“Raspļujeva sapņi” VDT

Katram dzīvē var pienākt brīdis, kad to, kas patīk, gribas mest pie malas un sākt darīt jaunas lietas un attīstīt sevi jaunā virzienā, kuru gan pats neesi vēl atklājis. Man tā bija ar blogu. Bet tad nāk jaunas iespējas sevi attīstīt vairāk jau esošajā un tas ir iemesls, kāpēc top šis iemesls.

21. maijā, man bija lieliska izdevība paviesoties pilsētā, kurā nekad nebiju bijusi, teātrī, par kuru  biju dzirdējusi tikai labas lietas. Tātad, Valmiera un Valmieras Drāmas teātris. Ar teātra cilvēku lielisku piedāvājumu noskatījos “Raspļujeva sapņus”, par ko tad arī ir šis stāsts.

Raspļujevs ir masa ar uzvārdu. Masa, ko veido apkārtējie, masa, kas var pielāgoties jebkurai dzīves situācijai un ieņemt vajadzīgo pozīciju, tikai pasaki, kādu. Bet vari arī neteikt. Uzvārds ir attieksme, kas skaidri tika noturēta visas izrādes garumā. Kopā veidojas cilvēks ar vēlmi dzīvot, vēlmi būt uzmanības centrā, bet tajā pašā laikā to visu sasniegt sevišķi nepiepūloties. Dzīvojot barā, kurā visi ir bez jumta virs galvas, tas ir jāmāk izdarīt. Raspļujevs to māk. Izdevība sevi parādīt viņam rodas, kad veikt kādu uzdevumu viņu norīko draugs, kas vēlas precēt meiteni no bagātas ģimenes. Sākas Raspļujeva kāpiens pa varas kāpnēm, lai novestu viņu turpat, kur viņš bija sākumā.

Izrāde ir veidota kā satīriska komēdija 2 cēlienos (vairāk gan likās, ka četros, bet par to vēlāk) pēc krievu dramaturga Aleksandra Suhovo Kobiļina 2 lugu (“Krečinska kāzas” un “Tarelkina nāve”) motīviem. Režisors – Viesturs Meikšāns, scenogrāfs – Reinis Suhanovs, tērpi – Ilze Vītoliņa, gaismas – Oskars Pauliņš.

Ja teātris ir paredzēts tam, lai paplašinātu robežas, tad šī izrāde ir paplašinājusi manējās. Kāpēc gan uz skatuves var attēlot, piemēram, kaķīšus un princeses, bet nevar galvenajā lomā un izrādes fokusā vispār attēlot bezpajumtniekus, bet es par to neaizdomājos, kamēr ar to nesaskaros. Arī piekrītu, ka bezpajumtnieki ir visvieglākais ceļš, kas ejams, ja vēlas attēlot dzīves kvalitātes un varas kāpumu un arī abu kritumu. Bet jāmin arī tas, ka Raspļujevs nav tipisks dzīves smaguma nomākts bezpajumtnieks – tas viņam vienkārši neinteresē. Apveltīts ar ašu mēli, viņš vārās vienā vārīšanā – pierunā skatītājiem galvas sāpes un domu “kad tas reiz beigsies”. Mārtiņš Meiers lomu nospēlē ar vieglumu un bezrūpību, bet tāda ir arī pati loma.

Gribot negribot ir jāvelk paralēles ar pasauli, kurā dzīvojam tagad. Varas tīkoši cilvēki, kas sākumā ir nekas, ņem un izaug lieli un vareni, izrīko pēc savām vēlmēm, paši sev uzliek kroni galvā. Bet. Lai cik augstu nekāptu, tāpat jau beigās esam turpat, kur sākumā. Tāpat varbūt tam cilvēkam, kam ir lokanākā mēle un labākās runas spējas var izdzīvot labāk, bet ar to tālu neaizkļūsi, ja paralēli neko nedarīs.

Kā jau minēju, izrādei ir divi cēlieni. Tas, kāpēc man šķiet, ka bija četri, ir tādēļ, ka aptuveni abu cēlienu vidū tiek nolaists skatītāju zāli un skatuvi nodalošs priekškars un kādu (īsu, bet tomēr) laiciņu skatuve tiek pārkārtota. Šis bija arī Dailes “Žannā d’Arkā”, bet tur vismaz nesaprotamu video tam pa virsu rādīja, bet te – sēdi tumsā un nezini, kas tagad būs. Beidzās? Tik ātri? No vienas puses ir laiks padomāt par notiekošo un saprast savas sajūtas par izrādi, no otras – neliels diskomforts tomēr ir. Jāsaka gan, ka otrais cēliens man likās par garu un izraisīja vairāk jautājumu, nekā atbilžu un vienu brīdi vispār pazuda fokuss, kas notiek uz skatuves. Tāpat ir diezgan daudz tēlu un es apskaužu tos cilvēkus, kuriem izdodas visiem krieviskajiem uzvārdiem izsekot līdzi, jo es to nespēju. Loloju cerības uz teātra mājaslapu, bet tur tas ir priekš ātrāk atbildēm par sarežģītu.

