Vasara 2o16

Vasaras klusumu (varbūt ne gluži, bet 3 raksti 3 mēnešu laikā nav tas, ko kādreiz gribēju sasniegt) centīšos atpelnīt ar šo te murmulējumu par tēmu.

Tātad, iemesls kāpēc es biju prom no bloga rakstīšanas, nav viens noteikts. Ir daudzi mazi, kas kopā veido sekas. Piemēram, jūnijs visiem kārtīgiem studentiem ir aizņemts ar sesiju. Bet tā nebūtu Marta, ja nesarežģītu sev dzīvi un tieši sesijas laikā izdomātu sākt strādāt un iekrāt naudu tēriņiem, protams, teātra biļetēm. Jumavas grāmatnīcā nostrādāju 2 ar astīti mēnešus un tas bija pieredzes un izaicinājumiem pilns laiks, kurā sapratu, cik cilvēki ir lieli kretīni un ka latviešus labāk neaiztikt, ja tev no viņiem neko nevajag. Katrā gadījumā, kārtējo reizi pierādās, ka ar klientu apkalpošanas sfērā strādāt nevaru. Esmu šķīrusies arī no tāda matu daudzuma, ka no tā varētu jaunu parūku uztaisīt, bet tas jau ir otršķirīgi.

Bet tieši grāmatu lasīšanas ziņā mani ir piemeklējis kaut kas, ko es saucu par reading slump un manā gadījumā tas izpaužas šādi – es joprojām turpinu pirkt grāmatas (“Otra elpa”, draugi, ir zelta bedre), bet es viņas tikai noguldu savā plauktā (trīs reizes vasaras laikā esmu to pārkārtojusi tā, lai man būtu vismaz neliela daļa brīvas vietas, kur salikt nopirktās grāmatas. Plānā ir arī kārtīgi izrevidēt citus plauktus, lai saprastu, kas man nav vairs vajadzīgs, vai ko pavisam noteikti netaisos lasīt otrreiz.) un tā grāmatas tur stāv, jo es varu pieiet pie plaukta, bet manī nav nekādas vēlmes paņemt grāmatu rokās un kur nu vēl sākt lasīt. Ar skaudību skatos uz cilvēkiem, kuri lasa vienu pēc otras un domāju pie sevis, ka es arī tā gribu, bet es netieku ārā no purva, kurā patlaban sēžu.

Bet izrādās, ka viss nebūt nav tik briesmīgi, kā es tagad te zīmēju, jo pa vasaru man sasummējās 18 lasītas grāmatas. 4 no tām esmu aprakstījusi blogā, 2 no tām neesmu izlasījusi dažādu apstākļu dēļ, un kāda man šausmīgi patika. Piemēram, Mežone, kas ir stāsts par to, kā sieviete noiet n-tos kilometrus un pārgājiena laikā kļūst par pilnīgi citu cilvēku ar citu vērtību sistēmu. Īstā grāmata īstajā laikā. Vēl man ļoti patika Mans Ziedonis, kas ir vairāku cilvēku, kuri pazina Imantu Ziedoni, stāstījums vai atmiņas par viņu. Vairāki man bija teikuši, ka nekas īpašs tas nav, bet man ļoti patika. Vēl es tiku pie Kaija vārdā Džonatans Livingstons, ar kuru ir tā, ka vēlos, lai es to būtu izlasījusi agrāk, jo tā ir ļoti skaista grāmata. Noteikti izlasiet, ja to vēl neesat izdarījuši un, ja esat, tad pārlasiet.

Redzēju 3 teātra izrādes, tādējādi mana teātra sezona ir sākusies ātrāk. Asins kāzas (Nacionālais teātris) Nastavševa iestudējumā, pēc kuras pilnībā aizbrauc jumts un gribas iet pie katra cilvēka un teikt, lai noteikti aiziet noskatīties . Man liekas, ka tā ir izrāde, kas katru ķer nedaudz personīgi un mazāk personīgi, un tieši šī iemesla dēļ plašākas atsauksmes nebūs. Ziloņcilvēks (Liepājas teātris) Ķiberes iestudējumā skar tās pašas tēmas, ko jau iepriekš “Frankenšteinā”, bet nedaudz vājākā izpildījumā. Tā paša teātra Portreti. Vilki un avis pārsteidza ar izpildījumu un savdabīgo stāstīšanu, kā palēnām, caur daudziem skatupunktiem iznāk nesadrumstalots stāsts.

Nu jā, kā jau minēju, pa vasaru ir salasījušās daudzas jaunas grāmatas. Man tās ir 26, no kurām izlasījusi es tagad esmu 3 un vienu iesākusi. 4 no tām esmu kādreiz lasījusi. Maximā nesen bija atlaide dvd filmām, tā ka esmu tikusi arī pie dažām tīri labām. Esmu tas cilvēks, kuram savas mīļākās filmas vajag fiziskā formātā, un, ja tās met pakaļ par nepilnu eiro – esmu klāt.

Vasaras jaunatklājums man ir žurnāls Veto Magazine, kas ir tik saturiski skaists, pilnīgs un kulturāls, ka es to nosauktu par tādu mini-grāmatu. Dārgs pēc suņa, bet šoreiz es labāk naudu atstāju šim, nevis kādam glancētam sieviešu žurnālam, kur iekšā ir intervija ar kādu cilvēku, ko gribu izlasīt, un pārējais žurnāla saturs ir vienkārši miskastē metams. Tāpat atklāju, ka man patīk risināt sudoku – lielisks laika kavēklis, kamēr skaties youtube video par to, cik citi produktīvi lasa grāmatas, kamēr tu ķēpā ciparus (ne)pareizos lodziņos.

