Deivids Mičels. Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi.

Te nu mēs esam. Grāmata manās rokās pirms apmēram mēneša, kad bija mana pirmā tikšanās ar visiem (nu, gandrīz visiem) grāmatmīļiem. Te nu būs aprakstīta mana cīņa, bet beigās pat prieks.

Jākobs de Zūts ir klerks, kuram visa stāsta garumā jācīnās par mīlestību, amata saglabāšanu, un sevi. Viņam kā holandietim, jāadaptējas Japānas kultūrā un ikdienā, un viņam tas arī izdodas. Viņā kā klerks tiek nosūtīts no mājām Holandē uz Dedžimu pie Nagasaki, lai nopelnītu kaudzi naudas un atgrieztos mājās pie mīļotās. Kopumā paiet 5 gari gadi. Bet ticiet man – tie kuri saka, ka jau no sākuma zināja ar ko grāmata beigsies, melo. Nav iespējams uzminēt pat to, kas notiks nākošajā lappusē, kur nu vēl beigās.

Man sākums gāja ļoti grūti, jo ļoti grūti bija iedziļināties stāstā. It kā tuva tēma – austrumi, kultūras, geišas un Japāna, bet tomēr, izlasot grāmatu, es sapratu, kas man traucēja uztvert stāstu līdz galam. Tie bija daudzie varoņi, daudzie skatu punkti, kādos stāsts tika pavērsts. Ja no sākuma es vēl centos izsekot līdzi stāsta varoņiem, tad vidū man jau bija pilnīgi vienalga.

Bet nu ar otro mēģinājumu un piecām grāmatām starpā, ķēros klāt šim darbam vēlreiz. Galu galā – manās rokās ir nonācis, atsauksmes salasījos labas, jāturpina. Un nu esmu pabeigusi. Varu teikt tikai vienu – tas ir izcils darbs. Deivids Mičels raksta tā, ka pēkšņi attopaties kopā ar Orito bēgam prom no klostera un kopā ar Jākobu de Zūtu tiekat apšaudīti. Viņš raksta tik dzīvi, ka šķiet, ka galveno varoņu vietā esi tu pats. Arī grāmatas noformējums ir skaidri saprotams, nevis kā vairums gadījumu, kad vāks tiek uzlikts pilnīgi bez tēmas.

Patika man stāsts kā tāds – tagad domāju, ka varbūt pat bija interesanti aplūkot šo stāstu no dažādiem skatu punktiem, jo no paša Jākoba skatupunkta visu grāmatu aplūkot būtu vienkārši garlaicīgi. Patika, protams, Japāna. Man Japāna un Austrumi vienmēr šķituši sirdij tuvi. Savstarpējās attiecības te tika aprakstītas diezgan prasmīgi, nebija kā parastajos Noras Robertsas romantiskajos gabalos. Nē, šeit viss bija krietni dvēseliskāk. Nepatika – man traucēja garā kavēšanās. Ka sīki un smalki tika aprakstīta katra detaļa, katra doma, katrs vārds, un (manuprāt) šausmīgi daudz tika pievērsts ticībai un reliģijai. Man jau nav iebildumu, bet man kā neticīgam cilvēkam tas tomēr traucēja.

Vērtējums: 9/10. Jo arī Jākobam de Zūtam patika grāmatas.

Citātu gan bija pārsteidzoši daudz. Daži no tiem:

Jebkurš mūris ir tikai tik stiprs, cik vīri, kas to sargā.

Kāda starpība, “līksms” vai “jautrs”? Svarīgi ir tas, kas nāk pēc tam.

Reizēm tieši bezjēdzība atklāj vislielāko jēgu.

Šajā pasaulē ir tikai viens meistardarbs, un tas ir šī pasaule.

Jā, šis var būt uzskatāms par atgriešanos apritē. Pārslodze ir beigusies, tagad atliek vien izmisīgs sauciens pēc brīvdienām.

Attēls šeit.

99/101: Rekviēms.

Uzvara ir gūta. Ne tikai galvenajiem varoņiem, bet arī Latvijas lasītājiem. Kāpēc? Jo pavisam nesen (burtiski dažas dienas atpakaļ) grāmatu apgāds Zvaigzne ABC izdeva trešo – pēdējo – daļu mīlestības, sērgas un ciešanu pilnajā romānu triloģijā “Delīrijs”.

Stāsts ir par nemitīgu cīnīšanos par taisnību. Pēc 18 gadu sasniegšanas visus jauniešus izārstē – padara mīlestībai nekaitīgus, un sapāro ar personu, kas visvairāk atbilst jaunietim. Bet ir arī tādi, kas netiek izārstēti, jo jau ir saslimuši. Tie tiek dēvēti par slimajiem, un dzīvo ārpus pilsētas. Pirmajā daļā labākās draudzenes Hana un Lēna sāk plānot savu dzīvi, bet tad Lēna saslimst ar delīriju un kopā ar savu lielo mīlu Aleksi aizbēg uz Mežonīgo Zemi – visu slimo mājvietu. Sākas izārstēto cīņa pret slimajiem, un mierā neliekas neviena no pusēm. Lēnas lielā mīla otrajā daļā nozūd, lai atkal uzrastos no jauna, bet pa to laiku viņa jau sadabūjusi sev citu – Džūljēnu, ar ko cer aizstāt nebeidzamās ilgas pēc Alekša. Trešajā daļā tiek izdzīvots kvēlojošs mīlas trijstūris, tiek atbildēts uz vairumu lasītāju radušos jautājumu, bet viens tomēr paliek. Kas notiek tālāk?

