Ekskursija pa ciešanām un mirušām vēstulēm

Beidzot, BEIDZOT manās rokās ir grāmata, kuru es vēl ilgi nelaidīšu vaļā. Ne fiziski, ne garīgi. Un šoreiz uz vāka rakstītais pat atbilst patiesībai. Vienīgi es vēl varu piemetināt: patiesi.

Es vismaz vienu reizi esmu tikpat kā jebkur, un 1943. gadā es biju gandrīz visur.

Šo stāstu stāsta nāve. Līžele 9 gadu vecumā tiek aizvesta pie audžuvecākiem uz Himmelštrāsi, jo viņas vecāki atrodas koncentrācijas nometnē. Jā, kā jau jūs nojaušat, stāsts ir par Otro pasaules karu. Viņa iet skolā, dibina draudzības, cīnās ar ienaidniekiem – viss, kas vajadzīgs 9 gadus vecai meitenei. Tad par sevi sāk ziņot karš. Nav ko ēst, jāsāk zagt. Bet mazā Līžele vairāk spēj novērtēt grāmatas, nekā ēdienu, tieši tāpēc viņas (vēlāk jau mīlestība) Rūdijs viņu iesauc par Grāmatu zagli. Bet nē, šis nav stāsts tikai par viņu. Tas vēl ir par akordeonistu, nāvi, žīdu Maksi un, jā, “zādzībām bez skaita”.

Izlasot grāmatu, man palika skumīgi. Jā, stāsts pats par sevi ir skumīgs, bet ne jau tik skumīgi man palika. Domājams, ja jau Markuss Zusaks varēja uzrakstīt šo romānu, tad kāpēc viņš nevarēja izdomāt skaistāku grāmatas nosaukumu? “Grāmatu zagle” – tipisks vīrieša sagudrots virsraksts. Absolūti nekādas fantāzijas. Lūk, kas man tik ļoti kremt. Un, ja jau sākam uz negatīvas nots, tad uz tās arī pabeigsim šo: šaubos, vai 13 gadīgai meitenei pirmais alkohola malks ir “salds, atsvaidzinošs un “gribu vēl””. Atceroties savu pirmo alkohola malku man šādas asociācijas nenāk ne prātā.

Vairāk gan man nav kur piekasīties. Ļoti prasmīgi tiek aprakstīta dzīve audžuģimenēs, bērnu savstarpējie strīdi, nesaskaņas, un dažkārt autors pastāsta ko tādu, kas ir iespējams tikai bērniem:

-Ja es būšu pirmais, es tevi nobučošu.
-Kāpēc tu gribi mani nobučot? Es esmu briesmīgi netīra!

Cepuri nost tulkotājai Mārai Poļakovai – tulkojums tiešām bija baudāms. Patika arī savdabīgā anotācija, kura it kā sagatavo lasītāju stāstam, tā nobeigumam. Man ļoti patika. Nu tik ļoti, ka ļoti. Dažbrīd lasāmais sāka pārvērsties ļoti dziļā ironijā, dažbrīd tas bija tik viegli kā spalviņa. Vārdu sakot, šī grāmata ir jāizlasa katram grāmatu mīlim, un arī jāstāv grāmatplaukta goda vietā.

Vērtējums: 10/10. Pat nedomājot par to negatīvo, ko esmu aprakstījusi, pozitīvais ir krietni vairāk. Noteikti, 21. februārī, kas filma nonāks uz Latvijas ekrāniem (pēc IMDb informācijas), būšu pirmā rindā, kas to aizies un noskatīsies.

Kā var zināt, vai kāds ir dzīvs? Palūkojot, vai tas elpo.

Daudz laimes dzimšanas dienā, Herr Hitler! Daudz baltu dieniņu.

Dzīvs viņš palika šādi: viņš negāja kaujā.

Attēls šeit.