Atskats uz februāri

https://i0.wp.com/data.whicdn.com/images/276576906/large.jpg

Atšķirībā no darbīgā janvāra, februāris izvērtās par īstu slinkuma mēnesi, jo piedzīvoju lasīšanas krīzi, nosvinēju bloga piecgadi un vienīgā ievērojamā darbība skaitās 13 grāmatu atstiepšana mājās no Ķīpsalas grāmatu svētkiem.

Grāmatas. Izlasīju 6,5.
Pabeidzu janvārī iesākto Beigbedera “Mīlestība ilgst trīs gadus” un jāsaka, ka biju krietni vīlusies, jo lasīju šo jau iepriekš un tad man patika, bet tagad šķita galīgi garām. Par naivu, par jēlu, galvenais varonis nevarēja izdomāt, kas viņam rūp vairāk – viņš pats vai draudzene un tas visu šo jau tā slikto padarīšanu padarīja vēl sliktāku. Interesē, vai man joprojām patīk citi šī autora darbi, bet negrasos to pārbaudīt, lai neviltos vēl vairāk. 2/5.
Džeina Ostina “Lepnums un aizspriedumi” – Ja jūs zinātu manu prieku, kad grāmata pilnīgi jauna nonāca manā īpašumā (ibook.lv reizēm ir zelts)! Arī šo romānu esmu lasījusi jau agrāk un vairākas reizes un man patika arī šoreiz. Ja esat galīgi nepazīstami ar Ostinu, tad sirsnīgi iesaku sākt tieši ar šo gabalu. Patīk, ka viņa neignorē lasītāju un ik pa brīdim diezgan tieši pie viņa vēršas, bet vairāk parāda tēlu raksturu caur darbībām, nevis “viņa bija jauka”. 5/5.
Rainis “Pūt, vējiņi” – Ziniet to sajūtu, kad gribas lasīt Raini? Es tagad zinu. Daļēji šo procesu atviegloja tas, ka biju redzējusi teātra izrādi un filmu, varbūt tāpēc lasījās vieglāk. Un varbūt tāpēc, ka patika gan filma, gan izrāde, patika arī grāmata. Pie rokas pagadījās senais izdevums ar burvīgiem zīmējumiem, tāpēc punkts klāt par to. 5/5.
Process I, II, IIIProcess ir Latvijas laikmetīgās arhitektūras grāmata/žurnāls/albums (kā kurā izdevumā) un nav jāprasa, par ko tas ir. Lieta tāda, ka mani aizrauj arhitektūra, tikai nekur tālāk par patīk/nepatīk es neesmu tikusi, tāpēc mēģinu iedziļināties nozarē un sajēgt vairāk. Tas, ko es sapratu, ir, ka latvietis parastais ne vienmēr būs un ir gatavs modernajai arhitektūrai (piemēram, koncertzāle uz Daugavas, kas atgādina pankūku) un sapratu arī, ka pietrūkst arhitektūras kritikas, neatkarīgas no kāda uzņēmuma, kas sistu naglai pa galvu. Lielu daļu grāmatu aizņem bildes un projekti/skices, kas ir tāpēc, ka daudz var lasīt platformā http://a4d.lv/. Par Procesiem vidējais vērtējums 3,5/5.
Neville Medhora “This book will teach you how to write better” – es kaut kā (laikam studiju iespaidā, hah) esmu iemācījusies, ka viss ar pompozu nosaukumu ir jāuztver kritiski. Te bija daudzas labas lietas, bet tikpat daudz lietas, kam nepiekrītu. Grāmata (ja to tā var nosaukt, jo ir aptuveni 50 lpp) ir sarakstīta ļoti vienkārša valodā un ar piemēriem, kas gan vairāk ir mērķēti uz to, lai varētu labāk nopārdot savu biznesu, bet ticu, ka to var pielāgot arī citām jomām. 3/5.

