95/101: Reiz dzīvoja kāda kaprīza meitene…

Kad es izlasīju Margaretas Mičelas “Vējiem līdzi”, es biju sajūsmā. Bet gadu gaitā jau esmu pārliecinājusies, ka turpinājumi, it īpaši, otrās daļas, ir sliktākas par pirmajām. Un tās ir vēl sliktākas, ja tās raksta pavisam cita persona, kas ar rakstnieku pat nav pazīstama, tikai iepazinusi viņu no pasakaina izdomājuma. Lūk, šeit ir minētais gadījums. Bet viss nemaz nav tik slikti kā izskatās.

“Vējiem līdzi” beidzas ar to, ka Skārleta apjauš, ka mīl Retu, bet Reta mīlestība ir izsīkusi. Skārleta ir stūrgalvīga un bērnišķīgi domā, ka var dabūt visu, ko vēlas, tāpēc ir iecirtusies vienā domā “dabūt Retu”. Viņa piedzīvo tuvu cilvēku nāvi, saposta savu dzīvi tā, ka nav spējīga nevienam acīs paskatīties, un tad nolemj ceļot, aiz sevis sadedzinot visus tiltus. Bet viņa nenojauš, ka tieši tā Rets dabūs šķiršanos, lai gan praktiski to nevar izdarīt. Bet Skārletai jau sen bija jāsaprot, ka nav nekā tāda, ko Rets nevarētu. Viņa skumst, viņš šķietami laimīgi precējies otrreiz, viņa, dzīvojot Īrijā, uzceļ no jauna veselu pilsētu un ar lielu prieku ieiet Īrijas augstākajā sabiedrībā. Lai gan joprojām viņa saskrienas ar Retu, viņai netrūkst pielūdzēju. Vai Skārleta ar jauno grāfu dzers kāzas? Vai Rets uzzinās par mazo Ketiju Kaķēnu?

Grāmata bija gana smaga, lai man pietiktu prāta to izlasīt tieši brīvajā nedēļā, bet gana garlaicīga, lai to vilktu garumā tā, ka no iecerētajām 3 dienām Skārletai man sanāca 6. Kad esat tikuši pāri ļoti neveiklajam sākumam, kurš paiet žāvājoties, dusmojoties un šķirot lapas uz priekšu, tālākā gaita ir itin raita. Nu, vismaz žāvas vairs nenāk, pārējais ir tas pats kā bijis. Tracinošais tandēms “Rets+Skārleta” kļūst tracinošs jau pašā sākumā, kad Skārleta sāk dusmoties pati uz sevi par sagandēto dzīvi. Bet vienu gan viņa prātīgi izdarīja – sadedzināt visus tiltus tā, lai viņu neviens nevar atrast un doties uz senču zemi ar augsti paceltu galvu – to ir jāmāk. Noteikti šo iesaku izlasīt sievietēm, kurām liekas, ka pēc viena apkaunojuma dzīve beidzas, ka pēc kritiena nav iespējams piecelties un soļot tālāk. Tā nav. Paņemiet rokās šo grāmatu.

Patika man tas, ka kaut kur ap stāsta vidu Skārleta pieauga. Garīgi, es domāju. Viņa saprata savas īstās vērtības, un savus jaunos balles tērpus arī atstāja neizmantotus. Viņa pārtiek no 2 kaut cik lietojamām istabām savā Lielajā Mājā, kamēr viss ciems tiek remontēts un uzcelts no jauna. Viņai šīs jaunās vērtības dod viņas bērns – jā, pēc Bonijas ir vēl klāt nākusi Keta. Skārleta dzīvo patstāvīgās bailēs, ka Ketu var piemeklēt Bonijas liktenis (atcerieties, viņa nokrita no zirga, lauza sprandu un nomira). Tomēr mazā Keta ir pārsteidzoši patstāvīga (šis man lika mainīt domas par maziem bērniem, paveroties uz to citādā veidā). Lai gan no sākuma duets “Skārleta un Rets” mani kaitināja, vidū domas jau sāka mainīties un beigās bija jau pavisam labi. Bet te jau atkal runā mana, muļķa romantiķes, sirds.

Vērtējums: 6/10. Sākums ir gana neveikls, lai sabojātu labo atzīmi. Bet bērnišķīgās Skārletas lielā vēlme dzīties pēc radiniekiem, kuri viņu pat redzējuši nav, sameklēt vectēvu un vecomāti, uzcelt no jauna veselu pilsētu bija pietiekami iedvesmojoši, lai atzīmi paceltu uz 7/10.