Lorena Olivera ir talantīga mūsdienu fantāzijas romānu autore. To viņa ir pierādusi jau ar romānu, kas nav šīs triloģijas daļa – “Pirms es krītu”. Protams, tieši ar triloģiju Lorena Olivera kļuva pazīstama, un viņas grāmatas sāka rindoties New York Times bestselleru topā.

Pirmkārt – triloģijas man nepatīk. It īpaši jaunās, kad līdz katrai nākamajai daļai ir jāgaida pamatīgs laiciņš, pa to jau izlasītas citas labas grāmatas, saturs ir samaisījies kopā un grūti atsaukt atmiņā varoņus, kad pēkšņi ar lielu bums uzrodas nākamā daļa. Tā bija arī šajā gadījumā – atceros, ka otro daļu Pandēmija lasīju pagājušā gada Ziemassvētkiem, kas nozīmē – vesels gads. Bet, lai es jūs tagad te nebiedētu – tas netraucē. Varoņi pavisam viegli ataust atmiņā, un tas droši vien ir autores raitās, vienkāršās valodas dēļ. Vienīgais vārds, ko man triloģijas lasīšanas laikā bija jāapskatās vārdnīcā, ir pandēmija.

Otrkārt, triloģijas man nepatīk arī tāpēc, ka otrā daļa man vienmēr liekas visvājākā no visām, un pēdējā vienmēr vislabākā. Iespējams tāpēc, ka vairāk nav jāgaida, jo vairāk nebūs. Tā bija arī ar triloģiju Delīrijs. Bet rakstniece katru daļu kaut kādā zināmā veidā izglāba, piešķirot tām sensacionālas beigas. Iespējams, tieši tas noturēja manu uzmanību. Pluss arī ir tam, ka visa grāmata netiek rakstīta no Lēnas skatupunkta, bet iepīta iekšā ir arī Hanas dzīve. Bet netika laists pie dzīves aprakstīšanas neviens cits varonis, jo tas jau lasītājos sasauktu haosa apziņu, jo būtu grūti sekot līdzi.

Bet, par galvenajiem varoņiem runājot, Lēna man šķita nedaudz bērnišķīga. Jā, es saprotu, meitene (kā jau meitenes to prot darīt) ilgojas pēc vecās dzīves, draugiem un ģimenes, bet nevajag jau mest uzreiz plinti krūmos ar jauno pasauli. Tas, ka viņa katrā grāmatā žēlojās par ģimenes un Hanas neesamību, nevarēja izlemt, kurš viņai patīk labāk – Alekss vai Džūljēns – tas viss sasummējās kopā un radās mana nepatika pret šo varoni. Tāpat arī gaidīju siltākas jūtas ainā “Lēna + Mamma”, kura dabiskos apstākļos būtu izvērtusies asaru jūrā, nevis naidīgos skatienos un apvainojušos ģīmjos. Tas man arī likās diezgan bērnišķīgi.

Kopumā bija labi, bet ne izcili. Par trešo daļu lieku 7/10, par triloģiju kopumā – 8/10.

Vecāki, kuri nezina, ko lai dāvina jaunietim – šo droši.

Bet varbūt laime nav meklējama izvēlē? Varbūt tā ir tikai fantāzija, izlikšanās spēle: lai ko sasniedzam, esam to plānojuši?

Tas, kurš lec, var nokrist, bet var arī sākt lidot.

Bilde te.

98/101: Mirušie nudien nepiedod.

Ievas Melgalves “Mirušie nepiedod” iznāca krietni pasen – šī gada augustā, un lielā ažiotāža ap šo romānu jau ir palēnām noplakusi. Tieši tāpēc šis ir brīnišķīgs laiks, lai objektīvi apskatītu kārtējo zvaigzni pie latviešu fantāzijas literatūras debesīm. Vēl vien varu piebilst to, ka tieši ar šo grāmatu sākas mana sadarbība ar apgādu “Zvaigzne ABC”. Par to arī liels prieks. 🙂

Stāsts, lai gan vienkāršs pēc uzbūves, tomēr emocionāli un visādi citādi tas ir savijies tik cieši, ka gribot negribot kļūst sarežģīts. Kad Burgā ierodas svešzemju ceļotāja Vega, viņa sāk apšaubīt ierasto lietu kārtību, un kļūst par draudu ikvienam Burgas iedzīvotājam. Visi sāk uzdod jautājumus, un viņai nemaz nepalīdz arī tas, ka viņas klātbūtnē nomiris mags, viņa ir bijusi arī kāda neuzticama maga – Zaka – mācekle. Bet ne tikai iedzīvotāji, bet arī viņa pati uzdod jautājumus, iekļūst, tā teikt, augstajā sabiedrībā, uzzina daudz ko jaunu un atkal un atkal kāpj pāri saviem principiem.

