Atskats uz projektu “101 lieta 1001 dienā”

https://i0.wp.com/lifeisneverdull.net/wp-content/uploads/101things-1.jpg

Cik atminos, vienā brīdī ļoti senā pagātnē šis projekts ienāca Latvijā, un tad, kad lielais modes bums jau bija nedaudz norimis, arī es tālajā 2012. gadā izdomāju, ka pamēģināšu piedalīties. Un redz, sanāca!

Tiem, kas nezin, kas tas ir: viss slēpjas nosaukumā. Uz lapas, datorā, kladē, vienalga kur, izdomā un uzraksti 101 lietu, ko vēlies izdarīt 1001 dienā. Rupji rēķinot, sanāk nepilni 3 gadi. Tad nu nevis sēdi klusi rokas klēpī salicis un gaidi, kad notiks brīnums, bet gan celies, ej un dari, jo paši par sevi šie punkti neizpildīsies. Šāds saraksts drīzāk ir kā atgādinājums un pamudinājums izdarīšanai, un lielākā kļūda ir to uztvert kā pienākumu.

Kad esi izveidojis savu sarakstu, var darīt kā es, tas ir, atstāt visu nesakārtotā un haotiskā čupā, kuru ik pa laikam pārlasi un atzīmē progresu vai izsvītro, kad esi izpildījis (kādreiz blakus datumu arī rakstīju). Vari darīt arī tā, kā to mēģina darīt citi – sakārtot punktus zem tēmām, piemēram, zem tēmas “Grāmatas” varētu būt “Gada laikā izlasīt 75 grāmatas”, vai zem tēmas “Dzīve” – “Apprecēties”. Tas tā, piemēram.

Tad nu par to, kā gāja man.

Projektu uzsāku 16.09.2012. un kaut kur dziļi manī bija vēlme nevis tikai elpot un dzīvot, bet baudīt. Paņēmu lapu un sāku rakstīt. Pirmajā piegājienā tiku līdz kādiem 50, ar nedēļu pietika, lai saraksts aizpildītos līdz galam.

Manā sarakstā nebija neviena punkta, ko varētu izpildīt pusstundas laikā, visi punkti prasīja zināmu laiku (vēlams, brīvo), pacietību un apdomu. Bija gan jālasa grāmatas, jāskatās filmas, jāsastāda vairāku saraksti, bet bija arī vairāki punkti, kurus vienkārši gribējās izdarīt, piemēram, braukt makšķerēt (ko tā arī vēl neesmu izdarījusi).

Kopumā tas viss ir rezultējies ar 24 neizpildītiem punktiem, 15 pusizpildītiem, un 62 izpildītiem. Par tiem 15 un 24 runājot, tie būtu izpildījušies, ja es būtu vairāk koncentrējusies uz sarakstu kā “obligāti izpildāmo”. Tā kā man šāda uzstādījuma nebija, drīzāk “dzīvosim, redzēsim”, tad esmu pat ļoti apmierināta ar paveikto.

Jāatzīmē arī, ka laika gaitā punkti mainījās un tie, kuriem vairs nebija nekādas nozīmes, ieguva jaunus apveidus un jēgu.

Uzraudzīt un sekot līdzi manam progresam palīdzēja ne tikai papīra lapiņa pie sienas, bet arī dayzeroproject mājaslapa, kur arī citi cilvēki publicē savus sarakstus un pilnīgas izdomas neesamības gadījumā vari no citiem aizņemties idejas savam sarakstam. Tur var veidot arī cita veida izaicinājumus, piemēram, “Lietas, kas jāizdara 2015. gadā” utt.

No otra saraksta taisīšanas es atturēšos – lai gan tas bija viens no neizpildītajiem punktiem, tomēr pagaidām negribas uzreiz otru tādu. Zinu galvenos punktus, ko joprojām gribu izdarīt no šī saraksta, daži jauni nākuši klāt, bet tomēr 101 lieta man ir par daudz.

Attēls te.

Greiems Simsions “Projekts “Rozija””

Ceļš pie šīs grāmatas bija itin paredzams – jau labu laiku tā stāvēja manā to-read sarakstā, lai gan latviski nebija izdota. Nesen apgāds Zvaigzne to ir izdevuši arī Latvijas lasītājiem, un arī es esmu to izlasījusi. Autors Greiems Simsions ir no Austrālijas, tāpēc nav jābrīnās, kāpēc romāna darbība norisinās tieši tur.

