Ričards III

Ričards III

Šī laikam ir pirmā teātra izrāde, pēc kuras noskatīšanās man ir jālasa materiāls par ko gan tā īsti bija. Bet nu, lai kā nu bija kā nebija, Dailes teātris 16. maijā piedzīvoja pirmizrādi “Ričards III”, kas ir kā tāda otrā atgriešanās arī režisoram Viesturam Meikšānam. Biju tur, redzēju izrādi un vēl šo to, un ko teikt man ir daudz. Skaidrības labad varu teikt, ka šī ir tikai un vienīgi politiska izrāde ar mūsdienu elementiem.

Saskarsme un maza nojauta par izrādi man jau rodas, kad uz Dailes teātra jumta ir asinssarkans uzraksts “Demokrātija ir stipri pārvērtēta”. Ne jau uzreiz es to saistīju ar šo izrādi – tāda apjauta man radās izrādes 1. minūtē, kad uz skatuves ir izgaismots terorista siluets un Artūrs Skrastiņš. Protams, ilgi nav arī jāgaida līdz garlaicīgām runām par politiku, kas aizņem lielāko daļu no pirmā cēliena. Jā, politiska izrāde un ko gan var gribēt, bet skatītājam, kas ir nācis uz pirmizrādi un neizlasījis nevienu atsauksmi, tas var radīt diezgan kaitinošas izjūtas. Pēc garlaicīgajām runām par politiku tieši un arī riņķī un apkārt, sāk parādīties interesantāks aspekts – savstarpējās attiecības starp karaliskās dzimtas locekļiem un aiz to muguras vērptās intrigas, kas ilgst līdz pat izrādes beigām.

Izrāde ir par demokrātiju. Nezinu kādā maģiskā veidā, bet režisoram ir izdevies ietērpt demokrātiju gan kā Edvarda IV laika, gan kā mūsdienu. Galu galā – vēsture atkārtojas. Šī izrāde ir tik ļoti par Krievijas un Ukrainas attiecībām mūsdienās, cik ļoti par Anglijas troņa nākotni tālajā 15. gadsimtā. Un tik ļoti par mūsdienu politiku, ka pilnīgi jānokomplektē visiem Saeimas un Eiropas deputātiem kopīgais seanss, lai paskatās, cik ļoti nejēdzīgas no malas izskatās viņu reklāmas. Tiesa, pēdējais vairāk attiecas uz pirmo cēlienu.

Varu uzslavēt izrādes skatuvisko noformējumu pirmajā daļā. Viegli uztverams, pietiekami plašs un daudzveidīgs. Otrajā cēlienā nezin kāpēc uz skatuves tiek uzvilkts mežs un kūts elementi, kas sāk radīt džilindžerisko “jo vairāk nepiemērotības, jo labāk” sajūtu, un es sāku pierast. Acīmredzot tikai es, jo aktieri klupdami krizdami pa skatuvi ņemas līdz pat izrādes beigām. Kāpt pāri žagaru čupām vēl jāmācās.

Tērpi. Nekādi. Kur palikušas skaistās, kuplās kleitas un dāmu manieres? Mūsdienas atnākušas, un tagad karalienei Elizabetei ir jāklumpačo pa skatuvi ar gumijniekiem līdzīgiem zābakiem un jātaisa špagati, lai varētu pārkāpt pāri žagariem (ne Andrejiem, ne arī Juriem, kas šajā izrādē spēlē brīnišķīgu Bekingemas hercogu). Ja Agneses Zeltiņas ašā atgriešanās uz skatuves izraisīja bumeranga efektu un viņa tikpat ātri tika arī aizsviesta tālāk, tad no Jura Žagara mēs vēl dzirdēsim daudz (vismaz es tā ceru), jo jau 2? 3? izrādi pēc kārtas viņš mani pārliecina, ka ir spējīgs un ļoti talantīgs aktieris.