Blogs noteikti piedzīvos pārmaiņas, kas arī ir viens no iemesliem, kāpēc es šeit neko nerakstīju – man nepatika virziens un veids, kādu biju uzņēmusi, bet es arī neko jaunu neesmu izdomājusi. Tāpēc visdrošākais man šķita nerakstīt – lai nesabojātu to pašu minimālo patiku pret to, ko kādreiz darīju, bet arī šausmīgi neko nemainīt, saglabāt vecos ierakstus un visu to. Katrā gadījumā turpināšu rakstīt par grāmatām un teātriem, bet kaut kas mainīsies. Varbūt pazudīšu pavisam, varbūt ne, to rādīs laiks. Tāpat kā viņš to dara attiecībā uz pilnīgi visu citu.

Jauku rudeni!

Atkāpe no ierastā.

Mazliet atkāpjos no Kurpjukastes ierastajām tēmām par grāmatām un teātru izrādēm. Pēdējā laikā pa galvu zogas visādas domas, kuras nu izlikšu šeit, jo zinu, ka ir cilvēki, kuriem tas, ko es teikšu, var būtiski ietekmēt svaru kausus “par” vai “pret” pusēm. Un runa, protams, ir par izglītību.

Pati esmu pabeigusi vidusskolu un nu jau tuvojas (atskrien būtu precīzāk) arī mans noslēgums pirmajam gadam augstskolā. Biju iedomājusies, ka tur ir visa sistēma ir foršāka, sakārtotāka, nekā to biju novērojusi, mācoties vidusskolā, bet tā nav. Bet ne par to ir stāsts. Mācoties te, es arvien vairāk saprotu, cik daudz esmu palaidusi garām, cik daudz varēju izmēģināt, cik daudz man tas uz doto brīdi noderētu. Un tieši tāpēc tiem, kas tūlīt, tūlīt beigs savu skolu, varbūt kādam noderēs tas, ko tagad rakstu. Ja man 12. klases beigās ko tādu iedotu izlasīt, es to noteikti pārdomātu.

  1. Uzdrošinies. 9. klases beigās man bija liela dilemma – iet uz citu skolu, vai palikt turpat. Izvēlējos palikt turpat, kur biju jau nomācījusies 9 gadus, jo, ko tur liegties, komforta zonā jūtos vislabāk. Tad man visu vidusskolu pa galvu malās doma “nevaru izturēt, jāiet prom”, bet tā arī neaizgāju. Visstiprākā vēlme bija 11. klases beigās, un kaut kā paklausīju visiem, kas teica “nu kur tu iesi, tikai gads palicis”. Savā ziņā jā, es nenožēloju, ka neaizgāju pēdējā, jo nožēloju, ka neaizgāju pirmajā vidusskolas gadā. Tie būtu jauni cilvēki, jauna vide, jauna dzīves pieredze. Kārtīga kāpšana ārā no komforta zonas, bet es jums saku, ka ir tā vērts.
  2. Tad nāk vidusskolas laiks, kur 3 gadus tu mācies par pilnīgi visu. Tas ir lielisks laiks, kad izmēģināt visu, kas uz sirds – ej dažādas apmācības, piedalies konkursos. Pat, ja tev šķiet, ka domraksti nepadodas, piedalies domrakstu konkursā. Pamēģini apmaiņas programmu. Brīvprātīgais darbs kā iespēja izmēģināt visu, ko tev piedāvā, kā rezultātā vari pats saprast, kas tevi interesē un kas nē, tādējādi domājot arī par savu nākotni un studiju programmas izvēli. Man pašai brīvprātīgais darbs bija tikai ieguvums, jo sapratu, cik ļoti man patīk komunicēt ar pilnībā svešiem cilvēkiem, palīdzēt sabiedriskos pasākumos un risināt pēkšņas krīzes situācijas.
  3. Nebaidies mēģināt. Neklausies balsīs, kas saka “ko tad tu tur darīsi” vai “tas galīgi nav tev”. Ja gribi – ej, mēģini. Ja sanāk – vēl labāk. Šajā kontekstā es vairāk domāju augstskolu. Piemēram, ja šogad būtu veidots aktieru kurss Latvijas Kultūras akadēmijā, es noteikti mēģinātu tur iestāties, jo es to pašlaik gribu. Bet tā kā šogad tāds netiek taisīts, ideja paliek uz citu gadu. Ļoti daudz izlemt var palīdzēt atvērto durvju dienas dažādās augstskolās vai LU rīko “Studentu kurpes”, kas gan tikko norisinājās. Tāpat vari vienkārši uzrakstīt kādam studentam un pajautāt sev interesējošos jautājumus, vismaz man tādi ir bijuši un es uz tiem ar prieku atbildu.
  4. Izmanto izdevību un vasarā pastrādā. Es zinu kā tas izklausās, ka jāstrādā vasarā, siltajos mēnešos, kad beidzot saulīte spoži spīd un gribas tikai pie ūdens. Zinu. Bet ticiet man, pat viens mēnesis darba dos pieredzi un naudu, ar ko iztikt. Un ir taču gluži labi nesēdēt vecākiem uz maka, bet tērēt pašu nopelnīto naudu. Starp citu, mana pieredze liecina par to, ka nevajag baidīties arī no strādāšanas, esot pirmajā kursā. Pirmais gads ir viens liels ievada gads dažādos priekšmetos un, ja visu labi saplāno, mierīgi vari strādāt arī studējot un otrādāk.
  5. Pirmajā kursā jūs visi esat vienā katlā – Rēzekne, Grobiņa, Jelgava, Kuldīga, Preiļi, Gulbene. Visa Latvija tādā vienā kursā. Lai Grobiņu atšķirtos no Preiļiem, ar kaut ko ir jāizceļas. Ar ko tad augstskola atšķiras no vidusskolas? Šeit man gribas minēt pedagogus. Atšķirībā no skolas, kur, ja tu pret kaut ko iebilsti, par to neliekas ne zinis, jo “mēs taču zinām labāk”, augstskolā uzklausa un risina problēmas, ja tādas ir. Bet tas nenozīmē, ka viss ir forši, joprojām ir pasniedzēji, par kuru mācīšanas metodēm var ilgi diskutēt, cik tās ir padomju laika un cik – mūsdienu.
  6. Svarīgi ir zināt, vai to tiešām gribi. Ja ir šaubas, paņem gadu brīvu. Es zinu kā tas izklausās, un es zinu arī, kā uz to reaģēs tev tuvi un tāli cilvēki. Pati ar to saskāros, kad šādu domu izteicu un man teica, ka, piemēram, “ja tu neiestāsies tagad, neiestāsies nekad” vai “un ko tad tu pa to gadu darīsi? tikai gulēsi gultā un lasīsi grāmatas?” Tomēr es uzskatu, ka sevi pazīstu diezgan labi un mana apņēmība ir pietiekami liela, lai sasniegtu to, ko vēlos. Prāta man ir pietiekami, lai saprastu, ka augstāko izglītību vajag iegūt pat tad, ja nozarē nestrādāsi. Ja es būtu paņēmusi gadu brīvu, es šogad stātos iekšā, jo būtu nonākusi pie kaut kāda kopsaucēja, pie konkrēta lēmuma. Nesaku, ka vieta, kur tagad mācos, ir slikta, tā nav. Mani interesē mediji un to iespējas, bet joprojām ik pa laikam iezogas doma “un ja nu nē”. Gada laikā var atrast miljons iespējas, kā sevi pilnveidot, var strādāt, var apceļot pasauli (brīvprātīgā darba veidā, piemēram). Ja pienāc pie šāda lēmuma, saproti, ka saskaries ar apkārtējo krasi atšķirīgo attieksmi, nebūs viegli. Septiņreiz nomēri, pirms nogriez. Bet varbūt ir tā vērts.