Romāna galvenais varonis Dons ir ģenētikas profesors, kurš precas. Viņš gan vēl nezina ar ko, bet savā dzīvē ievieš projektu “Sieva”. Viņš sastāda 16 lapu garu anketu potenciālajām sievām, ietverot jautājumus par ēšanas paradumiem, smēķēšanu, alkoholu, sportu u.c. aktivitātēm. Tad, lai sievietes sastaptu, Dons dodas uz grupu randiņiem, iepazīstas internetā un lūdz sievietēm aizpildīt savu anketu. Viņa labākais draugs Džīns piepalīdz viņam projektā, un tajā pašā laikā pats gūst no tā labumu – viņam ir pašam savs, diezgan savdabīgs projekts.

Laikam gan tik ātri pēc viena zinātniskā romāna izlasīšanas, nevajadzētu lasīt otru. Bet tā nu bija sagadījies, ka pēc “Raganu atklājuma” sāku lasīt tieši šo. No sākuma Dons man likās savādnieks, bet tāds viņš likās arī viņam apkārt esošajiem personāžiem romānā. Visi zinātnieki ir dīvaini katrs savā veidā. Šim ir zināmas problēmas ar cilvēkiem – viņam gandrīz no jauna ir jāapgūst saskarsme ar cilvēkiem – gan emocionālā, gan fiziskā veidā. Dons nekad nav veltījis laiku tam, kas viņu neinteresē. Savā ziņā tas ir labi – nav jāpārblīvē smadzenes ar nevajadzīgām lietām, bet arī no tām nevar izvairīties. Kaut vai sabiedriskais transports, visur esošās reklāmas un apkārt esošie cilvēki. Biju pārsteigta, ka Dons nepamanīja cilvēku attieksmi un rīcību, bet rūpējās un uztraucās tikai par sevi un sev zināmiem uzskatiem, ko uzskata par vispārpieņemtiem.

Bet tad parādās Rozija un ievieš svaigas vēsmas šajā romānā. Viņa ir meitene, kas atbilst ļoti maz pazīmēm, ko Dons ir piedēvējis savai nākotnes sievai. Lai gan kā sieva viņu var norakstīt uzreiz, tomēr Donu un Roziju saista vēl kaut kas – Dons palīdz noskaidrot viņai kas ir meitenes tēvs. Bet nekad nevar zināt, kad sākas vienkārši interese, un kad, kaut kas vairāk. Patīkami bija vērot, kā Rozija izmaina Donu un viņa paradumus.

Šī grāmata mani piesaistīja ar to, ka runa bija par plānošanu. Arī es ikdienā taisu sarakstus, esmu apkrāvusies ar daudziem tādiem jau uztaisītiem, un plānošana ir vislabākais vārds, ar ko mani raksturot. Bet šajā grāmatā plānošana drīzāk ir otrā plānā – pirmajā ir sieva, kas, lai gan arī balstās uz sarakstiem un plānošanu, tomēr tam visam ir piešķirta pārāk liela nopietnība. Varbūt lai lasītājs saprastu, ko Dons domāja, bet pilnīgi pietiktu, ja saraksta punkti tiktu izklāstīti 1-3 vārdos, nevis 1-3 teikumos.

Valoda ir plūstoša, brīžiem gan gribas grāmatu nolikt malā un tā arī nepacelt, bet tomēr ziņkārība ir lielāka. Brīžiem ir smiekli, brīžiem nesaprašanā sarauktas uzacis, bet tomēr gana interesanti, lai izlasītu līdz galam.

Vērtējums: 7/10.

Disharmoniskas skaņas, vējš, nāves risks – pūlējos nonākt tajā garīgajā stāvoklī, kādu izmantoju pie zobārsta

Kāpēc mēs pievēršam uzmanību noteiktām parādībām uz citu parādību rēķina? Mēs esam gatavi riskēt ar dzīvību, lai izglābtu slīcēju, bet neziedojam naudu, kas varētu glābt desmitiem bērnu no bada nāves.

Jēzus, vienīgā reize, kad tu domā, pirms runā, ir tā vienīgā reize, kurā to nevajadzētu darīt.