Un visbeidzot – mūzika. Vienīgais, par ko es varu teikt tikai labus vārdus. Nē, ne labus – izcilus. Brīnišķīgais GoranGora ir izdarījis lielu lielu darbu, lai šo izrādi padarītu ciešamu un lielisku tieši mūzikas ziņā. Visas savas cepures noņemtu viņa priekšā. Un pēdējā dziesma bija brīnišķīga, lai gan izpildīja Ķuzule, kas man ļoti nepatīk, jāatzīst, ka balss viņai laba, un, par laimi, lielisko dziesmu sabojāt neizdevās.

Tomēr, ja pirmajā cēlienā retie revolvera šāvieni mani spēja pamodināt un noturēt interesi (neskatoties uz priekšējiem lēkājošajiem cilvēkiem, kas izbijās no trokšņa), tad otrā cēliena beigu daļā tie mani tikai… garlaikoja? Katrā ziņā, likās krietni par biežu. Pat neskatoties uz vēl joprojām lēkājošajiem izbrīnītajiem cilvēkiem. Tas viss tomēr atgādināja gan tos laikus, kad šaut visus, kas nepatika bija pieņemts, gan arī Ukrainu.

Skatītāju domas dalās – ir kārtējie patīk un nepatīk. Tomēr iesaku padomāt, pirms pirkt biļeti. Vēlreiz atkārtošos – šī ir tikai un vienīgi politiska izrāde. Un politika ir gan par mūsdienām, gan par Edvarda IV laikiem. Ja nepatīk tāda, nepērciet biļetes un neatstājiet otrajā cēlienā vairākus desmitus tukšu krēslu.

Vērtējums: 6/10. Jo tikai mūzika izglāba šo izrādi. Un pats pats pēdējais skats. Ilgs mūžs nebūs, bet ilgāks par “Milēdiju” būs gan.

Bet man joprojām ir pielipušas 2 rindiņas no pēdējās lieliskās dziesmas:

Skumjas neaug uz āru, bet aug zarā iekšā.

Attēls: Dailes teātra mājaslapa

63/101: Ak, šausmas!

https://i1.wp.com/data.whicdn.com/images/68840942/large.jpg

Te nu mēs esam. Ir pienācis brīdis, kad kurpjukastei ir mute ciet, un gribas rakstīt, bet nav par ko. Tāpēc būs vien jāizmanto iespēja un jāuzraksta par diezgan nodrāztu tēmu “Nākotnes plāni”.

Nu labi, cik nu nākotnes. Tuvākā mēneša. Tātad, līdz 19. augustam.

Grāmatas. Mērķis šobrīd man ir pabeigt Ļeva Tolstoja “Annu Kareņinu” (vecmamma uzdāvināja uz dzimšanas dienu, kas bija jau pagājušajā gadā.) Un tad sekos Ziedoņu “Leišmalīte”. Un TAD būs ilgi gaidītais un kārotais gājiens (nu labi, brauciens) uz bibliotēku, kas diemžēl (vai par laimi, jo tā es varu izlasīt to, kas ir iekavējies) ir devusies atvaļinājumā. Tad es likšu priekšā nabaga bibliotekārei manu must-read sarakstu, un mājās došos ar kravas mašīnu. 😀

Filmas. Kaut ko no to garum garā saraksta noskatīšos. Pirmām kārtām, no manis varēsiet dzirdēt domas par Breakfast in Tiffany un Adaptation un Moneyball un Mīlestība bez noteikumiem un vēl šo to, kas man ir sakrājies DVD formātā. Tad, noteikti, kad būšu Rīgā, aiziešu uz The Blind Ring (man patika treileris, un man patīk Emma Vatsone) un centīšos pilnībā ignorēt to filmu sarakstu, ko man iesaka noskatīties IMDb.