Katrā no šiem punktiem ir jārēķinās ar kāpšanu ārā no komforta zonas. To visspēcīgāk izjūtu tieši studējot. Paldies jāsaka tiem skolotājiem, kas man to mēģināja iemācīt, jo ikdienā redzu sev apkārt tos cilvēkus, kas ļoti negatīvi attiecas pret to, kas met viņus ārā no klāja, lai peld paši, un saprotu, ka bez viņiem es arī tāda būtu. Nekad nevajag novērtēt otru par zemu, bet nevajag arī izslēgt kritisko domāšanu un novērtēt par augstu. Tikai saprast un novērtēt tos cilvēkus. Un pateikt paldies.

Vai tu savu “paldies” jau esi kādam teicis?

 

Ne velti

Gribēju apsēsties un uzrakstīt par grāmatu, bet tad atcerējos nesen dzirdētos vārdus par marta sākumu. Tad nu šis būs neliels raksts par to, kā man iet un ko es daru ar atsauci uz marta sākumu, un tad par grāmatu nākamajā.

2 mēnešus atpakaļ es nolēmu distancēties no šejienes pavisam vienkārši iemesla dēļ. Sākotnējais uzstādījums kāpēc es vispār šeit parādījos bija, ka es virtuāli veidošu pierakstus par sev interesējošām tēmām un sev. Nesenā pagātnē tas bija aizgājis tik tālu, ka es rakstīju rakstīšanas pēc un nevis sev, bet kādam citam, varbūt tieši Tev, kas tagad sēž un to lasa. Sapratu, ka tā būt vairs nedrīkst, un pārtraucu.

Atvadīties nav viegli. Ne no cilvēkiem, ne no mīļām lietām. 2 mēnešu laikā te ir parādījušies tieši 3 raksti.

Ir teiciens “Trīs lietas – labas lietas” Bet šīs nav atvadas.

Šī ir atgriešanās.

8. maijs ir diena, kad es, prezentējot savu blogu konkursā “Izveido savu mājaslapu” ieguvu budžeta vietu LU SZF. Un tieši gatavojoties prezentācijai es sapratu, cik ļoti liela daļa no manis ir šī vietne, un ne velti te pavadīti 3 gadi. Un tiem skatījumiem, kas ik dienu šeit ielūkojas tāpat, gan pēc atslēgas vārdiem, tiem jau arī nav vienalga. Principā, iegūtā balva ir vēl lielāks spēriens man, pamudinājums turpināt iesākto.

Protams, ne jau ar blogu vien bija saistīts mans lēmums pārtraukt rakstīt. Bet tas paliks pie manis. Vienīgi sakāms ir tas, ka eksistēt mēs visi mākam, bet jāmāk dzīvot.

Tagad, pēc 2 mēnešu pauzes, es mācos dzīvot.

Un izskatās, ka man sāk sanākt.

***

Tagad konkrētāk par lietām, kas attiecas uz blogu: Goodreads saka, ka klusuma periodā esmu izlasījusi 16 grāmatas, 1 no tām jau ir aprakstīta, otra tūlīt būs.

Es varu saskaitīt 6 filmas, bet, iespējams, ka ir vairāk.

2 teātra izrādes seko tuvākajās dienās.

***

Šī bija mana pēdējā diena skolā, kurā soļi mīti 12 gadus. Bet tās nav skumjas, kas paliek iekšā, bet gan prieks par gariem 12 gadiem, kuru laikā esmu augusi un izaugusi par tādu, kādu esmu. Es zinu cilvēkus, kuriem varu par to teikt lielumā neizsakāmu paldies, un tos man visvairāk gribas paņemt aiz rokas un teikt: “Nāc līdzi!” Citiem, savukārt, iedotā puķe vai pārmītie atvadu skatieni ir apliecinājums, ka katram mums ir sava vieta, mana ir te, bet tava – tur.

***

Pietiks. Paldies!

Sesīlija Aherna “Līdz varavīksnei”

Sesilija Aherna - Līdz varavīksnei

Konkrēts brīdis rudenī man ir tas, kurā man iekšā kaut kas salūzt, un tad es zinu, ka laiks ķerties klāt grāmatām, kurām ir laimīgas beigas. Laiku iepriekš nevar noteikt, vienā dienā tas vienkārši uznāk, un tad nezinu kur likties. Drīz pāries. Es ceru. Bet pirmā grāmata, ko es šajā periodā izlasīju, ir Sesīlijas Ahernas “Līdz varavīksnei”.

