32/101: Mēģinājums uztaisīt spožumu.

VEJIEM_LIDZI-Janaitis-0633

Vakar, 19. aprīlī Dailes teātrī norisinājās Jana Villema van den Bosa iestudējums „Vējiem līdzi”. Un tas norisināsies vismaz kādu laiku. Šajā atsauksmē būs izklāstītas labās lietas, sliktās lietas, un uz ko ir jāgatavojas, ejot uz šo izrādi.

Tātad: režisors Jans Villems van den Boss no Lielbritānijas Latvijā ir iestudējis tādas izrādes kā „Spilvencilvēks” un lielu atsaucību guvušo „Amadeju”. Tagad šim sarakstam pievienojas trešā izrāde – Margaretas Mičelas „Vējiem līdzi”, kurā galvenās lomas tēlo Kristīne Nevarauska (Skārleta), Artūrs Skrastiņš (Rets Batlers), Elīna Dzelme (Melānija) un Lauris Subatnieks (Ešlijs). Bez šiem aktieriem izrādē piedalās arī Intars Rešetins, Dārta Daneviča, Aija Dzērve, Esmeralda Ermale, Ilze Vazdika, Lilita Ozoliņa, Artis Robežnieks u.c.

Tagad par aktieriem. Skārletas lomas atveidotāja Kristīne Nevarauska bija vienkārši burvīga – sākumā uzspēlētais spītīgums un iedomīgums, kas tik ļoti raksturīgs Skārletai, kā arī beigās nopietnā atklāsme un pārtapšana no mazas, muļķa meitenes par pieaugušu, daudz piedzīvojošo sievieti. Var noņemt tikai cepuri viņas priekšā. Otru cepuri es noņemu Artūra Skrastiņa priekšā. Rets kā jau Rets – iedomīgs, cinisks, bet Artūrs Skrastiņš savā Retā ir ielicis humoru. Beigās sanāk tāds sarkasma, ironijas un cinisma humora samaisījums vienā personā. Bet jā, humors ir salikts tieši vajadzīgajās vietās, var pasmieties, var paraudāt. Nospēlēt tādu švītu gandrīz 5 stundu garā izrādē nav viegli. Patika arī Melānija (Elīna Dzelme). Viņa bija tipiska mīļa būtne, kas visiem izpalīdzēja un ticēja uz vārda, lai gan darbi rādīja pretējo. Bet tagad nāk lielais BET. Man nepatika Lauris Subatnieks (Ešlijs). Tas varbūt ir vainojams ar to, ka man arī grāmatā Ešlijs Vilkss kaitināja, bet Lauris Subatnieks varēja šo tēlu sagrozīt, lai skatītājiem būtu interesanti. Dažbrīd likās, ka viņš vienkārši monotoni atrunā iekalto tekstu – nav emociju, nav kustību – tikai stāv kā lelle. Varēja vismaz kaut ko dzīvīgu ielikt iekšā.

Tagad pievērsīsimies skatuvei. Skatuve ir kāpnes, un tās tiek ar katru ainu pārbīdītas. Skatuves augšdaļā tiek iepļaukāti cilvēki un norisinās kaut kādas blakus darbības (tiek attēlota ikdiena kokzāģētavā, vai rādīts, kā dāmas pārvelk kleitas.) Par kleitām runājot – tā man bija šausmīga vilšanās. Protams, es biju gaidījusi tās lielās, garās, uzpūstās kleitas ar 77 apakšsvārkiem un visu kā pienākas, bet ko redzu es? Vienus, ļoti plānus apakšsvārkus, kaut kādu papīra (kartona?) turekli, kas piešķir kleitai tā laika raksturīgo apjomu un kādu drēbju kankaru pa virsu. Tā izskatās, ka Dailes teātrī ir ieslēgts taupības režīms. Vai arī tērpu ziņā samainītas galvenās lomas – ar šo izrāde vīriešiem tiek šūti krāšņāki tērpi, nekā sievietēm.

