Leslija Pīrsa “Solījums”

Rakstniece Leslija Pīrsa lasītāju uzmanību pievērsusi, jo prot rakstīt saistoši, un noturēt lasītāju uzmanību līdz pat pēdējai lappusei. Latviski jau ir izdots viņas romāns “Bella”, par kuru atsauksme ir šeit. Nupat Zvaigzne ABC ir izdevusi šī romāna turpinājumu “Solījums”.

Stāsts turpinās un met jaunus līkločus. Bella ir nupat apprecējusies ar Džimiju, gaida bērnu, dzīve ir lieliska, bet tad nāk karš. Visi vīri staro no iespējas iet un cīnīties tēvijas vārdā, arī Džimijs nav izņēmums, lai gan vairāk par pamudinājumu viņam kalpo baltās spalvas, kuras dāmas dod tiem vīriešiem, kuri nestājas armijā. Kamēr Džimijs ir militārajās apmācībās Francijā, Bellai uzbrūk un izdemolē viņas veiksmīgo cepuru veikalu. Uzbrukuma rezultātā Bella zaudē bērnu, un, vēlēdamās būt tuvāk vīram, piesakās brīvprātīgi strādāt ātrajā palīdzībā, vēlāk arī Francijas Sarkanajā Krustā, ik dienu izvadājot tūkstošiem ievainoto un domājot, ka jebkurā mašīnā varēja būt arī viņas vīrs. Bet domas par seno mīlestību Etjēnu nekur nezūd – un piepeši viņš pats stāv uz viņas dzīves sliekšņa. Vai viņa spēs izšķirties starp abiem vīriešiem – Džimiju un Etjēnu?

Tipisks sieviešu romāns, lai gan es to zināju jau sākumā, tomēr tas nonāca manā īpašumā, jo pēc pirmās daļas bija vēl ļoti daudz neatbildētu jautājumu. Pirmā grāmata mani arī aizrāva un prasīt prasījās pēc turpinājuma. Tas nu ir sagaidīts, un manas domas nav diez ko glaimojošas, bet visu pēc kārtas. Sāksim ar pozitīvo.

Tomēr pirms Pirmā pasaules kara nebija daudz sieviešu, kas, par spīti sabiedrības noskaņai un tur valdošajiem stereotipiem ņem un atver veikalu, jo veikalnieki un tirgotāji tajā laikā bija pieskaitāmi pie zemas kārtas. Bet Bellai vienmēr ir bijuši stipri nervi, tā kā man rastos šaubas, ja viņa to nebūtu izdarījusi. Lielākoties viss pozitīvais šajā romānā, kas man patika, ir Bellas spēcīgā rakstura rezultāts – viņa apkopj slimos, lai gan neko nezina par savu vīru, viņa aizbrauc, sadedzina aiz sevis visus tiltus un sāk dzīvot pavisam savādāka klimata zemē. Iespējams, es arī tā darītu, bet viņa pārcieš sīkas nepatikšanas un pati tiek ar visu galā.

Bet tagad pie negatīvā. Sāksim jau ar pirmo romāna lapu, kur ir rakstīts novēlējums “Morīnai, ar mīlestību, jo tu esi tā vērta”. Nu, tas man gribot negribot atsauca atmiņā Loreal saukli pēc katras kaitinošās reklāmas televīzijā, tāpēc jau pirmais iespaids par šo grāmatu nebija radies labs. Nākamā piezīme: atšķirība starp ziloņkaulu un krēmkrāsu ir diezgan liela. Labi, tagad pamanīju, ka krēmkrāsu min vīrietis, bet sievietes aprakstā bija ziloņkauls, tāpēc ir piedodami. Vīrieši nekad nav sapratuši krāsu nianses, tā kā tas ir piedodami. Visa stāsta laiku nepameta stereotipi, kas ik pa laikam tika apgāzti, bet tomēr saglabājās. Arī nerakstītie sabiedrības likumi, ko noteikusi mistiskā augstākā sabiedrība, bija kaitinoši. Brīžiem kaitināja arī Bellas neizlēmība dažādās rīcībās un izvēlētie lēmumi, jo nepameta sajūta, ka es jau nu būtu rīkojusies savādāk. Arī tā drausmīgā nožēla, kas piemeklēja Bellu aptuveni grāmatas vidū (saistībā ar slimnīcu, Džimiju un kara sekām), un kas turpinājās līdz gandrīz pašām beigām bija neizturama. Nu kā var tik ilgi žēloties un šaustīt sevi un tēlot cietušo tikai vienas vienīgas nakts dēļ? Labi, pieņemu, ka tagad ir mainījies sabiedrības skatījums uz lietām, bet tomēr tas šķiet nedaudz neticami.