96/101: Cilvēks uz dzegas

Šis pretendē par kļūšanu uz vienu no īsākajiem rakstiem. Miega daudzuma, laika trūkuma, un gribas uz grāmatām, dēļ. Bet šīs nebūs
tikai raksts par filmu.

cilvēks uz dzegas

Ķeršos uzreiz vērsim pie ragiem. Stāsts ir pavisam vienkāršs – ir puisis, vārdā Niks – no cietuma izbēgušais, kurš izdomā pakaitināt visus, un brīdi uzkavēties uz ārsienas dzegas augstceltnē, kurā ir ierīkota samērā prestiža viesnīca. Tiek sacelta jezga – apakšā cilvēkiem dzīve ir apstājusies, jo taču gribās redzēt kā cilvēks nolec no dzegas. Agri vai vēlu noskaidrojas, kas ir šis Valets, ka viņš ir bijušais policists, kurš apsūdzēts dārgakmeņa nozagšanai kādai svarīgai Ņujorkas personai – Valetam. Bet neviens nenojauš, ka šis cilvēks ir uz šīs dzegas tikai tāpēc, lai kāds cits viņa vārdā paveiktu to, ko Niks jau sen ir iecerējis. Un šoreiz – pa īstam.

Patika burvīgais aktieru tandēms: Sam Worthington, Jamie Bell, J. Smith-Cameron. Lai gan filma jau no paša sākuma bija paredzama, šie aktieri izdarīja to, lai es filmu noskatītos līdz galam. Jā, kā jau teicu, filma ir ļoti paredzama. Pirmās 5 minūtes vispār ir ļoti neveiklas, bet ar iedrošināšanu, ka “tā taču ir psiholoģija un man tik ļoti patīk psiholoģija” var skatīties tālāk. Un te nāk vilšanās. Lai gan arī treileris neko neizsaka, filma arī nav diez ko padevusies – tipiskais, nolietotais scenārijs, pēc kura parauga taisa augšā tūkstošiem filmu – šī diži neatšķīrās no citām redzētajām. No trillera te ir ļoti maz kas, lai neteiktu, ka nav vispār nekas. Diez vai filmu, kuras beidzamajās 10 minūtes atskan trīs šāvieni un ir tikai 2 līķi var nosaukt par trilleri. Bet man vienmēr ir bijusi savdabīga uztvere šajā ziņā. Bet droši vien mana naivuma pēc es neieraudzīju viņa sadarbības partnerus jau pašā sākumā. Bet tas jau ir cits stāsts.

Vērtējums: 4/10. Pēdējā laikā pazudusi labā literatūra un labās filmas. Laikam atpūšas.

Attēls šeit.

Bet, kā jau teicu, stāsts nav tikai par filmām. Stāsts ir par notikumiem – bijušajiem un plānotajiem, kā arī par tām nu jau 11 neizlasītajām grāmatām manā plauktā. Un būs vēl.

Vakar, 6. novembrī, Zvaigznes ABC labirintos, norisinājās kārtējā blogeru kopā sanākšana, kas man bija kā ugunskristības. Bet beidzot esmu atradusi cilvēkus, kas spēj pusotru stundu runāt tikai par un ap grāmatām, un neviens viņiem neliek mainīt tēmu. Kopumā runāts tika par grāmatām, kas iznāks līdz Ziemassvētkiem, un man jau tagad padomā šāda tāda grāmata, ko uzdāvināt tuvākajiem. Par gaidāmajiem jaunumiem varat lasīt zemāk norādītajā linkā.

Attēls un gaidāmie grāmatu jaunumi šeit.

Tā, tagad par grāmatām. Rindā stāv 2 neuzrakstītas atsauksmes, šodien pabeigšu lasīt vienu japāņu autora darbiņu, un tad jau būs kārta pienākusi Johnatan Safran Foer “Extremely Loud & Incredibly Close”. Saucas – mēģinājums lasīt angliski. Cerams, ka izdosies, grāmata esot laba. Šoreiz – tiešām laba. Pēc tam sekos abas Zvaigznes ABC apgāda “piesavinātās” grāmatas – “Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi” un “Mirušie nepiedod”, kuru izvēlējos arī tāpēc, ka vienreiz gribu arī pilnībā izpildīt Goodreads latviešu lasītāju grupas ikmēneša nospraustās 3 grāmatas. Šomēnes gan tās ir 4, bet tas problēmas nesagādā. Negribas vilkt garumā, jo līdz rudens beigām ir palicis ļoti, ļoti nedaudz, un, lai man nevajadzētu gaidīt nākošo rudeni, šogad jāizpilda mans “101 lieta 1001 dienā” projekta punkts. Lai nu kā, bet jāsarauj.