Vēl par skatuvi runājot – nevar nepieminēt baltos palagus dzelzs (man vismaz šķiet, ka tas bija dzelzs) rāmī. Tie kalpoja gan kā gultas, gan kā durvis, gan kā kariete, gan arī kā galda. Un tagad nāk pats jaukākais, labākais, foršākais, ko šajā izrādē redzēju – tās ir projekcijas. Jā, tieši tā, zīmējumu un attēlu projekcijas uz skatuves. Skatuves augšdaļā nepārtraukti projicēja ratu, kurš griežas. Balto palagu dzelzs rāmī novietoja tā, lai uz tā varētu uzprojicēt durvju attēlu. Tāpat bija ar karietēm un zirgiem. Projekcijas tika izmantotas arī lai piešķirtu kopīgo fonu – snieg sniegs, vai līst lietus. Veiksmīgi tika atrisināts jautājums ar bērniem. Pirms izrādes manā galvā riņķoja jautājums – vai tiešām uz skatuves tiks vesti mazi bērni? Bet, man par lielu pārsteigumu – nē! Kā jau augstāk minēju, Jans Villens van den Boss ir iestudējis arī „Spilvencilvēku”. Tā nu tika paņemti 2 spilvencilvēki – Veids un Bonija. Tā ir ļoti, ļoti laba ideja. Bet tā cilvēku ritināšanās pa kāpnēm (piemēram, kad uzzina, ka karš pret jenkijiem ir zaudēts, un no skatuves kāpņu augšdaļas līdz lejasdaļai cilvēki ripo lejup) – vai tas ir droši? Nav ienākusi doma prātā, ka cilvēki ripojot varētu kaitēt savai veselībai? Tā visa krišana bija pārāk ekstrēma, un raisīja izbaiļu nopūtu ne tikai man, bet lielākajai daļai zālei sēdošo cilvēku.

Liels, liels mīnuss ir izrādes saturs. Scenārists ir gājis tieši soli pa solim pēc grāmatas, nevienu notikumu neizlaižot. Pilnīgi garlaicīgi metās, cik līdzīga ir izrāde ar grāmatu. Tāpēc arī izrāde ir 4,5 stundas gara – visi notikumi ir iekļauti iekšā, nekas nav izlaists. Tas man mazliet traucēja. Tagad sekos ieteikums dāmām – ja vēlaties izturēt 4,5 h garu izrādi – nevelciet neko neērtu ne mugurā, ne kājās. Tas stipri iedragās izrādes satura uztveršanu, jo visu laiku prātā nāks doma – Jēziņ, cik man ir neērti, sēdi mierīgi, nepievērs sev uzmanību, koncentrējies u.tml. Bet izrāde tiešām ir par garu – vai nu bija jāizdomā 2 starpbrīži, nevis viens, vai jāsaīsina izrāde, bet kaut kas bija jādara, jo otrā cēliena vidū zālē bija jūtami čuksti un sarunas. Protams, visi sarosījās, līdz ko sāka skanēt pēdējā dziesma.

Bet izrādē bija vēl viena laba lieta – mūzika. Pirmajā cēlienā es to tik ļoti nepiefiksēju, bet otrajā (kad palika garlaicīgi, un sāka vilkt uz miegu), klaviermūzika manām ausīm bija pat ļoti tīkama. Īstajā brīdī un īstajā laikā.

Protams, neiztiksim arī bez fantastiskās Skārletas atzīšanās ainas izrādes beigās. Vienmēr mani ir fascinējis tas, kā Rets – ciniskais, egoistiskais Rets Batlers – mazajai muļķa Skārletai izstāsta visu, ko pret viņu jebkad ir jutis. Gan grāmatu lasot, tas mani aizkustināja, gan izrādi skatoties (manuprāt, tā bija Valmieras teātra izrāde, bet neesmu pārliecināta. Tā bija viena no tām, ko rādīja teātris.zip ietvaros), gan arī šajā jauniestudējumā tas mani sajūsmināja. Vēl mani patika teksti ar dziļo domu. To bija labi daudz, un ja man līdzi būtu kur pierakstīt un ar ko pierakstīt, es nekaunētos to darīt.

Sabiedrība. Tā diži nav ko teikt. Bija gan no augstā plaukta, gan no zemā. Atšķirību (kā vienmēr) varēja labi manīt. Un vēl joprojām, riņķojot pa zāli, skatoties uz dažiem cilvēkiem liekas, ka esi ieradies nevis uz teātri, un pie tam pirmizrādi, bet gan uz festivālu „Erots”.

