Atskaite – pavasaris 2014.

https://i1.wp.com/data1.whicdn.com/images/118258036/large.png

Kad vasara jau kāpj pāri durvju slieksnim un par skolu i domāt negribas, tad jāraksta, lai atsvaidzinātu pavisam nesenos sasniegtos mērķus un uzvaras. Kā jau katru gadalaiku, arī nu jau pagājušais pavasaris (kurš tēlo ziemu) neiztiks bez apraksta. Sākam?

Pavasaris ir bijis ļoti produktīvs. Izlasītas ir vesela 21 grāmata un noskatītas 14 filmas. Protams, ne jau par visām grāmatām vai filmām esmu rakstījusi atsauksmes (par pēdējo noteikti ne tik daudz, kā liktos nepieciešams), bet tāpēc jau ir gadalaiku atskaites.

Sāksim šoreiz ar filmām. Esmu noskatījusies diezgan labas filmas un diezgan sliktas filmas, un ir arī izcilas filmas, kuras ir iekļuvušas manu mīļāko filmu topā. Ja runājam par sliktajām, tad jāmin diezgan neveiksmīga Beigbedera romāna “99 franki” ekranizāciju, kuru es novērtēju ar 3/10. Pavisam nedaudz labāka ir romantiskā komēdija “Meklējiet Džeinu” – 4/10. Neskatieties, ja esat nolēmis kritizēt it visu. Tad seko kulta romāna ekranizācija – filma “Divergent”, kuru esmu aprakstījusi arī blogā un novērtēju ar viduvēju atzīmi – 5/10. Pārlēksim pie 8,9,un 10 atzīmēm. Ar 8 es novērtēju filmas “The Lucky One”, “Ekskursante” un “Kurš pēc kārtas”. Pirmās divas atstāj paliekošu iespaidu un liek domāt vēl ilgi gan par cilvēku netaisnībām ne tik senā vēsturē, gan arī par cilvēku savstarpējām attiecībām. Pēdejā – es pat nemāku paskaidrot, kāpēc man viņa patīk. Ja pievēršamies atzīmei 9, tad tur var redzēt filmas “The Help”, “Blue Jasmin” un “Extremely Loud & Incredibly Close”. “Blue Jasmin” mani pārsteidza ar savu vienkāršību un sarežģītumiem vienlaikus, “The Help” palīdzēja izprast to laiku, kad sabiedrības locekļiem izpalīdzēja kalpones un afroamerikāņi skaitījās ļoti zema kārta, bet “Extremely Loud & Incredibly Close” atklāja to, ko spēj paveikt bērna apņēmība. Iesaku arī izlasīt grāmatu. Pie 10 ieliku filmu “The Book Thief”, un, manuprāt, šeit komentāri ir lieki. Mīļākā grāmata, mīļākā filma. Punkts.

Ja runājam par grāmatām, tad šeit ir raibu raibā kandidatūra. Ārpus vērtēšans paliek Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenis”, jo tā likās par garlaicīgu garu un izstieptu, lai gan stāstīts par latvju bāleliņiem Pirmajā pasaules karā. Esmu par jaunu, lai nodotos tik grūtsirdīgai lasīšanai. T.s. “sliktā literatūra” šopavasar ir Mareikes Krīgeles “Sava tēva meita” un Šāha Muhameda Raīsa “Reiz pasaulē dzīvoja Kabulas grāmattirgotājs”. Pirmajai ieliku 2, jo tai ir absolūti notrulināts humors un tā man krita uz nerviem, bet otrai liku 3, jo droši vien vajag izlasīt īsto grāmatu, pirms sākt lasīt kāda arāba kritiku pret šo klasiku un piedāvāt savu variantu.

Ja jau par klasiku ierunājos, ar to arī turpinu. 4 klasikas grāmatas šajā pavasarī ir manā kontā. Raiņa “Jāzeps un viņa brāļi”, Emīla Zolā “Dāmu paradīze”, Freda Bodsvorta “Svešinieks” un Dž.D. Selindžera “Uz kraujas rudzu laukā”. Rainis lasījās grūti īpatnējā valodas plūduma dēļ, bet tomēr par lugu un attīstību 6/10. Emīlu Zolā es lasīju dēļ tā, ka LNT sāka rādīt seriālu “The Paradise”, un tagad nožēloju, ka izlasīju, jo zinu visu atrisinājumu. 8/10. “Svešinieku” mocīju ilgi, jo krita uz nerviem tās zosu nodaļas, bet beigās apjautu, cik tās tomēr ir ellīgi svarīgas nodaļas. Arī 8/10. Un “Uz kraujas rudzu laukā” es laikam esmu par vecu, jo nekādīgi nesapratu to galvenā varoņa prieku un pārdzīvojumus. Ak vai. 6/10.

