāpēc arī oktobrī paveiktais ir tikai maza čupiņa.

Grāmatas. Esmu izlasījusi 5, kas daļēji atbilst manam oktobra plānam mēneša sākumā. Protams, izdevniecību jaunākajiem veikumiem ir paradums iespraukties visam pa vidu, tāpēc 2 no izlasītajām grāmatām plānā neietilpa.

  • Alvja Hermaņa “Dienasgrāmata” – atsauksmi lasi šeit. Ja vēl neesi ticis pie grāmatas, es nesaprotu, ko tu vēl gaidi.
  • Hjū Hovijs “Putekļi”. Brīnišķīga grāmata, brīnišķīga triloģija – atsauksmi lasi šeit.
  • Emīlija Lokhārta “Puišu saraksts” – atsauksmi lasi šeit.
  • Entonijs Dors “Mums neredzamā gaisma” – atsauksme šeit.
  • Dž.K.Roulinga “Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis” – par šo gan lielā atsauksme nebūs, jo vien pāris lietas sakāmas. Patika, ka Harijam vismaz vienā grāmatā (neatceros kā pārējās, bet man ir smaga aizdoma, ka citās nav) nevajag cīnīties ar Voldemortu. Un vēl man patīk lasīt grāmatas pareizos laikos, jo, kad Hermione grieza laiku atpakaļ, to pašu darīju arī es.

Filmas. Noskatījos pārsteidzoši daudz, 8 ar pusi.

  • Neredzamā – neatceros ne režisoru, ne aktierus, tikai to, ka vienu vakaru rādīja LTV1 un man patika. Skats uz jaunas aktrises dzīvi – pirmo teātra izrādi tieši tapšanas stadijā, privāto dzīvi, ģimenes sarežģījumiem. Riktīga drāma, bet man pret to nekad nav iebildumu. 8/10
  • Ceļā – neko daudz no tās neatceros, tikai to kā 3 jaunieši blandījās pa pasauli. Pat nezinu kāpēc skatījos. 3/10
  • Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem – grāmatas ekranizācija. Galvenās sižeta līnijas ir saglabātas un es pat nepamanītu saturisko maiņu, ja vien draudzenei nebūtu tik laba atmiņa un viņa nefeispalmotu visas filmas garumā. Tā kā man ir bail no visa, kas ir kaut nedaudz baiss, tad izvairījos skatīties Bērtona filmas, bet noskatījos šito un nesapratu, vai viņam visas tādas, vai tikai šī neizdevusies, jo nekā baisa tur nebija. Katrā gadījumā grāmatā attēli ir baisāki nekā filma. 6/10
  • Harijs Poters un Jauktasiņu princis – biju palaidusi garām HP filmu maratonu LNT, noķēru vien pašas beigas, bet nevar neskatīties, tāpēc smuki paraudāju Dumidora ainā. Atzīme būs tad, kad izlasīšu grāmatu.
  • Harijs Poters un nāves dāvesti, abas daļas – arī šeit atzīme būs tad, kad izlasīšu grāmatu.
  • Trakā, dullā mīlestība – vispār televīzija ir laba lieta, tikko pamanīju, ka vairums filmu esmu skatījusies tieši tādā veidā. Bet šito gribēju noskatīties jau sen un man pat patika. 8/10.
  • Kā klājas Morganiem? – attiecību krīze un krīzes atrisināšana divu stundu garumā – aiz garlaicības es varu skatīties pat ko tādu. 6/10
  • Murķšķu diena – noskatījos līdz pusei, aizgāju gulēt un par filmu aizmirsu līdz šodienai. Sižets pat bija gandrīz interesants – izdzīvot savu riebīgāko dienu atkal un atkal no jauna. Hmm, varbūt noskatīšos kaut kad līdz beigām.
  • Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis – nevajag skatīties filmas tik drīz pēc grāmatas izlasīšanas, jo pamanu visas neatbilstības grāmatai. Lielos vilcienos bija tas pats, bet likās nežēlīgi daudz svarīgu lietu izņemtas ārā, piemēram, kalambola spēle pret slīdeņiem te kārtīgi paslīdēja garām.

Kultūra.