Scenogrāfija. Te ir jāmin 2 man piesaistošie aspekti – caurums grīdā un plāksnes. Caurums kā nāves risinājums – tajā izrādes laikā mēdz pazust cilvēki, kas skatītājos izraisa pārsteigumu un atmodina vēl labāk, nekā jau apnikušās šāvienu skaņas, tiesa gan, tas ir Rīgas teātros izplatīts, par šo nevaru spriest. Tajā ļoti ātri pazūd arī galvenais varonis, kas zālei liek ieelsties pārsteigumā. Otrais veidojums ir tādas kā varas plāksnes, kas atkarībā no situācijas vai nu spiež pie zemes vai ļauj pakāpties un būt augstāk par pārējiem.

Varoņi. Aktierus nepazīstu tik labi, lai spētu viņus nosaukt vārdā, un izrādē figurē pārāk daudz uzvārdu, lai es tos spētu savilkt kopā ar jaunu aktieru sejām. Izrādes programmiņa man arī nepalīdz. Un par Meieru es jau teicu sākumā. Vēl man simpatizēja Raspļujeva draugs, bet tikai pirmajā cēlienā, jo tad sākās otrā cēliena putra, kas skatītājiem sagroza galvu gan sižetiskā, gan lomu ziņā. Vismaz man tā bija.

Izrāde liek domāt par mums pašiem, par savu vietu šai pasaulē. Vai mēs dzīvojam tā, lai kaut ko sasniegtu, vai vienkārši plūstam pa straumi un skatāmies, kur mūs tā aiznesīs. Kas ir mūsu mērķis, ar kādu dzīvojam? Kur nokļūsim – kāpņu augšgalā vai apakšgalā? Kur atrodas vara – spiežot pie zemes vai palīdzot pakāpties līdz viņiem? Domāju, ka starp izrādes varoņiem katrs var sevi identificēt vismaz ar vienu.

Beigās jāsaka, ka izrāde nav pati izcilākā, ko esmu redzējusi Latvijas teātros, bet nav arī pati sliktākā. Aktuāla un nozīmīga mūsdienu Latvijas un pasaules kontekstā, tas noteikti, vairums ideju ir acīmredzamas, bet pasniegšanas veids un varoņi man izraisa šaubas, nesapratni un apmulsumu. Bet varbūt šī ir tā izrāde, kur ar vienu aiziešanas reizi nepietiek. Dodu 7 no 10, tādēļ, ka 6 man liekas par maz.

Ceru, ka teātris arī šo izrādi uz Rīgu atvedīs, lai gan jaunākā informācija par viesizrādēm liecina, ka šajā augustā tas noteikti nenotiks (izrādes, kuras atvedīs, var apskatīt te.)

Attēli un vairāk informācijas te.

Advertisements

“Žanna d’Arka” Dailes teātrī

Foto: Gunārs Janaitis

Šī bija tā izrāde, uz kuru gāju ar ļoti lielām cerībām, jo tie vārdi – Kārlis Lācis, Evita Mamaja, (nu labi, Džilindžers varbūt ne tik ļoti) un mūzikls – mani līdz šim ir pārliecinājuši, ka būs labi – Oņegins man ļoti patika, tāpat Pūt, vējiņi. Un tad ir Žanna d’Arka – izrāde, kas man ļoti sadusmoja.

Simtgadu karš starp Franciju un Angliju novārdzina Francijas tautu – trūkst cerības, ka kaut kas pēkšņi varētu mainīties. Sens pareģojums vēsta, ka nāks jauna meitene un izglābs valsti no sūrā likteņa. Žannu sauc Dieva balss, bet viņai arī ir ļoti maz laika, lai glābtu savu valsti un tautu no iznīcības. Apbruņojusies cīņai, viņa iedveš tautai ticību, ka var arī nedzīvot ar asiņu peļķēm zem kājām, īslaicīgu prieku nerast izklaidēs, bet cīnīties par savu valsti. Īsto Žannu gan sadedzināja uz sārta, bet pēc 500 gadiem Romas katoļu baznīca viņu iecēla svēto kārtā.