Ja runājam par zinātni un citiem pētījumiem, te jāpiemin 2 izlasītie darbi. Umberto Eko “Prāgas kapsēta”, ko novērtēju ar 8/10 un atsauksme ir meklējama bloga dzīlēs. Otrs ir Stīvena Hokingsa un Leonarda Mlodinova “Diženais plāns”, kas brīžiem risina eksistenciālos jautājumus un brīžiem tos pavairo. Arī šī atsauksme ir meklējama bloga dzīlēs, bet ieliku 7/10.

Pat tādi kā biogrāfiskie romāni ir patrāpījušies manā grāmatplauktā. Šajā kategorijā atļaušos likt Ludmilas Uļickas “Mēdeju un viņas bērnus”, kas pārsteidza ar savu saimes lielumu un skaidri parādītām sievietes ciešanām. 7/10. Tad seko Elizabetes Gilbertas “Ēd, lūdzies, mīli”, ko izlasīju nesen, bet palikusi prātā man ir tikai garšīgā Itālija un besīgie apraksti. Mišelas Morenas “Madame Tiso slavas cena” atļāva ielūkoties Tiso kundzes bērnībā, bet atsauksmi es par šo rakstīju un tā ir atrodama blogā. Un pēdējais pie šīs kategorijas, tiesa, nedaudz pamainot nosaukumu uz biogrāfija ir grāmata “Kristiāns Diors pa Dioru”, kur lasītājs var iejusties Diora modesnama aizkulisēs un parunāt ar modelēm un pašu mākslinieku. Patīkams ir nodaļu īsums, īsti piemērots īsiem starplaikiem, bet tomēr, tā kā pārtraucu iedziļināties kaut kur pie 50 lappuses, arī iespaids ir palicis virspusējs. 5/10.

Pārējos es sevišķi nešķirošu, vien pieminēšu un pakomentēšu. Deboras Hārknesas “Raganu atklājums” līdzinājās pieaugušo Bada spēļu un Krēslas sajaukumam pieaugušajiem, un vērtēju ar 5/10. Greiema Simsona “Projekts “Rozija”” atgādināja ļoti uzstājīgu sievieti ar augstiem standartiem un tas šausmīgi kaitināja. Bet tomēr 7/10. Sallijas Grīnas “Tumšā puse”, kam slava gāja pa priekšu noteiktajam tirdzniecības datumam tomēr iespaidu uz mani atstāja un gaidu nākamās triloģijas daļas – 9/10. Džons Grīna “Meklējot Aļasku” mani pārsteidza, bet, diemžēl, negatīvi. Lai gan dažbrīd vēl par to iedomājos, tomēr pirmais latviski izdotais romāns mani apbūra vairāk. 7/10. Nicole Krauss “The History of Love” mani iepriecināja un apbūra, bet tomēr bija pārāk daudz iesaistīto personu un kaut kur ap vidu es jau sāku jukt, tāpēc 7/10. Andersona de la Motes trilleris [geim] nelika asinīm stingt, bet mani ierāva piedzīvojumu virpulī. Pēc grāmatas izlasīšanas es vilcienā daudz rūpīgāk pētīju pasažierus. 7/10. Marka Levī romāns “Aiziet, lai atgrieztos” atgādināja skaistu iesākumu romānam tad trilleri, bet tad psihopāta pasaciņas. Bet tomēr katram jālemj pašam. 6/10. Māra Martinsona “Amaya” mani atstāja neapmierinātu, jo tik ļoti līdzinājās scenārijam un bija tik ļoti negodīgi plāna, ka palika bēdīgi. Un filma man patika labāk. 5/10. Dāvida Foenkinosa “Smalkjūtība” atmodināja burvību, ko jūtu, lasot franču rakstnieku grāmatas. Viņi raksta brīnumaini! Par to arī 8/10.

