96/101: Cilvēks uz dzegas

Šis pretendē par kļūšanu uz vienu no īsākajiem rakstiem. Miega daudzuma, laika trūkuma, un gribas uz grāmatām, dēļ. Bet šīs nebūs
tikai raksts par filmu.

cilvēks uz dzegas

Ķeršos uzreiz vērsim pie ragiem. Stāsts ir pavisam vienkāršs – ir puisis, vārdā Niks – no cietuma izbēgušais, kurš izdomā pakaitināt visus, un brīdi uzkavēties uz ārsienas dzegas augstceltnē, kurā ir ierīkota samērā prestiža viesnīca. Tiek sacelta jezga – apakšā cilvēkiem dzīve ir apstājusies, jo taču gribās redzēt kā cilvēks nolec no dzegas. Agri vai vēlu noskaidrojas, kas ir šis Valets, ka viņš ir bijušais policists, kurš apsūdzēts dārgakmeņa nozagšanai kādai svarīgai Ņujorkas personai – Valetam. Bet neviens nenojauš, ka šis cilvēks ir uz šīs dzegas tikai tāpēc, lai kāds cits viņa vārdā paveiktu to, ko Niks jau sen ir iecerējis. Un šoreiz – pa īstam.

Patika burvīgais aktieru tandēms: Sam Worthington, Jamie Bell, J. Smith-Cameron. Lai gan filma jau no paša sākuma bija paredzama, šie aktieri izdarīja to, lai es filmu noskatītos līdz galam. Jā, kā jau teicu, filma ir ļoti paredzama. Pirmās 5 minūtes vispār ir ļoti neveiklas, bet ar iedrošināšanu, ka “tā taču ir psiholoģija un man tik ļoti patīk psiholoģija” var skatīties tālāk. Un te nāk vilšanās. Lai gan arī treileris neko neizsaka, filma arī nav diez ko padevusies – tipiskais, nolietotais scenārijs, pēc kura parauga taisa augšā tūkstošiem filmu – šī diži neatšķīrās no citām redzētajām. No trillera te ir ļoti maz kas, lai neteiktu, ka nav vispār nekas. Diez vai filmu, kuras beidzamajās 10 minūtes atskan trīs šāvieni un ir tikai 2 līķi var nosaukt par trilleri. Bet man vienmēr ir bijusi savdabīga uztvere šajā ziņā. Bet droši vien mana naivuma pēc es neieraudzīju viņa sadarbības partnerus jau pašā sākumā. Bet tas jau ir cits stāsts.

Vērtējums: 4/10. Pēdējā laikā pazudusi labā literatūra un labās filmas. Laikam atpūšas.

Attēls šeit.

Bet, kā jau teicu, stāsts nav tikai par filmām. Stāsts ir par notikumiem – bijušajiem un plānotajiem, kā arī par tām nu jau 11 neizlasītajām grāmatām manā plauktā. Un būs vēl.

Vakar, 6. novembrī, Zvaigznes ABC labirintos, norisinājās kārtējā blogeru kopā sanākšana, kas man bija kā ugunskristības. Bet beidzot esmu atradusi cilvēkus, kas spēj pusotru stundu runāt tikai par un ap grāmatām, un neviens viņiem neliek mainīt tēmu. Kopumā runāts tika par grāmatām, kas iznāks līdz Ziemassvētkiem, un man jau tagad padomā šāda tāda grāmata, ko uzdāvināt tuvākajiem. Par gaidāmajiem jaunumiem varat lasīt zemāk norādītajā linkā.

Attēls un gaidāmie grāmatu jaunumi šeit.