Mūzika. Žēl, ka 23. augusts neietilpst manā mēnesī. Tā es varētu teikt, ka klausīšos Ellie Goulding “Halcyon Days”, kas ir papildināta viņas albuma “Halcyon” versija. Viena no papildinātā albuma dziesmām – Burn – ir jau nodota klausītājiem, un EHR (Eiropas Hitu Radio, 104,3 FM) sasniegusi dienas Top9 pirmo vietu, bet vietnē Youtube videoklips, kuru jūs varat noskatīties šeit, ir sasniedzis 7 miljonus skatījumu, kas gan ir diezgan labs skaitlis, jo viņas cits, pirms 5 mēnešiem, publicētais videoklips dziesmai “Explotion” ir sasniedzis tikai aptuveni 5 miljonus skatījumu.
Bet ko es te par Elliju aizrunājos. Protams, turpināšu būt aktīva Instrumentu fane, un klausīšos viņu albumu Procrastination. Vēl varbūt manā pleilistē iemaldīsies Thirty Seconds To Mars jaunākais albums Love Lust Faith + Dreams. Nu tad par to arī būs vērtējums. Bet varbūt Jūs man varat kaut ko ieteikt, kas ir “neizbēgams šī gada grāvējs” un “bez kā nevar iztikt nevienā pleilistā”?

Teātris. Jap, jap, kurpjukaste beidzot, BEIDZOT spers kāju pāri teātra slieksnim. Tieši pēc 27 dienām jūs varēsiet dzirdēt atsauksmi par Valmieras teātra izrādi “Pūt, vējiņi”, kura tagad apceļo Latviju, bet jau 15., 16., un 17. augustā viņi viesosies Dailes teātrī. Tātad, vēl viena atsauksme ir gaidāma.

Protams, laika gaitā neizpaliks arī mana iespējamā sašutuma izpausmes šeit, vai kaut kas ārpus rindas, jo galu galā vārda diena nāk straujiem soļiem (mazā māsa šodien saskaitīja, ka palikušas 8 dienas) un man parasti dāvina grāmatas, un es stipri šaubos, vai manus vecākus pēkšņi būs aplaimojusi fantāzija. Bet nu, kas zina.

Protams, es nepalaidīšu garām arī regates Rīgā un Sabiles Vīna svētkus, bija gan doma arī piedalīties “Laba Daba” festivālā, bet sapratu, ka tas priekš tālu no manas pašreizējās dzīvesvietas. Kuldīgā arī paviesošos un Ventspilī piekopšu ikgadējo tradīciju (ar dažiem izņēmumiem, jo mans mīļotais Pankūku nams cieta ugunsgrēkā. Varbūt viņš ir kaut kur pārcēlies?).

Attēls šeit.

62/101: Jelgava 94

7. martā apgāds “Mansards” laida klajā Jāņa Joņeva debijas grāmatu, kas tikpat labi varētu būt sava veida biogrāfija, “Jelgava 94”. Kā pats jaunizceptais rakstnieks saka sava pirmā romāna atvēršanas svētkos: “Tā nav autobiogrāfija.” Autors ir dzimis 1980. gadā un pagājušajā gadā (2012.) saņēma atzinību “Prozas lasījumos”.

Grāmata ir par pagājušā gadsimta 90. gadiem, precīzāk, laika posmā no 1994. līdz 1997. gadam. Par to, kad jaunieši no zubrītāju puses pārnāca alternatīvās kultūras – metāla – pusē. Stāsts ir sava veida kultu, un kā tad tas ir – nostāties pret visu pasauli – labi vai slikti, viegli vai grūti? Un vispār – vai viegli būt jaunam?

Saku godīgi – grāmata man nepatika. Jā, laikam esmu par jaunu, par svaigu, un neesmu metāla cienītāja – tāpēc varbūt līdz manīm “līdz galam nenonāca”. Bet, tā kā bija iedvesmojoša anotācija un cilvēki teica, ka ir labi, saņēmos, nopirku un izlasīju. Jā, gāja grūti, bet esmu finišējusi un pat atstāju dienu pārdomām, lai viss sagulstas pa plauktiņiem. Un vienalga man nepatīk. Nē, ne jau viss ir slikti. Patīk, ka attēlotie notikumi ir diezgan reāli, ka uzrakstīto var arī iztēloties acu priekšā un var teikt: “Jā, arī ar mani tā var notikt.” Protams, bija jau arī interesanti ielūkoties, ka tad dzīvoja tajos izslavētajos deviņdesmitajos, un vai tad tiešām zāle bija zaļāka un putni skaļāk dziedāja. Patika, ka autors nenovēršas no stāstītā, un, ja viņam ir kaut kas piebilstams, ietērpj to saīsinātā variantā, kaut gan domāju, ka tas nemaz nebija tik viegli – tas bija tik sen, un atmiņu tik daudz (nu labi, grāmatai cauri tek daudz alkohola, un laikam jāpriecājas, ka viņš vispār kaut ko atceras).