18/101: Done!, jeb atskaite.

Mans mīļākais skaitlis – 18  – ir ievijies arī šajā postā. Lai nu būtu. Tāpēc arī šis 18. posts būs saistīts ar kādu man tuvu tēmu – literatūru. Atceraties par mērķi, kuru es uzstādu katra gadalaika sākumā? 20 grāmatas katru gadalaiku. Un ziniet, ko? Esmu to izdarījusi! Esmu izlasījusi 20 grāmatas ziemas laikā.

Kā man gāja? Godīgi – grūti. Ziemas brīvdienās – jā, ok, vairāk laika, vairāk grāmatu. Bet kad sākās skola un darbs un laika palika arvien mazāk un mazāk. Arvien mazāk laika filmām, literatūrai un visam citam manai romantiskajai dvēselei. Tā kā jūs jau esat redzējuši manas pirmās desmit grāmatas, kā arī manu viedokli par tām, es šeit turpināšu šo sarakstu ar nākamajām desmit. Tātad,

11. Džeina Ostina – Prāta apsvērumi. Šis ir sākums manai vēlmei: izlasīt visas Džeinas Ostinas grāmatas. Arī pirmajā sarakstā bija viena grāmata – Lepnums un aizspriedumi. Džeinas Ostinas romāni man patīk, jo tur ir sākums, sarežģijumi un laimīgas beigas. Un tie sarežģijumi tiešām ir sarežģijumi. Patīk lasīt, kā mainās cilvēku attieksme, jūtas stāsta laikā. Nu, ko lai saka – romantiķe.

12. Rūdolfs Blaumanis – Noveles. Laikam būtu jāsāk ar to, ka jāpasaka, ka latviešu literatūra man nepatīk, un to labprātīgi nelasu. Bet, tā kā man bija obligātā literatūra, un vasarā sevi negribu apgrūtināt ar nepatīkamu literatūru, tad nu atstāju uz pēdējo brīdi. Kad ķēros klāt, izlasīju, ko man vajadzēja, nodomāju: “kāpēc gan neizlasīt visu? Turpat jau latviešu klasika, nebūs jāatskaitās.” Tad nu lasīju visu grāmatu. Lai gan daži stāsti mani nepiesaistīja, daži likās pat sirdij tīri tīkami. Piemēram, “Raudupiete” vai “Purva bridējs”. Klasika, mīļie, klasika.

13. Trūmens Kapote – Brokastis “Tifānijā”. Grāmata ilgi stāvēja plauktā, un, to krāmējot sanāca tā, ka apstājos istabas vidū, atšķīru pirmo lapu un sāku lasīt. Kad kājas vairs neturēja, aizgāju apsēdos uz dīvāna un turpināju. Grāmata tiešām šķita saistoša, vilku paralēles ar savu kaimiņieni, jo man viņa gluži tāda pati kā grāmatas galvenā varone – švītīga, naktī pārrodas mājās, rīko skaļas ballītes un mani neaicina. 😀 Plānā stāv arī noskatīties filmu, bet to nākamo gadalaiku.

14. Sandro Vensko – Vēstules naktssargam. Man jau bibliotēkā piesaistīja grāmatas vāciņš, mājās piesaistīja stāsts. Man patīk grāmatas ar dziļu domu, kur kaut kas ir apslēpts starp rindiņām, un man ir jāuztver kas tad ir tas “kaut kas”. Izdevās. Šo grāmatu es noteikti nopirktu un ievietotu savā grāmatplauktā, ja vien mans grāmatplaukts nebūtu pilns un jauns neveidotos uz grīdas. Mētāties uz grīdas šī grāmata noteikti nav pelnījusi.

