Hjū Hovijs – Putekļi

Putekļi (Elevators 3)

Elevatora triloģijas noslēdzošā daļa ne līdz galam atbild uz lasītāja jautājumiem, kas radušies, lasot “Vilnu” un “Maiņu”, bet atstāj izcilas triloģijas garšu.

Darbība norisinās uzreiz pēc “Maiņas” notikumiem. Džuljeta ir atgriezusies elevatorā pēc tīrīšanas un pilda mēra amata pienākumus, realizējot gan amata pienākumus, gan savas intereses, kas iegūtas, esot tīrīšanas piedzīvojumos. Ne visi elevatora iedzīvotāji ir mierā ar rakšanas darbiem līdz Solo elevatoram kā arī netic Džuljetas stāstiem par ārpasauli. Bet Džuljeta spītīgi turpina neatkāpties no savām idejām un stāstiem. Visam pa vidu nāk attiecības ar pirmo elevatoru – no sarunām līdz naidam.

Jo tālāk sērija aiziet, jo grūtāk par to kļūst runāt, neatklājot svarīgas detaļas, kas var samaitāt visu lasīšanas procesu citiem, kuri šos darbus vēl nav sākuši lasīt. Par laimi vai diemžēl šajā sērijā ir tikai trīs grāmatas – par laimi, jo grūtāk būtu rakstīt atsauksmi par katru nākamo, bet diemžēl, jo sērija ir tik lieliska, ka nevar būt pietiekami.

Notikumi pēdējā daļā norisinās ļoti ātri un spraigi – tā, ka nevar nolikt grāmatu malā, jo visu laiku kaut kas notiek. Ņemot vērā manas problēmas ar “Vilnas” lasīšanas ātrumu, šis bija labs uzlabojums, tiesa, to visu varētu sabalansēt starp šīm 3 grāmatām. Arī par tēliem turpinās otrajā daļā pamanītā neiedziļināšanās varoņu būtībā un raksturā – par to lasītājs var noprast tikai pēc varoņu rīcības.

Kā jau pēdējai grāmatai pienākas, tā noslēdz stāstu. Grāmatai ir vairāki iespējamie atrisinājumi un autors ir izvēlējies, manuprāt, ne-vienkāršāko no tiem. Ņemot vērā visu grāmatā esošo spriedzi, ja noslēgums būtu vēl intensīvāks, aizrautīgākais lasītājs aizietu ar sirdi. Lai gan to tepat varēja izdarīt. Kopumā var teikt, ka, ja gribas palasīt kvalitatīvu zinātnisko fantastiku par aktuāliem tematiem, kurā katrs var atrast sevi – nesaprotu, kāpēc neesi vēl sācis lasīt triloģiju.

Vērtējums: 9/10.

Attēls te.

Advertisements

Hjū Hovijs – Maiņa

https://i1.wp.com/www.prometejs.lv/maina.jpg

Ja jūs par “Elevatora” triloģiju neko nezināt un neesat lasījuši pirmo grāmatu un pārējās – es nesaprotu ko jūs vēl gaidāt?

Pirmā grāmata “Vilna” mūs iemeta notikumu virpulī, tad “Maiņa” zināmā mērā izskaidro to, kā tas sākās. Vismaz pirmā grāmatas daļa. Kopumā grāmata ir sadalīta trīs daļās jeb maiņās, kur katrā no abām darbība norisinās vismaz 2 elevatoros. Sākot ar 2049. gadu, kur Donalds projektē elevatorus un beidzot ar 2345. gadu, kas jau ir tuvu “Vilnas” notikumiem.

Noteikti iesaku netaisīt lielas pauzes gan pašas grāmatas lasīšanā, gan starp daļām, jo tad piedzīvosiet daļēju pirmās daļas amnēziju (es pieņemu, ka tāpēc ir labi veikt pierakstus lasīšanas laikā…) Pateicoties šīs triloģijas uzbūvei, otrā daļa ir tāda kā iepazīšanās ar pasauli, kas palīdzēja atsaukt atmiņā “Vilnas” notikumus. Es ļoti ceru uz trešo daļu, kas visus radušos jautājumus un neatklātos aspektus pirmkārt, atklās un otrkārt, saliks pa plauktiņiem. Ziniet, ir tāds triloģijas, kas pēc izlasīšanas prasās pēc vēl vienas izlasīšanas? Šī man būs viena no tām.

Par pasauli jautājumu nav – tieši tā ir galvenā visā šajā pasākumā un tiek skaidrota, papildināta, bet labākais ir tas, ka lasītājs netiek apgāzts ar informāciju un vēlāk tā viņam ir jāpielieto kā pats māk, bet elevatoru vai ārpasaules būtība un sīkumi atklājas tieši tad, kad tur notiek kāds notikums. Tādējādi galva netiek piebāzta ar informāciju un ir samērā viegli izsekot līdzi, bet arī no otras puses, kaut kas notiek visu laiku, un jādomā arī ir visu laiku, tāpēc jēdziens “viegli” te neeksistē. Noteikti nav domāta smadzeņu atslodzei.