Stāsts ir par Roziju un Aleksu, kas ir labākie draugi jau kopš bērna kājas. Viņi sazinās ar zīmīšu – vēlāk jau vēstuļu – palīdzību. Tiek tirzāta attieksme, baumas, pēc tam jau dzīves notikumi, tad jau sāk parādīties ielūgumi uz viens otra kāzām, vārdu sakot, abi divi ir otra dzīves konsultanti. Rozija no abiem ir visietiepīgākā un uz saviem lēmumiem pastāvošāka, bet arī visspontānākā. Alekss ir mierīgākas dabas, bet bērnībā ir pārcēlies ar ģimeni dzīvot pavisam citā valstī, tāpēc ikdienas sīkumi paliek nepamanīti un ļauj vienam vai otram iekulties lielākās vai mazākās nepatikšanās. Rozijai parādās bērns, Aleksam – jauna dzīve, bez Rozijas rokas stiepiena attālumā.

Man patika lietotais vēstuļu formāts. Tas lika justies tuvākai galvenajiem varoņiem, iejusties viņu tēlos, domās komentēt viņu sarakstītu ar tekstu: nē, es gan rakstītu savādāk. Izspēlētais stāsts gan jau ir malts tūkstošiem reižu, citādi viņš mani nogurdinātu, bet šoreiz es nosēdēju visu nakti un izlasīju līdz beigām, jo tomēr kaut kas tur bija. Vai nu tā bija mana pieķeršanās, vai mans noskaņojums vai kaut kas īpašs grāmatā, bet ap 5 rītā es beidzu šo grāmatu lasīt. Aizkustinošs stāsts par īstu draudzību un to, ka pat neveiksmes un kļūmes nespēj to izjaukt.

Patiesībā par šo grāmatu es uzzināju no filmas treilera, kas tika uzņemta pēc grāmatas motīviem, man iepatikās, un tā kā man bija jāiztērē atlikušie kredītpunkti FastrBooks, iegādājos šo grāmatu. Šī ir arī mana 2,5 e-grāmata. Bet par to, kur ērtāk lasīt – papīra formātā vai telefona ekrānā parunāšu citreiz. Izbesīja, ka aplikācijā nevar atzīmēt citātus, kas lika man vienmēr staipīt lapiņas un rakstāmo, protams, tagad puse no lapiņām ir kaut kur paplaukušas.

Stāsts lika aizdomāties arī par sevi un saviem bērnības draugiem. Te atkal cits stāsts – cik ļoti mēs maināmies neatkarīgi viens no otra. Vairums no viņiem ir paplaukuši kur kurais, ar citiem joprojām sazinos, bet tomēr mēs esam pavisam savādāki nekā bijā bērnībā. Interesantāki, dažādāki, ar savu viedokli un pilnvērtīgāki. Tagad mēs tiekamies nevis viens otra mājās, lai paspēlētos ar jaunajām rotaļlietām, bet tiekamies kafejnīcās un runājam par sevi. Vai mēs kādreiz, spēlējot Vinnijus Pūkus un Tomus un Džerijus to varējām iedomāties? Bērnībā mums svarīgs ir tikai viens konkrēts mirklis – tagadne – , mēs nedomājam par nākotni vai pagātni. Tagad mēs domājam un uztraucamies gan par pagātni, gan par nākotni, gan arī par tagadni.

Vērtējums: 9/10. Iespējams, vēlāk šo vērtējumu nožēlošu, bet šodien nespēju domāt racionāli, jo viss spēlē uz emocionālo. Un no emocionālā viedokļa man patika.

Attēls: te.

Atgriešanās.

 

Sveiki, sveiki!

Pirmā lieta, ko ieraudzīju, ir tas, ka man ļoti patīk wordpress jaunais dizains. Gan tā gaidīšana, gan arī ‘jauns ieraksts’  vieta. Vēl tikai to ķirbju smaidiņus derētu nomainīt, bet tā jau ir okei.

Otrā lieta, ko gribēju Jums pavēstīt ir tā, ka esmu atpakaļ. Bloga ‘atvaļinājums’ bija kā atpūta no bloga līdz brīdim, kad sirdī sāka ienākt vainas apziņa par lasītājiem. Tāpēc radās Kad nevar nerakstīt. Tiesa, nekādas pārmaiņas blogs pagaidām nepiedzīvos. Lai gan ir doma par pašreizējo projektu sarakstu ievietošanu šeit, padarot to krietni, krietni personīgāku nekā tas ir patlaban, tā joprojām paliek tikai doma. Ir arī doma ieviest bloga sānā vietu ‘Tagad lasu’ vai ‘Tagad skatos’, kāda ir dažiem citiem blogeriem, bet arī tā ir tikai doma.

Bet, runājot par maniem sarakstiem, atradu kādu vecu, pirms pusgada taisītu sarakstu ar 2014. gada apņemšanām. Ak, vai, manu, vai. Atmetam visas domas par ‘es mazāk ēdīšu saldumus’ vai ‘sākšu vingrot/sportot utt. Tomēr patīk, ka esmu izpildījusi punktus par ‘101 lieta 1001 dienā projektu’, par sabiedriskajām aktivitātēm, ar ko bija domāts brīvprātīgais darbs, kas šogad ir pārpārēm izpildīts. Vai es jau teicu, ka biju brīvprātīgā Pasaules koru olimpiādē? Tā bija fantastiska pieredze ne tikai organizatoriskajā ziņā, bet arī strādājot ar cilvēkiem. Tagad ar smaidu atceros tās dienas, lai arī tajās 2 nedēļās man bezspēkā ļima kājas, tomēr es izbaudīju visu, ko varēju un gribēju, un esmu priecīga un gandarīta.