Viss pēc kārtas. Kamēr skatītāji mierīgi pārrunā jaunākās tenkas, un “skat, skat, Āboltiņa arī ieradusies, nemaz vairs nesmaida”, atskan liels būkšķis (ar to domāta izrādes mūzika) un aktieri aiz priekšā novilktā aizslietņa sāk kustēties. Nezinu, vai tas tā bija paredzēts, bet izrāde sākās, un tikai tad nodzisa gaisma zālē, nebija nekāds “lūdzu, izslēdziet savus mobilos telefonus” un tamlīdzīgu lietu. Par brīnumu, nevienam telefons neiezvanījās un arī visi klepotāji pēkšņi bija sapratuši, ka teātris klepu neārstē. Kas vēl attiecas uz pēkšņo izrādes sākumu – tas lika pārsteigumā/izbīlī salēkties puszālei. Ar nožēlu jāatzīst, ka tā arī bija vienīgā vieta visā izrādē, kas lika sakustēties izrādes dēļ, nevis garlaicības vai komforta.

Izrāde tik tiešām ir mūzikls – visas izrādes laikā nedziedot varoņi pasaka tikai dažus vārdus. Pārējā laikā viņi izdzied tautas ciešanas, Žanna savus monologus, cīņas dziesmas. Kārlis Lācis ir radījis satriecošu mūziku, tādu kā sajaukumu no dažādiem mūzikas žanriem, raisot pārsteigumu un vismaz kādu drusciņu pozitīvu emociju. Jāsaka gan, ka brīžiem aktieri dzied krietni klusāk par mūziku, arī augstie toņi parūpējās par to, ka pusi dziesmas vienkārši nesaprotu, bet te jau ir mana nemuzikālā dzirde pie vainas. Kā arī likās, ka vairākas dziesmas ir par garām.

Aktieri. Sanāca tā, ka šajā izrādē galveno lomu tēloja Ķuzule-Skrastiņa, citās izrādēs spēlē Segliņa, mājaslapā ir norādīts, kurā datumā būs kura. Lomu viņa spēlēja labi, bet mani tēlojums nepārliecināja un vēstījums (pie kā es nonākšu mazliet vēlāk) tā arī netika pārraidīts. Artūrs Skrastiņš labi spēlēja niķīgu, sākumā sagrautu, vēlāk iedomīgu karali Šarlu. Tīrā izklaide bija vērot āksta (Aldis Siliņš) darbības uz skatuves. Kā arī, protams, jāpiemin mazā(s) Žannas, kas tīri veiksmīgi izrādes vidū pilda arī skatuves sakārtotāju funkcijas (plastmasas kausi ir parodija, bet, ja tiem jākrīt, tad laikam jau labākais risinājums). Nezinu gan, vai mazu bērnu vilkšana uz skatuves ir pareizais risinājums, jo ir tikai 5 minūšu ieskats Žannas bērnībā, pēcāk jau viņa parādās pieaugusi, un tās 3 meitenītes pieminētajā izrādes vidū ir tādi kā mazi eņģelīši, bet tas arī viss. Man jau šķiet, ka tas bija samērā lieki.

Vēl, kas jāpiemin, ir Džilindžers. Mani tiešām pārsteidza, ka režisors ir tik ilgi noturējies un sev raksturīgās galīgi netikumiskās ainas ir iekļāvis tikai otrā cēliena pašā sākumā. Un te nu mēs arī nonākam pie vēstījuma, kam ir zināma saistība arī ar režisoru, jo, galu galā, viņa uzdevums ir uztaisīt izrādi. Kas ir vēstījums? Nezinu. No vienas puses, tas varētu būt, ka jācīnās savas valsts labā, jāaizsargā tā no ļaunumiem, no otras puses – sekošana kam augstākam aizved jūs pie augstāka mērķa, no citas puses – par mums, kas veido pasauli pēc saviem ieskatiem. Bet tāda viena, konkrēta vēstījuma šeit nav, kas mulsina.

Arī kostīmi jāpiemin – tas bija laiks, kad nevarēja sevišķi izcelties ar krāsainību, bet galmā gan tas tiek attēlots spilgti – galminieku tērpi, karaļa mātes kuplā kleita, Šarla kostīms ar visu it kā zvērādu, āksta kostīms. Žanna tiek ģērbta baltā vai gaiši zilā, šķietami attēlojot nevainības iemiesojumu, kam nu paredzēts glābt valsti. Arī horeogrāfija bija laba, brīžiem pat komiska.