Kopumā grāmata ir laba. Noteikti patiks tiem, kuri paši ir izbaudījuši kā ir ziemā iet pa sliedēm uz kādas wow grupas koncertu, jo braukuši bez biļetes un konduktore izsēdinājusi, bet sajēgas, uz kuru pusi jāiet nav. Patiks arī tiem, kuri ir metāla cienītāji un tie, kuri ir paši dzīvojuši tajā laikā. Pagātne atgriežas mūsdienās mazas, melnas grāmatiņas veidolā.

Vērtējums: 6/10.

Un man pat izdevās sameklēt dažas pērles.

Vienam nepazīstamajam tie [mati] bija gaiši, otram ļoti gaiši, trešajam taukaini.

Meitenes ir vai nu smukas, vai viņu vispār nav.

Cilvēkam ir nepieciešamas tiesības būt sliktam.

Atkārtoti baudījām to pamestā jaunbūvē, kas laikam bija plānota par laulību pili. Tagad mēs tur laulājāmies ar pudelīti un cigaretēm.

Ja tu māki nospēlēt Nirvanu, tad pat karš tevi neskar.

Izrādījās, ka tas bija tāds psihoanalīzes uzdevums. Uzzīmētos mežus analizēja, un katrs varēja uzzināt, vai viņš ir pasists uz seksu vai atpalicis, vai gejs.

Viņš arī smagākās Latvijas grupas Denervation solists. Es pat nezinu, vai šī grupa kādreiz kāpa uz skatuves, pārāk smaga tā bija.

Kā pareizi klausīties dziesmu? Vai jāiztēlojas sevi par dziesmas varoni vai jāmēģina dziesma piemērot savai dzīvei?

Visapkārt mirdzēja cigarešu maldugunis, un es biju viena no tām.

Bembis bija kā portatīvā brīvība, kur varēja runāt visu un pīpēt un dzert.

Tad ieradās Kandžejs ar ļoti lielu mugursomu. […] Un viņš sāka to visu izkrāmēt. Pirmais bija binoklis.
-Lai vecenes labāk redzētu?

Dažreiz es, būdams viens mājās, biju paņēmis klausuli un uzgriezis gandrīz visu aizliegto numuru (tas ir, uzgriezu nulli un apstājos).

Paņēmu klausuli un uzgriezu 02. Aizņemts. Smieklīgi. Ja nu mani šeit dur nost? Zvanīju vēlreiz. jutos jau daudz drošāk. Šķita, ka šim nomuram noteikti jābūt aizņemtam, Jelgavā taču nepārtraukti kaut kas notiek.

Mēs nevienam nepavēlēsim, mums neviens nepiederēs.

Nospēlēja Dzelzs vilks, labi nospēlēja, toreiz tā bija īstā mūzika, nevis vēja gaudās izžautās zeķes kā tagad.

Un pa visiem tikai dažas sasistas glāzes un otrādi ielikta grāmata. Prieks par tādiem viesiem.

Attēls: šeit.

33/101: Kaitīgie ieradumi.

Postu sāku ar paziņojumu, ka esmu izdarījusi ļoti daudz – gan pasēdēju pie televizora ekrāna, gan tikai sēdēšu, gan arī pagremdējos grāmatu pasaulē. Tāpēc tuvākajā laikā no manis lasīsiet DAUDZ. Nu, vismaz ne tā kā citas reizes.

Šis posts būs par filmām. Precīzāk – par vienu filmu. Ja vēlaties vēl precīzāk, tad filmas režisors ir Jim Jarmusch, un filmā spēlē tādi aktieri kā RZA, Iggy Pop, Roberto Benigni, Cate Blanchett u.c. Filma izdota 2003. gadā. Laiks posterim? Here ir is!