Tā, tagad par grāmatām. Rindā stāv 2 neuzrakstītas atsauksmes, šodien pabeigšu lasīt vienu japāņu autora darbiņu, un tad jau būs kārta pienākusi Johnatan Safran Foer “Extremely Loud & Incredibly Close”. Saucas – mēģinājums lasīt angliski. Cerams, ka izdosies, grāmata esot laba. Šoreiz – tiešām laba. Pēc tam sekos abas Zvaigznes ABC apgāda “piesavinātās” grāmatas – “Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi” un “Mirušie nepiedod”, kuru izvēlējos arī tāpēc, ka vienreiz gribu arī pilnībā izpildīt Goodreads latviešu lasītāju grupas ikmēneša nospraustās 3 grāmatas. Šomēnes gan tās ir 4, bet tas problēmas nesagādā. Negribas vilkt garumā, jo līdz rudens beigām ir palicis ļoti, ļoti nedaudz, un, lai man nevajadzētu gaidīt nākošo rudeni, šogad jāizpilda mans “101 lieta 1001 dienā” projekta punkts. Lai nu kā, bet jāsarauj.

37/101: Neaizmirsti.

remember-me-2038

Ir otrdienas vakars, pulkstens astoņi. Tiek izslēgtas visas gaismas, vienīgo apgaismojumu dod datora ekrāns. Viss skaidrs – Kurpjukaste skatīsies filmu. Šoreiz Allen Coulter filmu Remember Me.

Stāsts ir par dēlu, kurš lēnām atrod savu ceļu dzīvē. Viņa tēvam ir sarežģīts raksturs un darbu viņš nostāda pirmajā vietā. Protams, šis uzskats ar laiku mainās gan tēvam, gan dēlam. Dēls arī ir ar sarežģītu raksturu – risina problēmas brutālā veidā un noved līdz bezsamaņai meitens. Viņu apcietina policists, kurš ir tēvs meitenei, kura filmā saejās ar dēlu. (meitene – Elija, dēls – Tailers). Tieši šī mīlestība spēj pārvērst puiša skarbo dzīvi uz labo pusi. Viss ir labi – Elija patīk Tailera vecākiem, Tailers, savukārt, nepatīk Elijas vecākiem. Visi ir laimīgi. Ak jā, aizmirsu pieminēt fantastisku mazu meitenīti, kura filmā spēlē atstumto, nesaprasto un mazo Tailera māsu. Tieši filmas beigu galā Tailers saprot, ka tēvs viņu mīl, viņa tēvs saprot, ka mīl savus bērnus, un visi ir vēl laimīgāki. Bet tad notiek traģēdija, kas maina visus šo cilvēku likteņus.

Pat nepatika pret galveno aktieri (slavenais Patinsons) nespēja samazināt manu vēlmi tomēr noskatīties šo filmu. Lai gan galvenais aktieris, viņš taču nespēs sabojāt pilnīgi VISU filmu, vai ne? Te nu tomēr es maldījos. Spēja. Viņa aktierspēle bija tikpat vienaldzīga, kāda tā bija “Krēslas” sērijā. Seksa ainās šķita, ka viņa atveidotais varonis mīlējas ar koku, nevis sievieti. Un pie kam kādu sievieti… Galveno (Elijas) lomu tēlo Emilie de Ravin, un es uzskatu, ka tieši šī meitene ir liels filmas pluss, jo viņas aktierspēle ir burvīga – nospēlēt sarežģītu raksturu un tik maigi iznest to cauri – nevar kurš katrs. Liels pluss, kas atsver Roberta Patinsona vienaldzību ir Pierce Brosnan. Sarežģīts raksturs, bērnu tēvs, darbs pirmajā vietā, ģimene otrajā. Bet tomēr savas personības šarmu viņš ienesa arī filmā. Un tas priecē.

Domāju, ka režisoram ir izdevies izveidot labu raudamgabalu visiem depresīvi noskaņotajiem cilvēkiem, jo filmas beigas liek pie sevis padomāt un teikt : “Eu, pag, bet tai meitenītei ir vēl sliktāk nekā man!” Atlieciet uz brīdi malā realitāti un ļaujieties filmas saturam. Nu un, ka varoņi izdomāti? Apakšā ir ļoti patiess un vēsturisks notikums un filmas mesidžs ir pareizais. Atliek tikai tam nonākt līdz skatītājiem. Un tā jau ir skatīšanās vaina.

Kopumā filmai dodu 6/10. Brosnans un Ravina bija fantastiski, filmas saturs arī, bet Roberts Patinsons. visu ņēma un sabojāja. Tā lūk!