Nākamais, kas man ir sakāms, ir par grāmatas vāku. Labi, tāds tas ir orģinālizdevumam. Šeit vairāk gan replika ir autorei: kāpēc it visām grāmatām uz vāka jāliek sievietes seja, pie tam, vairākumam tikai puse? Un te nu seko mans novērojums pēdējo gadu laikā: vissliktākajiem romāniem uz priekšējiem vākiem liek visslavinošākās atsauksmes. Bet tas laikam tāds izplatīts mārketinga triks, nav nekas jauns. Arī stāstā daudzas reizes atkārtojās tieši tās pašas atziņas, kas bija minētas un arī atzīmētas pirmajā romānā, tāpēc nepameta sajūta, ka tas, ko lasu, jau kādreiz ir lasīts.

Lai nu kā, bija interesanti uzzināt, kā noslēdzas šis stāsts, kaut gan man ir aizdomas, ka jābūt vēl vienai – noslēdzošajai grāmatai, man pietiek pilnīgi ar šo. Priekš manis stāsts ir noslēdzies – aizgājis viss, kas varēja aiziet, un Bella ir izbaudījusi abas alternatīvas.

Vērtējums: 5/10. Piemērota vasarai, un tam laikam, ja gribas distancēties no nopietnās literatūras. Jā, lai gan šeit runa iet par Pirmo pasaules karu, kā jau šāda veida romānos, karš ir tikai fons, uz kura notiek galveno varoņu cīņa.

 

Attēls šeit.

Neizprotamā lasīšana.

Sāksim ar to, ka jūs apsveikšu ar veiksmīgu atsalšanu atpakaļ normālā stāvoklī pēc lielās grāmatu padošanas. Par to man arī ir žēl, jo ideja bija grandioza, bet liekas, ka pie mārketinga pasākumiem bija piedomāts daudz vairāk nekā pie realizēšanas. Bet par to vēlāk. Tieši tāpat ir ar pasākumu, kas uzradās mūsu ekrānu priekšā dienu vēlāk – jaunais LTV šovs “Lielā lasīšana”.

No sākuma, kad es par to zināju tik vien, cik nosaukumu, man bija tāds: “O, forši, beidzot kaut kas interesants.” Kad izlasīju konkursa nolikumu, es to izlasīju vēlreiz. Un pēc tam vēlreiz. Un joprojām nespēju nonākt pie skaidrības, kas tas ir par šovu, ko tas ēd un ko tur dara. Tā nu šodien ķēros klāt raidījuma skatīšanai un jau pirmajās minūtēs saskāros ar negatīvām emocijām. Pirmkārt – vispār man nepatīk cilvēki, kas strauji maina profesijas/darba vietas un, šajā situācijā raugoties, maina TV kanālus kā zeķes. Labi, saprotu, ka Timrotu LTV var redzēt jau labu laiku, bet vienalga. Man autovadīšana kopā ar grāmatu lasīšanu neiet kopā. Pieņemu, ka tas man, kā jau vairumam cilvēku, ir pirmais iespaids par kādu, kurš arī paliek mūžīgi mūžos, bet tagad mēģināt jokot (uzsvars uz “jokot”, jo joki bija tiešām neveikli un arī jautājumi auditorijā sēdošajiem pazīstamajiem cilvēkiem bija diezgan nepārdomāti. “Kāpēc vajadzīgas atskaņas”, piemēram) par kaut ko tādu, ko savu mūžu neesi darījis (man radās tāds iespaids) nav forši. Un vēl runāt tādā tempā, ka neko nevar saprast, un ir jātin atpakaļ, lai noklausītos vēlreiz, arī nebūt nē. Eva Ikstena – Strapcāne manā atmiņā nav iespiedusies sevišķi pozitīvā gaisotnē – pirmais “Kultūras ziņu” raidījums bija katastrofa tieši dēļ viņas zebras smaida un kaitinošā pozitīvisma. Vismaz šeit viņa ir iemācījusies smaidot nerādīt zobus un arī pozitīvismu nemanīja (pieņemu, dēļ Rīga2014 pasākumu pārraidīšanas). Tomēr, vienīgais ko viņa spēja normāli norunāt, bija telefona numurs un interneta adrese, kur vari nobalsot par 5 mīļākajām grāmatām (arī par to vēlāk). Arno Jundze, manuprāt, bija vienīgais, kurš tur reāli iederējās. Bet, pavisam iespējams, ka pirmie kucēni jāslīcina, un pirmais raidījums bija neveiksmīgs. Redzēsim turpmāk.