Atgriežoties pie apņemšanām, esmu izpildījusi arī punktu par ‘naudas taupīšanu’ un ‘atbrīvošanos no nevajadzīgām lietām’. Pēdējais gan rezultējas ar kaut kā izmešanu un kaut kā iegādi, kas gan laikam nekādīgi nepilda naudas taupīguma punktu. Arī punkts ‘izdarīt un iesniegt darbus laikus’ ir izpildīts. Visi skolas un neskolas darbi ir iekļāvušies termiņā, par ko man ir prieks. Tieši no organizatoriskā viedokļa.

Un te mēs nonākam pie pēdējās apņemšanās – ibook.lv lietošanu un realizēšanu. No vienas puses, man ir žēl to cilvēku, kas nenovērtē klasikas un grāmatas cenu un pārdod to par mazām naudiņām, bet, no otras puses, man par to ir prieks, jo es to varu iegādāties un paturēt sev. Protams, ir jautājums par grāmatas stāvokli, bet to vienmēr var pajautāt, nosūtot ziņu pārdevējam. Bet, kas īsti ir ibook.lv? Tas ir grāmatu pārdošanas saits, kur cilvēki atbrīvojas no liekā, kas aizņem grāmatu plauktus arī ieripinot savā makā naudiņu, gan arī pērk no citiem grāmatas, kas sen jau kārojušās. Zinot grāmatu cenas grāmatnīcās, šī ir lieliska alternatīva. Protams, tur nebūs tikko izdota literatūra (kaut gan – kas meklē, tas atrod), tomēr arī pēc vecuma smaržojošas grāmatas ir lieliskas grāmatas.

Par tuvākajiem nākotnes plāniem grāmatās/filmās/teātrī un dzīvē? Dzīvē man ir 12. klase, kas līdzi sev nesīs nopietnas pārdomas, iespējas un lēmumus. Filmās droši vien kaut kas jauns. Gribās aiziet un kino, tikai nevaru izlemt starp ‘2 janvāra sejas’, ‘Lūsija’ un ‘Kas meitenēm zem brunčiem’. Droši vien neviena no šīm filmām mani nespēs emocionāli satricināt tik ļoti kā “Tikšanās”. Vienkārši man dzīvē vajag momentus, kas mani emocionāli sagrauj, savādāk mans egoisma līmenis sasniedz bīstamu atzīmi. Joks, protams. 😀

Teātri… Esmu redzējusi Valmieras Drāmas teātra viesizrādi “Doktors Živago” un sapratu to, ka nedrīkst nākt uz izrādi kā balta lapa. Nav jau tā, ka nesapratu, tikai vai nu tā bija aktieru vaina, kas stostījās un nespēja iejusties zālē (tas valmieriešiem bija pirmais vakars Rīgā), vai arī tā bija mana stāsta nezināšanas vaina. Bet arī šajā izrādē šaudījās krietni par daudz. Bet recenziju es nerakstīšu, jo ir lietas, ko tomēr gribu no izrādes paturēt pie sevis. Mana teātra sezona sāksies 19. septembrī, kad Dailes teātrī būs pirmizrāde “Vakariņām ar Elvisu”. Un nē, režisors nav Džilindžers, bet gan Jans van der Boss, kas man vēl vairāk liek iet uz šo izrādi, jo man ļoti patika “Vējiem līdzi”, lai arī vilkās 4 stundas. Vēl kaut kad tālāk nākotnē es gribu aiziet uz “Izraidītajiem”. Spriežot pēc atsauksmēm un citu domām, vajadzētu būt tam emociju lūzumam.

No grāmatām es mēģināšu vēl šajā gadalaikā pabeigt Džordža Orvela “1984”, kas jau pie kādas 100 lappuses sāk izskatīties pēc romāna. Spriežot pēc vispārējās sajūsmas un emocionālo triecienu daudzuma, beigām jābūt kaut kam grandiozam. Ir doma izlasīt ko svaigi izdotu, plauktā stāv arī vairāki vasaras krājumi. Dailes teātris iestudēšot “Bovarī kundzi”, izdomāju nopirkt un izlasīt grāmatu. Jādabū arī tas “Doktors Živago”.

Pagaidām tas arī viss. Dārzā vakar uzziedēja pirmā gladiola, kas spītīgi man cenšas iestāstīt, ka rudens tuvojas. Par to atgādina arī no skapja dziļumiem izvilktie džemperi… Bet pietiek jau malt par laikapstākļiem, viss ir forši. 🙂

Kad nevar nerakstīt

https://i0.wp.com/www.onkulis.com/wp-content/uploads/2009/06/3658238226_ec1d56f0df_b.jpg

Šodien man ir tāds domīgs garastāvoklis, un lasot citu blogeru atsauksmes par grāmatām, par filmām, stāstus par ikdienu vai neikdienišķiem gadījumiem, man arī sagribējās kaut ko uzrakstīt. Nē, pareizāk sakot, gribas jau visu laiku, tikai tā atpūtas būšana un tas nospraustais datums – 1. septembris – nedaudz šo procesu bremzē. Jo ir tā, ka es izjūtu tādu kā… pienākumu pret šo vietu, jo katru dienu šeit kāds ir un kāds kaut ko lasa, un man par to ir baigais prieks. Bet šeit jūs sagaidīs manas pļāpas par to, ko nu es esmu paspējusi sadarīt pa atpūtas laiku, kad neko nerakstīju. Bet tad es turpināšu marinēties un ciesties līdz tam 1. septembrim, kad atkal ieiešu visā dzīvē ar jaunu sparu.

Līdz šim brīdim vasarā esmu izlasījusi 30 grāmatas. Esmu arī pagarinājusi Goodreads Reading Challenge par 20 grāmatām, jo man nepatīk kaut ko tik foršu pabeigt tik ātri. Bet pat ar visu pagarinājumu man tūlīt tas beigsies ar 70 grāmatām. Redzēs, cik izlasīšu pa atlikušo gadu. Es nerakstīšu par visām 30, bet arī par pārējām būs tikai daži teikumi.

