Džodžo Moja “Pēc tevis”

Džodžo Moja - Pēc tevis

Pirms pāris gadiem pie lasītājiem nonāca Džodžo Mojas duoloģijas pirmā grāmata “Pirms mēs tiksimies” (atsauksmi lasi te), tad pavisam nesen uz kino ekrāniem iznāca grāmatas ekranizācija un nu ir izdota arī otrā (pēdējā) daļa – “Pēc tevis”. Lasītāji krasi dalās divās daļās – ir tie, kuriem liekas laba esam un tie, kuri nesaprot, kāpēc kas tāds bija jāuzraksta. Es saprotu abu pušu argumentus, bet man vairāk patika kā nepatika.

JA NEESI LASĪJIS PIRMO DAĻU, TEV TE NAV KO DARĪT, JA VIEN NEVĒLIES SABOJĀT LASĪŠANAS PRIEKU, JO TE BŪS PILNS AR PIRMĀS DAĻAS MAITEKĻIEM. Bez tiem vienkārši nevar. Nu tā, esmu jūs brīdinājusi, vainojiet paši sevi.

Dzīve pēc Vila nāves turpina savu gaitu. Lūisa pa Vila naudu ir apceļojusi Eiropu, tikusi pie šaura dzīvoklīša, apmeklē atbalsta grupu, lai tiktu pāri viņa zaudējumam un strādā lidostas pabā. Viņas jaunais boss ir kretīns (vēlāk atklājas, ka varbūt arī ne), kas liek viņai strādāt uniformā, kas atgādina elfu padauzu un vienīgais veids, kā izbēgt no dzīves grūtībām, ir kāds malks vīna darbadienu vakaros. Vienu vakaru vīns Lū paceļ spārnos un nomet paramediķa Sema priekšā (burtiskā nozīmē), kas rezultējās ar rehabilitācijas periodu pie vecākiem un pilsētiņas iedzīvotājiem, kas Vila nāvi nav aizmirsuši. Atpūtas laikā atklājas, ka Lū vietā viņas māte ir sākusi kardināli mainīt savu dzīvi, par ko mājinieki nav sajūsmā, un it kā ar to visu vēl nepietiktu – kādu dienu pie Lū dzīvokļa durvīm uzrodas Lilija.

Grāmata ļoti atšķiras no pirmās daļas. Lū ir zaudējusi savu pirmās daļas dzirkstošo humoru un šeit viņu var sastapt kā gandrīz depresijā ieslīgušu, problēmām māktu un pavisam parastu sievieti. Viņa pat ir zaudējusi savu ekscentrisko dabu, kas spēja izklaidēt un lielu grāmatas daļu viņa tāda arī paliek, kas nogurdina. Ar katru jaunu nodaļu viņa šķietami arvien dziļāk iestieg savām dzīves melnajā strīpā un labprātīgi tur arī peld. Par laimi lasītājam, uzrodas jauni cilvēki, kuru dēļ viņa no šīs strīpas kārpas ārā un grāmata beidzot paliek mazāk depresīva, bet ieslīgst otrā galējībā – dusmās, jo Lilija ir ļoti egoistiska, vieglprātīga un izklaidīga meitene, kura blandās pa dzīvi bez mērķa un nenovērtē vai negrib novērtēt pūles, ko viņai velta apkārtējie. Nedaudz šo drūmo ainu mēģina atsvaidzināt ekscentriskā Lū māte ar aizraušanos ar feminismu un Donna ar savu humorizjūtu.

Šī grāmata ir turpinājums pirmajai – ļoti veiksmīgai – grāmatai. Bet galvenais jautājums ir – vai šis turpinājums ir vajadzīgs? Pēc “Pirms pēc tiksimies” palika interese, kas tālāk notiek ar varoņiem, ko viņi dara un kā dzīvo, bet tā jau ir ar katru grāmatu, tāpēc jau vien autori nesaraksta turpinājumu, lai to izskaidrotu. “Pēc tevis” arī ir tādas beigas, kas paceļ jautājumu par to, kā Lū un citi varoņi dzīvo tālāk, bet tāpēc ne vienmēr vajag rakstīt vēl vienu grāmatu – lai tas paliek katra lasītāja prātā izfantazēts.

Man grāmata patika tādā nozīmē, ka tā ļoti labi pastāsta par zaudējuma sāpēm pēc nāves un dziedēšanas periodu, kam jāaiziet cauri, lai spētu to visu palaist vaļā – kā hēlija balonu. Šis sasaucas ar personīgo pieredzi, tāpēc tādas izjūtas nebūs katram, kas šo lasīs. Bet, ja ir grūti, tad šī varētu būt īstā nepamācošā lasāmviela, kas varētu atvieglot dzīvi kaut nedaudz. Un tā kā šim ir samērā liela nozīme manā dzīvē, par spīti visam es sliecos uz to, ka grāmata man patīk.

Vērtējums: 8/10.

Vienmēr ir labāk kaut kur iet un kaut ko darīt [..]

Lūgti novērtēt savas sāpes desmit punktu skalā, daudzi vīrieši nosauc skaitli vienpadsmit.