Vai izrāde ir aktuāla? Iespējams. Diez vai mūsdienās kāds klausītu pareģojumiem un gaidītu, kad jauna, nepieredzējusi meitene glābs Franciju ar 66 miljoniem iedzīvotājiem no briesmām. Tāpat arī neticēs tam, ka viņu vada Dieva balss. Tad bija citi laiki, tagad citi. Vispārīgos vilcienos izrāde mēģina pateikt, ka pašiem jāglābj tas, ko esam sadarījuši, un tas ir domāts ne tikai valstiskā, bet globālā mērogā, bet lieta tāda, ka izrāde nepārliecina. Tā nebūt nav slikta, bet atceroties sajūtas, kādas man bija pēc Oņegina vai citiem mūzikliem, šis vienkārši ir ļoti, ļoti vājš. Un tieši tas mani sadusmoja, ka nepiepildījās tas, ko gaidīju, bet lielu daļu pavadīju garlaikodamies un gaidīdama, kad beidzot sāks kaut kas attīstīties straujāk, ne tik vientuļi. Nesagaidīju.

Foto: Gunārs Janaitis, šeit.

“Vakariņas ar Elvisu” Dailes teātrī.

Vakariņas ar Elvisu

Vakar, 19. septembrī cerību pilnu sirdi devos Dailes teātra virzienā uz gaidīto pirmizrādi. Kāpēc gaidīto? Jo es cerēju, ka tas būs kaut kas jauns no režisora Jana Villema van den Bosa. Sagaidīju vilšanos.

Stāsts ir par pašu Elvisu Presliju, kas izrādē spēlē Tēvu. Viņš ir paralizēts un visu laiku pārvietojas ratiņkrēslā. Viņam ir sieva un meita, kurām katrai ir savs bēdu aizmiršanas veids. Pēc skata tik ļoti vieglprātīgā Māte aizraujas bēdu slīcināšanu seksā, kamēr Meita – ar ēdienu gatavošanu. Apātisku ēdienu gatavošanu. Mātes un Meitas attiecības ir uz naža asmens, un tās vēl vairāk pasliktina Mātes mīļākā uzrašanās viņu mājā.

Van den Boss mani ir pārliecinājis ar izrādi “Vējiem līdzi”, kas bija ļoti spilgta, un liels bija mans pārsteigums, kad secināju, ka izrāde “Vakariņas ar Elvisu” līdzinās vairāk Džilindžera iestudējumam, nekā van den Bosa. Jā, ja skatītājs lasa intervijas ar režisoru pirms izrādes, viņš var izrādei morāli sagatavoties un, jā, varbūt pat baudīt. Es tā nedarīju. Un te manas domas dalās – jā, okei, bēdu aizmiršana, savas vainas apklusināšana, bet vai tas bija skatītājiem jāiebaksta degunā ar izrādes galveno darbību – seksu? Šajā ziņā režisors izvēlas vienīgo tiešo veidu, kā apmulsināt Latvijas teātra aizspriedumainos skatītājus – iebakstot degunā to, par ko gadiem ir bijis liegts pat ierunāties.

Artūrs Skrastiņš šajā izrādē ir nepārspējams. Pārējie ir tikai viduvēji fona aktieri, kas manī neizraisīja nekādas emocijas. Ik pa laikam Elviss tomēr pieceļas no sava ratiņkrēsla un uzdzied kādu dziesmu (katru savā tērpā), it kā atgriežoties pagātnē, kad viņš vēl bija Karalis. Ik pa laikam viņš pietuvojas skatuves malai, tā ļaujot sajūsmā smaidīt orķestrī sēdošajām dāmām. Un tad – izrādes beigas, kur viņš dzied skatītāju zālē, tā iepriecinot ne tikai orķestri, bet vēl dažus simtus skatītāju. Bet, izrādes beigu monologs, kur Skrastiņš izskaidro izrādes būtību un mēģina attaisnot visu tikko redzēto, mani nespēj atkausēt. Diemžēl.

Pārsteidza Ieva Segliņa, par kuru man bija radījies priekšstats kā par vienu no kolorītākajām Dailes teātra aktrisēm. Šī izrāde priekšstatu sagrāva. Vai tiešām slava ir tik iekārojama, lai sagrautu tēlu, kas būvēts uz “Romeo un Džuljeta” un “Oņegins” bāzes? Par aktrisi biju labākās domās. Gints Andžāns man pārsteigumus neradīja – vairākas izrādes pēc kārtas viņš atveido kādu uz seksu ķertu tēlu, tāpēc zināms pieradums jau ir izveidojies. Tiesa gan, viņš to spēlē diezgan labi.