15. Francs Kafka – Stāsti. Es nesaprotu, kā es šo rakstnieku nepamanīju agrāk? Galu galā – viņa darbus lasa un tulko mana tante. Tas nekas, ka mēs viena otru nevaram ciest, es pat ļoti līdzinos viņai – mums ir līdzīgas lasīšanas gaumes. Man joprojām trūkst vārdu, lai izteiktu, ko es domāju par šo grāmatu. ^_^

16. Julita Varanauskienė – Pinigų medis. Grāmata, kurai vajadzēja būt lasītai pavasarī, bet es viņu izlasīju ziemā. Kaut kur starp manis rastītajām rindām vajadzētu pavīdēt apņemšanai: gadalaika gaitā izlasīt vizmaz vienu grāmatu lietuviski. Tā nu man pavasarī nav jālasa lietuviski, bet esmu droša, ka es to darīšu, jo Lietuvā tulkotās grāmats iznāk ātrāk nekā Latvijā. Bet tagad par grāmatu. Grāmata sniedz prakstiskus padomus, kā ietaupīt. Izlasot šo grāmatu arī man mājās ir klade, kurā ierakstu ieņēmumus, plānotos izdevumus, neplānotos izdevumus un ietaupījumus. Pagaidām ietaupījumi ir mīnusos, bet es to labošu. Varbūt.

17. Megija Stīvotera – Mūžam. Manas domas šeit. Kā arī uzreiz tur parādās viedoklis par vēl vienu triloģiju, kuru iekļauju kā 18. E.L.Džeimsa – Brīvība 50 nokrāsās.

19. Laima Muktupāvela – Šampinjonu derība. Latviešu literatūra. Tas pirmkārt. Otrkārt – daļa no manas pētnieciskās daļas manam ZPD. Nācās izlasīt. Vilku, vilku, kamēr izvilku. Kopumā varu teikt: grāmatā ir atspoguļots darbs Īrijā – ka ir gan labās puses, gan sliktās. Pirms braucat strādāt – izlasiet. Varbūt jūsu domas mainīsies.

20. Ieva Samauska – Meitene, kura mācēja visas pasaules valodas. Grāmata bērniem, bet noderēja arī man. Papildināju savas ļoti vājās vācu valodas zināšanas ar jauniem vārdiņiem. 😀 Un arī noderēja, lai sarautu šo sarakstu, jo bija kaut kāda pārliecība, ka tuvojas pēdējā februāra diena, lai gan līdz tai vēl vesela nedēļa.

Tā, tad nu tagad viss. Rakstot es izdomāju, ka pieķeršos un uzrakstīšu arī par filmām, ko noskatījos 3 mēnešu laikā.

1. Līgavas māsas. Piedodiet, neatceros par ko tur īsti bija. Un ja jau viņa man neiesēdās galvā, tad bija slikta. Skatījos, jo tas saistījās ar manu tēmu: arī es biju līgavas māsa, kurai viss bija jāorganizē un jārūpējas, lai viss tiktu sākts laikus. Ellīgs darbs, es jums teikšu. Bet filma vienalga slikta.

2. Home alone 3. Ja pirmā filma ir smieklīga, otrajā pasmieties var, tad jāšaubās par trešo un ceturto. Sagrābtas metodes no pirmajām divām filmām un nu izmantotas trešajā. Neuzķēros es, nebūt nē. Vispār man tas Viens pats mājās drudzis šķiet neizprotams – kāpēc baidīt bērnus īsi pirms Ziemassvētkiem? Mana māsa, kad skatījās šitās 4 daļas, spiedza un līda zem galda, ar rokām taisīja acis ciet. Bet nu, lai paliek.

3. Hercogiene. Vēsturiskās filmas ir tas, ko varu skatīties vēl un vēl. Un tāpat varu skatīties filmas, kurās spēlē Keira Naitlija. Vēl un vēl. Un vēl varu skatīties filmas, kurās ir renesances, baroka vai klasikas elementi. Sievietes ar garajām un lielajām kleitām un skaistajām parūkām. Ja man būtu jāizvēlās, es noteikti izvēl`tos dzīvot kaut kur 16.-18. gadsimtā. Tas ir mans laiks.

4. Vēstules Džuljetai. Filma, ko biju redzējusi, bet smeldzošā sirds lika skatīties vēlreiz. Pieņēmu izaicinājumu un noskatījos. Vēl joprojām patika.

5. Mīlestība. Kāzas. Laulība. Filmas par mīlestību un kāzām es nekad nepārtraukšu skatīties. Tas ir tas, kā dēļ esmu šeit, te un tagad. Romantiķe no mata gala līdz papēdim. Filmā ir arī par man tik tuvo tēmu – psiholoģiju.

