Kriss Stjuarts “Papagailis piparu kokā”

Attēlu rezultāti vaicājumam “papagailis piparu kokā”

Ar Krisu Sjuartu iepazinos 2014. gada nogalē, kad izlasīju “Pāri citroniem. Optimists Andalūzijā”, kur Kriss atmeta visus aizspriedumus, ievācās El Valero un nosauca tās par savām mājām. 2016. gada nogalē Kriss sūta vasarīgus sveicienus un liek cerēt, ka vasara nemaz nav tik tālu.

“Papagailis piparu kokā” turpina sekot Krisa dzīvei, sākot ar mēnesi ilgu “trimdu” Zviedrijā, kur viņš pie dažādiem aitkopjiem palīdz cirpt aitas, jo tas nodrošina tādus ienākumus, ka Kriss ar savu ģimeni var mierīgi atlikušo gadu uzturēt ģimeni un saimniecību. Kad Kriss atgriežas, viņu sagaida patīkamas ziņas – izdevējiem ir patikušas tās dažas nodaļas, ko viņš ir uzrakstījis par savu dzīvi un nu jāķeras klāt lielajai rakstīšanai. Bet kā lai to sāk, ja jālabo žogs, vajag cirpt apkārtnes aitas un tad vēl baseins jārok? Palīgā nāk Manolo, kurš ar Krisa traktoru apietas kā ar sievieti un iedzen skaudībā pašu saimnieku. Tomēr, arī tad problēmas nerimstas.

Grāmata turpina iesākto tēmu un lieki neatkārto iepriekš rakstīto, tāpēc, manuprāt, ir pilnīgi vienalga, no kura gala šo sēriju sāk lasīt, jo saskaitāmo secība nemainās no kopējās summas. “Papagailis piparu kokā” turpina klāstīt par dienām un nedienām (vairāk jau nedienām, jo tās, gluži saprotams, ir interesantākas) Andalūzijas saimniecība El Valero. Var sekot līdzi gan telefona ievilkšanai, gan lielajai grāmatas rakstīšanai, gan piedzīvojumiem ar dzīvniekiem. Jāpiemin gan, ka grāmatā ir tieksme atgriezties pagātnē par to īpaši nebrīdinot (izņemot Krisa atmiņu stāstu par savu jaunību).

Man ļoti patika karte, kas ir grāmatas sākumā, un kas vismaz aptuveni parāda kur kas atrodas (lai gan vienā konkrētā nodaļā norādīts, ka Kriss ar karšu zīmēšanu nav uz “tu”) un tas palīdz arī labāk izprast stāstu. Tiesa, ar laiku sanāk tā aizrauties ar lasīšanu, ka par karti aizmirstas… līdz pašām grāmatas beigām. Grāmatā man ļoti, ļoti pietrūka laika atskaites, jo tikpat labi tas viss stāsts varēja ietvert 2 nedēļas, bet tikpat labi 10 gadus. Lai gan vienu brīdi bija pieminēts, ka, piemēram, peldbaseinu taisīja 12 mēnešus, tātad, kaut kas ilga gadu, tomēr būtu noderīgi uzzināt cik ilgi bija no pirmās nodaļas līdz pēdējai. Grāmatas beigās ir lasāma intervija ar rakstnieku, kas pasaka, ka būs arī trešā grāmata un vēl šo to.

Kopumā grāmata sniedz vasarīgas noskaņas (aizvelc aizkarus, kad lasi, lai neredz sniegu ārā) un istabas temperatūra paaugstinās par dažiem grādiem. Var pamēģināt arī iemācīties spāņu valodu – erizo ir ezis, bet freganto – mazgāt traukus. Man tas viss kopā katrā ziņā radīja vēlmi kaut kad šo valodu iemācīties un aizbraukt arī uz Spāniju.

Vērtējums: 8/10.

Ar pankūkām vienmēr var panākt, ka bērni ir jūsu pusē.

Laura acīmredzot bija viens no tiem cilvēkiem, kuri uzskatīja, ka jābūt nežēlīgam, lai būtu laipns.

Attēls: te.

Advertisements

12/101: filma “Silver Lining Playbook”

Image

 

Šorīt no rīta pamostoties es sapratu – es gribu uz kino. Neesmu tur bijusi 2 mēnešus, esmu izsalkusi pēc cilvēkiem. Lūk, šis gājiens ir pierādījums tam, kāpēc es labāk izvēlos skatīties filmas vienatnē stumjot māgā saldējumu. Bet nu par filmu.