Automātiski no pavasara saraksta uz vasaras sarakstu ceļo grāmatas: Lisa Sī “Šanhajas meitenes”, Silvija Rannamā “Kadrija” un Velta Sniķere “Pietuvoties vārdiem”. Vasarā plānā ir lasīt ne tik ļoti ierastu literatūru, pamēģināt ko jaunu un reizē arī saīsināt lasāmo grāmatu sarakstus vismaz pa sprīdi. Redzēs, vai izdosies.

Gaidām sauli atgriežamies!

Attēls: šeit.

42/101: Kā katru gadalaiku

Kā katra gadalaika noslēgumā, es apkopošu, ko esmu izdarījusi un ļaušu ieskatīties, ko es darīšu tālāk. Bet šis gadalaiks ir īpašs, un arī nākamais tāds ir. Es, tāpat kā tūkstošiem citu skolēnu (jā, es joprojām mācos skolā, lai cik tas dīvaini neizklausītos), šodien saņēmām savas liecības. Un ko es varu teikt? To, ka vasara jau spērusi kāju pār mūsu māju sliekšņiem un ka vairs nebūs jāuztraucās par ekonomikas esejām vai filosofijas prezentācijām, vai jāstreso par slikti uzrakstītiem ķīmijas kontroldarbiem. Skola beidzās un beigta balle. Tā kā šovasar es arī izlēmu nestrādāt, bet gan iepriecināt vecāku māju Tukumā ar savu ierašanos, man būs arī daudz brīvā laika. Bet par visu pēc kārtas.