ImageTagad par filmu. Filma sastāv no 11 īsajiem stāstiem, kuros ir apspēlētas, manuprāt, diezgan muļķīgas situācijas, bet režisors pamet domu, ka tās ir ikdienas situācijas. Nu, lai tā būtu. Bet man likās nedaudz komiski šis dialogs: “Man jāiet, man drīz sarunāts zobārsts.” “Neuztraucies, es aiziešu tavā vietā. Kur man jāiet?” Tas man lika saraukt degunu un apvaldīt vēlmi pateikt: Bet tā taču tagad nav. Filma ir melnbalta – tas liek atcerēties to, ka šī filma tikai filmēta 17 gadus. Filma visu laiku tiek ieturēta vienā stilā – pabs, kafija un cigaretes. Arī katra īsā stāsta laikā režisors galdiņu parāda no augšpuses – tā ir katrā epizodē.

Kas man filmā patika? Tas, ka tajās ir tik ļoti precīzi attēlota tagadējā situācija satiekoties cilvēkiem. Piemēram, slavens aktieris un režisors atraida savu brālēnu, kurš grib uzņemt kopā ar viņu filmu par kopējo dzimtas koku, slavenais aktieris viņu atraida, bet tad uzzina, ka viņa brālēns pazīst viņa elku, un tad grib taisīt kopā to filmu, lai cik stulba viņa arī nebūtu, bet brālēns ir tik gudrs, ka nepiekrīt. Vēl man patika, ka vienā epizodē tiek skaidri parādīts bagātais un vidējais cilvēks. Vidējais cilvēks visu saskata reāli, bet bagātais to saskata tikai tad, kad viņam iebaksta un parāda. Bija arī mūsdienās sastopamās stulbās atrunas. Tas man lika pasmaidīt un par savām teikt: nav tik traki.

Nepatika? Nav lietu, kas man nepatiktu. Nē, nu gan jau ka atrastos, tikai ne tagad. negribās lauzīt galvu par negatīvo, ja apkārt pavasaris mani aiz mēteļa rausta.

Kopumā vērtējums: 7/10. Bija par ko pasmaidīt, bija arī par ko nepasmaidīt, bet patika, ka viss bija pārdomāts – līdz pēdējam sīkumam. Bet tomēr filma kaut kādā veidā parāda to, ka kafija un cigaretes nav tā labākā kombinācija.

Un tagad – daži citāti, kurus man izdevās piefiksēt.

Kad nav naudas – viss ir tik dārgs, bet kad ir nauda, tad visu dod par brīvu.

Pasaule daudzejādā ziņā ir ačgāna.

32/101: Mēģinājums uztaisīt spožumu.

VEJIEM_LIDZI-Janaitis-0633

Vakar, 19. aprīlī Dailes teātrī norisinājās Jana Villema van den Bosa iestudējums „Vējiem līdzi”. Un tas norisināsies vismaz kādu laiku. Šajā atsauksmē būs izklāstītas labās lietas, sliktās lietas, un uz ko ir jāgatavojas, ejot uz šo izrādi.

Tātad: režisors Jans Villems van den Boss no Lielbritānijas Latvijā ir iestudējis tādas izrādes kā „Spilvencilvēks” un lielu atsaucību guvušo „Amadeju”. Tagad šim sarakstam pievienojas trešā izrāde – Margaretas Mičelas „Vējiem līdzi”, kurā galvenās lomas tēlo Kristīne Nevarauska (Skārleta), Artūrs Skrastiņš (Rets Batlers), Elīna Dzelme (Melānija) un Lauris Subatnieks (Ešlijs). Bez šiem aktieriem izrādē piedalās arī Intars Rešetins, Dārta Daneviča, Aija Dzērve, Esmeralda Ermale, Ilze Vazdika, Lilita Ozoliņa, Artis Robežnieks u.c.