No filmām vienīgās, ko ir vērts pieminēt, ir Renāra Vimbas “Es esmu šeit”, kas skaidri iekļaujas latviešu depresīvajā kino, jo visas filmas garumā nevar saprast, vai var kļūt vēl sliktāk. Un tieši tā depresīvā nots ir laba, manuprāt. 8/10. Otra, ko pieminēšu, ir Hičkoka “The Rope”, ko skatījos studiju ietvaros, par kuru man nav viennozīmīgs viedoklis, jo it kā kino meistardarbs skatu ziņā, bet man briesmīgi kaitina, ka darbība notiek vienā vietā, jo liekas, ka filma šausmīgi stiepjas. Un tā sajūta mani nepameta līdz pat filmas finālam. 7/10.

Biju arī uz 2 teātra izrādēm, 1 skatījos televīzijā. Gribēju redzēt arī visas pārējās, ko rādīja, bet “veiksmīgi” nogulēju, kā vienmēr.
Bērns, vārdā Rainis, VDT. Televīzijas formātam ļoti piemērota izrāde, jo tiek rīkota gandrīz kā leļļu teātris, izmantojot akmeņus, maketu un dažādus citus priekšmetus. Veiksmīgi tiek izmantota bērna fantāzija, kur akmens kā Rainis pavisam neliekas jocīgi. Katrā gadījumā izrādi bērniem noskatījos ar lielāku interesi nekā mana māsa. Pluss par aktieriem, pluss par scenogrāfiju. 8/10. Sasummējot iepriekšējās izrādes, varu teikt, ka mans mīļākais režisors ir Reinis Suhanovs.
Doriana Greja portrets, Dailes teātris. No visām Ķiberes izrādēm, ko apzinos skatāmies (t.i., sākot no “M.Butterfly”), šī, manuprāt, ir vājākā izrāde. Vai nu ir beidzies pulveris, ar ko pārsteigt, vai arī man ir izveidojies savdabīgs pieradums. Protams, vainot režisoru visā izrādē ir muļķīgi, bet šoreiz es pat nevaru pateikt, kas ir tik greizs, ka nesaslēdzās ar mani. Patika Dainis Grūbe, prieks, ka Intars Rešetins var izrādīt savu aktiera potenciālu vairāk nekā ļoti-tāla-plāna lomās, jāpiemin arī Juris Žagars un savdabīgais orķestris. Vēl plusiņš par skatuves spoguļošanos un runā, ka Dainis Grūbe tagad ir pabīdīts uz vidu, jo otrajā izrādē sēžot labajā pusē, likās, ka viņš visu laiku tikai pa kreiso pusi šiverējās. 🙂 7/10.
Peldošie-ceļojošie, JRT. Interesanti skatīties sākumu, zinot beigas. Un arī galīgi nepareizi. Un nešķiet godīgi salīdzināt abas izrādes, jo teātri ir dažādi, aktieri arī un to sniegums tāpat. Šajā izrādē ir burvīga Sandra Kļaviņa un Andris Keišs, smiešanās vietu bija krietni vairāk un mūzika, ak mūzika! Tās vien dēļ vien jāiet uz izrādi. 8/10.

Kā jau sākumā minēju, mani piemeklēja lasīšanas krīze, kā rezultātā parādījās daudz brīva laika. Diemžēl nevaru atcerēties, ko tajā darīju, bet acīmredzot neko vērtīgu. Dažās stundās saliku 1000 gabalu puzli, paralēli klausoties “Subject:Creativity” pagājušo gadu video, bet tās bija tikai vienas tādas brīvdienas. Izrevidēju grāmatplauktu, ar mērķi nopārdot grāmatas (bija jākrāj Ķīpsalai, ja :D), bet daļa vienalga palika pie manis un mazākās aizstiepu uz maiņas punktu. Bet nu, ja jau sāku par to runāt…