Es ieeju izslavētajā un izdaudzinātajā http://www.lielalasisana.lv. Tad nu uzspiežu uz kliedzoši košās pogas “Balsot”. Cik var noprast, balsojumā jāiekļauj tikai un vienīgi daiļliteratūra, nekādas Bībeles nekļūs par Latvijā populārākajām grāmatām (beidzot). Pieejamajā grāmatu sarakstā var redzēt grāmatas, kas pēdējo 2 gadu laikā ir paviesojušās grāmatnīcu topos, t.s., Latvijas bestselleri. Bet, kad jāizvēlas savas 5 (tik vien?) mīļākās grāmatas, jūs nevarat iedomāties cik tas ir grūti! Paļaujoties uz izslēgšanas metodi un “enku drenku dillidrū” no 27 grāmatām izvēlos maģiskās 5 pēc nejaušības principa. Sirdi mierina fakts, ka man nav tikai viens e-pasts, no kura nobalsot. Tomēr, kamēr balss ieskaitās, ir vēl jāielien e-pastā, kur tev stāv atgādinājums par to, ka tu nestrādā, un jāapstiprina balsojums. Laimīgā mana vecmāmiņa, kas piezvanīja pa telefonu tiešraides laikā.

Cik var noprast, tad šis pasākums vilsies līdz 16. novembrim, kad paziņos to vienu vienīgu daiļliteratūras grāmatu, kura tad ir pati mīļākā. Un šajā mirklī man prātā rodas strupceļš: katrs cilvēks jau ir īpašs ar kaut ko savu, piemēram, mīļāko grāmatu. Vai tikai šis šovs neradīs “bēbīšbuma” (piedodiet, citu salīdzinājumu nespēju uz sitiena atrast) efektu, ka nu katram 4 Latvijas iedzīvotājam mīļākā grāmata būs, piemēram, Jāņa Joņeva “Jelgava 94”? Manuprāt, drīzāk pietiktu, ka noskaidro to top 21 un topu turpina līdz top 10, kas tad ir tās iecienītākās vairumam latviešu. Tas būtu tāds optimālākais variants, lai cilvēki, kuri grāmatu savu mūžu rokās nav turējuši, varētu teikt, ka “jā, es tiešām to esmu lasījis”, nevis tikai saskatījušies sižetus par grāmatu.

Ak jā, vēl es aizmirsu pateikt, ka man šausmīgi nepatīk tas intro šim šovam ar tām krītošajām grāmatām, kā arī tas tēmas pārtraukums ar smejošiem un bezformīgiem radījumiem, kuri attāli līdzinās grāmatai. Šovs jau šovs, humoru vajag, bet 1) šeit pasmieties varēja tikai par raidījuma vadītājiem 2) vai tiešām jāizsmej kaut kas tāds kā grāmata?

Bet, lai nu šis raksts nebūtu tikai tukša muldēšana un “aj cik man ērti savā krēslā smieties par jums pārējiem”, pateikšu, ka man ļoti simpatizēja tas studijas iekārtotais grāmatu plaukts, neskatoties uz to, ka tajā atradās maz grāmatu. Ideja laba.

91/101: Atvaļinājums ar papu.

Tas saucas – izmantoju Zvaigznes ABC atlaides. Nopirku 3 grāmatas, un šī ir viena no tām. Teikšu tā – man laikam nav kaut kas kārtībā ar humora izjūtu, jo grāmata, kas Zvaigznes ABC mājaslapā tas tiek slavēts:  “jūs gaida īpaši jautrs, amizants stāsts, uzrakstīts vieglā, humorpilnā manierē”. Diemžēl, atrodoties 100 lappusē, no humora nebija ne miņas, tas pats bija arī 300 lappusē, un maza, maza daļiņa bija paslēpusies uz beigu pusi. Bet tas neatsvēra saslavēto, un patieso būtību.