Mans vērtējums par šo izrādi – 7/10. Daudz par garu, daudz par plašu. Un Lauris Subatnieks. Viņš pavisam noteikti krietni iespaidoja šo vērtējumu. Arī kleitas ir praktiski nekādas. Pēc šīs izrādes nebija arī tādas eiforijas sajūtas, kāda ir pēc citām. Es nelidinājos mākoņos, mana sirds atradās tai paredzētajā vietā. Tas nav labi. Un, kā Artūrs Skrastiņš izteicās savā intervijā žurnālam ir: “Ja skatītāji neceļās kājās – tātad kaut kas nebija labi” (nu, kaut kā tā). Teikšu jums tā – daži skatītāji cēlās kājās un gāja prom aplausu laikā, daži jau pirms paklanīšanās un tās laikā. Bet visvairāk cilvēku, ziniet, kad piecēlās? Tad, kad aizkari bija aizvilkti, un izrāde bija beigusies. 🙂

Atsaucoties uz nosaukumā minēto teikumu – mēģināja uztaisīt spožumu, bet sanāca viegla dzirksts. Bet labi, ka sanāca. Bilde no šejienes.

19/101: Priekškars ir kritis. Oņegins.

Image

22. februāra vakarā norisinājās Dž.Dž.Džilindžera jauniestudējums Dailes teātrī – “Oņegins”. Uz to bija sanākusi raibu raibā publika, un cītīgi sekoja līdzi tam, kas notiek uz skatuves un zālē. To skaitā arī es.

Sākšu ar nelielu izklāstu. Izrāde ir par mīlestību un par cīņu pašam par sevi. Mūziklā Artūrs Skrastiņš (Jevgēnijs Oņegins) dzied – “esmu mācījies pa druskai, bet nekur nav bijis rakstīts, kādā krāsā acis nāvei, kad tā dzied, klusi man dzied”. 3 stundu garumā viņš to iepazīst veselas 2 reizes. Izrādē dominē 2 sievietes, 3 vīrieši, mīlas krustugunis, dueļi, nāves un ciešanas. Izrāde gan nav precīzs grāmatas attēlojums – Tatjanas (Ieva Segliņa) viena sapņa vietā ir iestudēti trīs, kas, manuprāt ir pat labi, jo sniedz skatītājam iespēju iedziļināties Tatjanas jūtās. No sākuma mazliet vieglprātīgā Tatjanas māsa Olga (Ilze Ķuzule – Skrastiņa) izrādes vidū tomēr aplaužās – dzīve nav pasaka. Ļenskis (Artis Robežnieks) cīnās ar sevi, jo nezina, kura būtu viņam labāka. Puškina (Intars Busulis) pats raksta romānu, ko izdzīvo viņa draugi. Bet pēkšņi varoņi paši sākuši dzīvot savu dzīvi, un ar rokām un kājām pretojas rakstnieka spalvai. Ko nu?

Sāksim ar labo. Es varu klanīties un nedēļu no vietas sniegt ziedus Kārlim Lācim, jo mūzika ir… Fantastiska nav tas vārds. Tā ir daudz, daudz reižu labāka. Mana galva atgādina CD atskaņotāju, kurš pats pārslēdz mūziku. Un dominē tieši izrādē dzirdētā mūzika.
Vēl kāda labā lieta ir aktieri. Un šoreiz es runāju par Intaru Busuli, Artūru Skrastiņu, Arti Robežnieku, Ievu Segliņu un Ilzi Ķuzuli – Skrastiņu. Es uzskatu, ka tas ir talants – atbīdīt malā savu personību, lai kļūtu par kādu citu uz izrādes laiku. Un vēl varu uzslavēt Ievu Segliņu, jo 23 gadu vecumā nospēlēt ideālu Džuljetu, brīnišķīgu Lolitu un cienījamu Tatjanu – tas IR talants, nenoliedzami. Un vēl par Busuli – mazais, mīļais Puškins, kurš visu izrādes laiku mani tirdīja ar vēlmi uziet uz skatuves un viņu kārtīgi samīļot, jo viņš izskatījās tik mīlīgs un tik bēdīgs vienlaikus. Man labāk patīk, ka viņš skraida pa skatuvi kā aktieris, nevis kā dziedātājs. Brīnišķīga debija.

Kopumā par izrādi varu teikt, ka paņēma. Dziļi. Un par izrādi varu teikt tikai to pašu, pašu labāko.

Vērtējums: 10/10.