24.-26. februārī notika ikgadējie grāmatu svētki Ķīpsalā, kas kā katru gadu, sapulcina daudz izdevējus un lasītājus zem viena jumta, kur visi var sajūsmā spiegt par grāmatām. Tā kā man riebjas cilvēki spiesties caur drūzmu, biju piektdien no rīta, kad vairākos stendos izdevēji apliecināja, ka esmu viņiem pirmais pircējs. Man bija plāns gan grāmatu saraksta ziņā (no kura izdevās izpildīt tikai 3 no 5 – still good), gan cenu ziņā – iet pie attiecīgās tirgošanas vietas, skatīties cik maksā un skatīties internetā, vai tur nav lētāk. Tikai šī plāna daļa, ienākot zālē, man kaut kur pazuda un tā arī par to atcerējos tikai tad, kad bija jāsagrabina pēdējie 6 eiro. Pirmās trīs vietās sagrābos pilnu somu/maisus (Zvaigzne, Jumavas atlaižu grozs un Dienas Grāmata). Tad es aizgāju uz maiņas galdu, kur atstāju savu sarūpēto čupiņu (kas ātri kaut kur mistiski pazuda) un neko vietā neatradu. Izlēmu apstaigāt apli un atgriezties vēlāk (kad noķēru “Atonement” – filma man patika). Cerēju atrast “BaibaBooks” stendu, bet, goda vārds, tas man izdevās tikai ar trešo reizi (neņemot vērā, ka pirmajā aplī turpat blakus Mansardā priecājos par glītiem cilvēkiem pirku grāmatu). Beigās gan atradu cerēto BaibaBooks stendu (vissmukāko no visiem, starp citu) un putniņi man pačukstēja labu ziņu par viņu gaidāmiem jaunumiem. Ar to arī mana ekskursija beidzās un, ejot mājās, izmisīgi domāju, ka šis gads jāvelta tam, lai iegūtu autovadītāja tiesības. Kā arī, jāsāk krāt nauda jau janvārī (ar februāra ietaupījumiem acīmredzami bija par maz, jo, nu, tur tak palika vēl daudz labu grāmatu! Un es vēl nemaz neiegāju Jāņa Rozes stendā!)

Kas attiecas uz grāmatām šī gada laikā – lasīšanas plānos man ir izmaiņas. Iespaidojoties no ārzemju booktuberes video, arī es izdomāju, ka manā plauktā ir pārāk daudz nelasītu grāmatu. Tāpēc es ņemšu prioritāri lasīšu tās, kuras esmu nopirkusi pagājušajos gados aptuveni šajā gadalaikā un, ja man nepatiks/nepieķeršos, cītīgi apdomāšu, vai es to maz gribu lasīt. Labi apzinos, ka tuvu pie 200 grāmatām fiziskā formātā nav ok, tāpēc ar šo centīšos sevi disciplinēt. Tad jau redzēs, kā man veiksies ar šo.

Plāni pavasarim/martam:

  • lasīt tās grāmatas, kuras esmu pirkusi ziemā/pavasarī pagājušajos gados. Prioritāri ir tās, kas ir manā 2017. gada lasīšanas sarakstā (13), pārējās (15) paliek, ja gribas ko pamainīt vai pēkšņi aptrūkstas lasāmā (ņemot vērā skolu – maz ticams). Un tad par to, kā man veicās, stāstīšu maija beigās, jo noslēgsies pavasara mēnesis. 28 grāmatas pa gadalaiku man liekas diezgan ticami un realizējami.
  • Baigi braukāšos uz dažādiem teātriem, kuros neesmu biežs viesis- martā būšu Valmierā un Rīgas Krievu drāmā, par aprīļa plāniem vēstīšu nākammēness.
  • No filmām gribas noskatīties tās, kas vinnējušas Oskarus, bet tā kā esmu diezgan ļoti garastāvokļu cilvēks, tad redzēs, kā ar to veiksies.
  • Ar seriāliem esmu iestrēgusi, jo neviens nepatīk vai arī patīk tik ļoti maz, ka nav vēlmes skatīties tālāk. Lai gan tai pašā laikā ir saraksts ar cilvēku ieteikumiem, kurus vēl neesmu sākusi skatīties.

Tas pagaidām arī viss. Lai jums saules pieliets pavasara sākums!

Attēls te.