Stāsts ir pat Heinsa meitu Kristīni, kura dodas palīdzēt draudzenei Marlēnai ar krodziņa atklāšanu. Diemžēl, Kristīnes mātei ir ceļgala operācija, un Heinss nemāk pats par sevi parūpēties, tāpēc Kristīne un viņas draudzene Doroteja ņem viņu līdzi pie Marlēnas. Ar to arī viss sākas, jo Heinss nav no klusētājiem – viņš saka visu, ko domā, un jaunajai paaudzei kļūst pilnīgi neciešams, kad uzzina par ciemā esošo viltus precinieku. Un visā pa vidu vēl ir iejaukts viesu mājas klients – brūnacainais un skaistais Johans.

Grāmata man nepatika. Pirmkārt, bija sasolīts par daudz, un grāmata tika izlasīta, gaidot kad beidzot būs tas lielais humora vilnis, kuru izlasot, visi vārtīsies pa zemi, līki palikdami. Nesagaidīju. Otrkārt, visu grāmatu man nenormāli kaitināja varones Kristīnes tēvs un viņa draugi. Vienkārši man nepatīk sīkumaini, padzīvojuši cilvēki, kas sameklē pašus idiotiskākos attaisnojumus, lai tikai varētu atteikties no saviem pienākumiem. Kā arī, es pirku šo grāmatu par pārliecību, ka būs kaut kas līdzīgs manām attiecīgām ar tēvu, jo, no anotācijas nopratu, ka nekādi strīdi nav, viss ir saskaņā, un sprēgā veselīgs humors. Diemžēl vīlos. Arī jaunā, skaistā un jaukā Johana attēlojums nerada manī vēlēšanos viņa dēļ šo grāmatu lasīt tālāk.

Grāmatu izlasīju, un teikšu, ka šī grāmata ir piemērota karstām, bezrūpīgām vasaras dienām, kad pludmalē gribas vienkārši kaut ko padarīt. Tas nav piemērots aukstajiem rudens vakariem, kad gribās ar kaut ko nodarbināt savu prātu.

Vērtējums: 4/10.

Paps neatšķir krāsas un viņam īsti nav arī gaumes izjūtas, pielūko, lai viņš neskraida apkārt kā hotentots.

Ja vien tu nebūtu savu autovadītāja apliecību laimējis loterijā…

Attēls šeit.

69/101: Leišmalīte.

Trešā Kurzemīte. Šoreiz gan Imants visu ceļu nespēj veikt – to turpina dēls Rimants. Un arī daļu apraksta – nevar jau dot citam rakstīt par savām atmiņām. Grāmata ir tapusi 10 gadus, izbraukājot krustu šķērsu visu Lietuvas pierobežu. Pabūts gan pie zemniekiem, gan pilīs, gan muižās, gan pie slaveniem cilvēkiem, vienvārd sakot – visur kur drīkst spert kāju. Un kur nedrīkst.

Šī gan būs tāda īsa atsauksme. Šo grāmatu es lasīju savādāk. Es zināju, ko es gribu sagaidīt no “Leišmalītes”, ko gribu atrast, un to arī meklēju. Tāpēc nepievērsu uzmanību dažādiem sīkumiem, kurus varbūt citi blogeri šajā grāmatā ir pamanījuši. Es meklēju citātus par Latviju un latviešiem, un tos arī atradu diezgan lielā skaitā. Bet, neskatoties uz to, es pamanīju, ka pierobežas zemnieki diezgan lielu uzmanību pievērš Latvijas zemes pārdošana ārzemniekiem, naudas dabūšanā, un prieku man sagādāja tas, ka vismaz viens vīrietis tajā visā zemnieku gūzmā zina, kā piesaistīt sev Eiropas finansējumus. Tagad, nešaubos, to būs apguvuši vēl vairāki, ne tikai viņš.