Stāsts ir raits, interesants, bet šis nav tas darbs, kuru gribas izlasīt vienā naktī. To, protams, var darīt, bet daudz labāk taču ir atlikt malā un padomāt: “Kā tādā situācijā būtu rīkojies es?” Pateicīgās 300 lappuses bija viegli pārnēsājamas manā tik ļoti piebāztajā somā, tāpēc šo grāmatu izvēlējos kā dienas literatūru, ko lasīt brīvos brīžos, lai kur es arī dotos. Ar 3 dienām pietika, lai stāstu izbaudītu, pārdomātu, un izjustu. Man ļoti patika savdabīgie vārdi, kādi tika doti romāna varoņiem – Vega, Dārs, Ronada, Boords. Tieši tas ir nepieciešams latviešu literatūrai, jo man, piemēram, ir grūti iztēloties ļauno magu Mārtiņu, viņa sabiedroto Lauru un karali Rihardu.

Pozitīvi vērtējama arī autores māka iepludināt lasītāju stāstā. Vienā mirklī tu atrodies dīvānā, ar siltu tējas krūzi rokās, bet jau nākamajā kopā ar Angi gatavojat brokastis, vai ar Dāru taustāties gar alu sienām, meklējot hrīlus. Ieva Melgalve ir radījusi arī ļoti dziļu emocionālo pasauli, ļoti precīzi atainojot katra varoņa jūtas visdažādākajās situācijās. Un valoda ir tik precīza, ka var gaudot līdzi Vegas pārdzīvojumiem.

Vērtējums: 9/10. Rudenim tik ļoti nepieciešamā literatūra. Kādam tumšam novembra vakaram, kad neko negribās, kā tikai aizmirsties. Bet netikt aizmirstam. Jo kādam taču tēja arī jāvāra.

Bet varbūt neviens, kas lasa tik daudz kā viņa, nevar būt laimīgs, ne jau vienkārša cilvēka laimē.

Reizēm ir jāignorē likums, ja no tā neviens necieš. Citādi no likuma ciešam mēs.

Attēls šeit.

93/101: Egoists. Tas romantiskākais.

Romantiskais egoists (m.v)

Ilgi svārstījos, kamēr tomēr izlēmu paņemt Frederika Beigbedera romānu „Romantiskais egoists” un ierādīt vietu savā grāmatplauktā. Kāpēc? Jo kopš pēdējās satikšanās ar Beigebderu (tas bija ar „Palīgā, piedod”), mana sajūsma par viņu saruka. Bet, izlasot „Romantiskais egoists” mana sajūsma ir atpakaļ.

Ir 34 gadus vecais Oskars Difrēns, kurš pasauli šokē ar saviem patiesajiem dienasgrāmatas ierakstiem ikdienas laikrakstā. Viņš aplūko sabiedrību, gāž sabiedrības stereotipus un noteiktās normas, bīstas mīlestības un krāpj savas mīļākās. Apceļo pasauli, piedalās ballītēs un dzer, līdz krīt. Jā, tas ir viņš, Oskars Difrēns, tikai daudz patiesāks par pārējiem.

Grāmata ir ieturēta dienasgrāmatas formātā: nodaļas aizstāj dienu ieraksti, kas dažbrīd trāpa kā naglai uz galvas. Viņš smejas, viņš raud, viņš kritizē, bet viņš ir viņš pats, nevis izlicies par kādu, kāds nav. Tieši tas grāmatai piešķir šarmu un apbrīnu. Stāsts jūs nekur neievelk, kā tas būtu ar fantāzijas žanra grāmatām, kad pēkšņi sajūtaties kā galvenais varonis, nebūt nē. Tas plūst raiti, bet jūs nevarat justies kā Oskars, jo viņš ir neparedzams. Ja prātā iešaujas doma: „Tūlīt viņš lidos ballēties uz Ibizu”, viņš Parīzē atrod kādu krievu skuķi un vienkārši nokniebjas. Pašiem nemanot, Beigbeders stāstā noliek savus paziņas – naudas maisus, kaut gan pats tāds ir, un liekas, ka nemaz to nenožēlo. Nonākt pretrunā ar sevi darbā, ko lasīs tūkstošiem cilvēku gan nav tik labi, bet šajā stāstā tas nav tik būtiski, un šķiet, rakstnieks to zina.

Galvenais nosacījums, lasot Beigbederu, ir būt pareizajā dvēseles stāvoklī. Neitrālā. Lai arī grāmatu varētu izlasīt, ne mirkli nenomirkšķinot acis. Lasīt nav tik viegli – stāsts ļoti saraustīts, dažbrīd pat tiek pārtraukts, nenonākot pie atrisinājuma, bet uzreiz nākamajā dienā jūs sagaida tāds teikums, kas šokēs līdz beigām un liks aizdomāties. Šaudīsies pa galvu domas, sak’: „Kā var uzrakstīt kaut ko tik ģeniālu”, bet tad, kad grāmata būs nolika malā, sajūsma noplaks. Būs palikuši daži vērā ņemami citāti, grāmata tiks atzīta par labu esam, bet ar to arī viss beigsies. Kāpēc? Jo, pievēršot uzmanību izdevuma gadiem, kļūst skaidrs, ka labie stāsti ir beigušies. Grāmata, kas šķita atzīta par labu esam, izdota krietni pirms grāmatas „Palīgā, piedod”. Tas vien liek secināt, ka rakstniekam slavas gadi iet uz beigām. Kā viņš pats ir teicis:

Rakstnieka izaugsme: Kad tev ir 30 gadi, par tevi saka: tu esi lielisks. Kad tev ir 40 gadi, par tevi saka: tev ir talants. Kad tev ir 50 gadi, par tevi saka: tu esi ģeniāls. Kad tev ir 60 gadi, par tevi saka: tu esi bijušais. Kad tev ir 70 gadi, par tevi saka: „Šis vēl nav nomiris?”.