Tagad par aktieriem. Skārletas lomas atveidotāja Kristīne Nevarauska bija vienkārši burvīga – sākumā uzspēlētais spītīgums un iedomīgums, kas tik ļoti raksturīgs Skārletai, kā arī beigās nopietnā atklāsme un pārtapšana no mazas, muļķa meitenes par pieaugušu, daudz piedzīvojošo sievieti. Var noņemt tikai cepuri viņas priekšā. Otru cepuri es noņemu Artūra Skrastiņa priekšā. Rets kā jau Rets – iedomīgs, cinisks, bet Artūrs Skrastiņš savā Retā ir ielicis humoru. Beigās sanāk tāds sarkasma, ironijas un cinisma humora samaisījums vienā personā. Bet jā, humors ir salikts tieši vajadzīgajās vietās, var pasmieties, var paraudāt. Nospēlēt tādu švītu gandrīz 5 stundu garā izrādē nav viegli. Patika arī Melānija (Elīna Dzelme). Viņa bija tipiska mīļa būtne, kas visiem izpalīdzēja un ticēja uz vārda, lai gan darbi rādīja pretējo. Bet tagad nāk lielais BET. Man nepatika Lauris Subatnieks (Ešlijs). Tas varbūt ir vainojams ar to, ka man arī grāmatā Ešlijs Vilkss kaitināja, bet Lauris Subatnieks varēja šo tēlu sagrozīt, lai skatītājiem būtu interesanti. Dažbrīd likās, ka viņš vienkārši monotoni atrunā iekalto tekstu – nav emociju, nav kustību – tikai stāv kā lelle. Varēja vismaz kaut ko dzīvīgu ielikt iekšā.

Tagad pievērsīsimies skatuvei. Skatuve ir kāpnes, un tās tiek ar katru ainu pārbīdītas. Skatuves augšdaļā tiek iepļaukāti cilvēki un norisinās kaut kādas blakus darbības (tiek attēlota ikdiena kokzāģētavā, vai rādīts, kā dāmas pārvelk kleitas.) Par kleitām runājot – tā man bija šausmīga vilšanās. Protams, es biju gaidījusi tās lielās, garās, uzpūstās kleitas ar 77 apakšsvārkiem un visu kā pienākas, bet ko redzu es? Vienus, ļoti plānus apakšsvārkus, kaut kādu papīra (kartona?) turekli, kas piešķir kleitai tā laika raksturīgo apjomu un kādu drēbju kankaru pa virsu. Tā izskatās, ka Dailes teātrī ir ieslēgts taupības režīms. Vai arī tērpu ziņā samainītas galvenās lomas – ar šo izrāde vīriešiem tiek šūti krāšņāki tērpi, nekā sievietēm.

Vēl par skatuvi runājot – nevar nepieminēt baltos palagus dzelzs (man vismaz šķiet, ka tas bija dzelzs) rāmī. Tie kalpoja gan kā gultas, gan kā durvis, gan kā kariete, gan arī kā galda. Un tagad nāk pats jaukākais, labākais, foršākais, ko šajā izrādē redzēju – tās ir projekcijas. Jā, tieši tā, zīmējumu un attēlu projekcijas uz skatuves. Skatuves augšdaļā nepārtraukti projicēja ratu, kurš griežas. Balto palagu dzelzs rāmī novietoja tā, lai uz tā varētu uzprojicēt durvju attēlu. Tāpat bija ar karietēm un zirgiem. Projekcijas tika izmantotas arī lai piešķirtu kopīgo fonu – snieg sniegs, vai līst lietus. Veiksmīgi tika atrisināts jautājums ar bērniem. Pirms izrādes manā galvā riņķoja jautājums – vai tiešām uz skatuves tiks vesti mazi bērni? Bet, man par lielu pārsteigumu – nē! Kā jau augstāk minēju, Jans Villens van den Boss ir iestudējis arī „Spilvencilvēku”. Tā nu tika paņemti 2 spilvencilvēki – Veids un Bonija. Tā ir ļoti, ļoti laba ideja. Bet tā cilvēku ritināšanās pa kāpnēm (piemēram, kad uzzina, ka karš pret jenkijiem ir zaudēts, un no skatuves kāpņu augšdaļas līdz lejasdaļai cilvēki ripo lejup) – vai tas ir droši? Nav ienākusi doma prātā, ka cilvēki ripojot varētu kaitēt savai veselībai? Tā visa krišana bija pārāk ekstrēma, un raisīja izbaiļu nopūtu ne tikai man, bet lielākajai daļai zālei sēdošo cilvēku.