Tātad, kā jau jūs varat redzēt šeit, šopavasar esmu paspējusi izpildīt savu projekta punktu, un izlasīju 20 grāmatas pavasarī.  Tagad par katru no tām: 1) īstenībā pirmā manā lasīšanas sarakstā bija Roulingas mēģinājums uzrakstīt grāmatu pieaugušajiem. Uzsvars uz mēģinājums, jo grāmatu tā arī neizlasīju. Pārāk gari viss stiepās, visi notikumi, un bija, manuprāt, pārāk daudz iesaistītās personas, tātad, pārāk daudz skatupunktu, no kuriem raudzīties uz negadījumu. Nezinu, kā grāmata beidzās, un, ja tā pavisam godīgi, tad arī negribu zināt. Tad nu 2) jeb pirmā ko izlasīju – Paolo Koelju – 11 minūtes. Tagad es vairs neatceros, kāpēc grāmatai tika dots tieši šāds nosaukums, bet varu pateikt vienu – grāmata bija burvīga. 8/10. 3) grāmatai izvēle krita uz to, ka Anna man visu laiku dziedāja slavas dziesmas Beigbederam, tā nu azgāju uz Zvaigznes ABC grāmatnīcu un nopirku Beigbedera 14,99. Arī mani šis rakstnieks sajūsmināja, un vasarā, kad kārtējo reizi metīšos uz bibliotēku, savākšu visas pieejamās šī autora grāmatas. 7/10 4) bija smaga grāmata. Paņēmu to no bibliotēkas, es nezinu, kādi spēki mani vadīja, bet jau nākamajā dienā no rīta tvitterī mani informēja, ka grāmatas autors ir miris. Runa iet par Imanta Ziedoņa – Es ieeju sevī. Asarām acīs (jo viņš bija lielisks cilvēks – man bija tas gods ar viņu iepazīties) es izlasīju grāmatu, un kārtējo reizi sapratu, ka viņš ir ģeniāls cilvēks. Neviens cilvēks vairs tik ļoti nemīlēs taureņus kā to darīja viņš. Un daru es. 10/10. 5) Lūsija Moda Montgomerija – Anna no “Zaļajiem jumtiem”. ilgi stāvēja plauktā, kamēr ņēmu un izlasīju. Bērnībā bija mēģinājusi, bet prātā (nezin kāpēc) stāvēja, ka tas ir kaut kas asarains, un visu laiku atliku lasīšanu. Bet tad martā, sēžot pie radiatoriem un cenšoties neskatīties uz sniegu, es ņēmu un izrāvu grāmatu cauri. Viena sirsnīga grāmata, piemērota bērniem. 8/10. 6) Odrija Nefenegere – Laika ceļotāja sieva. Viedoklis šeit. 7) Viljams Šekspīrs – Romeo un Džuljeta. Pie vainas droši vien bija latviski-drausmīgais tulkojums, jo lasīt nevarēja nemaz. Pieņemu, ka kaut kad, kad zāle būs labāka un mana angļu valoda arī būs labāka, būs jāizlasa angliski. Bet pagaidām par šo meistardarbu varu likt 5/10. Tulkojums bojā grāmatas. 8) Mans iemīļotais Haruki Murakami un viņa triloģijas 1Q84 3. darba nonākšana pie manis bija īsts svētlaimes mirklis. Viedoklis šeit. 9) Laura Dreiže – Laimes monitorings. Patīkami, ka arī Latvijā spēj izdomāt stāstus, kas ir vienlīdzīgi pasules līmenim. Bet pilnais viedoklis šeit. 10) Laura Valdena – Pēdējā moa noslēpums. Stāsts par kļūdām, izvēli, mīlestību un pareizo ceļu. Grāmata ir sadalīta 3 daļās – vecmāmiņas, meitas un mazmeitas dzīvesstāstā. Visām ir jāpiedzīvo atteikšanās no tā, ko grib, lai dabūtu to, ko vajag. 7/10. 11) Daniels Kīzs – Puķes Aldžernonam. Viedoklis šeit. 12) Kolīna Makkalova – Eņģelis. Klik šeit, ja gribi lasīt, kas man par to sakāms. 13) Lorija Holsa Andersone – Runāt. Te. 14) Eva Baronska – Mocarta kungs pamostas. Te. 15) Es gribu sirdi pret sirdi – Rūdolfs Blaumanis par dzīvi. Grāmata jau ir, bet vai tā der par dāvanu vidusskolas skolēnam, kuram neintesē latviešu literatūras samurgojumi? Diez vai. Bet citāti labi. 5/10. 16) Maija Laukmane – Gaiss smaržo pēc mīlestības. Grāmatas vāks patiesībā bija vienīgais, kas man grāmatā patika. Domāju, ka grāmata domāta bērniem, kuri vēl nav piedzīvojuši dzīves vilšanos, un kuriem joprojām ir rozā brilles. Nē, grāmata to iespaidu nesabojās. Bet man, cilvēkam, kuram rozā brilles ir pārvērtušās par melnajām brillēm, grāmata likās nebaudāma. 5/10. 17) Pārlasīta ziemā izlasītā Džeimijas Makgvairas – Brīnišķais neprāts. Viedoklis ir mainījies, tagad grāmatai varu dot 8/10. Vairāk gan nē. 18) Beidzot! Vilku, vilku, mēģināju lasīt, un tad beidzot izlasīju. Ļevs Tolstojs – Anna Kareņina I. Bet man vēl priekšā stāv otrā daļa. Zināms, kaut kāda interese jau ir – kas notiks tālāk, (Lūdzu, nesakiet priekšā) bet man nepatīk, ka grāmatā vairākums teksta sastāda stāstījums, nevis dialogi. Tas ir briesmīgi. 7/10. 19) Ziedu valodas vārdnīca – tagd visu laiku stāvēs manā somā, un kad uz randiņiem staigājot, man uzdāvinās puķes, es skatīšos, ko tas nozīmē. Labi, man laikam vispirms būs jāiemācās atpazīt puķes… 8/10. 20) Veronika Rota – Citādie. Viedoklis un vērtējums šeiten.

Tad nu mani plāni vasarai? Visu laiku pavasarī pirku grāmatas, dažas stāv vēl neizlasītas no pagājušajiem ziemassvētkiem, tad nu vasara gara – jāsāk lasīt. Sarakstā ietilpst Kurta Kobeina biogrāfija, Anna Kareņina II, Drakula, Bella, Ellīgs gads Parīzē, Keiko un vēl kādas 10 citas grāmatas.

Jau savulaicīgi novēlu saudzīfu vasaru – nesalauziet sev neko, lai viss izdodās un iztrakojieties kārtīgi. Protams, mēs vasarā vēl tiksimies.

Imageun te: 25 pazīmes, ka esi atkarīgs no grāmatām. Man atbilst 10. Kā ir ar tevi?

20/101: Apaļi.

Apaļa pasaule, apaļi skaitļi, apaļas domas, apaļi mēs. Apaļas pārliecības, apaļi cipari uz svariem un apaļš pavasaris.

Pirms gada es mīlēju pavasari. Tagad es mīlu rudeņus.