Atliek tikai cerēt, ka Frederiks Beigbeders nav pāršņaucis jēgu, jo viņš ir tikai 47 gadus vecs, kad atbilst rakstnieka plaukumam.

Vērtējums par grāmatu: 8/10. Un tiešām ir pierādījumi, ka viņš ir viesojies Rīgā, tiesa, tas gan bija 5 gadus pēc „Romantiskais egoists” izdošanas.

Nekad neesmu sapratis, kāpēc jāaprobežojas ar trim punktiem, ja var likt divpadsmit, lai norādītu uz pavisam piedauzīgu zemtekstu.

Mīlestība ir kā amerikāņu kalniņi: sākumā uz augšu, tad pēkšņi lejā, tad atkal augšā, tad lejā, un beigās tu apvemsies!

Angļos visvairāk neciešu viņu pārmērīgo pieklājību, viņi ir Eiropas japāņi.

Attēls šeit.

Nākamā rindā: Aleksandra Riplija “Skārleta”.

74/101: Laulību sižets.

Džefrijs Jūdžinidess ir uzrakstījis savdabīgu romānu. Jā, tieši tā, savdabīgu. Jo šeit lasītais ir dziļāks par vieglu dāmu romānu karstā vasaras dienā, bet ne tik dziļš kā filozofijas mācību grāmata. Godīgi sakot, ilgi domāju, līdz izlēmu, ka šo grāmatu ir vērts ņemt un lasīt. Mulsināja tieši grāmatas vāks – galīgi neatbilstošs grāmatā esošajam saturam. Nekādā ziņā nevērtējiet grāmatas pēc vāku dizaina!

Stāsts ir par jauniešu ceļojumu universitātē, un pēc universitātes – dzīvē. Mičels, Madlīna un Leonards. Tā sauc šos 3 galvenos romāna varoņus. Grāmatā ir aprakstīti pārdzīvojumi, prieks un uztraukums līdz ar ieiešanu lielo dzīvē. Protams, kā jau parasti, ceļā rodas šķēršļi. Bet nav ļaunuma bez labuma.

Grāmata man patika. Lai gan ar lasīšanu negāja tik ātri, kā gribējās, stāsts bija labs. Šis nav ne pusaudžu pārmācīšanas romāns, ne arī Danielas Stīlas romānu līdzinieks, nē. Varu droši apgalvot, ka romānam ir krietna deva psiholoģijas iekšā. Nē, ne jau pamācības. Tieši psiholoģija. Varbūt tāpēc, ka galvenais varonis cīnās ar maniakālo depresiju, bet varbūt arī ne tāpēc. Sākums gan bija krietni par garu, vienu mirkli lasot gribējās jau mest malā, bet tad sekoja pietiekami interesants turpinājums, lai es izlemtu par pretējo. Bet kopumā grāmata bija interesanta un tieši īstajā laikā un vietā – man tas viss vēl tikai priekšā. Nu labi, es šaubos, vai sasiešos ar kādu, kuram ir maniakālā depresija, bet es domāju vispārīgi ņemot. Patika arī raitā un tēlainā valoda – plašie apraksti, kas parasti man tik ļoti nepatīk, šoreiz šķita īsti vietā.

 

Vērtējums: 7/10.

Vai mani neviens nekur neaicina tāpēc, ka esmu resna, vai es esmu resna tāpēc, ka mani neviens nekur neaicina?

Es neteicu, ka man tas garšoja. Es tikai apraudu aizgājušo.

Cilvēku attieksme pret tīrību ir cieši saistīta ar bailēm no nāves.

Paklausieties, meitene nav arbūzs, kurā var ieurbt caurumu, lai pārliecinātos, vai tas ir salds.

Būtībā ikviena vēstule ir mīlestības vēstule.

Vajag pasi, lai pierādītu pasaulei, ka tu eksistē.

-Jēzus teica, ka jādod visiem, kas lūdz.
-Acīmredzot Jēzus nekad nav bijis Kalkutā.

Bilde te.

Nākamā rindā: Keita Mortone – Aizmirstais dārzs.

66/101: Aira Levins – Rozmarijas bērns

Aira Levinsa grāmata manās rokās nonāca pavisa nejauši – Tukuma pilsētas svētkos izbaudīju vismaz iepirkšanos Zvaigznes grāmatnīcā, jo neko citu tur nebija iespējams baudīt. (Re, vēl viens fakts par mani – mēdzu padzīvot Tukumā.) Teikšu kā ir: grāmatas recenzija uz vāka ir daudz biedējošāka, nekā tas ir patiesībā. Bet nu, laikam jau 60. un 70. gados šausmu žanrs vēl nebija tik attīstījies, kā tas ir mūsdienās.