Jautājums tomēr rodas par varoņiem. Man viņi liekas ne līdz galam atklāti, bezpersoniski. Tādi mazi roboti, kas izpilda sistēmas rīkojumus un dažreiz sarīko revolūciju. Grāmata neļauj iepazīt varoņus personīgi, asociēt sevi ar tiem. Varbūt autors to ir darījis tāpēc, ka tāpat viņu ir daudz un katrā iedziļināties būtu pārāk liela smērēšanās, kā arī katrs no viņiem ir sistēmas upuris, kur tiek mēģināts izskaust pārāk lielu personības izpaušanos. Bet tikpat labi autors, radot lielisku un biedējoši reālu pasauli, pēc kuras aprakstiem es to visu varu iztēloties, ir aizmirsis par varoņu “paplešanu” vairāk.

Ja jums ir vēlme pēc kvalitatīvas zinātniskās fantastikas – izlasiet to. Ja vēlmes nav – vienalga izlasiet. Es nevaru iedomāties, ko lasītājs varētu zaudēt, te var tikai iegūt. Vēlreiz atgādinot lasīšanas secību – “Vilna” ir pirmā daļa, tad ir “Maiņa” un tad “Putekļi”.

Vērtējums – 9/10.

Attēls te.

Hjū Hovijs “Vilna”

Vilna (Elevators 1)

Grāmatu saņēmu no izdevniecības un tūlīt arī sāku lasīt, bet laika trūkuma dēļ nevarēju to pabeigt tad, kad vēlētos, tāpēc grāmatas izlasīšana aizņēma gandrīz 2 mēnešus. Tieši šī iemesla dēļ paliek iespējamība, ka esmu palaidusi garām dažus sīkumus, bet domāju, ka manu viedokli par šo grāmatu tas neietekmē – absolūti brīnišķīgs fantastikas darbs.

Grāmata vēsta par neapdzīvojamu pasauli, kur vienīgā izdzīvošana ir iespējama elevatorā – pazemes tunelī ar vairāk nekā 100 līmeņiem. Tur katram cilvēkam ir sava vieta, savas krāsas kombinezons un savi iekšējās kārtības noteikumi. Stāsts iesākas ar to, ka vecais elevatora šerifs tiek labprātīgi aizsūtīts tīrīt (tas ir veids, kā nogalina cilvēkus, kas nepakļaujas noteikumiem – izsūta ārpasaulē, kur ir dzīvībai bīstami toksīni, un viņu pēdējais uzdevums ir notīrīt ar vilnas lupatiņu putekļus no sensora, kas nodrošina to, ka elevatorā dzīvojošie var redzēt, kas notiek ārpusē) un tiek meklēts jauns. Tiek izvēlēta Džuljeta no Mehāniskās nodaļas, tādejādi lasītājs līdz ar viņu iepazīst visu elevatora darbību. Runāt par patiesību un ārpasauli ir aizliegts, bet ko darīt tad, ja par to interesējas vadības posteņus ieņemošie cilvēki?

No pirmā acu uzmetiena liekas, ka viss ir perfekti – pilnībā sakārtota pasaule, kur katram ir sava vieta, kuru viņš izvēlas, ēnojot kādu profesionāli, vēlāk par tādu kļūstot. Bet iedziļinoties tā vairs nešķiet – salīdzinoši kontrolēta pasaule, kur iedzīvotājiem vien ir tā iespēja ievēlēt demokrātiskā ceļā (tāpēc nevar teikt, ka pasaule pilnībā tiek kontrolēta). Kaut kas šajā visā man nepatīk un liek domāt par mūsdienu pasauli un to, kurp ejam un kas ir iespējams. Diezgan biedējoši. Nu labi, mūs nevar sūtīt tīrīšanā, bet var izdarīt daudz ko citu.

Par varoņiem runājot, jāsaka, ka viņu ir ļoti daudz. Notikumi tiek vēstīti no vairākiem varoņu skatupunktiem un vadības līmeņiem, kas paver dažādus aspektus, lai vēl labāk saprastu un izprastu elevatoru. Tāpat arī notikumu, kur viņi tiek iesaistīti. Par notikumiem jāsaka, ka tie daudzveidīgi un pietiekami bieži, lai man nebūtu neinteresanti un nebūtu tik viegli atrauties un nolikt lasāmo malā. Tie ir izklāstīti detalizēti, līdz pēdējam sīkumam, tā, ka nerodas nekādi sīkumaini jautājumi. Rakstnieks Hjū Hovijs par visu ir padomājis. Tāpat uzslava par to, ka uzsvars tiek likts uz pašu pasauli un tās uzbūvi, iekārtojumu un īpašībām, mīlestības aspektam nepievēršot ne tik lielu uzmanību. Tas, protams, tur ir, bet ļoti nelielās devās, kas nelec acīs un arī visu nesabojā.

Vērtējums: 9/10. Lielisks fantastikas piedzīvojums.

Attēls un vairāk informācijas: te.

Atskats uz RYBSAT lasīšanas maratonu

Es neprotu ievērot noteikumus. Nē, es protu, bet līdz konkrētam brīdim. Un par to es pārliecinājos RYBSAT lasīšanas maratonā, par ko pastāstīju iepriekšējā rakstā.