Elizabete Gilberta pierādīja, ka pēc filmas noskatīšanās viņas pirmo romānu “Ēd, lūdzies, mīli” var otrreiz izlasīt, bet otrais, par kuru filma nav uzņemta, ir un paliek nelasīts memuārs vai kādas sievietes apcere par dzīvi. Garlaicīgi, viengabalaini un iemidzinoši.
Džīna Vebstere ar “Garkājtētiņu” pārsteidza mani, jo pēc dzirdētā es nopratu, ka grāmata ir maziem bērniem, bet liels bija mans izbrīns, kad sāku lasīt. Un, kā iesāku, tā arī pabeidzu – uz dīvāna sēžot tajā pašā pozā ar nu jau aukstu kafijas krūzi. Ļoti pārsteidzoša grāmata. Nedaudz līdzīga “Kadrijai”. Ne tai izkropļotajai.
Latviskais tulkojums Helēnas Fīldingas Bridžitai Džounsai man atvēra acis, jo visu laiku pieņēmu, ka viņa ir resna, bet patiesībā, viņa tikai domā, ka ir resna, bet patiesībā sver 50 kg. Tas bija mans izbrīns, jo, lasot angliski, nebiju iedomājusies pārvērst unces (vai nu kāda viņiem ir tā mērvienība) uz latviskāku svara mērvienību. Pārsteigums gan tikai šajā ziņā, viss pārējais likās kaitinoši stulbs. Varbūt pie vainas tulkojums, jo angliski lasot, smējos skaļā balsī.
Izlasīju arī, par ko tā sašūmējies Šāhs Muhameds Raīss, jo izlasīju Osnes Saeirstades “Kabulas grāmattirgotājs”. Atmiņas par šo gabalu diezgan vājas, un nevaru arī piekrist ne vienai, ne otrai karojošai pusei (es par Osni un Šāhu), bet pluss, kā vienmēr no manis, ir “Books about books” tēma.
Ketrīnu Stoketu es arī izlasīju tikai pēc filmas noskatīšanās. Lai cik dīvaini tas neskanētu. Kad lasīju, pārsteidza fakts, ka pirmajā reizē man grāmata šķita garlaicīga. Bet tas laikam tāpēc, ka nebija vēl uzskates materiāla, ko noskatīties nieka pusotrā stundā.
Orsona Skota Kārda “Endera spēle” mani pārsteidza, jo domāju ka tas būs tikai kārtējais saķūnētais fantāzijas romāns, kurā iekļauts iekšā ir viss jau bijušais, bet tā nemaz nebija. Tas pat nebija romāns. Par to slavēts autors, jo vismaz kāds savos fantāzijas apcerējumos neiekļauj neveiklas mīlas ainas.
Elisas Seboldas “Dārgie pīšļi” mani kaitināja. Un kaitināja tajā nozīmē, ka ņemšos gar līķiem 300+ lappušu garumā lasīt ir diezgan viengabalaini un garlaicīgi. Jā, arī pretīgi. Bet laikam jau pluss, jo šeit svītrojas ārā “Book that scares you” lauciņš Grāmatu bingo. Tuvākajā laikā savākšu arī to.
“Patiesība par Harija Kebēra lietu” mani pārsteidza ar to, ka vainīgo nemaz tik viegli nevar nojaust uzreiz, vai grāmatas vidū. Un, kad izlasīju vienu no pēdējām lappusēm, kurās viss atklājās, biju viegli pārsteigta. Jā, varbūt bija nogurdinoši lasīt līkločus, kad pats lasītājs tika tīts riņķī un apkārt, un beigās jau tika zaudēta koncentrēšanās izjūta, bet grāmata bija tik aizraujoša, ka izlasīju to pa 2 dienām, sauļojoties pludmalē, meklējot ķēdīti un pierādījumus. Joks.
Ērihs Marija Remarks man uzrīkoja fantastisku pirmo tikšanos ar viņa romānu “Lisabonas nakts”, kurā gan nedaudz traucēja trauslā un drīzāk neesošā pāreja no tagadnes uz pagātni, bet to varēja nojaust kontekstā, un tas beigās jau vairs netraucēja. Noteikti lasīšu arī citus viņa darbus.
Dzeja. Pēdējā laikā es tikai uz dzeju. Esmu izlasījusi Veltas Sniķeres krājumu “Pietuvoties vārdiem” un Imanta Ziedoņa “Taureņu uzbrukums”. Protams, man kā taureņu mīlētājai, otrs patika labāk. Uzskats, ka taureņi ir vieglas-uzvedības-sieviešu simbols man liek neizpratnē izbolīt acis.

No tā lielā to-watch saraksta no filmām esmu noskatījusies kādas trīs. Nē, četras. Pirmā ir The Fault in Our Stars, jeb “Vainīgas ir zvaigznes” (nosaukums latviski liek šausmās nodrebēt. Kādēļ nevar atstāt grāmatas nosaukumu?), ko drīzumā visi tie, kas jau nav tēlojuši pirātus, varēs noskatīties Latvijas kinoteātros. Nu, vismaz zinu, ka Forum Cinemas noteikti. Otra, ko noskatījos, bija Pitch Perfect, kas manī raisīja savādas emocijas (un nē, es ne par mīlestību),  tad sekoja The Vampire Academy, kurai treileris bija šausmasšausmasšausmas, bet filma bija tikai šausmas. Un te nāk saldais ēdiens, pēc kura es joprojām neesmu atguvusies – franču filma “Tikšanās”, kas tiek rādīta kinoteātrī. Ļoti smalks stāsts par cilvēku attiecībām, 2 cilvēku mīlestību, krāpšanu, piedošanu, meliem un sarunām ar vīna glāzi rokās. Filma ierindojas mīļāko filmu plauktiņā kopā ar “The Last Night” un citām. Vispār, abas ir ļoti līdzīgas… Ā, jā, un vēl biju uz “Love Punch”, kas bija absurdi smieklīga tieši nesmieklīgajās vietās, bet man patika Emmas Tompsones frizūra.