Ja atkal atgriežamies pie Elvisa, tad jāpiemin Elvisa zaķi, kas gan ir sapulcējušies veseli 4 un pārstāv visdažādākos vecumus – viņu vidū gan Ērika Eglija, gan Esmeralda Ermale, pat Akvelīna Līvmane! Rodas jautājums par nodomu vai aktieru neesamību Dailes teātrī, kā arī par atbilstošu lomu došanu.

Kopumā, ja izrāde domāta kā mūsdienu farss, tā tas arī ir. Nu, lielos vilcienos. Bet man, kā jau vienmēr, ir pie kā piekasīties. Izskatās, ka tas tomēr ir Dailes teātra farss…

Vērtējums: 4/10. Viss, pateicoties Elvisam.

Attēls un vairāk informācijas: te.

Ričards III

Ričards III

Šī laikam ir pirmā teātra izrāde, pēc kuras noskatīšanās man ir jālasa materiāls par ko gan tā īsti bija. Bet nu, lai kā nu bija kā nebija, Dailes teātris 16. maijā piedzīvoja pirmizrādi “Ričards III”, kas ir kā tāda otrā atgriešanās arī režisoram Viesturam Meikšānam. Biju tur, redzēju izrādi un vēl šo to, un ko teikt man ir daudz. Skaidrības labad varu teikt, ka šī ir tikai un vienīgi politiska izrāde ar mūsdienu elementiem.

Saskarsme un maza nojauta par izrādi man jau rodas, kad uz Dailes teātra jumta ir asinssarkans uzraksts “Demokrātija ir stipri pārvērtēta”. Ne jau uzreiz es to saistīju ar šo izrādi – tāda apjauta man radās izrādes 1. minūtē, kad uz skatuves ir izgaismots terorista siluets un Artūrs Skrastiņš. Protams, ilgi nav arī jāgaida līdz garlaicīgām runām par politiku, kas aizņem lielāko daļu no pirmā cēliena. Jā, politiska izrāde un ko gan var gribēt, bet skatītājam, kas ir nācis uz pirmizrādi un neizlasījis nevienu atsauksmi, tas var radīt diezgan kaitinošas izjūtas. Pēc garlaicīgajām runām par politiku tieši un arī riņķī un apkārt, sāk parādīties interesantāks aspekts – savstarpējās attiecības starp karaliskās dzimtas locekļiem un aiz to muguras vērptās intrigas, kas ilgst līdz pat izrādes beigām.

Izrāde ir par demokrātiju. Nezinu kādā maģiskā veidā, bet režisoram ir izdevies ietērpt demokrātiju gan kā Edvarda IV laika, gan kā mūsdienu. Galu galā – vēsture atkārtojas. Šī izrāde ir tik ļoti par Krievijas un Ukrainas attiecībām mūsdienās, cik ļoti par Anglijas troņa nākotni tālajā 15. gadsimtā. Un tik ļoti par mūsdienu politiku, ka pilnīgi jānokomplektē visiem Saeimas un Eiropas deputātiem kopīgais seanss, lai paskatās, cik ļoti nejēdzīgas no malas izskatās viņu reklāmas. Tiesa, pēdējais vairāk attiecas uz pirmo cēlienu.

Varu uzslavēt izrādes skatuvisko noformējumu pirmajā daļā. Viegli uztverams, pietiekami plašs un daudzveidīgs. Otrajā cēlienā nezin kāpēc uz skatuves tiek uzvilkts mežs un kūts elementi, kas sāk radīt džilindžerisko “jo vairāk nepiemērotības, jo labāk” sajūtu, un es sāku pierast. Acīmredzot tikai es, jo aktieri klupdami krizdami pa skatuvi ņemas līdz pat izrādes beigām. Kāpt pāri žagaru čupām vēl jāmācās.

Tērpi. Nekādi. Kur palikušas skaistās, kuplās kleitas un dāmu manieres? Mūsdienas atnākušas, un tagad karalienei Elizabetei ir jāklumpačo pa skatuvi ar gumijniekiem līdzīgiem zābakiem un jātaisa špagati, lai varētu pārkāpt pāri žagariem (ne Andrejiem, ne arī Juriem, kas šajā izrādē spēlē brīnišķīgu Bekingemas hercogu). Ja Agneses Zeltiņas ašā atgriešanās uz skatuves izraisīja bumeranga efektu un viņa tikpat ātri tika arī aizsviesta tālāk, tad no Jura Žagara mēs vēl dzirdēsim daudz (vismaz es tā ceru), jo jau 2? 3? izrādi pēc kārtas viņš mani pārliecina, ka ir spējīgs un ļoti talantīgs aktieris.