Pats autors – Aira Levins – ir sava laika Stīvens Kings. Viņš satriec kritiķus ar šķietami rāmo stilu, un šausmas atklāj tur, kur nevienam neienāk prātā tās atrast. Cilvēki, kas pirms tam ir žāvājušies un jautājuši sev “Kas tad te ir no šausmu žanra” pamostās un ieinteresēti sāk lasīt tālāk, lai gan palicis ir pavisam nedaudz. Stāsts “Rozmarijas bērns” ir piedzīvojis arī ekranizāciju Romāna Poļanska izpildījumā. Tātad šī filma automātiski tiek iekļauta manā must-watch.

Bet tagad par pašu stāstu. Rozmarija ir perfekta mājsaimniece, kurai patīk lietas novest līdz galam. Viņas vīrs Gajs ir aktieris, kurš filmējas mazās, epizodiskajās lomiņās vai neveiksmei lemtos teātra uzvedumos. Tad piepeši Gaja sīvais konkurents kļūst akls un Gajam visi ceļi ir vaļā. Trīs izrādes un par viņu sāk interesēties UniversalLaulātais pāris ir nolūkojis saulainu dzīvokli Manhetenas lepnajā rajonā un šķiet, ka tas ir viņu sapņu piepildījums. Viņus meistari nepieviļ un remontu izdara līdz galam (nevis kā vairumam mūsu), un tad Rozmarija atklāj, ka ir stāvoklī. Nē, nu tur tiešām augstāk vairs nav kur kāpt. Viņai ir vislabākais ārsts un visuzmācīgākie kaimiņi – ko vēl vairāk var vēlēties? Bet tad piepeši viņas rokās nonāk grāmata, un viņai top skaidrs, ka kaimiņi nav tie, par ko viņi izliekas. Viņas māju nomāca nāve, jo galu galā, tik daudzi ir gājuši bojā tieši tajā mājā, kur viņa dzīvo. Un kāpēc Gajs sameloja par biļetēm? Kāpēc viņš apmainījās ar kaklasaitēm ar viņa sīvāko konkurentu? Tad Rozmarija saprot. Bet, pašai nezinot, viņa jau ir visā ierauta iekšā un ārā viņa netiks.

Kadrs no filmas “Rozmarijas bērns” Romana Poļanska izpildījumā (1968.g.)

Grāmata man patika. Pirmāmkārtām, noformējums ir stāstam atbilstošs. Otrkārt, patika, ka lai gan šis ir šausmu žanrs, tomēr stāsts netika piesātināts ar vairākiem skeletiem skapī un čīkstošām durvīm nakts klusumā. Šausmas (labi – iebiedēšana, bet ne šausmas) tika atklātas pašās beigās, kad atklājās visu apkārt Rozmarijai dzīvojošo cilvēku mahinācijas. Un man patika Rozmarija – lai gan viņa ir tikai izdomāts tēls, es labprāt viņu pieņemtu kā savu kaimiņieni. Tas gan nenozīmē, ka es nodarbojos ar mahinācijām. 😀 Protams, viņas uzmācīgie kaimiņi man arī likās ļoti simpātiski, jo ļoti ļoti atgādināja tos kaimiņus, kas arī manā dzīvesvietā dzīvo man pretī (tieši tāpat kā Rozmarijai).

Bet protams, visam arī ir sava negatīvā puse. Man kā tēls nepatika Gajs, kurš man likās iedomīgs un iedzīvojās tikai uz citu cilvēku rēķina. Vēl man nepatika Rozmarijas vislabākais ārsts, jo, tīri profesionāli raugoties, nav jēgas katru nedēļu apmeklēt ginekologu, lai viņš nepavēstītu neko jaunu. Un man arī nepatika tas, ka daudz palika nepateikts, piemēram, par Gaja un Rozmarijas tālāko dzīvi. Rozmarija ir iecirtīga sieviete, kas tik viegli nepiekāpjas, un Gajs viņai bija melojis, vai arī viņi turpmāk dzīvoja tikpat saskanīgi, kā stāsta sākumā?

Bet vispār, man jau liekas, ka pie rezultāta (bērna) tikai vainojama tā tanīsa sakne. 😀 Bet, lai nezinātāji saprastu, par ko iet runa, būs vien jāizlasa grāmata. 😀

Vērtējums: 8/10. Mēģinājums lasīt šausmu žanru bija veiksmīgs, bet es joprojām atturēšos lasīt mūsdienu šausmas.

Viņš [pāvests] ceļo pa pasauli , mānīdams cilvēkus un izlikdamies par svētuli.

Ej nu sazini, kad aktieris tēlo, un kad dzīvo?

Iespēja klusībā padomāt kas tu esi, ko esi piedzīvojis un kurp ej.

Visi, kam vajag vairāk par vienu ceļasomu, nav ceļotāji, bet tūristi.

 

Nākamā grāmata lasīšanas gatavībā: Frederiks Beigbeders – Windows on the World.

Attēli šeit un šeit.

65/101: Anna Kareņina.