Advertisements

Atskats uz 2016. gadu teātrī

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/265092584/large.jpg

Sākt lūkoties uz 2016. gadu kopumā man liekas vieglāk ar teātri, iespējams, tāpēc, ka skaitā tas ir mazāk nekā visa pārējā, bet varbūt arī tāpēc, ka kvalitatīvāk kā pārējais, jo teātra izrādes sanāk izvēlēties pārdomātāk nekā grāmatas vai filmas, kurās paļaujos uz garastāvokļa svārstībām. Turpmāk būs pa mēnešiem sadalītas izrādes, ko redzēju un mazs komentārs vai saite uz atsauksmi.

Janvāris.
NN Nakts, JRT – pirmie kucēni jāslīcina, jeb ideja laba un atbalstāma, tikai izpildījums atstāja nelielu rūgtuma sajūtu, likās nedaudz sasteigts, neizmēģināts. Cerams, ka šogad būs pa kripatu labāk.
Žanna d’Arka, Dailes teātrī
– Kā es gāju Ziemeļmeitu lūkoties, ĢIT – Kārļa Skalbes pasaka mūsdienīgā veidā pārlika uz teātra skatuves, izmantojot minimālus līdzekļus un jaunos aktierus. Ja vēl ir iespēja, aizej – man patika.

Februāris
Rondo, ĢIT – viena no manām mīļākajām izrādēm, par kuru atsauksmi nevaru uzrakstīt, cik mīļa man tā ir. Lai gan esmu gājusi jau kādas 5 reizes (es parasti pat otro reizi uz izrādēm neeju, tad nu novērtējiet šo), man neapnīk un labprāt iešu vēl un vēl.
– Melnā sperma ĢIT – viena no spilgtākajām izrādēm, kas šogad ir redzēta. Must watch pilnīgi visiem!

Marts
Bovarī kundze, Dailes teātrī – pirms diviem gadiem lasīju romānu un uz pirmizrādi neaizgāju tikai tāpēc, ka man bija klepus, un sanāca tā, ka noskatījos tikai tagad. Viduvēja izrāde, par ko spriežu, jo tagad lielu daļu neatceros. Nevarauska patika, un tērpi arī.
– Trīs māsas, Dailes teātrī – arī viduvēja, jo arī lielu daļu neatceros. Patika scenogrāfija un tērpi, Dzelzīša spērgāšana, lieliskās aktrises Daneviča, Segliņa un Nevarauska.

Aprīlis
Mežapīle, Nacionālais teātris – tā bija intensīva ģimenes peripētiju atrisināšana, kurā spriedzē sastinguši sēdēja arī skatītāji. Izrāde, kas ievelk un ilgi nelaiž vaļā. Lieliska Doveika, mazā meitene un Grasbergs. Priecē divas Spēlmaņu nakts nominācijas – viena Doveikai, otra gaismām.
-Ak, tētīt, Nacionālais teātris – spēcīga izrāde par spēcīgu slimību, kas izraisa pārdomas joprojām. Šoreiz mazā zāle nebija nekāds intimitātes pastiprināšanai, bet varēja vērot slimnieka prātu no attāluma – kā caur televizoru. Lieliski meita un tēvs kā izrādē, tā dzīvē Lūriņa un Lūriņš, šo arī ieteiktu noskatīties.

Maijs
Pilna Māras istabiņa, JRT – pilna ar latviskiem simboliem, no kuriem jēgas nekādas, jo lielā bilde neveidojās. Kāpēc izrādi iestudē? Kāda jēga tieši tagad? Ko grib pavēstīt? Gribu izlasīt Zālītes darbu, lai taptu skaidrs vismaz pamata darbs, jo izrāde palika nesaprasta.
Raspļujeva sapņi, Valmieras Drāmas teātris.