  • Granātu krāsas aproce Dailes teātrī – saldsērīga izrāde, kas apcer īstās un vienīgās mīlestības iespējamību. Kādam tā var šķist pārvērtēta, kādam – nē. Ko tu darītu, ja pēkšņi tā klauvētu pie tavām durvīm? Vārpiņa bija lieliska, tāpat Skrastiņš un Siliņš. Izrādei dodu 6/10, jo neuzrunāja tik ļoti, lai pēc 3 nedēļām es to varētu atsaukt atmiņā.
  • Iemūrētie LNO – attiecībās ar operu esmu uz “jūs jūs”. Tas nozīmē – ļoti tālu. Salasījos lieliskas atsauksmes, anotācija arī uzrunāja, tā nu devos. Pirmā rinda nebija prātīgākā izvēle, kur sēdēt, ja neko nejēdz no operas dziedājumiem, bet vismaz, kad palika garlaicīgi, varēja vērot orķestri vai diriģentu. Libretu es joprojām neesmu izlasījusi, bet mani neuzrunāja tik ļoti, lai es spētu par šo normāli runāt.

Oktobrī es lepojos ar tikai 6 nopirktām grāmatām, jo es nevaru paiet garām Grāmatu svētkiem Kongresa namā, bet maks saka paldies, ka piedāvājums bija salīdzinoši mazs un turējos rāmjos. Tagad vien atliek domāt un sapņot par Ķīpsalu. 🙂

Plāni novembrim:

  • Harija Potera sakarā man jāizlasa 3 grāmatas, izcili būtu 4, zinot semestra beigas universitātē un pēdējos 2 ķieģeļus.
  • Nebūtu slikti arī paretināt “kādreiz lasīts un tagad nopirkts” plauktu, lai samazinātu lasāmo rindu.
  • Džeina Eira, manuprāt, būtu jāsāk lasīt, jo tuvojas VDT pirmizrāde.
  • Šis ir pirmais mēnesis, kur man nav ne jausmas, kuras izrādes es apmeklēšu, jo nekas uz priekšu vēl nav nopirkts, bet gribu aiziet uz “Peldošajiem-ceļojošajiem” JRT, jo nopirktas ir uz otro daļu Dailes teātrī.
  • Nē, vispār man ir ieplānots iet uz Vaideloti VDT viesizrāžu sakarā. Ja es nebraucu uz Valmieru, Valmiera brauc pie manis tā teikt.
  • Ir doma arī beidzot piedalīties kādā lasīšanas izaicinājumā – ir Ho-ho-ho readathon (9.-15. nov.), kur jālasa ar svētkiem saistītas grāmatas un ir Hooked on Books readathon (5.-12. nov.), kur mērķis ir turpināt iesāktās grāmatu sērijas. Piemēram, ja esi izlasījis pirmo grāmatu, loģiski būtu turpināt otru. Šeit es varētu iespraukties ar Hariju Poteru. Abi lasīšanas izaicinājumi daļēji pārklājas, tāpēc var piedalīties abos, bet es piedalīšos tikai Hooked on Books, jo man plauktā nav nevienas Ziemassvētku grāmatas, ko varētu piedēvēt Ho-ho-ho lasīšanas izaicinājumam. Arī Tome Topple Readathon notiek novembrī (18.11.-1.12), kur mērķis ir lasīt lielas, biezas grāmatas, kurām savādāk neķertos klāt. Arī par šo es padomāšu, skatoties, kas notiek ar skolas intensitāti.

Attēls: te.

Emīlija Lokhārta – Puišu saraksts

Emīliju Lokhārtu Latvijas lasītāji jau ir iepazinuši ar grāmatu “Mēs bijām Meļi”. Izdevniecība “BaibaBooks” nupat ir izdevusi citu Lokhārtas darbu – “Puišu saraksts”, kas nav nekas līdzīgs “Mēs bijām Meļi”.