Šoreiz būs savādāk. Tā kā mani ir pārņēmušas šaubas par to, vai es spēju objektīvi uzrakstīt atsauksmi par Ļeva Tolstoja “Annu Kareņinu”, tad es to nedarīšu. Tā vietā es publicēšu atrastos citātus, tā izpalīdzot kādam slinkam vidusskolniekam vai studentam, kurš negrib lasīt šo 1219 lappušu biezo un apjomīgo romānu. Here it is! Beigās gan būs mans vērtējums par pirmo daļu, otro, un abām kopā. Un tad jaunieviesums. 🙂

  • Visas laimīgas ģimenes ir līdzīgas cita citai, katra nelaimīgā ģimene ir nelaimīga savā veidā.
  • Ja patīk vizināties, jāmāk arī ragaviņas vilkt.
  • Vācietis “pats ir uzvilkts uz visu mūžu, lai uzvilktu pulksteņus”
  • Ir ļaudis, kas, sastopot savu laimīgo sāncensi, vienalga, kādā nozarē tas viņu būtu uzvarējis, tūlīt ir noskaņoti novērsies no visa laba, kas tam piemīt, un saskatīt sāncensī tikai ļauno, un ir ļaudis, kas, gluži otrādi, visvairāk vēlas saskatīt savā laimīgajā sāncensī tās labās īpašības, ar kurām tas viņus uzvarējis, un ar sāpošu sirdi meklē viņos tikai labo.
  • Esmu dzimis kā čigāns un nomiršu kā čigāns.
  • Neviens nav apmierināts ar savu bagātību, bet ikviens ir apmierināts ar savu prātu. /Franču divrinde/
  • Rakņādamies savā dvēselē, mēs bieži vien uzrokam kaut ko tādu, kas tur būtu gulējis nemanīts.
  • Kāds matemātiķis teicis, ka bauda neesot patiesības atklāšanā, bet tās meklēšanā.
  • Šis bērns ar savu naivo ieskatu par dzīvi bija kompass, kas tiem rādīja, cik tālu viņi novirzījušies no tā, ko tie zināja, bet ko nevēlējās zināt.
  • Tā bija viena no tādām lietām, kuras cilvēks zinam bet kurās nedrīkst pat sev pašam atzīties: tik baigi un apkaunojoši ir maldīties.
  • “Bet es esmu precējies, un tici, ka, iepazinis vienīgi paša sievu, kuru tu mīli, – kā sacījis kāds rakstnieks -, tu arī visas sievietes iepazīsti labāk nekā tad, ja tu būtu bijis tuvs tūkstotim.”
  • Glābt var tādu cilvēku, kas pats negrib iet bojā, bet, ja raksturs tik samaitāts, izvirtis, ka pati bojā eja viņai šķiet glābiņš, ko gan lai dara?
  • To viņš jau sen zināja, bet tas nebija piemērojams viņa gadījumam.
  • Vecajām modēm atgriežoties, es ne par ko tā neesmu priecājies, ka par roku skūpstīšanu.
  • Un, ja tev sit pa labo vaigu, tad pagriez kreiso un, ja tev novelk svārkus, atdod arī kreklu.

Otrā daļa:

  • Es aizstāvu darba dalīšanu. Lai tie cilvēki, kas neprot darīt neko citu, ražu cilvēkus, bet pārējie – lai sekmē to izglītošanu un laimi.
  • Es tikai gribēju sacīt, ka jums viņš ir nevis cilvēcīgs dievs, bet dievīgs cilvēks.
  • “Es pazīstu jūs un pazīstu jūsu gaumi, kaut gan maz esam tikušies.” “Man tas ļoti ir jānožēlo, jo mana gaume allaž ir nelāga.”
  • Es domāju, ka izsūtīt viņu uz ārzemēm ir tas pats, kā sodīt līdaku ar ielaišanu ūdenī.
  • Un Stepans Arkadjičs bija ne tikai godīgs cilvēks (bez uzsvara), bet arī godīgs cilvēks (ar uzsvaru).
  • Cienība ir izdomāta tādēļ, lai slēptu tukšumu, kurā vajadzētu būt mīlestībai.
  • Un arī suns, ko vedat sev līdzi, nepalīdzēs. No sevis neaizbēgsiet.
  • Vēstule? Nē, paldies. Lai nomirtu, nav vajadzīgas rekomendācijas.
  • Ja labajam ir cēlonis, tad tas vairs nav labais; ja tam ir sekas – balva, arī tad tas nav labais. Tātad tabais atrodas ārpus cēloņu un seku ķēdes.

Vērtējums par pirmo daļu – 7/10. Vērtējums par otro daļu – 8,5/10. Vērtējums par abām daļām kopā – aritmētiski sanāk 7,75, kas, noapaļojot sanāk 8, bet es atļaušos pārkāpt šo likumu (piedod, matemātika) un likšu 8,5.

Bilde šeit.

Tagad ir pienācis laiks, kad es pavēstīšu to, ko gatavojos pavēstīt jau sen. Kurpjukasti virina kāda aizrautīga lasītāja, kas man pameta ideju, ka aiz ieraksta par grāmatu vai filmu, varētu arī ielikt nākamo saraksta punktu (respektīvi, es uzrakstu par “Vējiem līdzi”, un apakšā uzrakstu “nākamā grāmata ir “Greja 50 nokrāsas”. Nenobīstieties, tas bija tikai piemērs. :D), es izdomāju viņas ideju realizēt.