Bet es nevaru novaldīt rokas, un neuzrakstīt par promenanci un ne-promenanci. Uz pirmizrādi bija ieradušās tādas Latvijā atpazīstamas personības kā Linda Leen, Valdis Zatlers ar kundzi, Andris Bulis, Gundega Skudriņa, Jolanta Strikaite, Vineta Elksne, Sergejs Jēgers un vēl daži, kurus es vairs neatceros. Bet vairāk mani sarūgtināja tas, ka cilvēki neapvalda sevi sabiedrībā. Piemērs: starpbrīdī, kad gandrīz visi jau ir apsēdušies, ir palikušas dažas minūtes līdz otrā cēliena beigām, divas sievietes, kuras sēdēja man priekšā, ieradās uz savām vietām, bet neapsēdās. Apstājās pie skatuves malas, un nu sāka ar savām mednieku acīm medīt slavenības, norādot uz tām, par laimi, ar veselu roku, nevis pliku rādītājpirkstu. Tas man lika aizdomāties – vai tiešām latviešu sabiedrība vēl iedalās kārtās – kā viduslaikos? Ir cilvēki, kuri ir sasnieguši daudz savā dzīvē, pateicoties saviem talantiem, centību vai kukuļdošanu, un ir cilvēki, kuri to negrib/nevar/nemāk izmantot, tāpēc apspriež un/vai nopeļ cilvēkus, kuri to māk. Un vēl, ja Gints Bude viesotos teātra pirmizrādēs, viņa nākamie raidījumi varētu būt par to, kā NEvajag ģērbties, ejot uz teātri. Nezinu, kas mani vairāk pārsteidza – vai cilvēki, kas saģērbušies kā ejot uz “Erotu”, vai cilvēki, kas saģērbušies, ejot uz bērēm, vai cilvēki, kuri vispār nemāk ģērbties, un nu savilkuši visu smuko sev virsū, un domā, ka izskatās labi. Bet tomēr, tie bija tikai daži tādi mazi sabiedrības mīnusiņi. Izrādes lielie plusi atvēra šo niecīgo detaļu.

Šeit arī var iepazīties ar pārējiem aktieriem, izrādes laikiem (ja nu kādu es saintriģēju) un pārējo. Foto – no publicitātes materiāla.

17/101: zeķes, kabatas un seifi.

nauda_31052011

 

Vakarā nomācām pie interesanta jautājuma: kur drošāk ir glabāt naudu? Vai bankas ir pietiekami drošas, varbūt labāk izmantot veco labo zeķi? Kā mums to parādīja nesenais “Latvijas Krājbankas” krahs, bankas mēdz bankrotēt. Bet, savukārt, zeķes izdilst. Kur tad ir tā vieta, kur naudu glabāt?
Šis jautājums mani aizķēra, jo personiski es naudu glabāju zeķē (tajā, kurai dvīņumāsu veļasmašīna apēd kā desertu jau uzņemtajam pulverim). Bet negribu būt vienīgā jaunāka par 20 gadiem, kura stāvēs pensionāru rindā lai samainītu laķikus pret eiro. Tāpēc man ir aktuālais jautājums – pāriet uz kredītkarti? Bet vai tad es tad netērēšu vairāk, nekā tērēju patlaban?

Piemēram, situācija. Kredītkartes man nav, maka dziļumos ir noslēpti avārijas gadījuma piecītis. Ieeju Valda Ošiņa kancalejas preču veikalā un ieraugu, ka ir skaista zīmuļu kaste. Prātā uzreiz doma: “Man ir tikai 5 lati, bet kaste maksā 6, 50. Vai man vajag?”, un tad es saprotu, ka man nevajag, man vēl ir itin lietojami zīmuļi, un izeju neko nenopirkusi. Bet kā būtu, ja man būtu bijusi kredītkarte? Es ieeju, ieraugu kasti, man prātā nenāk doma: “Man ir tikai 5 lati.”, bet man prātā nāk doma: “Vajag!”. Un tā kā man ir nauda uz kartes, es ņemu un pērku nost. Un pēc tam mokos sirdsapziņas pārmetumos, ka man jau mājās viena kaste bija, pie tam, lietojama.

Internetā parādās dažādas versijas: esot jāglabā vienā burkā ar sēnītēm, tad vēl iesaka glabāt maisos, un pat aprakt zem zemes. Bet baņķieris Ģirts Rungainis portālam “Apollo” pavēsta, ka naudu vislabāk ir glabāt ir vairākās bankās. Būs iztikas līdzekļi, ja nu kāda “salūzt”. Tiesa, to gan neiesaka darīt, ja ienākumi ir tikai alga vai pensija.

Tad atliek krāt zeķē. Tikai… te atkal ir mīnusi. Zeķes izdilst. Un mēdz pazust. Pat ar visu naudu. Mēdz aizmirsties, kur tad tā zeķe ar naudu ir, jo nekarinās uz nagliņas pie sienas gleznas vietā.

Es vēl joprojām netieku skaidrībā par to, kur naudu glabāt būtu vislabāk. Tāpēc, padalies!

Kā tu glabā savu naudu?