Liels, liels mīnuss ir izrādes saturs. Scenārists ir gājis tieši soli pa solim pēc grāmatas, nevienu notikumu neizlaižot. Pilnīgi garlaicīgi metās, cik līdzīga ir izrāde ar grāmatu. Tāpēc arī izrāde ir 4,5 stundas gara – visi notikumi ir iekļauti iekšā, nekas nav izlaists. Tas man mazliet traucēja. Tagad sekos ieteikums dāmām – ja vēlaties izturēt 4,5 h garu izrādi – nevelciet neko neērtu ne mugurā, ne kājās. Tas stipri iedragās izrādes satura uztveršanu, jo visu laiku prātā nāks doma – Jēziņ, cik man ir neērti, sēdi mierīgi, nepievērs sev uzmanību, koncentrējies u.tml. Bet izrāde tiešām ir par garu – vai nu bija jāizdomā 2 starpbrīži, nevis viens, vai jāsaīsina izrāde, bet kaut kas bija jādara, jo otrā cēliena vidū zālē bija jūtami čuksti un sarunas. Protams, visi sarosījās, līdz ko sāka skanēt pēdējā dziesma.

Bet izrādē bija vēl viena laba lieta – mūzika. Pirmajā cēlienā es to tik ļoti nepiefiksēju, bet otrajā (kad palika garlaicīgi, un sāka vilkt uz miegu), klaviermūzika manām ausīm bija pat ļoti tīkama. Īstajā brīdī un īstajā laikā.

Protams, neiztiksim arī bez fantastiskās Skārletas atzīšanās ainas izrādes beigās. Vienmēr mani ir fascinējis tas, kā Rets – ciniskais, egoistiskais Rets Batlers – mazajai muļķa Skārletai izstāsta visu, ko pret viņu jebkad ir jutis. Gan grāmatu lasot, tas mani aizkustināja, gan izrādi skatoties (manuprāt, tā bija Valmieras teātra izrāde, bet neesmu pārliecināta. Tā bija viena no tām, ko rādīja teātris.zip ietvaros), gan arī šajā jauniestudējumā tas mani sajūsmināja. Vēl mani patika teksti ar dziļo domu. To bija labi daudz, un ja man līdzi būtu kur pierakstīt un ar ko pierakstīt, es nekaunētos to darīt.

Sabiedrība. Tā diži nav ko teikt. Bija gan no augstā plaukta, gan no zemā. Atšķirību (kā vienmēr) varēja labi manīt. Un vēl joprojām, riņķojot pa zāli, skatoties uz dažiem cilvēkiem liekas, ka esi ieradies nevis uz teātri, un pie tam pirmizrādi, bet gan uz festivālu „Erots”.

Mans vērtējums par šo izrādi – 7/10. Daudz par garu, daudz par plašu. Un Lauris Subatnieks. Viņš pavisam noteikti krietni iespaidoja šo vērtējumu. Arī kleitas ir praktiski nekādas. Pēc šīs izrādes nebija arī tādas eiforijas sajūtas, kāda ir pēc citām. Es nelidinājos mākoņos, mana sirds atradās tai paredzētajā vietā. Tas nav labi. Un, kā Artūrs Skrastiņš izteicās savā intervijā žurnālam ir: “Ja skatītāji neceļās kājās – tātad kaut kas nebija labi” (nu, kaut kā tā). Teikšu jums tā – daži skatītāji cēlās kājās un gāja prom aplausu laikā, daži jau pirms paklanīšanās un tās laikā. Bet visvairāk cilvēku, ziniet, kad piecēlās? Tad, kad aizkari bija aizvilkti, un izrāde bija beigusies. 🙂

Atsaucoties uz nosaukumā minēto teikumu – mēģināja uztaisīt spožumu, bet sanāca viegla dzirksts. Bet labi, ka sanāca. Bilde no šejienes.