Tātad, (tagad klausās visi) nākamā grāmata lasīšanas kārtībā ir… (skan fanfaras) Aira Levins – Rozamarijas bērns.

61/101: Orhideju nams

orhideju nams

Neilgi pēc iznākšanas nopirku, bet tā kā bija “skola-darbs-gulta” režīms, nesanāca pieķerties klāt. Tā nu tagad ir vasara, brīvas un laiskas dienas saulītē, tad nu pieķēros klāt nelasīto grāmatu kaudzītei. Un pirmā izvēle krita uz šo.

Romāns ir rakstīts kā ģimenes sāga, pilna noslēpumu. Džūlija ir slavena pianiste, kurai vīrs un bērns ir bojā gājis traģiskā autokatastrofā. Māsa viņu paņem pie sevis uz Angliju (Džūlija dzīvo Francijā) un Džūlija dzīvo nelielā kotedžā. Paiet ilgs laiks, kamēr viņa samierinās ar zaudējumu un sāk dzīvot jaunu dzīvi – par spērienu pa pakaļu kalpo klaigāšana pie jūras. Lai nu kā, viņa sāk ēst, dzīvot un parādīties pasaulei. Un iemīlēties. Tas ir Kīts – Vortonpārkas mantinieks. Bet, kad Džūlija atrod dienasgrāmatu, kuru rakstījis viņas vectēvs Herijs – vai tas tā arī paliks?  Un kas notiks ar mīlestību pret Kītu, kad atgriezīsies Džūlijas pagātne un visu sacels kājām gaisā?

Grāmatutārps mani ieinteresēja ar šo grāmatu, un tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc pieķēros lasīšanai. Kopumā varu teikt, ka grāmata man patika – gan izvēlētais laiks, gan varoņi, gan arī vieta. Radās arī dažas neskaidrības, bet tas laikam tāpēc, ka domāju pārāk mūsdienīgi – piemēram, kāpēc, kad Džūlija aizbrauca uz Angliju, viņu nemedīja un nefotografēja Anglijas žurnālisti? Grāmata bija bauda acīm un iztēlei, jo man vienmēr ir patikuši vēsturiskie romāni. Un ja vēl stāsts ir par manu bērnības kaislību – klavierēm – tad vispār, viss ir kārtībā. Tiesa gan, dažubrīd likās tas stāsts pārāk samudžināts un mani nepārtraukti kaitināja Herijs – viņa rīcība, domas un sarunas un arī rakstīšanas stils man likās tāds saraustīts, neveikls, tikai vai vaina tulkojumā vai jau orģinālvalodā?

Vērtējums – 7,5/10. Patiks. Lauras Valdenas cienītājiem un otrādāk. 🙂

Viņš ir manas klavieres, viņš ir mans sārts. Ja es viņu zaudēšu, tad labprātīgi metīšos šajā sārtā.

-Tad pienāk brīdis, kad tu tiec pāri kalna virsotnei. Kādu rītu atmosties un apjaut, ka tumsa vairs nav tik tumša.

Vētras laikā laba ir ikviena osta.

Dzīve notiek, kamēr jūs kaļat plānus /Džons Lenons/

-Pagaidām vēl neesmu sapratis, vai viņš ir nelietīgs un blēdīgs bastards vai blēdīgs un nelietīgs bastards.

-Mana vecmāmiņa saka, ka pa īstam mīlēt otru cilvēku nozīmē atrast debesu valsti uz zemes.

Dzīve pati mēdz visu nokārtot, vajag tikai paciesties.

Vortonpārka nepieder Krofordu dzimtai.
Mēs piederam Vortonpārkai.

Kā franči mēdz teikt: lai piederētu nākotnei, ir jāpieņem pagātne.

60/101: Franču romāns.

franchuromaansKā jau esmu teikusi, Beigbedera romāns 14,99 mani aizrāva, un teicu, ka noteikti izlasīšu arī citus viņa romānus. Tā nu ir pienācis laiks nākamajam viņa romānam un šoreiz par lasīšanai labu tika atzīts Franču romāns.

Stāsts ir par viņu pašu. Par pašu rakstnieku Frederiku, kurš, šņaucot narkotikas no mašīnas kaputa tiek iemests ķurķī, un nu cenšas atcerēties savu bērnību, jo tā viņam ir tumša bilde.

Ir iespējams, un es tam esmu skaidrs pierādījums – no bērnības atcerēties tikai dažas atmiņu druskas, tās pašas neīstas vai laika gaitā pieslīpētas.

Protams, atmiņām piebiedrojas arī tagadnes notikumi, piemēram, sarunas ar policistu un prokuroru par izlaišanas iespējām, par sarunām ar viņa kameras biedru, un dažādām atziņām par dzīvi, ģimeni, literatūru un rakstīšanu.

Ar šo grāmatu Frederiks Beigbeders sniedz savu skatu punktu uz Francijas valdību un likumiem, viņa ģimeni (protams, es jau nezinu, cik daudz no uzrakstītā ir izdomāts) un draugiem. Agrāk Beigbeders radīja skandālu, uzrakstot PAR skandālu, bet tagad viņš ir radījis skandālu, par to nerakstot. Un tieši tas ir tik skandalozi. Šī grāmata ir jābauda lēnām, kādā laiskā vakarā, malkojot glāzi (laba) vīna, jo pārforsējot un izraujot vakarā visu grāmatu, var arī nesaprast grāmatas būtību.