Tā, es saprotu, ka esmu aizpļāpājusies, bet man gribas pļāpāt vēl.

Es esmu neveiksmīgā kārtā apciemojusi abas bibliotēkas dažādas pilsētās un slīkstu jaunnopirkto grāmatu gūzmā. Tagad lasīšanas stadijā man ir Viktora Igo 2 ķieģelīši ar nosaukumu “Nožēlojamie” (baigi nepatīk tas vecais papīrs, un vispār, prasās pēc jaunizdevuma), ir arī Deivida Mičela “Mākoņu atlants”. Ar šo gan man ir problēmas, jo sāku lasīju, tad šļūcu pāri, un tad, kad sagribējās atkal lasīt, vairs neko nesapratu. Un vispār mani tā grāmata neuzrunā, bet, ja jau saka, ka ir laba, tad jāizlasa. Kaut vai sākot no sākuma. Vēl viens labs darbs, kas stāv man galvgalī ir Natašas Dragničas “Ik dienu, ik stundu”, kas ir ļoti emocionāli un psiholoģiski uzrunājošs, un kas pagaidām draud kļūt par manu kārtējo vienu no mīļākajām grāmatām.

Lasīšanas rindā stāv atkārtots Mičels, Sesilijas Ahernas “Dāvana” un Hāleda Hoseinī “Tūkstoš sauļu mirdzums”. Skatīšanās rindas man nav un netaisos arī tādu ieviest, kas būs pa rokai vai pa attiecīgam garastāvoklim, to arī skatīšos.

Priecīgu ziloņu dienu, baudam pēdējos vasaras saulstarus!

Attēls te.

Trīs vienā katlā.

Jūnija pirmās 6 dienas ir rezultējušās ar acīmredzamiem panākumiem. 6 dienas = 3,5 grāmatas. Aktīvākie Goodreads lietotāji varēja redzēt manas 2 teikumu atsauksmes, bet šeit es domāju, ka varētu pastāstīt kaut ko vairāk.

Šī grāmata bija pirmā šajā vasarā izlasītā. Iekrita acīs skaistas noformējums un anotācija arī bija tīri neslikta. Tiesa, rakstības stils gan tāds kā nepierasts – vēstules. Vēstuļu apmaiņa starp 2 mīlniekiem, kuru ceļi vairs krustosies tikai pašās beigās – debesīs. Vēstulēs atklājas varoņu pārdzīvojumu, atmiņas, sentimentālas jūtas un dzīves likteņa ironija. Saša uztraucas par ikdienišķām lietām, kamēr Volodja piedzīvo kaujas un karus. Vēstules man vienmēr likušās pats tuvākais saziņas veids – tāds personiskāks. Mūsdienu e-pastā nevar tā vienkārši izklāstīt visu, kas ir uz sirds, jo tas liekas tā primitīvi, bezpersoniski. Protams, katra ziņa no sava tuvā cilvēka ir kā medus dvēselei, bet tomēr vēstule ir vēstule un e-pasts ir e-pasts. Grāmata pārsteidz ar savu skaudro stāstu, kurā ir tik ļoti daudz patiesības. 10/10.

https://i1.wp.com/www.atena.lv/bil/Kaningems_103911.jpg

Šai grāmatai es kaut kad ļoti sen atpakaļ redzēju filmu. Tiesa, diezgan miglaini atceros tur attēloto, tāpēc grāmata pat bija kā tāds ceļvedis atmiņās. Autors par grāmatas vadlīniju izmanto Virdžīnijas Vulfas dzīvi. Grāmata ir izmantots 3 varoņu skatupunkta stāsts, kas katrs stāsta katra savu dzīvi. Ja pirmajās nodaļās domāju, ka šī grāmata ir bezgalīga, tomēr, lasot arvien tālāk, sapratu, ka neesmu ēdusi pusdienas un ausīs nonāk dzeguzes sistā 8 vakara stunda. Grāmatā ir diezgan skaisti apspēlēts stundu aspekts, no tā nekur nevar paslēpties. Arī šai grāmatai ir diezgan skaists noformējums. Un te seko skaistākais citāts, ko manas acis ir lasījušas:

“Mēs dzīvojam savu dzīvi, darām savu darāmo, un pēc tam mēs guļam – tik vienkārši un  parasti tas ir. Daži izlec pa logiem vai noslīcinās, vai iedzer tabletes; vairāk ir tādu, kuri iet  bojā nelaimes gadījumā; un vairumu no mums, lielo vairākumu, sagrauž kāda slimība vai, ja  mums ļoti laimējies, pats laiks. Mierinājums ir tikai viens: dažkārt gadās kāda stunda, kad  pretēji visam iespējamajam un gaidītajam, mūsu dzīve šķiet atveramies pārpilnībā un  dāvājam mums visu, ko mēs jebkad esam iztēlojušies, lai gan visi, tikai ne bērni (bet,  iespējams, pat viņi), zina, ka šīm stundām neizbēgami sekos citas, daudz tumšākas un  grūtākas. Tomēr mēs mīlam šo pilsētu, šo rītu; vairāk par visu mēs ceram, ka mums tiks  dots vēl.
Debess vien zina, kāpēc mēs to tā mīlam.”

https://i0.wp.com/www.atena.lv/bil/Bariko3_31625.jpgTas, kas vienam būs viņa stikla pils, otram būs tikai tāda nieka celtne un otrādāk. Katram no mums ir pašiem sava pils, kur mitinās mūsu slēptākās domas un prātulas. Stāsts ir kā katra varoņa stikla pils – vienam tas ir svārku garums, citam tas ir koris ar daudzām balsīm, bet vēl kādam tā ir grāmata, kas kaut kad ir jāatdod. Grāmata pārsteidz ar dažādību it visās šī vārda nozīmēs.  Un tas ir labi.