Un, pēc grāmatas man ir viena liela, nobriedusi doma par latviešiem. Īstenībā, mēs nemaz neesam tik neapdomīgi, neinteresanti. Paskat, Ziedonim ideja izveidot Demogrāfisko fondu, zemniekiem ideja samesties veselā kopienā, lai nauda nav jāšķiež par katru maisu minerālmēslu, piemēram, 5 tonnām, bet var visi kopīgi nopirkt 500 tonnas, un brālīgi sadalīt savā starpā. Bet tomēr valdība tālāk par Rīgu neredz. Un Leišmalē trūkst darīt varošu cilvēku. Ja būtu savādāk, arī “Leišmalītes” stāsts būtu savādāks. Un vēl, ko gribu par šo grāmatu teikt: var manīt, ka grāmatas sākums ir tēlaināks, ar Imantam Ziedonim raksturīgajiem salīdzinājumiem, viņam raksturīgo vieglumu. Bet grāmatas vidū – blākš – kā ar nazi nogriež visu tēlainumu. Skaidrs – Rimants ķēries gan pie apbraukāšanas, gan pie rakstīšanas. Pazudis viss Imantam raksturīgais vieglums, Rimants raksta to, kā to redz – ja Asarē uz kalna stāvēja meitene, tad viņš tā arī raksta, nevis kā Imants – pieliekot vēl dažus apzīmētājus un papildinātājus.

Vērtējums: 5/10.

Nākamais rindā: Nikolass Spārks – Talismans. (Nicholas Sparks – The Lucky One).

Bilde te.

45/101: (Ne)Daiļās būtnes.

ImageGrāmata visiem pazīstama: Kami Garsija un Mārgareta Stoula apvienoja savas radošās dvēseles un uzrakstīja stāstu. Nu jau tas ir kļuvis par bestselleru. Latvijā ir arī izdota otrā grāmata “Skaistā tumsa”, un citās valstīs ir izdota arī trešā, bet (man un vēl daudziem cilvēkiem) par sarūgtinājumu Latvijas grāmatu izdevēji, kas izdeva arī abas iepriekšminētās grāmatas, “Zvaigzne ABC” negrasās izdot trešo grāmatu. Nu, godīgi sakot, es par to nemaz nebrīnījos, jo pēdējā laikā šis grāmatu izdevējs mani pieviļ izdodot nesaistošus romānus, lai iedrošināt dzīvot 40 gadus vecas, ar dzīvi neapmierinātas šķirtenes nevis jauniešus. Kaut gan, varbūt tad, kad drīzumā izdos The Mortal Instruments sērijas “Stikla pilsētu”, manas domas mainīsies. Bet tikai varbūt.

Bet ne par izdevējiem šodien stāsts. Tātad, Mārgareta Stoula un Kami Garsija uzrakstīja stāstu, kāds to nopirka un AcmeFilm izdomāja – hops, hops, uzfilmēsim stāstu. Filmas veidotāju komanda mani pievīla – grāmata bija brīnišķīga, bet filma – pilnīga draņķība. Režisors Richard LaGravenese ir pazīstams arī ar tādām filmām kā P.S. I love you, Paris, je t’aime un citām. Bet ar šo filmu viņš mani pievīla.

Bet, pirms es sāku uzskaitīt visu negatīvo, es sākšu ar to vienu vienīgo pozitīvo lietiņu, kas man filmā patika – Amma. Kakao krāsas āda man vienmēr ir patikusi un Ammas atveidotājai Viola Davis bija vienkārši brīnišķīga. Labi lomā iejutās arī vecais Reivenvuds un Lēna, bet pārējie mani sevišķi nesaistīja.

Tā, un tagad negatīvais – visa pārējā filma izņemot rindkopu augstāk minēto. Un ar visa es arī domāju visa. Pirmais, ko es pamanīju – filmā Lēna pārāk daudz runā. Ja grāmatā viņa atbildēja Ītenam ar vienzilbīgiem vārdiem, tad filmā viņa vārās kā putras katls. Un vispār tai meitenei bija par daudz baltā pūdera uz sejas. Atgādināja līķi, nevis dzīvu un kustīgu raganu. Un vispār – vai raganām nav jābūt priecīgām? Šī izskatījās, it kā viņa netīšām zupā būtu izvārījusi savu kaķi. Vēl man nepatika Ītena atveidotājs Alden Ehrenreich. Viņam ir 1 kopīga īpašība ar Robertu Patinsonu – nespēja izpaust emocijas. Vēl paša Reivenvuda māja – no ārpuses jā, okei, neapdzīvota, nekopta, bet, kas pie velna darās iekšā? Baltas sienas un kāpnes tikko kā nākušas no jaunākajiem “Deko” žurnāliem. Pārāk moderni, lai būtu patiesība. Un kas tas pa palagu vecajam mugurā? Ā, nē, tā ir fraka. Fraka iet kopā tikai tādā gadījumā, ja atcerās, ka vecais ārā no mājas nesper no soli un sācis lietot sava vectēva garderobi. Un pat tas ir tikai attaisnojums. Un vēl viena neprecizitāte – grāmatā Lēna savas domas rakstīšanu uz sienām nespēja kontrolēt, bet filmā – hops, viņa aizmiedz acis un griesti iekrāsojas, burtiņi parādās.