Pavasaris vēl nav īsti sācies, bet man jau ir sarūgtinājums par saputinātajiem ceļiem, sniega vērpetēm un vēja aurošanu gar mājas stūriem. Dēļ šī pavasara es netieku uz Rīgu, uz skolu, darbu un vecākiem. Tā ir, kad izdomā apciemot sen neredzētus cilvēkus Latvijas viņā nostūrī. Bet labi, pietiks gausties. Pāriesim pie patīkamākām dienām un lietām.

Pavasarim plāni nav mainījušies – 20 grāmatas un nu jau arī 20 filmas. Latiņa kāpj un kāpj, un  nedomā kristies. Pirmās grāmatas turpmākajam lasīšanas maratonam ir sagatavotas, filmas arī. Mazu ieskatu? Lai iet!

Tātad, no grāmatām manā lasīšanas listē stāv: J.K.Roulingas “Nejaušā vakance”, tad sekos Frederiks Beigbeders “14,99 eiras” un tad arī pārējās grāmatas, kurām lasīšanas kārtībā numerācijas nav: Ļeva Tolstoja “Anna Kareņina”, Ziedoņu “Liešmalīte”, Odrijas Nifenegeres “Laika ceļotāja sieva” un vēl dažas. Bet no kino es varētu noskatīties tādas filmas, kā “No Romas ar mīlestību”, “Brīvdienu terapija” un “Amaya”. Par pārējām spriest vēl nevaru, jāskatās, kas pieejams bibliotēkā. [Vēl viena man raksturīga iezīme: es nepērku sev filmas. Agrāk es tā darīju, bet tad es atklāju grāmatas.]

Pavasarī noteikti atkal gremdēšos teātru apslēptajā burvībā. Kinozālēs gan jūs mani nepamanīsiet – nav ne laika, ne arī vēlēšanās elpot citu sviedrus un klausīties citu ēšanā.

Būs vien jāatkārtojas. Novēlu jums nesaslimt ar visādām zarazām un būt uz strīpas, mīļie lasītāji. No savas puses es saku, ka labprātāk mācos un strādāju, nekā sēžu mājās ar aizpampušām acīm un šķaudu tādus šķaudienus, kuru amplitūda ir divreiz lielāka nekā parasti.

Ejot uz virtuvi pēc tējas, gadījās netīšām skatu uzmest spogulī redzamajam tēlam. Turpmāk es spoguli noklāšu ar melnu drēbi un ēdīšu tikai un vienīgi 3 reizes dienā. Ziemas riepa [šoziem neizprotamā kārtā ir radusies traktora riepas apjomā] ir jānodzen. Gan jau ka tā nav tikai mana problēma, gan jau ka tā nav tikai sieviešu problēma. Katram gadījumam vēl pa virsu visam novēlu jums ielīst biksēs, kuras jums derēja pirms ziemas, un krietni pasvīst sportojot. Labs nāk ar gaidīšanu!

 

14/101: Februāris

descop (2)

Visi tagad cītīgi nosprauž mērķus februārim, izdomāju, ka to darīšu arī es. Man ir atradies jauns iedvesmas avots, kas kalpos par iedvesmu šim rakstam. Un varbūt arī kādai gleznai [brīvajā laikā mēdzu paķēpāt audeklus].

Manā dzīvē jauns mēnesis ir iepriekšējā mēnesī nepabeigto darbu mēnesis. Tas nozīmē to, ka to, ko es nepabeidzu janvārī un vispār 2012. gadā, es pabeigšu februārī. Visas filmas, kuras es nenoskatījos janvārī, es skatīšos februārī. Visas grāmatas, ko neizlasīju janvārī, es neizlasīšu februārī. Labi, ja kādu pusi paspēšu. Es pabeigšu arī to niecīgo izšuvumu, kurš jau kādu gadu ir nostāvējies uz rakstāmgalda un es viņam pirksta neesmu piedūrusi. Un vēl būs mans viedoklis par kādu seriālu, kurš tapis 2009. gadā. Un arī, pēc ilgiem laikiem aiziešu uz teātri.

Bet, jūs jau labu laiku varat sekot līdzi manis pašas reading-challenge. Arī to es gribētu pabeigt, šoreiz – ar rezultātu. Tas laikam nozīmē, ka nākamreiz ejot uz bibliotēku, būs ierasto 4 300+ lappušu vietā jāizvēlās 6 100+ lappušu plānās grāmatas. 😀 Laiks skrien mums pa priekšu, un mēs cenšamies to noķert, bet bez rezultātiem. Bet es to izdarīšu. Es panākšu laiku.