6. Rītausma II. Paldies Dievam, šis murgs nu būs beidzies. Tik sūdīgu filmu sen nebiju redzējusi. Man vispār Krēslas sāga aizrāva ar grāmatām, un tad dažreiz metu grāmatu pret sienu, jo Bella izrādījās tik dumja, ka savādāk darīt nevarēju. Vēl mani nepārliecināja režisoru maiņa līdz ar katru filmu. Uzreiz zuda filmas “burvība”. Katrs režisors akcentēja kaut ko citu, un tas beigās sajuka kopā. Žēl, ka tā.

7. Zelta zieda lāsts. Stāsts par Seno Ķīnu, valdnieka ģimeni. Neiztiek bez asinīm, kara un zaudējuma, mīlestības un vilšanās. Man patika.

8. Optimista stāsts. Mans viedoklis ir šeit.

9. Vampīru sūcfilma. Es viņu tā arī nepabeidzu skatīties. No sākuma šķita smieklīgi, pa vidu vēl šur tur pasmieties varēja, bet beigas gan bija galīgi garām. Es pat nevaru pateikt, vai man patika, vai nepatika. Laikam jau, ka vairāk, ka nepatika.

10. Teds. Prātā uzreiz nāk šī bildīte:

Image

Skatoties filmu dažbrīd saraucās uzacis un bija tāds “ko viņi tagad dara?”, bet kopumā bija par ko pasmieties. Bija arī šur tur pa kādai pamācībai dzīvei. Man patika.

11. Kāzu plānotāja. Kārtējā filma par kāzām. Dženifera Lopesa galvenajā lomā, dejošana, nu, kā var tāda filma var nepatikt? Labi, filma sena, saturs arī melodramatisks, bet man patika.

12. Lola. Filma par jauniešu dzīvi. Populāra meitene, problēmas ar vecākiem, problēmas ar puišiem, bet beigas ir labas. Savu dzīvi nevarēju savilkt paralēlēs ar filmu, jo man ar vecākiem viss kārtībā, arī ballītes nerīkoju tukšos di zīvokļos, ja zinu, ka vecāki sevišķi tālu nav aizbraukuši [piemēram, uz kādu valsti,kas ir tālāk par Lietuvu vai Igauniju.] Bet, kad galīgi nav ko darīt, skaitīties var.

13. Mušpapīrs. Komēdija par banku aplaupīšanu. Slikta komēdija. Nezinu, vai aktieri parodēja savas lomas vai kā, bet smieties varēju tikai par viņu stulbumu, kas beigu beigās mani sakaitināja, un es filmu izslēdzu, tā arī to nenoskatoties līdz galam.

14. Priekšnojauta. Filma, kuru arī nenoskatījos līdz galam, bet plānoju līdz februāra beigām pabeigt. Izskatās cerīgi.

15. Mīlot Leju. Filma, kas man lika savādāk paraudzīties uz ticības lietām. Precīzāk – pret ebrejiem. Arī viņiem ir tradīcijas, pie tam, visai labas tradīcijas. Man pat iešāvās prātā doma kļūt par ebrejieti, bet ko es tāda baltā darīšu ar šitādu ticību? Darbā vēl nepieņems. Nē, man patīk dzīvot bez saistībām ar kaut ko, kas saistīts ar ticību Dieviem.

16. un 17. Karību jūras pirāti. Miroņa lāde un Melnās pērles lāsts. Filma man patika. Keira Naitlija un Džonijs Deps. Tāpēc arī patika. Bērnībā man bija kaut kāda bijība pret šo filmu, negribēju skatīties un tā, bail bija, bet vienu vakaru piesēdos pie televizora, un tur rādīja šito filmu, un tad sapratu, ka nekā briesmīga tur nav. Nu jā, veiksmīgi pārvarēta bērnības trauma. 😀

19. Lepnums un aizspriedumi. Filma perfekta. Džeinas Ostinas romāna ekranizācija, es nevaru beigt šo filmu skatīties un sajūsmināties. Ģimenei jau esmu apnikusi, ka tikai drillēju filmu un sajūsmā lēkāju un situ plaukstas, kad ir manas mīļākās vietas. Vai arī, ka runāju līdzi aktieriem. 😀

Tas nu pagaidām arī no manis viss. Esmu veiksmīgi izpildījusi projekta “101 lieta 1001 dienā” punktu, ko nu varu izstrīpot no saraksta. Bet man ir kur augt un ko darīt. Sākts jau tikai 16. septembrī.