Un visbeidzot – mūzika. Vienīgais, par ko es varu teikt tikai labus vārdus. Nē, ne labus – izcilus. Brīnišķīgais GoranGora ir izdarījis lielu lielu darbu, lai šo izrādi padarītu ciešamu un lielisku tieši mūzikas ziņā. Visas savas cepures noņemtu viņa priekšā. Un pēdējā dziesma bija brīnišķīga, lai gan izpildīja Ķuzule, kas man ļoti nepatīk, jāatzīst, ka balss viņai laba, un, par laimi, lielisko dziesmu sabojāt neizdevās.

Tomēr, ja pirmajā cēlienā retie revolvera šāvieni mani spēja pamodināt un noturēt interesi (neskatoties uz priekšējiem lēkājošajiem cilvēkiem, kas izbijās no trokšņa), tad otrā cēliena beigu daļā tie mani tikai… garlaikoja? Katrā ziņā, likās krietni par biežu. Pat neskatoties uz vēl joprojām lēkājošajiem izbrīnītajiem cilvēkiem. Tas viss tomēr atgādināja gan tos laikus, kad šaut visus, kas nepatika bija pieņemts, gan arī Ukrainu.

Skatītāju domas dalās – ir kārtējie patīk un nepatīk. Tomēr iesaku padomāt, pirms pirkt biļeti. Vēlreiz atkārtošos – šī ir tikai un vienīgi politiska izrāde. Un politika ir gan par mūsdienām, gan par Edvarda IV laikiem. Ja nepatīk tāda, nepērciet biļetes un neatstājiet otrajā cēlienā vairākus desmitus tukšu krēslu.

Vērtējums: 6/10. Jo tikai mūzika izglāba šo izrādi. Un pats pats pēdējais skats. Ilgs mūžs nebūs, bet ilgāks par “Milēdiju” būs gan.

Bet man joprojām ir pielipušas 2 rindiņas no pēdējās lieliskās dziesmas:

Skumjas neaug uz āru, bet aug zarā iekšā.

Attēls: Dailes teātra mājaslapa

Dailes teātra “Milēdija”.

Milēdija

Vakar Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja Dž.Dž.Džilindžera jauniestudējums “Milēdija”. Arī es tur biju. Stāstu neesmu lasījusi, biju domājusi atnākt, apskatīt, un tad lasīt. Gribu teikt to, ka mans viedoklis ir tikai mans viedoklis, to droši var arī kāds neņemt vērā. Bet izrāde man ļoti, ļoti nepatika.

Principā, pašos pamatos stāsts ir par trīs muskatieriem – Artosu, Portosu, Amarisu un D’Artanjanu. Bet galvenā varone ir lēdija Vintere – sieviete, kas aiz sevis sēj postu, bet pati ir pats viltības un grācijas iemiesojums. Viņa ir visur – gan kur viņu vajag, gan kur viņu nevajag. Bet tomēr, ir kāds vēl viltīgāks par viņu. Lēdija neapjūk, bet tieši viņa pati sevi vēlāk iedzen postā, no kura netiek ārā.

Pirmā (un laikam arī vienīgā) lieta, kas man patika, bija Milēdijas tērpi. Īpaši garā kleita, kad Milēdija sēdēja ieslodzījumā, bija sevišķi skaista. Tomēr diezgan nevajadzīgi man šķita augstie papēži, uz kuriem Agnese Zeltiņa (par šo vēlāk) knapi turējās kājās, kā arī apsolītā viņas rotu skate bija, manuprāt, lieka. Nav pie brūnas, neizteiksmīgas krāsas kleitas jāvelk auskari, kas skatītājiem žilbina acis. Arī pēc katra tērpa mainīt rotu komplektu ir lieki. Ja kāds gribēs tās apskatīt, atradīs savu veidu, bet ne jau nu izrāde jāpārvērš par 3 stundu garu reklāmas kampaņu.