Es slikti iegaumēju aktieru vārdus, kur nu vēl režisoru. Ja godīgi, mani tas nemaz neinteresē. Svarīgs ir saturs, attēlojums, ne aktieru vārdi. Bet, tā kā šis ir bloga ieraksts, jāpaspīd, it kā es to visu zinātu. Režisors Deivids Rasels pārsteidza. Tas nebija tas salkanums, kuru skatos, kad man nav ko darīt. Tā bija saturiska filma, liekot akcentu uz cilvēku savstarpējām attiecībām. Labi, galvenie aktieri arī bija labi: Bredlijs Kūpers, Dženifera Laurensa un Roberts De Niro. Bet varbūt pa priekšu es sniegšu filmas aprakstu?

Tātad, stāsts ir par puisi (bijušo skolotāju), kurš tiek izlaists no psihiatriskās slimnīcas, un pilnībā pazaudējis kontaktus ar draugiem. Viņš ir kā apsēsts ar savas bijušās sievas sameklēšanu, kaut gan tiesa viņam ir liegusi tuvoties skolai, kur nu vēl Nikijai (tā sauc bijušo sievu.) Pets (galvenais varonis) no sākuma liekas pilnīgi nepielāgojies dienām ārpus psihiatriskās slimnīcas, viņš izmisīgi domā, ka atgūs atpakaļ savu skolotāja darbu, lasa grāmatas, četros no rīta ierodas vecāku guļamistabā un dusmojas par Hemingveja sarakstītajām muļķībām. Bet viņš labojas, kad vakariņās pie drauga (ir uzradies pirmais pazudušais) viņš satiek Tifāniju. Arī Tifānija ir pabijusi psihiatriskajā slimnīcā, un tā viņi tur sēžot eleganti iekārtotā viesistabā ar elegantiem draugiem blakus, sāk diskutēt par to, kuras no slimnīcā dotajām zālēm ir vislabākās. Tad pāris ar pāri sastrīdās, un šķirās. Galu galā atklājās, ka Tifānija var nodot vēstuli Nikijai, bet tikai tad, ja Pets ar Tifāniju dejos un piedalīsies sacensībās. Ok, Pets piekrīt, un abi sāk dejot. Tajā pašā laikā Pets tēvs fano par futbolu un liek likmes totalizatorā, lai uzvarētu naudu un varētu atvērt restorānu. Viņam šķiet, ka dēls ir viņa veiksmes talismans, tāpēc lūdz, lai Pets sēž blakus un vēro spēli kopā ar viņu, bet Pets neklausās, jo viņam jādejo – tā ir vienīgā iespējamā saziņa ar Nikiju. Kaut kur pa vidu Tifānija viņā iemīlās, un ir greizsirdīga uz Nikiju. Protams, pa vidu ir visādi inscidenti (kā jau psihopātiem pieklājās), visādas kliegšanas un bļaušanas. Beigās Pets tēvs liek dubultlikmi – futbola komanda “Ērgļi” uzvarēs, un Teds ar Tifāniju deju sacensībās dabūs vismaz 5 punktus. Notiek brīnums – komanda uzvar, un Teds ar Tifāniju iegūst tieši precīzi 5 punktus. Beigas protams ir laimīgas.

Šī filma man patika ar to, ka tajā bija sarkasms. Jā, es un sarkasms ir labākie draugi uz mūžu, tāpēc es dievinu filmas, kurās tas ir. Protams, vēl viens apsvērums bija tas, ka šai filmai ir 8 Oskara nominācijas. 

Bet šis bija mans pēdējais gājiens uz kino. Labi, priekšpēdējais. Pēdējais būs tad, kad rādīs Annu Kareņinu. Bet tas, kas man nepatīk kinoteātros ir tas, ka es ieeju iekšā zālē, apsēžos, iekārtojos ērti 2 stundu skatīšanai. Un manas ausis dzird to, kā cilvēki sagrābsta pēdējās popkorna paliekas, kā cilvēki dzer dzer pēdējās dzēriena lāsītes (tas troksnis ir tracinošs), un vēl visam pa virsu – mans blakussēdētājs čāpstina. Lūk, tā ir lieta, ko neciešu visvairāk. Un vispār – kāpēc jāēd sabiedriskā vietā? Nevar paēst mājās? Un vēl kas. Esmu pilnīgi pret apavu novilkšanu kinoteātrī, kur nu vēl pēc tam savu kāju uzlikšanai uz sēdekļa atzvetnes. Pretējās, es domāju. Nu, jūs sapratāt.

Labi, kopumā man filma patika, tikai traucēja tā bļaušana un kliegšana filmā, un filmas beigās man sāka sāpēt galva. Tāpēc ir 9/10