Lielo pārmaiņu nebūs, es te biežāk ienākšu nevis kā rakstītājs, bet gan kā lasītājs, jo es vēl joprojām nejūtos kā daļa no šī visa. Bet mēs visi pierodam. Pie kaut kā. Katram sava.

Ak, un par Valentīndienu? Būs arī šis un tas par šo. Varbūt.

Februāris vispār ir skaists mēnesis. Dīvaini, bet es to tikai šodien pamanīju. Saule spraucas cauri mākoņu cietumu un lauž savu ceļu. Skaists februāris ir tad, kad saule riet un spīd oranžā gaisma caur tumši pelēkajiem koku zariem. Un beidzot dienas paliek garākas. Citreiz jau četros bija nakts melnums ārā, bet tagad paskatos pa logu ārā – vēl piecos ir gaišs. Tas vien liecina par to, ka drīz, pavisam drīz taureņi modīsies. Un ne jau tikai vēderos. 🙂

Marts

Ir pienācis tas laiks, kad esam pāršķīruši mēnesi savos kalendāros, un mūsu acis ir apstājušās pie uzraksta “Marts”. Tas to vien simbolizē, kad drīz pavasaris klauvēs pie mūsu logiem. Es jau tagad to izjūtu, jo ik dienu siltās pavasara saulītes stari mani pamodina, kutinot manu degungalu.

Es vienmēr esmu priecājusies par pavasari. Tas man nozīmē ļoti daudz. Var rīkot ikgadējās dubļu kaujas, var sēt un stādīt [ir iesēti pirmie tomātiņi un paprika], var rakt, var vērot, kā daba mostās, un var mosties tai līdz. Ja ziema man pašai ir lāča gadalaiks, kad viss notiek lēni, nav tā kilometrīgā skrejceļa, kur ieskrieties, tad pavasaris gan tāds nav. Pavasaris ir rosības gadalaiks, kad viss ir jāpagūst pēc grafika.

Bet ne viss pavasarī ir labs. Bieži cilvēki sūdzās par pavasara depresiju. Kā ar to cīnīties? Man ir ļoti labs līdzeklis. Dienu sākam ar ingvera tēju [to var nopirkt paciņās, un var arī sataisīt paši no veikalā pirkta ingvera]. Tas palīdzēs ieskrieties. Visu dienu domājam tikai par to, cik laukā gaiši, ka ziemas drūmums beigsies, un tad sāksies pavasaris. Vakarā iedzeram tējiņu [šoreiz vienalga kādu], un noskatoties ziņas un savu mīļāko vakara seriālu, dodamies gulēt, lia nākamajā rītā būtu svaigi un izgulējušies, jo bieži vien pie depresijas ir vainojams arī miega trūkums.

Bet cilvēki [un arī es] pavasari neciešs, jo ir sācies slimību laiks. Gripa, Rota vīruss, parasta saaukstēšanās, Angīna… Manā ģimenē ir visi šeit minētie. Man ir Rota vīruss, mammai angīna, mazākajai māsai gripa, bet tētim –  parasta saaukstēšanās. Šeit gan nekādas “no tautas” nākušas receptes nezinu. Ir vienkārši jāiet pie ģimenes ārsta un viņš jums izrakstīs zāles ar apakšnosaukumu “kāātrāksabeigtsavasaknas”. Tās nu jums ir jādzer norādītajās devās, norādītajās reizēs, norādītajā dienu skaitā, un jājūtas atvieglotam, kad tas viss ir garām. Es vēl mokos ar savu Rota vīrusu, ziniet, tādas mocības nenovēlu pat savam ienaidniekam. Bet vismaz pluss ir tāds, ka esmu nokritusies svarā pa 7 kg. Bet tie pavisam drīz atnāks atpakaļ, jo braukšu pie vecvecākiem kur vismaz  pilnu porcija neapēšana skaitās necieņa pret pavāru. Wish me luck.

Šajā pavasarī Jums, mīļie lasītāji, es no sirds novēlu nesaslimt, domāt pozitīvi, un izbaudīt šo skaisto gadalaiku.