Mērķis man bija izlasīt 3 grāmatas šādā secībā – “Burvji”, “Brīvība tīklos” un izcilā gadījumā “Leksikons”. Sanāca tikai abas izdevniecības “Prometejs” grāmatas, lai gan tās nemaz nebija blakus.

Levs Grosmans – Burvji.  Kventinam paredzama diezgan nodrošināta nākotne, bet viņš vienveidīgajai dzīvei neredz jēgu un sapņo par Filoriju. Pēc kādas maldīšanās pa mežu viņš pēkšņi atrod to, ko viņa sirds kāro – burvju skolu Bleikbilu. Kventins uzsāk mācības, daļēji atsacīdamies no dzīves, ko viņš pazina iepriekš.

Lasītājam ir ļauts sekot Kventina un viņa draugu gaitām 7 gadu garumā. Lasot nepameta sajūta, ka viss notiek pārāk ātri – šo vienu grāmatu jau vien varētu sadalīt trijās, bet, ja šī ir triloģija, tad notikumi vēl tikai attīstīsies. Jauniešu literatūras plauktiņā tā ierindojas augstāk par pārējām – šo nevar salīdzināt ne ar “Bada spēlēm” vai vēl kaut ko tikpat distopisku, jo, lai gan arī te runā par sapņu zemi un to pat apmeklē, tomēr reizē tā ir arī par atbildības uzņemšanos, par dzīves nerožainību, par lēmumu pieņemšanu un vēl un vēl. Grāmatai ir pārsteidzoši labs tulkojums – katrā gadījumā man ne reizi acis neaizķērās pie komatiem nevietā vai dažiem greiziem izteicieniem, te nu jāsaka paldies tulkotājam Vilim Kasimam. Par “Burvjiem” dodu 9/10. Es nesaprotu, kāpēc es šo grāmatu neizlasīju ātrāk.

Un nu par otru “Prometeja” grāmatu – Makss Berijs – Leksikons. Lai gan grāmata iesākas diezgan mīklaini, mīkla nepazūd līdz grāmatas beigām. Spriedze arī nē. Grāmatu veido 3 dažādu varoņu skatupunkti – Emīlijas, Vila un Eliota, kā arī dažādi interneta materiāli, kas vēl vairāk visu samudžina. Lasītājam nepārtraukti pašam ir jādomā līdzi par to, kas notiek, kāpēc notiek un kāda tam visam ir nozīme, tāpēc šī ir ne tikai stāsta ziņā spriedzes pilna grāmata, bet arī intelektuālā ziņā – nebrīnītos, ja tu dzirdētu, kā griežas tavi smadzeņu zobratiņi kaut kur uz beigu pusi.

Vai tu esi iedomājies, kāda nozīme ir vārdam, ko izsaki? Piemēram, “paldies” (Nu labi, grāmatas spēku neietekmē šādi mīļvārdiņi). Katrā gadījumā lasītājam ir dota iespēja izvērtēt gan to, ko viņš saka, gan to, kādu informāciju viņš sniedz citiem it kā līdzīgiem cilvēkiem vai tikai ierakstot kaut ko par sevi sociālajos tīklos, jo pat ar vienu vārdu pietiek, lai noteiktu, kas tu esi par putnu un kā tevi aptīt ap pirkstu. Arī par šo grāmatu nesaprotu, kā kaut ko tādu es varēju tik ilgi neņemt rokās, bet tikai ar skatienu apveltīt, izvēloties nākamo grāmatu no plaukta, jo tā ir tik brīnišķīgi šausminoši patiesa, ka bail paliek. 10/10.

Lai gan manu lasīšanas maratonu zināmā mērā izgāza eksāmens, kas bija tieši pa vidu, un es te lasāmo lietu sarakstā varētu pievienot lekciju pierakstus un konspektus, tomēr esmu apmierināta, ka esmu izlasījusi tieši tās grāmatas, ko jau sen vēlējos izlasīt. Tagad gribu izlasīt arī pārējās “Prometeja” grāmatas, jo, ja arī pārējās ir tikpat labas, tad es aiz sajūsmas nezināšu, kur likties. Vēl man ir atgūta patika pret papīra grāmatām, tagad vairs neņurdu, ka grāmatas ir smagas un tur neko nevar iebikstīt.

Man ir doma piedalīties Rainbowthon, kur jāizlasa grāmatas varavīksnes krāsās (sešas, tātad), bet var arī tikai 4 un var arī to pašu daudzumu izlasīt tikai no vienas krāsas. Tas notiek no 7. febrāra līdz 14. februārim. Bet vakar Instagram arī parādījās cits piedāvājums – #CrashThatTBRPile, kas paredz to, ka jālasa tās grāmatas, kas plauktā guļ jau veselu mūžību – ilgāk par pusgadu vai gadu. Vēl neesmu izlēmusi, kurā piedalīšos un vai vispār piedalīšos, tāpēc par to visticamāk uzzināsiet vai nu no atsevišķa raksta vai mēneša beigās.