-[..] Es esmu kārtīga katoļu meitene, Lūisa, un mēs nešķiramies. Mēs liekam saviem vīriem ciest līdz kapa malai!

Attēls te.

Jānis Valks. “Rakstu vācēja ceļš”

Parasti gan uz latviešu autoru darbiem skatos ar lielām šaubām – ir gadījies pamatīgi apdedzināties. Jā, lai gan mūsdienās latvieši raksta krietni labāk, latviešu autori jau ir sevi apliecinājuši kā labi esam, tomēr vienmēr ir šaubīgs tieši pirmais romāns, ko lasītājs lasa. Nebaidieties, ar Jāņa Valka pirmo romānu “Rakstu vācēja ceļš” jā, bailes bija, bet izlasītais visu attaisnoja.

Stāsts ir par nākotni. Zinu jau zinu, visi par to tagad raksta, un lasītājiem tas jau sāk apnikt, bet neuztveriet to par galveno grāmatas būtību. Galvenais varonis ir Tago – slavens rakstu vācējs. Viņš dodas viņam uzticētās tādās kā misijās, lai atrastu kaut ko, ko meklē Impērijas vadība. pa ceļam viņš smeļas iedvesmu un zināšanas no citām tādām Impērijām un atnes to uz savējo. Lasītājs grāmatā var izsekot līdzi vienai tādai misijai- pašai apjomīgākajai, kāda vien Tago dzīvē bijusi. Tikai ir viena liela problēma – viņš nezina, kas viņam ir jāatnes, nezina, uz kurieni viņam ir jādodas – Tago par norādēm kalpo tikai 2 papīra gabali un grāmata. Vai ceļojumam atvēlētie 6 gadi, 6 mēneši un 6 dienas būs pietiekami ilgs laiks, lai Tago saprastu ceļojuma un arī dzīves būtību?

Jā, man nepatika garie apraksti. Tajos es pat dziļi neiedziļinājos, vienkārši ar acīm pāršļūcu pāri. Izlaist gan nevarēja, jo grāmatas lielākā daļa balstās tieši uz aprakstiem, kas man tik ļoti nepatīk. Bet kopumā man ir radies ļoti labs priekšstats, un, ja gadījumā autors izdomā publicēt to “mūžīgo romānu”, par kuru viņš runā pēcvārdā, es ar prieku to izlasītu. Romānā valoda ir plūstoša un raita, to ir viegli saprast un vēl vieglāk ir iztēloties attēloto.

Liela uzslava par māksliniecisko noformējumu – speciāli grāmatai uzņemtām fotogrāfijām. Visnotaļ ļoti radošs risinājums – iedzīvoties galvenā varoņa ādā. Uzslava arī par to, ka beidzot kādam fantastikas latviešu autoram mani ir izdevies saraudināt. Tie, kuri ir lasījuši šo romānu, noteikti zina, par ko es runāju.

Vērtējums: 8/10.

Nav alkatīgu vai ļaunu ceļu, par tādiem tos padara cilvēki.

Attēls šeit.

30/101: Priekšnojauta.

Image

Filmai ir divas nominācijas (People Choise Award un Young Artist Award), tās režisors ir Mennan Yapo, tajā filmējās tādas zvaigznes kā Sandra Bullock, Julian McMahon un citi. Bet tagad par saturu.

Precēta sieviete (Sandra Buloka) ir divu bērnu māte, kurai piemīt diezgan dīvaina spēja – es to nosauktu par ceļošanu laikā. Protams, viņa to dara neapzināti. Aiziet gulēt, un hop! – pamostas citā apģērbā, citā dienā. Viņa ir redzējusi sapnī, kā pie viņas ierodas policists un saka, ka viņas vīrs ir miris, viņa piedzīvo bēres, bet pats mistiskākais ir tas, ka dienas nav pēc kārtas. Piemēram, viņa aizmieg svētdienā, kad viņas vīrs vēl ir blakus, bet pamostās nākamajā sestdienā, kad ir viņa bēres. Tad pusfilmas vidū viņa saprot, ka jāuztaisa tāda kā kalendāra veida tabula. Viņa saraksta dienas un uzraksta, ko katrā dienā darīja. Piemēram, trešdienā viņa uzzina, ka vīrs ir miris, sestdien ir bēres, viņa darbabiedrene, kas izrādās viņa mīļākā – svētdien. Uz filmas beigām jau viņa saprot, ka nevajag ar sarauktu seju klīst pa māju kā tādam rēgam un jānokārto visas lietas saistībā ar māju un nākotni.

Filma ir ļoti, ļoti paredzama. Jau filmas vidū man bija skaidrs, kas notiek. Bet interese vienalga bija. Kā pie veļas žāvētavas parādās beigts krauklis, ja sieviete pati to nav pieredzējusi? Izskaidrojums tomēr ir – viņu nosita zibens, kas trāpīja elektrības stabā tajā dienā, ko sieviete vēl nebija pieredzējusi. Kopumā par filmu varu teikt – ir ok, tikai neiesaku skatīties vēlu vakarā, jo pēc dažām minūtēm sekos salds miegs.

Vērtējums – Bija labi, bet ne ļoti. 6/10.

Te ir arī filmas treileris.