Vērtējums: 2/10. Un labāku atzīmi šī filma nav pelnījusi.

Bilde ņemta no šejienes.

43/101: Draņķīga svētdiena ar ne tik draņķīgām Paģirām.

Ir svētdienas pusdienlaiks, un lai nebūtu jātup mājās un jāraizējās par nākamo dienu, Kurpjukaste izlemj doties uz kino. Un tad sākas stāsts.

MV5BMTA0NjE1MzMzODheQTJeQWpwZ15BbWU3MDY4MTQ3Mzk@._V1_SX214_Šī ir kārtējā draņķīgā svētdiena – pie šāda secinājuma es nonācu tad, kad man blakus trolejbusā apsēdās vīrietis, kurš riktīgi oda pēc šņabja. Vietu negrasījos atdot večiņām, kas dēļ vietas būtu gatavas nogalināt, tāpēc mierīgi centos elpot caur muti un ignorēt vecmāmiņu acu mestos zibeņus manā virzienā. Par laimi, pietura “Centrāltirgus” pienāca laikus un es nenosmaku. Izkāpjot es ieelpoju svaigo gaisu, un devos zem tilta, lai nokļūtu savā mērķī – kinoteātrī. Diemžēl, arī tur man bija jāaiztur elpa, jo visus tos 30 metrus tur oda pēc mēnesi netīrītas sabiedriskās tualetes. Tas iedragāja manu labo omu vēl vairāk. Bet nekas, es izdzīvoju. Tunelī man uzspēlēja jaunie censoņi – saksafonisti, un garastāvoklis uzlabojās. Pie kinoteātra mani sagaidīja cilvēks, ar kuru es kopā sarunāju skatīties filmu. Tā kā tas bija vīriešu kārtas pārstāvis, es gribēju dabūt puķes, kā tas ir pieņemts jau n-tos gadus. Nesagaidīju. Nu neko, gadās arī tādi eksemplāri.

Iegājām kinoteātrī. Tā kā Lielo Getsbiju, kuru es gribēju skatījos, rādīja 3D formātā (man nepatīk 3D un tās brilles, kas jāvelk vēl pa virsu manām, jo, ja es velku tikai 3D brilles un skatos filmu, tas ir tikpat kā gulēt.) Lauza, lauza, kamēr pielauza iet uz Paģirām. Tā kā pirmās 2 daļas nebiju redzējusi (tagad apsveru domu noskatīties), šis būs jauns skatījums.
Biļeti pērku es pati (man nepatīk kādam palikt parādā), un tā nu to pusstundu es cenšos klausīties puiša stāstījumos par pagājušām draudzenēm, ar kurām viņš ir bijis uz kino.
Par laimi, mani izglābj telefona zvans. Un tad sākas iekšā laišana.

Bet tagad ļoti īsi par pašu filmu. Vienu vilku no vilku bara nolaupa un pārējiem tiek dots uzdevums: atvest Čou, kurš ir izbēdzis no cietuma un nozadzis nolaupītāja 21 zelta stieni. Sākas negadījumu, nepatikšanu virkne, bet puiši tiek ar visu galā. Alanam pat izdodas atrast sievu!