Stāsts ir par piecpadsmitgadīgo Rūbiju Oliveru, kas mācās Teitas vidusskolā un ir maza zvaigznīte no visa Teitas visuma. 10 dienās gan viņa pati, gan citi viņas dzīves elementi sačakarē viņas dzīvi un pēkšņi viss ir slikti – viņai nav puiša, viņai nav draugu, viņas vecāki ir neciešami (tas gan notiek visu laiku, ne tikai tajās 10 dienās) un tam visam galvenais iemesls ir, protams, puiši. Lai Rūbija tiktu skaidrībā ar sevi, vecāki viņai nolīgst psihoterapeitu, kas uzklausa Rūbijas stāstus par 15 puišiem. Vai viņa tikai uzpūš no mušas ziloni vai viņai tiešām ar katru no tiem kaut kas ir bijis?

Lasot šo grāmatu, bija divas galvenās izjūtas – dusmas un sevis atpazīšana. Dusmas par to, cik ļoti viegli visiem liekas bērna vešana pie psihoterapeita tā vietā, lai vecāki paši paliktu malā savas savstarpējās problēmas un savu egoismu un mēģinātu pievērsties bērnam, mēģinot runāt ar viņu dziļāk nekā tikai “tā ir pusaudžu krīze, tas pāries”. Amerikā acīmredzot tā ir izteikta prakse, jo šī nav pirmā grāmata, kur psihoterapeits ir galvenais rosinātājs problēmu atrisināšanai. Attiecinot to uz Latvijas cilvēkiem – šaubos, vai tagad visi savus (iedomātu) problēmu pilnos bērnus sūtīs pie psihoterapeita, jo tam vienkārši nav līdzekļu. Tāpēc silti iesaku šo grāmatu vismaz šajā ziņā uztvert “kā nedarīt”. Tā būs labāk.

Sevis atpazīšanu visvairāk varēja novērot galvenās varones darbībās un uzskatos, prātā bieži pamāju ar galvu. Bet tikpat bieži man no Rūbijas naivuma, nesaprašanas un veltas cerības grāmatu gribējās mest pret sienu, jo veiktās darbības bija tik aplamas, ka cita raksturojoša vārda tām nav. No viena puses – jā, pusaudžu gadi, pirmās attiecības un neziņa par dzīvi to visu varētu attaisnot, bet no otras puses – nē, pat 15 gados cilvēki nav tik dumji kā Rūbija. Vēl interesanti ir tas, ka Rūbija netika iesaistīta mājas darbos, piemēram, grīdas vai logu mazgāšanā, kas man liekas, ir pilnīgi normāls veids kā savus bērnus iesaistīt mājas dzīvē. Vai nu autore nosprieda, ka galvenās varones sūtīšana pie terapeita ir pietiekami liels sods un varoni nevajag pazemot vēl ar slotu un lupatu vai arī amerikāņu bērni tiešām ir slinki.

Grāmatas mērķauditorija ir pusaugu meitenes no aptuveni 11 gadiem. Tas ir diezgan nenoteikti, tāpēc, līdz ko tev sāk interesēt pretējais dzimums – šitā grāmata ir priekš tevis. Tāpat iesaku to izlasīt arī šo meiteņu vai vispār meitu vecākiem. Atceros savus kašķus ar vecākiem, jo likās, ka mani neviens nesaprot – šī grāmata jūs ieliks piecpadsmitgadīgas meitenes galvā un varbūt palīdzēs saprast savu bērnu vai domāšanas veidu. Tikai neesiet Rūbijas vecāki, tas biedē, ne tuvina. Arī tām meitenēm, kurām vairs nav skolas laiks, šī grāmata varētu patikt, jo liek uz 216 lappusēm atgriezties intrigu pilnajā skolā un laikā, kad rokās sadošanās jau bija pietiekami labs iemesls, lai puisi ierakstītu “Puišu sarakstā”.

Vērtējums: 7/10. Skolēnu brīvlaiks vairs nav tālu, šī varētu būt tīri piemērota lasāmviela.

P.S. Beigas var viegli pārsteigt, bet par to nevajag uztraukties, jo grāmata ir tikai pirmā no triloģijas. Bet arī par to nevajag bēdāties, jo to mierīgi var uztvert kā vienu grāmatu ar atvērtām beigām. Katrā ziņā – var gan tā, gan tā.

Attēls – izdevniecības Facebook lapa.