Vērtējums: 10/10.

Rakstīšana atdzīvina atmiņas, tas ir tāpat kā ekshumēt līķi.

Īslaicīgās aizturēšanas izolators ir tā vieta Francijā, kur minimumā kvadrātmetru ir koncentrējies maksimums sāpju.

Laikā starp abiem pasaules kariem cilvēki atkal bija gatavi mīlēt, veidojās ģimenes un es esmu pastiprināts šo notikumu rezultāts.

Viņai bija brūni mati un zilas acis, un viņa dejoja uz klavierēm (pirmās nepatikšanas); tad viņš pagādāja viņai bērnu pirms apprecēšanās (otrās nepatikšanas).

Ģimene ir viena vienīgu nepatīkamu uzdevumu virkne, radu varza, kas jūs iepazinuši pārāk agri, pirms vēl esat izveidojies.

Ģimene – tie ir cilvēki, kas nespēj sazināties, taču skaļi cits citu pārtrauc, cits citam krīt uz nerviem, plātās ar bērnu skolas diplomiem gluži kā ar mājokļa iekārtojumu un pēc vecāku nāves plēšas par mantojumu pie vēl neatdzisuša līķa.

Dzīvo klusēšanu ir daudz grūtāk saprast, nekā mirušo klusēšanu.

Francijas juridiskajai sistēmu ar katolicismu kopīgs ir tas, ka tā mudina uz vainas atzīšanu.

Savu pagātni var aizmirst, taču tas nenozīmē, ka no tās var atgūties.

58/101: Sniega Roze un slepenais vēdeklis

sniegarozeunslepenaisvēdeklisStāvēja plauktā, putekļi krājās grāmatas grāmatai virsū, un tā arī netika pie izlasīšanas tai paredzētajā laikā. Bet nu man ir brīvs viss jūlijs un, iespējams, pat augusts, un tagad varu pievērsties grāmatām, filmām un projektam. Bet nu par grāmatu.

Stāsts ir par 2 ķīnietēm – Sniega Rozi un Liliju, kuras ir laotong savienībā (radniecīgas dvēseles). Viņām pēdu nosiešana sākusies vienā dienā, viņu astoņas zīmes sakrīt, un viņas ir patiešām radniecīgas dvēseles. Bet tad viņas saprecina. Lilija izraujas pie bagātās un ietekmīgās Lu ģimenes, bet Sniega Roze tiek miesniekam par sievu. Ķīnā jaunajām sievām ir dāvāt dēlus un klausīt vīru un vīramāti un slimībā neatkāpties ne no viena, ne no otra. Jāpārcieš ir bads, barga ziema, bet viņas izdzīvo. Bet tad pēkšņi laotong savienība pārtrūkst. Vai viņas atjaunos senāko saikni savā starpā? Un vai Sniega Roze savā ģimenē tiks cienīta ne tikai kā dēlu māte, bet arī kā sieviete?

Stāsts man patika kaut vai ar to, ka tas ir par valsti, kas man tik ļoti patīk savu seno tradīciju dēļ. Patika arī tas, ka stāsts iet atbilstoši Lilijas dzīves ritumam – meitas dienas, matu uzspraušanas dienas, rīsa un sāls dienas un klusa novakare -, bet arī tajās kaut kur pa vidu iejaucās 80 gadīgās stāstnieces vārdi, paskaidrojumi un domas. Tas lika piezemēties un atcerēties, ka tas ir tikai stāsts, nevis vesela biogrāfija. Man arī patika attēlotā dzīves realitāte – tuvinieku nāves un dzīves pārbaudījumi.

Par grāmatu dodu 9/10. Stāsts ir izcils, bet dažas vietas tomēr man lika saraukt degunu.

Īstenībā ir uzņemta arī filma pēc šī stāsta motīviem. Noteikti sameklēšu un noskatīšos.

Attēls ņemts šeit.

Meitene sūta vēdekli vienai meitenei, nevis raksta jaunus vēdekļus daudzām.

Kad iekāp gultā, esi kā vīrs, bet kad izkāp no gultas, esi kā džentlmenis.

Pirmskāzu svīnību pēdējās 10 dienās līgavai nav atļauts ēst. Vai šī paraža tiek ievērota tādēļ, lai mēs justos nelaimīgākas, aizejot no mājām, vai paļāvīgākas, ierodoties vīra mājās, vai liktos šķīstākas saviem vīriem?

Daži paredzējumi piepildās. Vairums ne.

-Pret likteni nevar cīnīties. Tas ir iepriekš nolemts.

Pagriezt snīpi [tējkannas] pret cilvēku ir nepieklājīgi.

Tūlīt jau pirmajā dienā mēs sapratām viena otru, bet vai tas mūs atturēja no kļūdām nākotnē?

Kamēr esi meita, paklausi tēvam, kamēr esi sieva, paklausi vīram, kamēr esi atraitne, paklausi dēlam.

Skaistie apprec skaistos, talantīgie apprec talantīgos.