Tā 0,5 grāmata, ko tagad lasu ir Kena Kīzlija “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”. Līdz šim zināju tik vien ka nosaukumu un to, ka tā esot laba. Nosaukums nepavisam nelika domāt, ka stāsts ir pat psihiatrisko slimnīcu. Bet pagaidām tās 124 lappuses šķiet esam labas. Nosaukums gan vēl nešķiet atklājies, bet gan jau ar laiku.

Attēls: šeit, šeit un šeit.

3/101: Mīlestībai iemesla nevajag.

Tā nu ir pienācis laiciņš atkal kaut ko uzrakstīt.
Pirmais sniedziņš ir nokusis, ceturtās rudens iesnas ir apkarotas, rudens brīvlaiks arī ir beidzies. Nē, nē, atskaites nebūs, būs tikai pārdomas īso stāstu veidā. Cik nu īsie stāsti, cik ne. Jo mīlestībai iemesla nevajag – tā sākas strauji un stipri.

***Vakarnakt man bija sapnis. Viņš gulēja pludmalē. Kails. Saulstari apspīdēja viņa augumu – muskuļus, sešpaku, un… nu, visu pārējo. Mūsu rokas nejauši saskārās. Viņš tiecās augšup, kā gribēdams, lai viņu apmīļo.
Es pamodos.
Paņēmu telefonu.
Uzspiedu viņa numuru. (Jā, diemžēl ir tādas lietas, ko nevar tik vienkārši aizmirst.)
*samiegojies, jo galu galā bija nakts vidus*: “Jā?”
*pavisam mundra, jo galu galā bija nakts vidus*: “Tūlīt pat aizvācies no mana sapņa.”
Un nometu klausuli.
Un zini ko?
Viņš aizgāja.
Bet atmiņas palika.

***Man šķiet, tā bija otrdiena. Jā, atkal sapnis. Šoreiz tas bija kāds cits. Pati nesaprotu, kādēļ. Man taču viņš tik ļoti nepatīk.
Bija stunda pēc brīvlaika. Viņš mums lika uzrakstīt uz lapiņas 3 labas lietas, kas ar mums ir notikušas brīvlaikā. Es uzrakstīju: ceļojums, atpūta, pieaugšana. Pēc 2 minūtēm viņš lika nolasīt vienu. Es nolasīju ceļošana. Šo vārdu ir visvieglāk apspēlēt. Var muldēt par to, kur ir būts, pat ja tā nav. Visiem būs slinkums pārbaudīt. Viņš man pajautāja: “Kāpēc ceļošana?” Es atbildēju: “Tāpēc, ka es brīvlaikā pabiju brīnišķīgā pilsētā, un piedzīvoju brīnišķīgu ceļojušanu atpakaļ.” Viņš teica: “Pēc stunda pienāc pie manis, lūdzu.” Tad viņš sāka runāt par kaut kādiem jautājumiem, es viņā neklausījos. Pagāja stunda. Visi aizgāja. Es paliku ar viņu divatā. Viņš aizgāja pie durvīm un tās aizslēdza. Man sāka kļūt bail. Viņš uzvārīja kafiju. Bailes atkāpās. Viņš bija uzzinājis. To manu noslēpumu. To, ka man ļoti ļoti garšo kafija. Viņš teica: “Stāsti!” Un es stāstīju. Mums piederēja visas pasaules laiks. Laimīgie laiku neskaita. Es stāstīju par Briseli. Par tās lidostas bezgalīgajiem gaiteņiem. Par Starbucku. Par karstajām vafelēm. Par mazajām ieliņām. Par to, ka ejot pa ielas vidu, var sajusties kā princese pasaku valstībā. Par to, ka cilvēki tur nesteidzas. Par manām sajūtām, kad es sēžu mazā kafejnīcas terasē un skatos uz laisko Briseli. Viņš tikai māja ar galvu un teica: “Es zinu, es arī tur biju.” Tad es teicu: “Stāstiet!” un viņš stāstīja. Par sajūtām, nevis apskates objektiem. Par to, ka pat vienā vienīgā nolaistā mājā var atrast, par ko priecāties. Es redzēju, ka viņš mīl. Tik stipri, ka sāp. Un viņš to redzēja manī. Acis ir visdziļākais dvēseles spogulis. Mēs bijām kā divi ievainoti kucēni. Bet mēs sapratāmies. un tas laikam ir pats ļaunākais. jo – maktub.

Rezultāts

Piekdien tiku pie latviešu valodas eksāmena rezultātiem. Godīgi? Tie mani sarūgtināja. It kā esmu latviete, dzīvoju Latvijā, bet eksāmenā dabūt 8? Nu labi, man pietrūka divu punktu līdz 9. Un tieši tas arī ir tā sāpe, kas smeldz vēl šodien. Es vēl joprojām nevaru samierināties ar to, ka es runā varēju nopelnīt punktu, tad es varēju kārtīgām apskatīties kur vēl liekami komati, un man būtu deviņi. Kur taisnība?
Mamma un vecmāmiņa saka, ka tas esot gēnos. Vecmāmiņai pietrūka 3 punkti, lai viņa sekmīgi nokārtotu matemātikas eksāmenu (PSRS laikos), bet mammai pietrūka tikai niecīgs 1 punkts, un viņa tiktu iekšā Lietišķajos. Es cerēju, ka ar mani tā nebūs – nokārtošu visu, iestāšos visur, kur gribēšu, bet šie divi punkti manus priekšstatus izjauca. Tā sajūta, kas man ir tagad, laikam ir tā, kura rodas, kad saproti, ka dzīve nemaz nav ik salda, kā vecāki ir stāstījuši. Viņi gribējuši pasargāt, bet mēs kaut kādā veidā vienalga saskaramies ar dzīves asajiem dzeloņiem. Tā tas notiek. Ne visi ir pasargāti.
Un ne visiem ir lemts uzvarēt.