Augusts
Portreti. Vilki un avis, Liepājas teātra viesizrāde – patika koncepts, patika saturs, patika mūzika un gaismas. Neatstāja tādu iespaidu, lai tagad atcerētos vairāk.
– Ziloņcilvēks, Liepājas teātra viesizrāde – man liekas, ka ir režisori ar rokrakstu, kuru izrādes skatoties jau var pateikt, ka to iestudējis konkrētais režisors. Laura Groza – Ķibere veido sarežģītas, pārdomu pilnas un neparastas izrādes, šokējot, pārsteidzot, mulsinot un iebakstot acīs problēmas, ar kurām sabiedrībai būtu jātiek galā, un kā vēl saudzīgāk to darīt, ja ne caur dažādām mākslas formām. Ziloņcilvēks neatstāja tādu iekšēju gruvešu kaudzi kā Frankenšteins, bet tāpat bija spēcīgi. Arī iesaku noskatīties.
– Asins kāzas, Nacionālais teātris – viņa ir tik lieliska, ka man neceļas roka sākt komentēt. Ja neesi vēl bijis, nesaprotu, ko tu vēl gaidi.

Septembris
8 mīlošas sievietes, Dailes teātris – atgādina vidējo detektīvromānu – lasot/skatoties ir spraigums un interesanti, bet trešajā dienā par to pārtrauc domāt un pēc mēneša jau esi aizmirsis, ka esi lasījis/skatījies. Iet skatīties jau var, bet tai pašā laikā ir vairākas daudz labākas izrādes.
Frankenšteins, Dailes teātris – šo izrādi skatījos atkārtoti un patika tikpat ļoti, cik pirmajā reizē.

Oktobris
Granātu krāsas aproce, Dailes teātris – saldsērīga izrāde, kurā patika Siliņš, Vārpiņa un scenogrāfija. Arī šai daudz ko neatceros, tāpēc tāda viduvēja.
– Iemūrētie, LNOB – uhh, man par šito nav ko teikt, ja nu vienīgi, ja ejat uz operu pirmoreiz, neesot bērns, nesēdiet pirmā rindā un atcerieties, ka iet titri skatuves augšā. Man liekas, ka trauma ir tik liela, ka uz operu vairs neiešu ilgi (līdz februārim, khem)

Novembris
Vaidelote, Valmieras Drāmas teātra viesizrāde
– Lielā melu burtnīca, Dailes teātris – interesanti, kāda ir grāmata, jo izrāde atstāja nepabeigtības izjūtu un daudz kas nav palicis atmiņā (un man liekas, ka es to pieminu tik bieži, ka jāsaka, ka man ar atmiņu viss ir lieliskā kārtībā, tikai izrādes neatstāj tādas emocijas, lai es tās atcerētos). Patika Upenieks, bet Dīcis man kaitina visās izrādēs, kur spēlē.
– Pēc beigām, Nacionālais teātris – lūk, ja gribas spraigu izrādi, labāk aizejiet uz šo, jo sasprindzinājums kā iestājās pirmajās minūtēs, tā neatslāba visas izrādes garumā. Lieliski ietrāpījuši ar aktualitāti pasaules kontekstā, lieliski aktieri, lielisks izpildījums un viss forši, tikai no izrādes izgāju puskurla.

Decembris
Peldošie-ceļojošie II daļa, Dailes teātris – nepiekrītu tiem, kas saka, ka bez pirmās daļas maz ko var saprast, jo saprast var daudz, vienīgi varbūt garām paslīd tās nozīmes, kas iegūtas, skatoties pirmo daļu. Mūzika ir debešķīga (Nastavševam vajag savu CD izdot), lieliski aktieri, un šī ir pirmā izrāde, kur man Ķuzule pat patika. Lai nu kā, februārī eju uz pirmo daļu JRT, tad varēšu spriest plašāk.
Taureņi ir brīvi un Džeina Eira, Valmieras Drāmas teātris

Attēls: te

Plāni 2017:

Jau ir sapirktas biļetes uz vairākām izrādēm janvārī un februārī, iespējams, braukšu uz Valmieru, gribu aiziet uz kādu no DDT izrādēm un vairāk iet uz Nacionālo teātri, jo man patīk, ka piespiež domāt un raisa vismaz kaut kādas emocijas, spēcīgākas nekā Dailē. Tā kā šogad dažādu apstākļu dēļ sanāca mazāk rakstīt par izrādēm, to nākošgad apsolos mainīt.

Teātra biļetēm, pieredzi un emocijām bagātu 2017.!