Otrkārt, muskatieri. Kāpēc viņi no brašiem, staltiem un lepniem jauniem vīriešiem ir jāpārvērš par noskrandušiem, atvainojos, bomžiem? Noskrandušās drēbes, ēdiena trūkums, goda vārds, pietrūka tikai ratu, kuros vest metālu uz tuvāko nodošanas punktu. Arī viņu muzikālie priekšnesumi šķita 1)par skaļu un 2)galīgi nevietā. Tā vien šķita, ka viņi ir iekļauti izrādē, tikai tāpēc, lai Milēdija paspētu nomainīt tērpu un izvēlētos piemērotāko rotu, ko reklamēt.

Treškārt, kardināls un viņa gvarde. Sākšu ar gvardi. Kopš kura laika gvardē apgūst baleta nodarbības? Tie trīs gvardes locekļi to tik vien darīja, kā gandrīz katru ainu, kad atradās uz skatuves, izpildīja piruetes, špagatveida lēcienus utt. Hei, es atnācu uz teātri, nevis baleta elementu paraugdemonstrējumiem! Par kardinālu runājot, Ģirts Ķesteris tā arī nespēja izkāpt no latviešu slavenā seriāla “Ugunsgrēks” Fēliksa tēla. Pat smiekli bija tieši tādi paši. Ja Intars Rešetins un Ģirts Kesteris apmainītos vietām, tad Aramiss nebūtu tik neizteiksmīgs, bet Kardināls nebūtu tik nenopietns.

Ceturtkārt, Agnese Zeltiņa. Ja viņa nerunā, tad ir labi. Viņa ar ķermeni labi izpauž grāciju un eleganci, to apliecina arī tas, kā viņa nēsā sev uzticētos tērpus. Bet, līdz ko viņa atver muti, tā viss izgaist, un skatītāji iepazīst aktrisi, kas bez emocijām atrunā lomas tekstu. Es neesmu viņu redzējusi tad, kad viņa vēl bija aktrise, bet šī atgriešanās viņai uz Dailes teātra skatuves, ir piedzīvojusi izgāšanos. Pietam diezgan lielu.

Un te sekos viss tas, kas netika pieminēts augstāk. Izrādē izmantotais stroboskops to tik darīja, kā izpūta dūmus skatuves vidusdaļā, bet lika elpot tos visai lielajai zālei. Lieki teikt, ka tā bija diezgan nepatīkama smaka. Es teiktu, ka bez tā varēja iztikt, jo nekādu pievienoto vērtību tas nedeva. Arī rotējošās dekorācijas, kas it kā bija sienas, bet tajā pašā laikā vēl kaut kas nesaprotams, laikam durvis, ļoti traucēja. Nē, nevis traucēja, bet tracināja. Aizejiet uz izrādi, un sapratīsiet, ko es domāju, es to vienkārši nemāku ietērpt vārdos. Pat Kārlis Lācis šo izrādi nespēj glābt, jo kāpēc gan izrādē jāiekļauj krievu dziesmas? Lai glābtu izrādi? Lai būtu kāda saistība ar stāstu? Nu, katrā gadījumā, manī tas radīja tikai un vienīgi neizpratni. Milēdijas vīrabrālis man atgādināja kapraci, nevis augstdzimušu lordu, bet Lilitai Ozoliņai viņas uzticētā loma bija pilnīgi lieka, kas tikai lieki sabojā viņas reitingu, vai kā lai to nosauc.

Izrāde kopumā atstāj uz ātru roku uzmestu skici, kas tā arī netiek pieslīpēta. Beigu bija par daudz, un pašas beidzamās beigas vispār bija bezgaumības un šausmu kalngalns.

No vērtējuma atturos. Negribu baidīt tautu.

Attēls: teātra mājaslapa.

19/101: Priekškars ir kritis. Oņegins.

Image

22. februāra vakarā norisinājās Dž.Dž.Džilindžera jauniestudējums Dailes teātrī – “Oņegins”. Uz to bija sanākusi raibu raibā publika, un cītīgi sekoja līdzi tam, kas notiek uz skatuves un zālē. To skaitā arī es.