Rets vairāk bija mīts nekā vīrietis.

Kad dejo valsi, vīri un sievas iemīlas no jauna.

“Un manai vecaimātei līķauts jau gatavs. Dievs vien zina, kas notiek Helovīnā”.

Attēls šeit.

Nākamā rindā: Filipa Gregorija – Laumu bērns

75/101: Aizmirstais dārzs.

Es neteikšu, ka man ļo-o-oti patīk likteņu savijumi un samudžinājumi, bet neteikšu arī, ka nepatīk. Lasu, kad gribās atslēgties no pasaules uz kādu dienu. Tā nu arī es priekšpēdējā vasaras nedēļā paņēmu rokās Keitas Mortones vienīgo latviski tulkoto romānu – “Aizmirstais dārzs”, par kuru tad arī šī atsauksme.

Keita Mortone ir austrāliešu rakstniece, vecākā no 3 māsām. Viņa ir pabeigusi angļu literatūras studijas University of Queensland. Lielu atpazīstamību viņa iemantojusi ar savu romānu “The Forgotten Garden” (”Aizmirstais dārzs”), bet 2012. gadā viņa izdeva savu jau ceturto romānu “The Secret Keeper”.

“Paliec šeit, es tūlīt nākšu. Nekur neej, paliec un gaidi mani.” – tie ir vienīgie vārdi, kurus viņa atceras. Viņa atceras, kā uzgāja uz kuģa, un tur viņu atstāja Rakstniece, kas teica, ka atgriezīsies, bet to neizdarīja. Tā nu mazo meitenīti paņēma kāds vīrietis un ieveda savā ģimenē. Mazā meitenīte kļuva par Nellu. Meitenīte pieauga, saderinājās, un tēvs atklāja viņai noslēpumu – viņa nav viņu bērns.  Viņa cenšas atklāt savu noslēpumu, bet viņai tas neizdodas, jo meita uzveļ viņai uz kakla savu bērnu, Nellas mazmeitu. Tā nu, kad Nella nomirst, mazmeita ir apņēmības pilna atklāt vecmammas un arī savu noslēpumu. Bet kas viņai būs jāpiedzīvo, kam jāiet pāri, lai tiktu pie atšifrējuma?

Grāmata man likās tāda viduvēja. Ne ļoti laba, lai par to ilgi un dikti sajūsminātos, ne arī tāda, kuru nopelt un tūlīt pat aizmirst. Man patīk grāmatas, kurās stāsts ir par sarežģītiem noslēpumiem, cilvēku meklēšanai un maldināšanu. Grāmata, lai gan iekļaujās iepriekš minētajā, tomēr nebija tas pats labākais, kas lasīts. Bet tomēr ir lietas, kas patika. Piemēram tas, ka stāsta lielākā daļa sastāvēja no noslēpuma atšķetināšanas, un romantiskajām attiecībām tika piešķirta vien maza, bet pietiekoša daļa. Nepatika, manuprāt, nepietiekamais varoņu raksturojums – stāsta liela daļa sastāv no darbībām, ne izjūtām, un bija grūti izdomāt, ko katrs jūt, ja nezin, kāds tas varonis ir pēc dabas un rakstura. Bet patika tas, ka stāsts ir par Rakstnieci, un grāmatā ir iekļautas viņas rakstītās pasakas. Tas nozīmē, ka bērnam arī sava daļa no grāmatas tiek.

Vērtējums – 4/10.

Lai gan bija tuvu pusnaktij, Londonā nemaz netrūka gaišuma. Tādās pilsētās nekad nav tumšs, vairs ne.

Nellas pagātne ir kā krievu lellīte matrjoškas – viens jautājums ietvēra citu.

-Ko gan tāda glīta austrāļu meitene var darīt šādā mājā?
-Es to saņēmu mantojumā. Vecmāmiņa atstāja.
-Jūsu vecmāmiņa bija no Anglijas?
-Nē, Austrālijas. Viņa nopirka šo namu, kad bija te atbraukusi septiņdesmitajos.
-Ak tad suvenīrs! Vai tad nevarēja atrast kādu smuku dvielīti?

-Dzīve būtu vienkāršāka, ja tā līdzinātos pasakai. Ja cilvēkus varētu iedalīt tipāžos pēc rakstura iezīmēm.

-Atmiņa ir nežēlīga mīļākā, ar kuru mums visiem jāiemācās sadzīvot.

Nākamais rindā – Otto Ozols “Latvieši ir visur”.