Kā jau minēju, iepriekšējās filmas neesmu redzējusi, bet pirmo noteikti noskatīšos, jo tā runā, ka tā esot vissmieklīgākā. Bet tagad par trešo daļu. No paģirām te nekā – izņemot beigas, kur Stjū atjēdzas ar kaut ko lieku. Filmas laikā neviens no vilku bara nelieto narkotikas, nedzer un nesmēķē. Filma ir vienkāršs stāsts, ar sliktu humorizjūtu. Vai arī man viņa ir vienkārši pārāk smalka, who knows. Bet tas, kas man patika, ir divu vārdu salikums, kas šajā filmā (un vispār) ir vienkārši burvīgs – Bradley Cooper. Visu filmu viņš ir kā vēsais – visu uztver vēsu prātu, spēj izdomāt risinājumu pat neiedomājamās situācijās un visu filmu viņš nezaudē savu seksualitāti. Bet beigas – kā jau visām filmām – ir laimīgas. Nu, lielākajai daļai no vilku bara.

Vērtējums – 6/10. Un tas seši ir par beigām un Bredliju Kūperu. Re, cik viņš tomēr ir vērtīgs, ja spēj izglābt filmu no skarbās kritikas.

37/101: Neaizmirsti.

remember-me-2038

Ir otrdienas vakars, pulkstens astoņi. Tiek izslēgtas visas gaismas, vienīgo apgaismojumu dod datora ekrāns. Viss skaidrs – Kurpjukaste skatīsies filmu. Šoreiz Allen Coulter filmu Remember Me.

Stāsts ir par dēlu, kurš lēnām atrod savu ceļu dzīvē. Viņa tēvam ir sarežģīts raksturs un darbu viņš nostāda pirmajā vietā. Protams, šis uzskats ar laiku mainās gan tēvam, gan dēlam. Dēls arī ir ar sarežģītu raksturu – risina problēmas brutālā veidā un noved līdz bezsamaņai meitens. Viņu apcietina policists, kurš ir tēvs meitenei, kura filmā saejās ar dēlu. (meitene – Elija, dēls – Tailers). Tieši šī mīlestība spēj pārvērst puiša skarbo dzīvi uz labo pusi. Viss ir labi – Elija patīk Tailera vecākiem, Tailers, savukārt, nepatīk Elijas vecākiem. Visi ir laimīgi. Ak jā, aizmirsu pieminēt fantastisku mazu meitenīti, kura filmā spēlē atstumto, nesaprasto un mazo Tailera māsu. Tieši filmas beigu galā Tailers saprot, ka tēvs viņu mīl, viņa tēvs saprot, ka mīl savus bērnus, un visi ir vēl laimīgāki. Bet tad notiek traģēdija, kas maina visus šo cilvēku likteņus.

Pat nepatika pret galveno aktieri (slavenais Patinsons) nespēja samazināt manu vēlmi tomēr noskatīties šo filmu. Lai gan galvenais aktieris, viņš taču nespēs sabojāt pilnīgi VISU filmu, vai ne? Te nu tomēr es maldījos. Spēja. Viņa aktierspēle bija tikpat vienaldzīga, kāda tā bija “Krēslas” sērijā. Seksa ainās šķita, ka viņa atveidotais varonis mīlējas ar koku, nevis sievieti. Un pie kam kādu sievieti… Galveno (Elijas) lomu tēlo Emilie de Ravin, un es uzskatu, ka tieši šī meitene ir liels filmas pluss, jo viņas aktierspēle ir burvīga – nospēlēt sarežģītu raksturu un tik maigi iznest to cauri – nevar kurš katrs. Liels pluss, kas atsver Roberta Patinsona vienaldzību ir Pierce Brosnan. Sarežģīts raksturs, bērnu tēvs, darbs pirmajā vietā, ģimene otrajā. Bet tomēr savas personības šarmu viņš ienesa arī filmā. Un tas priecē.

Domāju, ka režisoram ir izdevies izveidot labu raudamgabalu visiem depresīvi noskaņotajiem cilvēkiem, jo filmas beigas liek pie sevis padomāt un teikt : “Eu, pag, bet tai meitenītei ir vēl sliktāk nekā man!” Atlieciet uz brīdi malā realitāti un ļaujieties filmas saturam. Nu un, ka varoņi izdomāti? Apakšā ir ļoti patiess un vēsturisks notikums un filmas mesidžs ir pareizais. Atliek tikai tam nonākt līdz skatītājiem. Un tā jau ir skatīšanās vaina.

Kopumā filmai dodu 6/10. Brosnans un Ravina bija fantastiski, filmas saturs arī, bet Roberts Patinsons. visu ņēma un sabojāja. Tā lūk!