Sākšu ar nelielu izklāstu. Izrāde ir par mīlestību un par cīņu pašam par sevi. Mūziklā Artūrs Skrastiņš (Jevgēnijs Oņegins) dzied – “esmu mācījies pa druskai, bet nekur nav bijis rakstīts, kādā krāsā acis nāvei, kad tā dzied, klusi man dzied”. 3 stundu garumā viņš to iepazīst veselas 2 reizes. Izrādē dominē 2 sievietes, 3 vīrieši, mīlas krustugunis, dueļi, nāves un ciešanas. Izrāde gan nav precīzs grāmatas attēlojums – Tatjanas (Ieva Segliņa) viena sapņa vietā ir iestudēti trīs, kas, manuprāt ir pat labi, jo sniedz skatītājam iespēju iedziļināties Tatjanas jūtās. No sākuma mazliet vieglprātīgā Tatjanas māsa Olga (Ilze Ķuzule – Skrastiņa) izrādes vidū tomēr aplaužās – dzīve nav pasaka. Ļenskis (Artis Robežnieks) cīnās ar sevi, jo nezina, kura būtu viņam labāka. Puškina (Intars Busulis) pats raksta romānu, ko izdzīvo viņa draugi. Bet pēkšņi varoņi paši sākuši dzīvot savu dzīvi, un ar rokām un kājām pretojas rakstnieka spalvai. Ko nu?

Sāksim ar labo. Es varu klanīties un nedēļu no vietas sniegt ziedus Kārlim Lācim, jo mūzika ir… Fantastiska nav tas vārds. Tā ir daudz, daudz reižu labāka. Mana galva atgādina CD atskaņotāju, kurš pats pārslēdz mūziku. Un dominē tieši izrādē dzirdētā mūzika.
Vēl kāda labā lieta ir aktieri. Un šoreiz es runāju par Intaru Busuli, Artūru Skrastiņu, Arti Robežnieku, Ievu Segliņu un Ilzi Ķuzuli – Skrastiņu. Es uzskatu, ka tas ir talants – atbīdīt malā savu personību, lai kļūtu par kādu citu uz izrādes laiku. Un vēl varu uzslavēt Ievu Segliņu, jo 23 gadu vecumā nospēlēt ideālu Džuljetu, brīnišķīgu Lolitu un cienījamu Tatjanu – tas IR talants, nenoliedzami. Un vēl par Busuli – mazais, mīļais Puškins, kurš visu izrādes laiku mani tirdīja ar vēlmi uziet uz skatuves un viņu kārtīgi samīļot, jo viņš izskatījās tik mīlīgs un tik bēdīgs vienlaikus. Man labāk patīk, ka viņš skraida pa skatuvi kā aktieris, nevis kā dziedātājs. Brīnišķīga debija.

Kopumā par izrādi varu teikt, ka paņēma. Dziļi. Un par izrādi varu teikt tikai to pašu, pašu labāko.

Vērtējums: 10/10.

Bet es nevaru novaldīt rokas, un neuzrakstīt par promenanci un ne-promenanci. Uz pirmizrādi bija ieradušās tādas Latvijā atpazīstamas personības kā Linda Leen, Valdis Zatlers ar kundzi, Andris Bulis, Gundega Skudriņa, Jolanta Strikaite, Vineta Elksne, Sergejs Jēgers un vēl daži, kurus es vairs neatceros. Bet vairāk mani sarūgtināja tas, ka cilvēki neapvalda sevi sabiedrībā. Piemērs: starpbrīdī, kad gandrīz visi jau ir apsēdušies, ir palikušas dažas minūtes līdz otrā cēliena beigām, divas sievietes, kuras sēdēja man priekšā, ieradās uz savām vietām, bet neapsēdās. Apstājās pie skatuves malas, un nu sāka ar savām mednieku acīm medīt slavenības, norādot uz tām, par laimi, ar veselu roku, nevis pliku rādītājpirkstu. Tas man lika aizdomāties – vai tiešām latviešu sabiedrība vēl iedalās kārtās – kā viduslaikos? Ir cilvēki, kuri ir sasnieguši daudz savā dzīvē, pateicoties saviem talantiem, centību vai kukuļdošanu, un ir cilvēki, kuri to negrib/nevar/nemāk izmantot, tāpēc apspriež un/vai nopeļ cilvēkus, kuri to māk. Un vēl, ja Gints Bude viesotos teātra pirmizrādēs, viņa nākamie raidījumi varētu būt par to, kā NEvajag ģērbties, ejot uz teātri. Nezinu, kas mani vairāk pārsteidza – vai cilvēki, kas saģērbušies kā ejot uz “Erotu”, vai cilvēki, kas saģērbušies, ejot uz bērēm, vai cilvēki, kuri vispār nemāk ģērbties, un nu savilkuši visu smuko sev virsū, un domā, ka izskatās labi. Bet tomēr, tie bija tikai daži tādi mazi sabiedrības mīnusiņi. Izrādes lielie plusi atvēra šo niecīgo detaļu.

Šeit arī var iepazīties ar pārējiem aktieriem, izrādes laikiem (ja nu kādu es saintriģēju) un pārējo. Foto – no publicitātes materiāla.